Turaidas
muzejrezervāts

porno

Pipari, zivis un medalus viduslaiku ēdienkartē


Turaidas viduslaiku pils saglabājusi daudzas liecības par to, kāda bijusi mūsu zemē pirms gadu simtiem dzīvojošo cilvēku dzīves vide. Tuvākajā laikā plānots Turaidas viduslaiku pils ekspozīciju klāstu papildināt ar stāstu par viduslaiku dzīves vidi, ikdienu un gastronomiskajiem paradumiem. Pētot dažāda sociāla statusa cilvēku sadzīvi, ikdienas un dzīru ēdienkarti, redzams, ka par to liecina atšķirīgi vēstures avoti, kas līdz šim ir maz pētīti. Šīs informācijas izpratnē svarīgi gan veidot “zināšanu puzli”, salīdzinot materiālās liecības un rakstos atrodamās ziņas, gan izzināt plašāku vēsturisku kontekstu.

Atzīmējot Turaidas pils 800gadi 2014. gadā, tika publicēta grāmata “Turaida 13.–16.gadsimta dokumentos”. Tajā atrodams fragments no 13. gadsimtā latīņu valodā sarakstītās „Brīnumu grāmatu“ (Libri miraculorum), kas tapusi ap 1225.–1226. gadu cisterciešu klosterī Heisterbahā pie Kēningsvinteras Nordreinā Vestfālenē (Vācija). Tās autors cisterciešu mūks Cēzarijs no Heisterbahas interpretējis arī ziņas no jaunkristītās Livonijas, ko viņam pavēstījis bruņinieks un krustnesis Bernhards no Lipes, 1216. gadā uzturoties Heisterbahas klosterī. Stāsts par dižciltīgo lībieti Kaupo iekļaujas pamācošajā tēmā par grēksūdzi, kas uzskatīta par vienu no spilgtākajām viduslaiku katolicisma ideoloģijas manifestācijām šī slavenā cisterciešu rakstnieka sacerējumos.

1.Garšvielu un dārzeņu tirgus. Attēls no 15. gadsimta manuskripta, Itālija.

Garšvielu un dārzeņu tirgus. Attēls no 15. gadsimta manuskripta, Itālija.

Taču šajā rakstā pievērsīšos citam stāstam, kas rodams Cēzarija sacerējumā. Tas ir par piparotajām zivīm un medalu. Pēc tam, kad aprakstīta jaunkristītā Livonija un minēts Kaupo ceļojums uz Romu pie pāvesta Inocenta III, seko apraksts par grēksūdzes lietderību. Kāds Kaupo kalps Livonijā esot smagi saslimis, un Kaupo rūpēs par viņa kristieša dvēseles glābšanu aicinājis izsūdzēt grēkus. Kalps apgalvoja, ka viņš nav grēkojis, un nomiris, taču jau pēc dažām stundām viņš esot atmodies un stāstījis: ”Tā Kunga eņģelis mani aizveda uz sodīšanas vietām, nezinu, vai ķermenī esot, vai ārpus tā, – tas Dieva ziņā.” Un, lūk! Ar nelabā roku uz šķīvja man piedāvāja ugunīgas zivis ar pipariem, kas pārlieku dedzināja. Un man tika pateikts: “Te nu ir zivis, kuras tu savam biedram, zvejniekam, nozagi un, labi sapiparotas, slepus apēdi pretēji norunai. Tagad nu tiesā tās nost, jo tā pieklājas, ka sods atbilst vainai.” Uz zivīm raugoties, es labi tās atpazinu, domājot par to daudzumu, sugu un skaitu. Un, kad pārlieku pretojos to ēšanai, Dieva eņģelis man sacīja: “Tu savam kungam svinīgi apsolīji, ka neesi grēkojis, un, tā kā tagad tevi vairāk apsūdz tavi darbi nekā vārdi, ir neizbēgami, ka tās zivis tev ir jāapēd.” Ko nu vairāk? Tās sasodītās zivis ar ļoti lielām mokām es notiesāju, visus piparus norīdams. Pēc tam mani aizveda uz citu vietu, kur es ieraudzīju pārlieku stipri vārāmies katlu, lai gan uguns nebija liela. Un, kad es brīnījos, ko tas nozīmē un kas ir katlā, eņģelis sacīja: “Dzēriens tev tiek gatavots”. Es jautāju: “Kāds dzēriens?” – Tas atbildēja: “Medalus”, – un piebilda: “Tu taču teici, ka esi bez grēka, grēksūdzes zāles noniecinādams.” Un viņš atsauca man atmiņā manis pastrādāto blēdību: man kopā ar kādu kaimiņu bija liels daudzums bišu spietu, bet es, nožēlojamais, viņa uzticēšanos pieviļot, no dažiem stropiem slepus nozagu medu, no tā izvārīju medalu un izdzēru. Tos pašus stropus, no kuriem biju ņēmis medu, es tagad ieraudzīju pie vārāmā katla, ko sildīja uguns.” (Brigitas Cīrules tulkojums, 2014).

