Turaidas muzejrezervāta pētnieki šobrīd strādā pie jaunas ekspozīcijas ““Mūra pils nocietinājumi: aizsardzība un uzbrukums” sagatavošanas un izveides. Domājot par dažādām mērķauditorijām, īpaši jaunākā vecuma apmeklētājiem un jauniešiem, ekspozīciju plānots papildināt ar interaktīvām programmām, izziņas spēlēm un citiem muzejiskiem izziņas rīkiem, gūstot iedvesmu arheoloģiskajās liecībās, senajos dokumentos un citos izziņas avotos. Ja viss labi veiksies, ekspozīciju plānots atvērt šī gada rudenī. Piedāvājam ieskatu pētnieciskā darba materiālos par Turaidas pils nocietinājumiem un to nozīmi pils aizsardzībā.

Turaidas pils 13. gadsimta beigās. G. Jansona rekonstrukcija

Turaidas pils lielais pusapaļais tornis ir militāra būve, kas pieder pie pils rietumu puses aizsargsienas. Tas celts 15. gadsimtā, kad, pieaugot ugunsšaujamo ieroču izmantošanai kaujās, kļuva nepieciešams modernizēt pils nocietinājumu sistēmu.  Tornim ir pagrabs un pieci stāvi, kur apskatāmas ekspozīcijas par pils cietumu, sardzi, senākajiem šaujamieročiem, pils krāsnīs izmantotajiem krāsns podiņiem, kā arī redzams pils pusapaļā torņa detalizēts makets. Torņa ceturtajā stāvā pašlaik iekārtota ekspozīcija „Pusapaļie torņi Vidzemes pilīs”, bet nākotnē plānots ierīkot interaktīvu ekspozīciju par Turaidas pils nocietinājumiem un militāro vēsturi.

Viduslaiku pilis tika celtas, lai aizsargātu kādu teritoriju, kalpotu par zemes kungu rezidencēm un demonstrētu būvētāja bagātību un varu. Spēcīgi nocietinājumi kalpoja visām trim minētajām funkcijām, tā kļūstot par pašu svarīgāko viduslaiku pils sastāvdaļu. 13. gadsimta krusta karu rezultātā viduslaiku Rietumeiropas kultūra pamazām tika iepazīta arī mūsdienu Latvijas teritorijā. Vācu krustneši pakļautajās zemēs būvēja nocietinātas pilis, bieži izmantojot senos pārvaldes centrus. Turaidā 1214. gadā pēc Raceburgas bīskapa Filipa, kurš tajā laikā aizvietoja Rīgas bīskapu Albertu, pavēles tika uzbūvēta nocietināta pils, kas kalpoja kā atbalsta punkts krusta karotājiem. Tā sākotnēji tika saukta par Frēdelandes pili, bet nosaukums nekļuva populārs, un jau dažus gadus vēlāk tā atkal tika saukta senajā lībiešu vārdā par Turaidas pili.

Turaidas mūra pils kompleksa nozīmīgākā būve ir 13. gadsimta sākumā būvētais pils centrālais tornis jeb bergfrīds, kas kalpoja kā pils galvenais nocietinājums, kurā patverties gadījumā, ja ienaidnieks ielaužas iekšējā pils pagalmā. 13. gadsimtā izbūvēta mūra siena, pie kuras uzbūvēta nocietināta dzīvojamā māja (“stiprais nams”). Rezultātā tapusi neliela nocietināta mūra pils, kas efektīvi kalpoja par patvēruma vai atpūtas vietu krustnešiem, kā arī par drošu pulcēšanās vietu karavīriem, gatavojoties karagājieniem. Pēc krustnešu veiktās iekaroto zemju dalīšanas pils nonāca Rīgas bīskapa īpašumā un avoti vēsta, ka jau 1217. gadā pilī atradušies bruņoti bīskapa kalpi.

