Turaidas pils lībiešu aproce ar saulītes ornamentu. 12. gadsimts

Šogad bargais sals Latvijai gāja secen un ziemā ik pa laikam bija jūtamas pavasara vēsmas. Tomēr saulei ir savs ceļš ejams un pavasara vienādības – saulstāvji jeb Lielā diena, kas iezīmē arī astronomisko pavasari, tāpat kā citus gadus ir 20. martā. Pirmskristietības laikā pavasara saulstāvji vairumam Eiropas tautu iezīmēja arī kalendārā gada sākumu. Pastāv viedoklis, ka arī mūsu senči pielūdza dabas dievības un pavasara saulstāvjos atzīmēja gadu miju. Citi pētnieki savukārt meklē  gada sākuma aplēses citos gadskārtu svētkos, piemēram, Ziemassvētkos, Meteņos vai pat  Jāņos. Pavasara gadskārtu svētkos rituāli bija saistīta ar priekšmetiem, ko uzskatīja par atdzimšanas un jaunas dzīvības rašanās simboliem. Dabas un gaismas atmodu svinot, piedāvājam lasītājiem iepazīt Siguldas novada arheoloģiskās senlietas un ornamentus, kas saistīti ar pavasara saulstāvju rituāliem, tradīcijām un saules godāšanu.

Ola Viens no pavasara simboliem ir joprojām neiztrūkstošais Lieldienu atribūts – ola. To krāsošana un darbošanās ar krāsotajām vai citādi izgreznotajām olām pieder pie senām Lieldienu tradīcijām. Trīs krāšņi rotātas glazētas koka olas iegūtas arheoloģiskajos izrakumos 11./12. gadsimta bērnu apbedījumos Daugavas lībiešu teritorijā – senkapos Salaspils Laukskolā un Doles salā pie Raušu mājām. Visas trīs olas izmantojamas kā bērnu rotaļlietas – grabuļi, jo to dobā vidusdaļa pildīta ar skaņu radošām bumbiņām. Arheoloģe Anna Zariņa tās uzskata par simboliskiem priekšmetiem, kas doti līdz aizkapa dzīvē. Iespējams, lai veicinātu atdzimšanu no jauna. Izpētīts, ka ar augu ornamentiem greznotās olas ievestas Daugavas lībiešu zemēs no Kijevas Krievzemes. Līdz ar to tās apliecina ortodoksālās baznīcas jeb pareizticības priekšmetu klātbūtni Daugavas lejtecē vēl pirms lībiešu kristīšanas. Kristīgajā pasaulē, tāpat pagāniskajās tradīcijās, ola bija auglības un jaunas dzīvības rašanās simbols un Kristus augšāmcelšanās svētkos tika krāsota. Pareizticīgie olas krāsoja sarkanas, lai simbolizētu Kristus asinis.

Olas senāk tika izmantotas arī ziedošanai. Cilvēki ticēja, ka, noliekot upurvietās īpašus priekšmetus, pārtikas produktus vai naudu, varēs iegūt dievu labvēlību un palīdzību. Vidzemē lībiešu apdzīvotajā teritorijā izplatītas ziedojumu vietas bija alas. Iespējams, arī kādā no Siguldas apkārtnes alām likti ziedojumi, kas laika gaitā zuduši. Taču Metsepoles lībiešu upuralā pie Salacas upes tie ir saglabājušies. Arheoloģiskajos izrakumos atrasti ziedoti priekšmeti, monētas un arī olu čaumalas. Pēc atrastajām senlietām un monētām secināms, ka ala izmantota no 14. līdz 19. gadsimtam. Alas smilšakmens sienās atrastas arī dažādas zīmes – petroglifi un uzraksts "M BACH SALIS 1664”.

Olas vai olu čaumalas 11.–13. gadsimtā liktas arī lībiešu sieviešu un bērnu apbedījumos. Tādi atradumi zināmi Daugavas lībiešu novados mūsdienu Aizkraukles, Salaspils un Ikšķiles teritorijā. Arheologi uzskata, ka tam ir kāda rituāla nozīme un olas liktas kapos kā ziedojumi.

