istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort

Turaidas
muzejrezervāts

porno
kraajums

Turaidas muzejrezervāta krājuma jaunieguvumi 2019. gadā


Turaidas muzejrezervāta krājumā uz 2020. gada 1.  janvāri glabājas 89 448 krājuma vienības, 2019. gadā nokomplektēti 1 025  muzejiski priekšmeti.

Turpinot Turaidas vēsturiskā centra arheoloģisko izpēti, jau ceturto vasaru jūlija mēnesī notika izrakumi Turaidas Baznīckalna viduslaiku kapsētā, lai noteiktu senās viduslaiku kapsētas ārējās robežas sakarā ar iespējamo iežogojuma atjaunošanu.

2019. gada Turaidas baznīckalna izrakumos iegūtās monētas. Pirmais no kreisās - 16. gadsimta otrās puses Johana III Tallinā kalts Livonijas šiliņš un trīs Kārļa XI 17.gadsimta otrās puses Livonijas šiliņi

2019. gada Turaidas baznīckalna izrakumos iegūtās monētas. Pirmais no kreisās – 16. gadsimta otrās puses Johana III Tallinā kalts Livonijas šiliņš un trīs Kārļa XI 17.gadsimta otrās puses Livonijas šiliņi

Izrakumu gaitā tika atrastas vairākas senlietas, kuras uzņemtas TMR krājuma arheoloģijas kolekcijā, to skaitā monētas – Zviedrijas karaļa Johana III (1568-1592) Rēveles (Tallinas) šiliņš. Tallinā kaltie vara šiliņi kā sīknaudas vienība bija paralēli izplatīti arī Vidzemē, lai gan tās teritorija laikā pēc Livonijas kara atradās Polijas /Lietuvas pārvaldījumā (1561-1621) ar savu monetāro sistēmu. Starp atradumiem ir trīs Zviedrijas karaļa Kārļa XI (1660-1697) Livonijas šiliņi, no 1662. gada un 1663. gada.  Zviedrijas valdīšanas gados (1621- 1710) Rīgā pastāvēja divas naudas kaltuves, kurās kala ne tikai vara sakausējuma sīknaudu (Rīgas un Livonijas šiliņus), bet arī lielāku nominālu sudraba un zelta naudas vienības, kuras apgrozībā nonāca arī Zviedrijā. Rīgā kaltie šiliņi bija ļoti izplatīti Zviedrijas pārvaldītajās teritorijās, bet to vērtību nopietni devalvēja lielā apjomā ievestie (nekvalitatīvie) viltojumi no Sučavas (tagadējā Rumānijā) tieši Kārļa XI valdīšanas laikā. Sučavā viltoja – tikpat nekvalitatīvi un daudz – arī tā laika Polijas /Lietuvas vara šiliņus. Tika atrastas arī atsevišķas kalējkaltas naglas (domājams no apbedījumu šķirstiem), kā arī sfēriska bronzas podziņa un 16. gadsimta keramikas (akmens masas) trauka lauska. Akmens masas trauki Turaidā nonāca pēc Turaidas pils uzcelšanas 13. gadsimtā  un ir raksturīgs Vācijas keramikas paraugs, bet katrā ziņā tie viduslaikos nebija kalpu/zemnieku galda piederumos.

 Noslēdzot arheoloģiski atrasto trauku un to fragmentu izpēti, 2018. gadā tika izdots katalogs “Turaidas pils 10.–19. gadsimta keramikas trauki”. Darba gaitā no lielā skaita  trauku lausku klāsta tika atlasītas, izpētītas un sistematizētas agrās ripas keramikas lauskas, kas ir Gaujas lībiešu un to pēcteču 12.–15. gadsimtā lietoto trauku fragmenti. Līdz šim vairāk pētīti tika vēlāka laika trauki, kurus bija atveduši līdzi vācu ieceļotāji, un kas ievērojami atšķīrās no vietējo iedzīvotāju keramikas. Tā kā par vietējās podniecības attīstību viduslaikos un agrās ripas keramikas trauku formām līdz šim zināms maz, bija svarīgi šos artefaktus uzņemt muzeja krājumā.