Livonijas ordeņa arkbalistas pie Turaidas pils. A. Stankeviča gravīra

Turaida vairākkārt kalpojusi par karaspēka pulcēšanās vietu. 1218. gadā krustnešu, lībiešu un latgaļu karaspēks te pulcējies cīņai pret krievu sirotājiem, 1221. gadā pulcēšanās notikusi cīņai pret Dānijas karali, savukārt 1223. gadā karaspēks pulcējies sakarā ar igauņu iebrukumu. Šādas aktivitātes liek domāt, ka Turaida bija reģionāls centrs, uz kuru veda satiksmes ceļi no dažādiem virzieniem. Pēc Rīgas bīskapa Nikolaja nāves 1253. gadā Rīga pilsēta kļuva par Prūsijas, Livonijas un Igaunijas arhibīskapa metropoli (rezidences vietu), un izveidojās Rīgas arhibīskapija. Rīgas arhibīskapu politiskais un garīgais statuss pieauga. Iespējams, ar to saistīti arī būvniecības darbi Turaidas pilī. Pēc Turaidas pils arhitektūras pētnieka Gunāra Jansona apsvērumiem pilij šajā laikā izbūvēta vārtu māja ( vācu val. Torhaus), kuras priekšā atradies grāvis ar vienkāršu paceļamo tiltu.

13.gadsimta vidū arvien asāk sāka veidoties Rīgas arhibīskapa konflikti ar citu Livonijas garīgo un laicīgo valdnieku – Livonijas mestru, kas vadīja Vācu ordeņa atzaru Livonijā (turpmāk – ordenis). 1268. gadā ar līgumu tika nostiprināta robeža starp arhibīskapa un ordeņa zemēm. Tika noteikts, ka robežas līnija ir Gaujas upe, un ordeņa mestrs apsolīja nepiesavināties Gaujas kreisā krasta zemes, tomēr 1298. gadā izcēlās karš starp Rīgas pilsētu un ordeni. Rīdzinieku pusē karā iesaistījās arī Rīgas arhibīskaps Johans III no Šverīnes (Schwerin) (1294–1300) un jau tajā pašā gadā Turaidas mūra pilij, izmantojot akmens metamās ierīces, kā arī “uguni un zobenu”, uzbruka ordeņa karaspēks. Pils ielenkums ildzis astoņas dienas vai nedaudz ilgāk. Pils tikusi ieņemta, un arhibīskaps Johans III no Šverīnes nonācis ordeņa gūstā. Uzbrukumā tika nodedzinātas arī pils “priekšpilsētas”, kas pēc vēsturnieka Roberta Malvesa domām nav bijušas mūra pils daļas, bet gan lībiešu apdzīvots ciems pils priekšā, iespējams tagadējā Dainu kalna vietā. Arī vēsturnieks Ēvalds Mugurēvičs uzskata, ka “priekšpilsētas” nav saistāmas ar pašu pili, bet drīzāk tā bijusi kāda apmetne pils tiešā tuvumā. Pie Turaidas tajā pašā 1298. gadā norisinājusiess arī liela kauja starp Rīgas pilsētu un Livonijas ordeni. Pateicoties sabiedrotajiem lietuviešiem lielkunigaiša Vīteņa vadībā, rīdzinieki svinēja uzvaru, tomēr Turaidas pils palika ordeņa rokās un beigās karu Rīgas pilsēta zaudēja.

Limbažu arhibīskapa pils viduslaiku vārti (pēc analoģijas var uzskatīt, ka Turaidas pils vārti bijuši līdzīgi). I. Dirveika rekonstrukcija

Ordeņa uzbrukums Turaidas pilij 1312. gadā minēts Livonijas garīdzniecības sūdzībā Romas pāvestam, kur teikts, ka ordeņbrāļi “noziedzīgi pilī iebrūkot, to ar mašīnām, ballistām, ieročiem…nekrietni postīja”. Ballistas saprotamas kā arbaleti; arī Indriķa hronikā bieži šāds apzīmējums lietots, arbaletisti saukti par balistārijiem (ballistarii). Pāvesta legātam Franciskam no Moliāno (Franciscus de Moliano) nopratinot ordeņa pārkāpumu lieciniekus, kāds mūks no Turaidas, vārdā Veseris (Wesserus) liecināja, ka ordeņbrāļi Turaidas pili ieņēmuši “ar mašīnām”. Kāds cits liecinieks - Tartu sprediķotāju ordeņa klostera priors Dāniels - apgalvojis, ka iepriekšējo arhibīskapu Johanu no Fehtas (von Vechten) (1285–1294) Livonijas mestrs jau esot turējis gūstā Turaidas pilī. Diemžēl nav nekādu ziņu par cīņām pie Turaidas pils, kas saistītas ar šo epizodi.