Saskaņā ar Indriķa hroniku (sarakstīta līdz 1227) Kaupo bija lībiešu valdnieks Turaidā, pielīdzināts „it kā karalim” (quasi rex). Viņš minēts hronikā daudzkārt, aprakstīta viņa nāve karagājienā uz igauņu zemēm 1217. gadā. Livonijas Atskaņu hronikā, kas uzrakstīta 13. gadsimta beigās, Kaupo (Kôpe) raksturots kā pārliecināts kristietis, kura rīcībā bija daļa Gaujas lībiešu zemju. Arī vēlāk viduslaikos kristietībai uzticamais valdnieks Kaupo tika aprakstīts vārdiem, kas norāda uz pirmo mēģinājumu pasniegt viņu kā mocekli un svēto, taču viņa kults tā arī neattīstījās. Indriķa hronikā minēts Kaupo ceļojums kopā ar cistercieti Teodorihu uz Romu, kur viņš pēc sarunas ar pāvestu Innocentu III dāvanā saņēma 100 zelta naudas gabalus.  Kaupo kalps bija, visticamākais, viens no vietējiem lībiešiem, tāpat kā šinī stāstā pieminētais zvejnieks – zivju piegādātājs.

Bronzas bļoda no Turaidas Pūteļu kapulauka apbedījuma, 7. kaps. Aizvēstures muzejs, Berlīne. Attēls no I. Virzes grāmatas “Latvijas arheoloģisko senlietu kolekcijas Vācijas muzejos”, 2011

Bronzas bļoda no Turaidas Pūteļu kapulauka apbedījuma, 7. kaps. Aizvēstures muzejs, Berlīne. Attēls no I. Virzes grāmatas “Latvijas arheoloģisko senlietu kolekcijas Vācijas muzejos”, 2011

Kā šīs epizodes ir vērtējamas no tā, ko mēs zinām par lībiešu paradumiem, iespējām lietot uzturā zivis, piparus un izgatavot medalu? Varbūt aprakstītais ēdiens un dzēriens nav saistīti ar reālo dzīvi, bet ir tikai daļa no moralizējoša, simboliska stāsta?  Tā tas arī ir – to lietošana šeit uzsvērta kā sods, jo pārāk piparots un pārāk karsts ēdiens cilvēkam vairs nav tīkams. Taču vai lībiešiem bija pieejami pipari? Ja zivis un medus ir vietējas izcelsmes produkti, kuru lietošana uzturā nerada šaubas, tad ne tikai pipari, bet arī uz šķīvja pasniegta piparota zivs ir zināmā pretrunā ar ilgu laiku kultivēto priekšstatu par mazattīstītajiem Livonijas iezemiešiem.  Piparus un tāljūras preces mēs noteikti atrodam pie viduslaiku tirgotājiem pilsētās. Livonijā tirgotāji un pilsētnieki lietoja uzturā ne tikai vietējas izcelsmes produktus atbilstoši sezonai, bet diezgan daudz importēja garšvielas.  Pipari bija dārgi, tos varēja lietot arī kā naudas ekvivalentu. Arī tagad lietojam teicienu – piparotas cenas, kas bija zināms jau viduslaikos. Siguldā ir minēta pat t.s. piparu noma – 1442. gadā tirgotājs par Lībju kalna (mūsdienās pazīstams kā Satezeles pilskalns) izmantošanu par savu zemesgabalu norēķinājās ar ordeņa mestru ne ar naudu, bet ikgadēju piparu nomu. Šajā laikā pipari, muskatrieksts, kanēlis, ingvers, safrāns, kā arī cukurs nonāca turīgāko sabiedrības slāņu ēdienos un bija daudzu ēdienu sastāvdaļa. Livonijā tika ievesti arī rieksti – mandeles, ko izmantoja daudzveidīgi, gatavojot mandeļu pienu, miltus, marcipānu. Viduslaikos izmantoja rīsus, kurus ieveda tirgotāji – vācu pilsētās tie zināmi no 13. gadsimta, un vēlāk pavārgrāmatās uzsvērti atsevišķi izsmalcināti deserti – saldie rīsi ar safrānu (krāsviela) un kanēli un minēti rīsu milti kā saistviela (stērķele). Gana daudz lietoja arī vīnogu produktus – vīnu, vīnogu etiķi, rozīnes; arī citronus, t.s. romiešu piparus (vācu – Kümmel), Āfrikas piparus (Paradiskorne), kardemonu, dateles, vīģes no Kipras, ingveru, valriekstus, timiānu, anīsu. Igauņu bioarheoloģe Ulla Sillasoo noskaidrojusi, ka šīs rakstos minētās viduslaiku garšvielas un žāvētie augļi lietoti Livonijā 13.–14. gadsimtā – to klātbūtni apliecina arheoloģiski pētītās ateju bedres Dienvidigaunijas pilsētās un pilīs.