Turaidas muzejrezervāta Atbalsta biedrības biedre Indra Čekstere dāvina muzejrezervātam gleznotāja Arnolda Pankoka (1914 – 2008) akvareli “Gaujas senleja” 2019. gada 7. novembrī

Turaidas muzejrezervāta Atbalsta biedrības biedre Indra Čekstere dāvina muzejrezervātam gleznotāja Arnolda Pankoka (1914 – 2008) akvareli “Gaujas senleja” 2019. gada 7. novembrī

Muzeja mākslas kolekcija papildināta ar pieciem darbiem – gleznotāja Arnolda Pankoka (1914 – 2008) akvareli “Gaujas senleja” un četru mūsu novada mākslinieku darbiem. Voldemāra Gudovska (1928 – 2017) akvarelis, kurā vērojams ziemas skats Gaujas senlejā pie Siguldas, un kurš tapis mākslinieka  radošā uzplaukuma laikā.  Oskara Plāciņa eļļas glezna – ziemas ainava ar Turaidas baznīcu ar izgaismotiem logiem un kokiem, caur kuriem tiecas debesu gaišais dzidrums. Tēlnieka Aivara Gulbja 1979. gadā gatavotais skulptūras “Turaidas Roze” ģipša modelis. To veido pāršķeltas sievietes figūras, kuras daļas savieno sarkana sirds, kas simbolizē mīlestību. Savulaik Aivara Gulbja skulptūra “Turaidas roze” pasniegta kā Latvijas valsts dāvinājums Raiņa muzejam Lugāno, Šveicē. Metālmākslinieces Dinas Dubiņas emaljas glezna “Nārstojošā zivs”, kurā māksliniece raksturīgi sev apvieno dažādus materiālus un izteiksmes formas.

Fotogrāfiju kolekcija papildināta ar 52 fotoattēliem. Starp jaunieguvumiem ir turaidiešu dāvināti gan 20. gadsimta 30. gadu attēli, gan arī padomju perioda sadzīves ainas un vietējo iedzīvotāju fotogrāfijas. Atzīmējot akcijas “Baltijas ceļš” trīsdesmito gadadienu, Turaidas muzejrezervātā 23. augustā tika atklāta izstāde “Gaismas ceļā. Baltijas ceļam – 30”. Izstāde vēsta par norisēm, un notikumiem, kas veidoja pārmaiņu ceļu Latvijā, Turaidā un Siguldā no 20. gadsimta 80-to gadu sākuma līdz akcijai “Baltijas ceļš” 1989. gada 23. augustā.  1980. gadu sākumā  intensīvi norisinājās dabas, vēstures un arhitektūras pieminekļu sakopšanas talkas – tās palīdzēja apzināties tautas pagātni, kļuva par sabiedrības kopdarbības veidu. Tāda izveidojās arī Dainu kalna labiekārtošanā, kurā piedalījās simtiem talcinieku no sabiedriskajām organizācijām,  darba kolektīviem,  kā arī studenti, skolēni no visas Latvijas. Līdzdalība Dainu kalna izveidē tika uzskatīta par goda lietu, un aktīvā iesaistīšanās bija apliecinājums ieceres nozīmīgumam.

Sagatavojot izstādi, tika iegūti attēli, kuros atspoguļota muzejrezervāta teritoriju sakopšana, kā arī Dainu kalna un Dziesmu dārza veidošana no pašiem pirmsākumiem, kad tika izcirsti krūmi, izkopta ainava, maketētas un izvietotas skulptūras. Kopā ar fotogrāfijām iegūti muzeja talku žurnāli, kuros iespējams izsekot padarītajiem darbiem, kā arī ziņas par talciniekiem.