Par spīti arhibīskapu un citu Livonijas garīdznieku sūdzībām Romas pāvestam, ordenis Turaidas pili paturēja savā īpašumā vēl, domājams, līdz 1366. gadam. 14. gadsimta sākuma avotos minēts, ka ordenis nocietinājis pili, veidojot zemes vaļņus aizsardzības vajadzībām. Tas liek domāt, ka pils mūri šajā periodā vēl bija salīdzinoši zemi vai citā veidā maz aizsargāti no aplenkuma mašīnu uzbrukumiem. Nav informācijas par lieliem pils nocietināšanas darbiem šajā periodā, iespējams, ka ordenis nevēlējās ieguldīt līdzekļus un darbu pilī, kuras piederības stāvoklis ir neskaidrs un kura, iespējams, kuru katru brīdi būs jāatdod atpakaļ Rīgas arhibīskapam.

Arhibīskaps Fromholds no Fifhauzenas (von Fünfhausen) (1348–1369) izlīga ar ordeni un atguva varu Turaidas pilī. 1370. gadā karaspēka vienība no Turaidas piedalījās Livonijas ordeņa mestra karagājienā uz krievu zemēm, kur tika aplenkta Veljes pils.

Turaidas pilī 14. gadsimtā otrajā pusē tika pārbūvēti vārtu nocietinājumi. Vārtu aizsardzībai to ziemeļu pusē izbūvēta neliela priekšpils ar vārtu torni vārtu mājas vietā. Izbūvēta arī dienvidu priekšpils. Tomēr, neskatoties uz pils militārajiem uzlabojumiem, 14. gadsimta beigās pils atkal nonāca ordeņa rokās. 1391. gadā arhibīskaps Johans no Zintenes (1374–1393) konfliktēja ar Livonijas mestru un devās uz ārzemēm meklēt sabiedrotos. Arhibīskapa prombūtnes laikā pili sagrāba ordeņa bruņinieki, iespējams, pat bez kaujas. 1393.–1394. gadā ordenis panāca Johana no Zintenes nomaiņu ar Johanu no Vallenrodes (1392–1418), kurš bija Vācu ordeņa mestra brāļadēls un draudzīgi noskaņots ordenim. Johans no Vallenrodes 1405. gadā iznomāja arhibīskapijas zemes (ieskaitot Turaidu) ordenim, tādējādi ordeņbrāļi ieguva kontroli pār Rīgas arhibīskapijas pilīm pilnīgi likumīgā ceļā. Tomēr 1410. gadā ordeņa dominējošo lomu aptumšoja lielā sakāve pie Žalgires (saukta arī Grīnvalde un Tannenberga), kurā lietuviešu un poļu karaspēks pilnībā satrieca Vācu ordeņbrāļus. Sakāvei sekojošais Vācu ordeņa militārais un finansiālais vājums atsaucās arī uz Livonijas atzaru, un 1417. gadā Turaidas pils atkal nonāca Rīgas arhibīskapu kontrolē.

Turaidas pils 14. gadsimta beigās. G. Jansona rekonstrukcija

15.gadsimtā pils vārtu nocietinājumi pārbūvēti vēlreiz. Ziemeļu priekšpils ievērojami paplašināta un izbūvēti vēl trešie vārti. Vārtu priekšā atradies aizsarggrāvis, kuram pāri vedis paceļamais tilts. No šiem vārtiem šaura piespiedu eja (cvingers) veda uz iekšējiem vārtiem. Rietumu vārtu siena, domājams, tika papildināta ar atjaunotu koka apeju, kas nodrošināja aizstāvjiem brīvu un neapdraudētu pārvietošanos pa pils ārējo mūri.

1479.gadā atsākās karadarbība starp Livonijas ordeni un Rīgas arhibīskapu Silvestru Stodevešeru (Stodewescher) (1448–1479), kurš, kaut arī iecelts kā ordeņa atbalstīts kandidāts, tomēr centās īstenot savu neatkarīgu politiku. Stodevešers cerēja uz savienību ar zviedriem, tomēr tā nerealizējās, un vienam pašam arhibīskapam nebija spēka cīnīties ar ordeni. Dažu nedēļu laikā ordenis ieņēma 24 arhibīskapa pilis un pašu arhibīskapu sagūstīja Koknesē. Daudzas pilis, tajā skaitā Turaidas, padevās bez cīņas. 1481. gadā Turaidas pils nocietinājumi tika vājināti – Livonijas mestrs pavēlēja no vairākām pilīm, tajā skaitā Turaidas, aizvest smagos lielgabalus un uzstādīt tos Rīgas pilī, baidoties no Rīgas pilsētas uzbrukuma tās iekšienē esošajai ordeņa pilij. Turaidas pili arhibīskapija atguva tikai 1486. gadā, vairākus gadus pēc Silvestra Stodevešera nāves.