2.Siguldas Saksukalna kapulaukā kopā ar 11. gadsimta senlietām apbedījumā atrastā porcelāna krūzīte, 7.–8. gadsimts. Latvijas Nacionālais vēstures muzejs

2. Siguldas Saksukalna kapulaukā kopā ar 11. gadsimta senlietām apbedījumā atrastā porcelāna krūzīte, 7.–8. gadsimts. Latvijas Nacionālais vēstures muzejs

Ar Livonijas viduslaiku pilsētniekiem un tirgotājiem no 13. gadsimta mēs saprotam pārsvarā vāciski runājošos iedzīvotājus. Viņi dibināja Rīgu, piedalījās Hanzas savienības izveidē, kas vairākus gadsimtus no 13. gadsimta beigām bija galvenais tirdzniecības faktors Baltijas jūras reģionā un aizstāja kādreiz tik aktīvos dāņu, gotu un arī lībiešu tāltirgotājus. Pēc krusta kariem lībiešu aktivitātes tirdzniecībā mazinājās, taču arheoloģiskās liecības par 12.–13. gadsimtu apliecina visai daudzveidīgu importa priekšmetu klātbūtni lībiešu kultūrā, arī to, ka lībiešiem nebija sveši dažādi ārzemju paradumi. Viņu zemēs nonāca tāltirdzniecības preces, arī visai eksotiskas un ēdamas. Siguldā Saksukalna apbedījumā atrasta reta porcelāna krūzīte, Turaidas Pūteļu kapulaukā atrasti divi 12. gadsimta beigu–13. gadsimta sākuma bronzas šķīvji. Savukārt mūsu zemei tik eksotiskie rīsi atklāti arheoloģiskajā materiālā Asotes pilskalnā pie Daugavas, datējot šo atradumu ar 12. gadsimtu, kas ir viens no agrākajiem šāda veida atradumiem Ziemeļaustrumeiropā. Mēs varam pieņemt, ka pirms kristianizācijas un arī viduslaikos līdz 14. gadsimtam lībieši bija iesaistīti gan Baltijas jūras tirdzniecībā, gan varbūt paši ceļoja pa ūdensceļiem uz senkrievu zemēm vai pat devās tālākos ceļojumos. Tātad viņi varēja gan pazīt, gan lietot uzturā importētos piparus.

Bronzas bļoda no Turaidas Pūteļu kapulauka apbedījuma, 44. kaps (Latvijas Nacionālais vēsture muzejs) un ornamenta rekonstrukcija bļodai, zīmējis E. Kļaviņš. Attēli no E. Grosmanes raksta “12.–13. gadsimta bronzas bļodas ar gravējumiem”, Mākslas vēsture un teorija. 23/2019.

Bronzas bļoda no Turaidas Pūteļu kapulauka apbedījuma, 44. kaps (Latvijas Nacionālais vēsture muzejs) un ornamenta rekonstrukcija bļodai, zīmējis E. Kļaviņš. Attēli no E. Grosmanes raksta “12.–13. gadsimta bronzas bļodas ar gravējumiem”, Mākslas vēsture un teorija. 23/2019.

Pētot viduslaiku gastronomiskās tradīcijas, jāņem vērā, ka pastāvēja ļoti strikti nošķirts ikdienas ēdiens un dzīru ēdiens. Uzturā pamata produkti bija graudaugi – rudzi, kvieši, mieži, auzas. Dažādi putraimi, milti bija pamats gan putrām un biezputrām, gan maizes izstrādājumiem. Eiropā līdz 14. gadsimta vidum daudz lietoja rudzu maizi, kas mūsdienās uzskatīta par Latvijas un Baltijas īpatnību, bet pilsētās un pilīs daudz patērēja arī baltmaizi un dažādus smalkākus miltu izstrādājumus. Auzas bija pārsvarā mājdzīvnieku barība, lai arī ir liecības par auzu putru kā vienkāršu ikdienas barību. Ir virkne pamatproduktu, kas mūsdienu Latvijas teritorijā tika lietoti līdz 13. gadsimtam, bet vēlāk vairs netika audzēti uz vietas, jo mainījās klimats, un lēcām, prosai te bija par vēsu. Toties ar 14. gadsimtu reģionā no austrumiem ienāca jauna kultūra – griķi (viduslejasvācu – Bokweten, dienvidvācu dialektos – Heidenkorn, Taternkorn). Šajā laikā Eiropā nebija pazīstami daudzi produkti, kas ir neatņemama uztura sastāvdaļa mūsdienās. Tie ir no Amerikas pēc 16. gadsimta ienākušie kartupeļi, tomāti, kukurūza, paprika, čili, parastās pupiņas (Phaseolus vulgari), ķirbji, ananasi, kakao, no mājputniem – tītari. Kafija sāka izplatīties no arābu pilsētām Tuvajos Austrumos 16. gadsimta beigās – turki ieviesa Āfrikas paradumu, to pilnveidojot.