LNNK Siguldas nodaļas nozīme

LNNK Siguldas nodaļas nozīme

 20. gadsimta 80. gados sabiedriski politiskā situācija bija labvēlīga nacionāli noskaņotu organizāciju veidošanās procesam. Siguldā aktīvi darbojās Latvijas nacionālās neatkarības kustības (LNNK) Siguldas nodaļa, kurā biedru skaits no dažiem desmitiem dalībnieku īsā laikā pieauga līdz vairākiem simtiem.LNNK rosināja uz aktīvu rīcību valstiskās neatkarības atgūšanā, tika apzinātas un sakoptas nacionālo karavīru atdusas vietas. Siguldieši rīkoja dažādas akcijas, aktīvi sadarbojās arī ar kaimiņvalstu līdzīgām kustībām. LNNK Siguldas nodaļas biedri iestājās par Latvijas pilsoņu aizstāvību, par ko liecina jau agrāk TMR krājumā iegūtā 1990. gadā rakstītā vēstule par kāda siguldieša tiesībām atlikušo dienesta laiku padomju armijas rindās dienēt Latvijā, nevis Krivoirogā, kur viņa veselība un dzīvība bija nopietni apdraudēta. Pēc LNNK Siguldas nodaļas aktīvāko dalībnieku ierosinājuma tika pasūtītas un izgatavotas  speciālas nodaļas  dalībnieka nozīmes. Ovālas formas krāsainā metāla piespraužamā nozīme, uz kuras attēlotas bultas, kurām pāri rombveida rāmī uzraksts: “LNNK Siguldas nodaļa” tika izgatavotas ierobežotā skaitā – apmēram 500, ražošanas apvienības “Daiļrade” cehā Rīgā Maskavas ielā. Bultu saišķis simbolizē kopības spēku, ko nevar salauzt tik viegli kā vienu atsevišķu bultu. Mākslinieciskās ieceres autora uzvārds ir Rozītis, diemžēl sīkāku informāciju par šo LNNK Siguldas nodaļas dalībnieku muzejam pagaidām nav izdevies precizēt.

Muzeja darbiniekiem par lielu pārsteigumu, tikai retajam no Baltijas ceļa dalībniekiem bija saglabājušās fotogrāfijas no šī notikuma. Lielākā daļa uzrunāto cilvēku, atbildēja, ka Baltijas ceļš bija unikāls un neatkārtojams notikums, cilvēkos dominēja emocionāls pacēlums, īpašas vienotības un patriotisma jūtas, tā kā fotografēšanās nav bijusi prātā.  Muzejs ieguva nedaudzus mūsu novadnieka, fotogrāfa Elmāra Bremšmita (1935-2017) uzņemtos attēlus. Fotogrāfijās iemūžināti rokās sadevušies LNNK Siguldas nodaļas dalībnieki stāvam uz Vidzemes šosejas ar Latvijas karogiem rokās. Paldies fotogrāfam Jānim Brencim, Ilgonim Šteinbergam, Maijai Pastarei, Pēterim Šķiņķim, kuru uzņemtie attēli, tika izmantoti izstādē.

Celaiņu paraugi. 20. gadsimta 50. gadu beigas /60. gadu sākums

Celaiņu paraugi. 20. gadsimta 50. gadu beigas /60. gadu sākums

Tekstilizstrādājumu kolekcija papildināta ar izšuvumu, adījumu, audumu un tamborējumu paraugiem, kurus ilgus gadus glabājusi kāda bijusī rokdarbu skolotāja, kura pēc Vecbebru lauksaimniecības tehnikuma mājturības nodaļas beigšanas, vairākus gadus strādājusi šajā mācību iestādē. Šie darbi darināti 20. gadsimta 50. gadu beigās vai 60. gadu sākumā, un tie aptver plašu rokdarbu tehniku spektru. Starp paraugiem ir adījumu, tamborējumu, izšuvumu dūrienu un tīkla darbu veidi. Skolā meitenes apguvušas iemaņas kā labot saplīsušu apģērbu vai kādu citu mājā noderīgu tekstilizstrādājumu – dvieli vai gultas veļu. Darbi bijuši attiecīgi arī jānoformē – katrs paraugs ir iestiprināts no cietāka papīra sagatavotā “lodziņā”, attiecīgi paraudziņam pievienots rokdarba tehnikas nosaukums, darinātāja vārds, uzvārds un mācību kurss. Kopā ar muzeja krājumā līdz šim esošajiem rokdarbu paraugiem, kuri tapuši 20. gadsimta 30. gados, šie padomju periodā darinātie jaunieguvumi ir liecinieki praktisko rokdarbu mācīšanai dažādos laika posmos.