15.gadsimta beigās vai 16. gadsimta sākumā tika uzbūvēts pils lielais pusapaļais tornis, kurā uzstādīja lielgabalus. Pusapaļais tornis nostiprināja pils rietumu sienu, kuru iepriekš varēja viegli apdraudēt no netālu esošā Kārļa kalna, turklāt torņa uz ārpusi pusapaļā forma deva iespēju pils aizstāvjiem pārredzēt plašāku pils apkārtni. Vārtu nocietinājumus papildināja ar vēl vienu apaļu torni – iekšvārtu ziemeļu torni. Šis pils nocietinājums ļāva pārredzēt gan iekšējos un vidējos vārtus, gan pils ārpusi uz ziemeļiem, kā arī deva iespēju pavērst lielgabalus šajos virzienos. Jaunais tornis padarīja iekšējos vārtus par pašu spēcīgāko nocietinājumu Turaidas pilī.

Grūti pateikt, kuram no Rīgas arhibīskapiem var pateikties par šiem uzlabojumiem un pārbūvēm, kuri, iespējams, bija nozīmīgākie un plašākie pils vēsturē. Iespējams, par ziemeļu priekšpili un vārtu nocietinājumu pārbūvi atbildīgs bija jau minētais Rīgas arhibīskaps Silvestrs Stodevešers, kurš, pirms nostāšanās pret ordeni, centās nostiprināt savas pilis. Savukārt abu lielo torņu – pusapaļā torņa un ziemeļu iekšvārtu torņa būvniecību dažreiz saista ar arhibīskapa Jaspera Lindes (1509–1524) vārdu. 16. gadsimta sākumā bija svarīgi nostiprināt mūra un akmens pilis, lai sargātu tās pret lielgabalu un citu ugunsšaujamo ieroču uzbrukumu. Svarīga mūru nostiprināšanas stratēģija bija tieši lielu, apaļu torņu (ar spēcīgiem sānu izbīdījumiem) celtniecība. Šādus torņus būvēja ordenis savās pilīs Cēsīs un Rīgā, un arī Rīgas arhibīskaps Jaspers Linde bija spiests neatpalikt. Nav precīzu ziņu par šī arhibīskapa darbiem Turaidā, toties ir zināms, ka līdzīgus darbus viņš pavēlējis veikt savās pilīs Raunā un Koknesē.

Livonijā 1556. gadā izcēlās kārtējais konflikts starp ordeni un arhibīskapu. Rīgas arhibīskaps Vilhelms no Brandenburgas (1539–1563), meklējot sabiedrotos, bija izvēlējies sev par koadjutoru (jaunāko līdzvaldnieku un amata pēcteci) Polijas karaļa Sigismunda II Augusta radinieku, hercogu Kristofu no Mēklenburgas (zu Mecklenburg). Ordenis nevēlējās pieņemt šādu savienību un ar militāru spēku saņēma gan arhibīskapu, gan viņa koadjutoru gūstā. 19 gadus vecais Mēklenburgas hercogs tika turēts gūstā Turaidā, kas pēc t.s. koadjutoru kara bija nonākusi ordeņa kontrolē. Jaunais hercogs tika turēts samērā brīvos apstākļos, viņš varēja pastaigāties pa pili pēc savas patikas.

1558.gadā, izceļoties Livonijas karam, Turaidas pils bija viena no spēcīgākajām pilīm Rīgas arhibīskapijā. Maskavieši divreiz bija nonākuši pils apkaimē (1560. un 1577. gadā) taču pilij neuzbruka, kaut arī 1560. gadā pils aizstāvjiem bija nopietnas bažas par iespējamu aplenkumu. Pils priekšā pat nopostīta baznīca – acīmredzot, lai apgrūtinātu pils aplenkumu.

 Iespējams, no tieša uzbrukuma Livonijas karā izdevās izvairīties tāpēc, ka Turaidas pils gadsimtu gaitā bija labi uzturēta un stipri nocietināta, par spīti nepārtrauktajiem zemes kungu savstarpējiem kariem.