Sievietes un alus izlējējs. Attēls no 1386. gada manuskripta, Vācija.

Sievietes un alus izlējējs. Attēls no 1386. gada manuskripta, Vācija.

Alus un medalus, tāpat kā biškopība bija daļa no lībiešu dzīves, arī viduslaiku Livonijā daudzkārt minēti lībiešu bišu koki kā nozīmīgs personiskais īpašums. Alus tika izgatavots lielos daudzumos – pilsētās pastāvēja alus darītāju cunftes, zināmi alus gatavošanas inventāra apraksti, ko nodeva mantojumā paaudze paaudzei. Arī lauku iedzīvotāji gatavoja alu un medalu, ko lietoja pārsvarā dažādās dzīrēs un īpašos gadījumos – arī bēru mielastā, aizvadot cilvēku aizsaulē.

Dara man saldu alu,
Cep man mīkstu plācenīti;
Paši ēd, paši dzer,
Man’ atstāj smiltainē. LD 27621

Savukārt turpinot par zivju ēšanu, jāakcentē to popularitāte viduslaikos kristīgajā pasaulē, kad ēšanas paradumus noteica arī reliģiskā prakse – kristiešu sabiedrībā tika ievērotas daudzās gavēņu dienas (ap 150 gadā), tāpēc lielu nozīmi ieguva produkti, kas aizstāja gaļu, pienu, olas. Tās bija arī jūras un saldūdens zivis. Upes līdz 16. gadsmtam bija bagātākas ar ūdeņiem un ar zivīm, tai skaitā lielajām, un pie lašiem, līdakām, zandartiem bija iespēja tikt daudziem turaidiešiem – gan bagātajiem un dižciltīgajiem, gan vienkāršajiem cilvēkiem.

Zivju ķeršana tīklā. Attēls no 14. gadsimta manuskripta, Vācija.

Zivju ķeršana tīklā. Attēls no 14. gadsimta manuskripta, Vācija.

Gavēņa ēdieni veicināja tendenci, ka turīgāko slāņu iedzīvotājiem gatavoja diezgan daudz ēdienu, kas bija “aizstājēji” – viltotās irbītes, viltotais cepetis, olas no baltās zivs gaļas ar safrāna iekrāsotu dzeltenumu u.tml. Viena no Hanzas savienības galvenajām tirdzniecības precēm bija sālsūdens zivis no Ziemeļjūras – kaltētas mencas un salītas siļķes. Tā ordeņpilī Siguldā 1451. gadā starp pārtikas rezervēm bija ne tikai žāvēti šķiņķi un sālīta gaļa, bet arī 25 mucas sālītu siļķu, 8 mucas Baltijas siļķu, 4 mucas zandartu.

Jaunas iespējas vēstures izpētē pēdējā laikā paver dažādu eksakto zinātņu attīstība un iespēja veikt dažādas analīzes, arī bioarheoloģisku pētījumu laukā. Cilvēku kaulu analīzes liecina, ka Livonijā visumā viduslaiku beigās 15.–16. gadsimtā bija raksturīga „sauszemes diēta.” Pēc bioarheoloģijas pētījumiem Livonijas pilsētu iedzīvotāji ēda samērā sabalansētu pārtiku, tai skaitā diezgan daudz gaļas un saldūdens zivju. Viņiem bija labāki zobi, ilgāks mūžs, labāki kauli un noturība pret infekcijas slimībām nekā iezemiešiem – vietējiem zemniekiem, kas liecina par labu pārtiku ar augstu olbaltumvielu saturu. Pētījumi veikti viduslaiku mazpilsētu iedzīvotajiem (Valmieras, Cēsu, Ikšķiles u.c.), diemžēl ne turaidieši, ne siguldieši, ne arī 12.–13. gadsimta lībieši līdz šim nav pētīti šādā aspektā.

Vija Stikāne
Turaidas muzejrezervāta direktores vietniece zinātniskajā darbā

Raksts publicēts mēnešrakstā “Siguldas Avīze”, 2020, februāris

    Aktuāli, Aktuāli, Jaunumi, Raksti