Dokumentu kolekcijā iekļauts kāds Tiesu Palātas Civildepartamenta izskatītās lietas protokola noraksts – lieta par samaksas piedziņu par nodzīvoto laiku Allažu pagastā “Jēkabsonu” mājās. Dokuments ieskicē 20. gadsimta 30. gadu tendences mājvietu īrēšanā un iesaistīto personu atšķirīgo izpratni par labu dzīves apstākļu nodrošināšanu. Lieta par īres nemaksāšanu tikusi izskatīta apgabaltiesā, taču prasības iesniedzējs ar šīs tiesas lēmumu nav bijis apmierināts un vērsies ar pārsūdzību Latvijas Tiesu Palātā. 1935. gada 31. decembrī pilsonis Kārlis Augusts Jēkabsons iesniedzis prasību par parāda piedziņu no Jēkaba Jēkabsona par nodzīvoto laiku prasītāja mājās. Dokumentā lasāms: “Pa visu laiku, kamēr Jēkabs Jēkabsons un viņa sieva Ilze Jēkabsons dzīvoja manās mājās tie atradās pilnā panzijā pie manis, jo bez dzīvokļa tie saņēma pilnu uzturu, apkopšanu, apkurināšanu, apgaismošanu, lietošanā gultas veļu un apmazgāšanu. Atbildētājs ar savu sievu manās mājās panzijā nodzīvoja: Jēkabs Jēkabsons 176 dienas, bet viņa sieva Ilze Jēkabsons 174 dienas – 350 dienas. Pēc 1930. un 1931. g. dzīves standarta un panzijas atrašanas vietas “Vidzemes Šveicē”, minimālā maksa par pilnu panziju minētā laikā bija Ls 2.70 par personu dienā.”

Iepazīstoties ar visu lietas izklāstu, redzams, ka pēc liecinieku stāstītā “pilna pansija” ir bijusi gultas vieta kopējā istabā, arī “pilns uzturs” nebūt neatbilst realitātei, jo atbildētājs papildus iepircies pie vietējā tirgotāja. Par to liecinājis Kārlis Bormanis: “…atbildētājs pircis maizi un dažus citus produktus liecinieka Miķelsona veikalā…” Pēc lietas izskatīšanas tiesa konstatē: “…atbildētājs pie prasītāja dzīvojis stipri neērtos lauku apstākļos un nevis “Panzijā Vidzemes Šveicē”. Iepriekšējā tiesas spriedumā noteikts, ka valsts statistikas datos minētā vienas dienas maksa par pilnu pansiju Ls 2.70 apmērā nav attiecināma uz šo aprakstīto gadījumu. Tiesas aprēķinātā iekasējumā maksa ir Ls 0.80 par dienu. Gala rezultātā Tiesu Palātas Civildepartamenta tiesas sēdē iepriekš pieņemtais lēmums atzīts par pareizu, turklāt otrreizējās tiesas izdevumi piedzenami no paša sūdzības iesniedzēja Kārļa Augusta Jēkabsona. Interesanti šķiet, ka notikumu no prasības sniegšanas tiesā šķir krietns laika posms – apmēram pieci gadi.

Grāmata. “Tētis karavīrs. Vēstule no Volhovas”. Zelta Ābele. 1943.

Grāmata. “Tētis karavīrs. Vēstule no Volhovas”. Zelta Ābele. 1943.

Grāmatu kolekcijā nonākuši vairāki vērtīgi izdevumi – “Krišjāņa Barona atmiņas”, kuras apkopojusi viņa vedekla Līna Barona, Valtera un Rapas apgāda pirmizdevums 1924. gadā, vairāki vācu okupācijas laika izdevumi, 1937. gadā izdots tūrisma ceļvedis pa Siguldu un citas grāmatas un brošūras. Īpaši izceļama ir 1943. gadā Zelta Ābeles apgādā izdotā bērnu grāmata “Tētis karavīrs. Vēstule no Volhovas”, kam ir savdabīgs liktenis un kas veltīta latviešu karavīru bērniem. Apgādu dibinājis un vadījis Miķelis Goppers (1908–1996), starp citu kaut kādā mērā mūsu novadnieks, jo zināmu laiku pavadījis tēva ģenerāļa Kārļa  Goppera (1876 — 1941) mājās Eikažu muižas centrā, kuru  ģenerālis nopircis 1930. gadā. Grāmata ir krāšņi ilustrēta, kas bija raksturīga pazīme Zelta Ābeles izdevumiem, kur iezīmējās izdevēja M.  Goppera koncepcija par grāmatu kā par vienību, kurā līdzās literārajam darbam svarīgi elementi bija ilustrācijas, mākslinieciskais iekārtojums un  poligrāfiskā apdare. Grāmatas ilustrāciju autors ir mākslinieks Vilis Ciesnieks (1908-1989), kurš Zelta Ābeles izdevumus ilustrējis arī vēlākajos gados trimdā Zviedrijā. Tomēr pats interesantākais aspekts ir par autorību. Izdevums publicēts ar Mildas Grīnfeldes (1909-2000) vārdu, kurai no 1943. gada bija dziļi personiskas attiecības ar dzejnieku Aleksandru Čaku. LPSR Drošības ministrijas (VDM) pratināšanā Milda Grīnfelde 1945. gadā stāstījusi, ka, strādājot par redaktori izdevniecībā Zelta Ābele, uzrakstījusi grāmatu dzejā par tēva, kurš Volhovas frontē cīnās pret boļševikiem, vēstuli savam dēlam. Tomēr 1951. gadā jau pēc A. Čaka nāves Grīnfelde VDM darbiniekiem stāstīja, ka izdevējs M. Goppers 1943. gadā viņai uzdevis uzrakstīt bērniem grāmatiņu par frontes tēmu. Sākotnēji viņa M. Gopperam atteikusi un pastāstījusi par sarunu A. Čakam, kuram tajā laikā bijuši grūti materiālie apstākļi un viņš nolēmis sacerēt dzejoļus. Tos M. Grīnfelde  pārrakstījusi ar savu roku un kā savu rokrakstu nodevusi izdevniecībai. Daudzi  literatūrzinātnieki sliecas piekrist, ka šīs nelielās poēmas patiesais autors ir A. Čaks, it īpaši ņemot vērā to gadu politiskās peripetijas un iesaistīto cilvēku personiskās īpašības.