Ar olām saistīta kulta pamatā ir Baltijas somu tautu, pie kurām pieder arī lībieši, mīts par putna olu, no kuras radīta pasaule. Pirms Dievs un Velns izveido zemi, visa pasaule ir bezgalīgs ūdens klajums. Virs tā, meklējot ligzdošanas vietu, lidinās pīle. Velns liek pīlei vairākas reizes ienirt pasaules okeānā un uznest no tā dzīlēm dūņas. Kamēr putns nirst trešo reizi, Velns noslēpj mutē piciņu dūņu. No pārējām dūņām ūdens klajuma vidū sāk veidoties sauszeme.  Nu pīlei ir vieta, kur novīt ligzdu un izdēt olu. Ūdenim viļņojoties, bangas ripina olu šurpu turpu, līdz tā saplīst. No olas virspuses rodas debesis, no dzeltenuma – saule, no baltuma – mēness, bet no čaumalas – zvaigznes. Dievs redz, ka sauszemes ir par maz. Viņš liek Velnam sagādāt vēl dūņas, taču tas atbild, ka vairāk nav. Tad Dievs pamana Velna mutē paslēpto dūņu piciņu un liek to izspļaut. Velns spļauj uz ziemeļiem, turklāt savaino savu pirkstu, bet no dūņām rodas tikai akmeņi, klintis un kalni. Dievs Velnam pārmet: “Kādēļ slēpi dūņas mutē?  Redzi, tagad tās pārtapušas par nedzīviem akmeņiem, bet tu pats par sodu esi ievainots!” Velns nožēlo izdarīto. Dievs viņam piedod, apvārdo sāpošo pirkstu, un ievainojums sadzīst, zeme turpina paplašināties un uz tās rodas koki, augi, putni, zvēri un cilvēki.

Turaidas Baznīckalna kapsētas izpētē iegūtā kaklarota ar apaļajiem vairogveida piekariņiem un saulītes ornamentu. 13. gadsimts.

Saulīte Somugru mīts par pasaules radīšanu vēsta, ka no olas dzeltenuma radusies saule. Ar zemkopību saistīto tautu priekšstatos saule, tāpat kā ola, ir cikliskās, mūžīgās kustības, nāves un atdzimšanas simbols. Saules kults radis atspoguļojumu seno rotu un citu priekšmetu ornamentācijā. Tiek pieņemts, ka mūsu reģionā dzīvojošajām tautām vienkāršākais saules simbols ir koncentrisks aplis, sarežģītākie – aplis ar punktiņu centrā, disks, arī rombs un ritenis. Pēdējais tiek saistīts ar kustībā esoša krusta motīvu. Slāvu tautu solārās simbolikas pētnieks arheologs Vladislavs Darkevičs atzīmē, ka krusta sākotnējā forma imitēja pirmatnējo uguns iegūšanas darbarīku. Ar laiku krusts sāka asociēties ar uguni un sauli kā mūžīgo siltuma un gaismas avotu. Četru un sešu spieķu riteni uzskata par vienu no ornamenta elementiem, kas Eiropā ienācis līdz ar kristietību. Ap šo pašu laiku (3. gs.) tas parādās arī vietējo izstrādājumu ornamentikā mūsdienu Latvijas teritorijā, kur kristietību vēl nepazīst. Pētnieki uzskata, ka mūsu vietējās tautas to lietojušas kā solāro simboliku.

Saulītes rotājums uz priekšmetiem un apģērba rakstos saglabājas arī viduslaikos, kad Baltijas tautas ir kristītas., tomēr tad saulītes simbolisko nozīmi vairs viennozīmīgi nevar saistīt tikai ar senās dabas reliģijas priekšstatiem.

Uz daudzām 11.-17. gadsimta rotām un sadzīves priekšmetiem, kas atrasti mūsu novada senvietās, saskatāms saulītes ornaments. Tie ir iekalti vai iespiesti punktiņi, riņķīši ar punktiņu vidū, rombi, krustiņi. Šodien droši nav iespējams pateikt, vai visi tie atspoguļo solāro simboliku. Pieļaujams, ka daļa rotu, īpaši aproces, kuru lokā iekaltas dažādas rakstu zīmes, starp tām arī saulītes ornaments, pilda kādu aizsargājošu un auglību veicinošu funkciju.

Ar saules kultu saistīta arī 11.–13. gadsimtā iecienītā lībiešu sieviešu rotaslieta – apaļie  piekariņi. To nosaukumam latviešu valodā tiek izmantots skandināvu pētnieku pieņemtais apzīmējums “vairogveida”, kas raksturo piekariņa izskatu. Arī paši piekariņi aizgūti no skandināvu kultūras.  Ar 9. gadsimta otro pusi tos konstatē Ģņezdovā pie Dņepras un citos skandināvu kurgānos slāvu teritorijā, ap 11. gadsimtu – arī lībiešu, vendu un kuršu apdzīvotajos novados. Latvijas teritorijā izgatavotos vairogveida piekariņus ar pirmparaugu vieno kopēja forma, taču ornamenta izvietojums uz ripas ir atšķirīgs. Gan kopumā, gan atsevišķi tā elementi  atspoguļo saules kultu.