Neatkarīgās valsts proklamēšana 1918. gadā un nepieciešamība veidot principiāli atšķirīgu izglītības sistēmu Latvijā radīja priekšnoteikumus jaunu mācību grāmatu sarakstīšanai.  Pirmais izglītības ministrs Kārlis Kasparsons (1865 – 1962) kā pirmo Ministru kabineta aktu izglītības jomā 1918. gada 10. decembrī sagatavoja rīkojumu par mācības valodu Latvijas skolās un skolotāju ievēlēšanu. Šajā dokumentā bija teikts, ka visās skolās, kuras apmeklē latviešu skolēni, mācībām jānotiek latviešu valodā un visi krievu valdības inspektoru, vācu okupācijas varas un garīgo resoru ieceltie skolotāji uzskatāmi par atlaistiem. Nākamais nozīmīgākais normatīvais akts latviskas skolas veidošanā bija Ministru kabineta 1919. gada 11. marta rīkojums par latviešu valodas un vēstures mācīšanu: “Ar tekošā mācības gada pēdējo ceturksni sākot, visās Latvijas pirmmācības un vidusskolās kā obligatoriski mācības priekšmeti ievedami latviešu valoda […] un Latvijas vēsture.”

palīglīdzeklis vēstures skolotājiem un skolniekiem “Latvijas vēstures hrestomātija. Skolām un pašmācībai. I daļa. Aizvēsture”. Sastādījis Antons Birkerts (1876-1971)

“Latvijas vēstures hrestomātija. Skolām un pašmācībai. I daļa. Aizvēsture”. Sastādījis Antons Birkerts (1876-1971)