Apaļie vairogveida piekari 12.–15. gadsimtā lietoti arī mūsu novadā. Turaidas Baznīckalna kapsētā atrastie 13. gadsimta piekari veidoti no plānas sudraba vai bronzas skārda ripas, kuras vidū ir dobs burbuļveida pacēlums. Vienam no tiem gar riņķa malām simetriski izvietoti četri mazāki burbuļi. Visu trīs piekaru virsmā iekalts trīsstūrīšu un saulīšu rotājums, kas dala ripu četros sektoros. Pie šīs grupas pieskaitāms arī Baznīckalna kapsētā savrup atrastais apaļais bronzas piekariņš ar burbuļu grupu centrā un punktētu aploci gar malu. Tas atšķiras ne tikai ar materiālu, bet arī ar ornamenta izvietojumu un paviršāku piestiprinājuma veidu. Divas piekarcilpas liecina, ka rota vismaz vienreiz pārveidota un varētu būt nēsāta ap 15.–16. gadsimtu, kas ir vairogveida piekariņu lietošanas galējā robeža.

Sateseles pilskalna arheoloģiskajā izpētē atrastais ūdensputna formas piekariņš ar saulītes ornamentu. 12. gadsimts

Putniņš Kurzemes lībiešu folklorā putni ir minēti kā cilvēka dvēseles atdzimšanas simbols un dabas atmodas nesēji, kas pavasara saulstāvjos – Lielās dienas rītā pirms saules lēkta jāmodina un jāsauc ar īpašu dziesmu “Tšitšorlinkist”. Šīs tradīcijas pamatā var būt gan pasaules radīšanas mīta atblāzma, gan seni pagāniskie ticējumi, gan kristietības ietekme. Visus šos aspektus vieno pārlaicīgs, visām reliģijām kopīgs vēstījums par ūdensputnu kā dzīvības un dvēseles simbolu.

Arheoloģiskajā materiālā ūdensputna atveidu var atpazīt senākajos cilvēka roku darinājumos. Arheologi atklājuši ap 3. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras darinātus sadzīves un kulta priekšmetus ar ūdensputna galvas atveidu. Putniņa simbols piekariņu – amuletu veidā saglabājās līdz pat mūsu ēras 13.–15. gadsimtam. Pēc kristietības ieviešanas 13. gadsimta sākumā to forma kļuva arvien neskaidrāka un stilizētāka, līdz pamazām šāda veida piekariņi izzuda pavisam.

Ūdensputna – pīlītes veidā gatavoti piekariņi bieži ietilpa kā Daugavas, tā Gaujas lībiešu sieviešu un bērnu rotu komplektā. Gaujas lībiešu teritorijā atrasti galvenokārt no bronzas lieti putniņi, kuru formas dažādība liecina par vairākiem izgatavošanas centriem. Turaidas apkārtnē dominē plakanie, ažūrie putniņi, savukārt Gaujas pretējā krastā – Sateselē – plastiskie. Līdzīgus piekariņus nēsājuši arī Daugavas lībieši un citas etniski radnieciskās Baltijas jūras somu tautas. Ap 12. gadsimtu putnveida piekariņi parādījās arī kaimiņos dzīvojošo baltu novados. Putniņu virsmā nereti iestrādāta apaļā saules zīme un slīpas svītriņas. Cita veida ornamenti uz šiem piekariņiem nav zināmi.

Arheoloģiski atrastās senlietas liecina, cik sena ir Lieldienu tradīcija un simbolika, ko kristīgā baznīca pārņēmusi no pagāniskajiem pavasara atmodas un saulstāvju svinēšanas rituāliem. Arheoloģiski atrastās senlietas liecina, ka   saulītes ornamentu un putniņa simboliku lietoja gan pareizticīgie kristieši, svinot Lieldienas, gan  pagānu tautas saistībā ar pavasara atmodu un saulstāvju svinēšanu.

Ligita Beitiņa Turaidas muzejrezervāta galvenā speciāliste

• Juris Urtāns Svētupes Lībiešu Upuralas arheoloģiskās izpētes rezultāti. Lībiešu gadagrāmata 2000.Lībiešu krasts,  2000
• Anna Zariņa. Salaspils Laukskolas kapulauks. 10.-13. gs. Latvijas Vēstures institūta apgāds, Rīga, 2006
• Baiba Vaska. Rotas un ornaments Latvijā no bronzas laikmeta līdz 13. gadsimta sākumam. Latvijas Nacionālais vēstures muzejs, Rīga, 2019
• Latvijas PSR arheoloģija. “Zinātne”, Rīga, 1974