Līdz ar jauno  situāciju radās nepieciešamība pēc jaunām vēstures mācību grāmatām. Pirmā vai viena no pirmajām vēstures mācību grāmatām jaundibinātajā valstī, bija palīglīdzeklis vēstures skolotājiem un skolniekiem “Latvijas vēstures hrestomātija. Skolām un pašmācībai. I daļa. Aizvēsture”.  Sastādījis Antons  Birkerts (1876-1971),  kurš  priekšvārdā raksta par mērķi, kas pamudināja izdot hrestomātiju “ …mums vēl arvienu nav ne Latvijas vēstures grāmatas, ne hrestomātijas, kuras varētu lietot skolās. […] Mūsu vēstures materiāls izkaisīts pa malu malām un pieietams tikai retiem, kas atrodas viena vai otra lielāka garīga centra tuvumā.” Hrestomātijas sastādītājs Antons Birkerts bija ievērojams latviešu literatūrzinātnieks un rakstnieks, daudzkārt izdotu Latvijas vēstures un apkārtnes mācību grāmatu autors. Darbojies arī ārpusskolas izglītības jomā, lasījis lekcijas par literatūru un kultūru (1908-1914) un bijis žurnālists laikrakstos “Mūsu Laiki”, “Jaunā Dienas Lapa”, “Mūsu Dzīve”, “Rīgas Apskats”. Grāmata sagatavota jau pirms rīkojuma par Latvijas vēstures mācīšanu un izdota 1919. gadā izdevniecībā (izglītības kooperatīvā) „Kultūras balss”, kas 1918. gadā tika dibināta Valkā un vēlāk darbojās Rīgā līdz 1932. gadam.  Tas bija laiks, kad Latvijā notika varu maiņas, vēl pilnā sparā ritēja Brīvības cīņas jeb Neatkarības karš, un valsts turpmākais liktenis vēl nebija  skaidrs. Par ko zināmā mērā liecina arī norādītā grāmatas cena: “Maksā 6 Latvijas rubļi (12 markas ostnaudā)”. Valstī valdīja pārtikas trūkums, gandrīz pilnībā bija sagrauta grāmatizdošanas poligrāfiskā bāze, nepietiekami papīra krājumi, grāmatu augstā pašizmaksa un iedzīvotāju nepietiekamā pirktspēja, ierobežoja iespējas piekļūt vēstures avotiem.  Arī hrestomātijas brošētais izdevums drukāts uz vienkārša avīžpapīram līdzīga papīra, iesiets dzeltenpelēkos kartona vākos.  Izdevums drukāts Valkā Jāņa Rauskas tipogrāfijā.  Grāmatrūpnieks, tirgotājs, fotogrāfs un sabiedriskais darbinieks Jānis Rauska (1873-1967) bija ne tikai nozīmīga persona Valkas saimnieciskajā un sabiedriskajā dzīvē, bet arī cilvēks ar aktīvu dzīves pozīciju Latvijas mērogā, un kā Ziemeļlatvijas armijas atbalstītājs viņš 1934. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. 1906. gadā Jānis Rauska atvēra grāmatu veikalu un iekārtoja nelielu grāmatu sietuvi Valkā, kas nepārtrauca darboties gan kara gados, gan visos „juku” laikos, līdz 1940. gadā uzņēmumu nacionalizēja. Līdz 1952. gadam J. Rauskam vēl atļāva vadīt savu bijušo grāmatu veikalu, bet tad atlaida ar ierakstu darba grāmatiņā: „Atbrīvots kā nepiemērots grāmatnīcas vadītāja amatam.”

Grāmatā ir 15 nodaļas, kurās aplūkotas tādas tēmas, kā latvju pirmdzimtene, senlatviešu sabiedriskā iekārta, karš, pilis un pilsētas, kultūra u.c. Katra nodaļa sastāv no vairāku autoru rakstiem. Izmantotas arī tautas dziesmas un literāru darbu fragmenti. No izmantoto darbu autoriem var minēt vairākus: J. Alunāns, Aspazija, Auseklis, Kronvaldu Atis, K. Mīlenbahs, Kr. Barons, A. Bīlenšteins, A. Pumpurs, Rainis, Sudrabu Edžus, Fr. Brīvzemnieks u.c. Izdevumā ir arī tāda interesanta nodaļa, kā senlatviešu psiholoģija, kurā divas tēmas – Mūsu senču dvēseles un Mežs un lauks –  aplūkojis viens autors, jau iepriekš minētais Kārlis Kasparsons, tikai viena no tēmām parakstīta ar  pseidonīmu K. Siguldietis.  Šādu pseidonīmu Kasparsons acīmredzot izvēlējies, jo viņa dzimtā pilsēta ir Sigulda, kur viņa vecāki rentēja Vējakrogu. A. Birkerts šī laika grūtības piemin raksturojot savas grāmatas autoru izvēli: “ Grāmatai bez šaubām, ir lieli trūkumi, jo no visa bagātā mūsu vēstures materiāla sastādītājam bija iespējams izmantot tikai daļu: to, ko varēja atrast nelielā nomales pilsētiņā un ko karš un  laika notikumi nebij vēl izputinājuši.”

Turaidas muzejrezervāts izsaka pateicību visiem, kas palīdzējuši papildināt krājumu: Ausmai Apšai, Sarmītei Bērziņai, Jurim Bocekam, Rūtai Bricei, Veltai Bušai, Indrai Čeksterei, Dinai Dubiņai, Ainai Ertei, Lienei Grundmanei, Leontijai Gudovskai, Barbalai Gulbei, Harijam Jākobsonam, Ērikam Juškevicam, Igoram Lapšinam, Maigai Miķei, Gundegai Pētersonei, Oskaram Plāciņam, Ilgonim Šteinbergam, Ievai Vītolai.

Līga Kreišmane, Turaidas muzejrezervāta galvenā krājuma glabātāja
Aija Dzene, Turaidas muzejrezervāta krājuma galvenā speciāliste

    Aktuāli, Jaunumi, Raksti par krājumu