istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort

Turaidas
muzejrezervāts

porno
Turaidas_Roze_pvieta3

Leģenda par Maiju – Turaidas Rozi


IMG_3819Jau par tradīciju kļuvis 10. maijā, kad Maijas svin vārda dienu, Turaidas muzejrezervātā rīkot svētkus, lai atgādinātu leģendu par Maiju – Turaidas Rozi un mūžsenās vērtības – mīlestību, godu, drosmi un pašcieņu. Šogad, vīrusa Covid-19 pandēmijas laika ierobežojumu dēļ kopīgi tikties nevaram, bet varam katrs šajā dienā domāt par vērtībām, kas svarīgas mums šodien, un, pieminot Turaidas Rozes nāves 400 gadskārtu, aicināt atcerēties leģendu, izzināt tās atspulgus kultūrā un nemateriālajā mantojumā.

Vidzemes tiesu asesors Magnuss fon Volfelts (Magnus von Wolffeldt) 1848. gadā izdevumā “Mittheilungen aus dem Strafrecht und dem Strafprocess in Livland, Ehstland und Kurland” publicēja 1620. gada 15. decembra tiesas protokola un citu dokumentu pārstāstu par jaunavas Maijas slepkavību 1620. gada 6. augustā Turaidā. Notikuma izklāsts saviļņoja sabiedrību. Tā iespaidā vācu dzejnieks Adalberts Kamerers (Adelbert Cammerer, 1786-1848) sarakstīja romantisku poēmu ‘’Turaidas jaunava” (Die Jungfrau von Treiden) un ar laiku Turaidas meitenes Maijas traģiskais likteņstāsts pārtapa leģendā. Šogad aprit 400 gadi kopš Turaidas Baznīckalna kapsētā apglabāta tiesas dokumentos un leģendā pieminētā meitene Maija. Atskatīsimies pagātnē, lai rastu atbildi uz tik bieži uzdoto jautājumu, vai leģendas pamatā ir patiess notikums.

Turaida bukleta vaks_1Ar vēstures avotiem sakrīt vairāki fakti. Proti, notikumi risinājās Poļu- zviedru kara laikā (1600-1629), kad Turaidas apkārtnē notika smagas kaujas. 1601. gada pavasarī zviedru karaspēks ieņēma Turaidas pili. Tās pārvalde nonāca zviedru rokās. Taču, laikam ritot, zudusi iespēja atrast dokumentālu pamatojumu vairākām M. fon Volfelta rakstā pieminētām detaļām. Līdz šim nav izdevies iegūt nekādas citas rakstiskas liecības par autora pieminēto Turaidas pils pārvaldnieku (zviedru iecelto komandantu) Šildhelmu un citām personām. Dažas nianses stāstā pievienotas vēlāk. Tā, piemēram, Volfelts Turaidas pils rakstveža audžumeitu sauc par jaunavu Maiju. Nav nekādu norāžu, ka viņa būtu dēvēta par Turaidas Rozi. Nekur protokola tekstā nav arī minēts Maijas uzvārds. Ir tikai pieņēmums, ka tas bijis Greifa, tāds pats kā audžutēvam. Taču iespējams, ka uzvārds bijis pavisam citāds vai arī vispār nav bijis. Ja Maija bija latviešu meitene, tad zemniekiem uzvārdu tolaik nebija. Tāpat 1848. gada pirmavotā nav teikts, ka Viktors, uz mūžu šķiroties no līgavas, būtu iestādījis uz jaunavas kapa liepiņu. Arī Maijas slepkavības vieta aprakstīta tikai kā ala, neminot tās nosaukumu. Teikts gan, ka alas avota ūdenī atrasts Jakubovska zobens, līdz ar to var secināt, ka tā varētu būt bijusi Gūtmaņala, no kuras iztek avots. Turklāt tā arī ir Turaidas pilij tuvākā ala.

Precīzāk M. fon Volfelts apraksta Maijas kapa vietu Turaidas kapsētā: “…jaunava Maija, kura tikusi nogalināta no svešas rokas, apglabāta ar godu un saskaņā ar kristīgajām tradīcijām jaunās baznīcas kreisajā pusē, un viņas sērojošais sirdsmīļais pats uz kapa uzstādījis goda krustu (Ehrenkreutz). “

Tiesas dokumentus par jaunavas Maijas slepkavību Magnuss fon Volfelts publicējis kopā ar vairākiem citiem 17. gadsimta tiesas prāvu aprakstiem. Tas kliedē šaubas, ka stāsts varētu būt izdomāts. Vēstures un teiku materiālam savijoties, radusies tautā iemīļotā leģenda par Turaidas meiteni Maiju, par mīlestības un garīguma pārākumu pār fizisko un ieroču spēku.

1932. gada 7. septembrī Turaidas Baznīckalnā, piedaloties skolēniem, apkārtējiem iedzīvotājiem un korim „Turaidas dziedonis” atklāta un iesvētīta tēlnieka Teodora Zaļkalna veidota balta marmora piemiņas plāksne Turaidas Rozei ar uzrakstu „Se dus Turaidas Roze”. Par piemiņas vietu tika izvēlēta kāda no kuplākajām trīsžuburu dižliepām, jo koks, pie kura tika piestiprināta pirmā plāksnīte bija gājis bojā. Pasākuma iniciatore atkal bija Ernestīne Poruka un Lēdurgas - Turaidas draudzes mācītājs Pēteris Zemītis. Ernestīne Poruka bija Jāņa Poruka atraitne un viņai piederēja pansija Siguldā „Baltajā pilī”. Kādā no pēcpusdienas tējas sarīkojumiem bija izskanējis ierosinājums uzlikt piemiņas plāksni Turaidas jaunavai Maijai. No klātesošajiem tika savākti ziedojumi un nodoti tēlniekam Teodoram Zaļkalnam darba īstenošanai.

1932. gada 7. septembrī Turaidas Baznīckalnā, piedaloties skolēniem, apkārtējiem iedzīvotājiem un korim „Turaidas dziedonis” atklāta un iesvētīta tēlnieka Teodora Zaļkalna veidota balta marmora piemiņas plāksne Turaidas Rozei ar uzrakstu „Se dus Turaidas Roze”. Par piemiņas vietu tika izvēlēta kāda no kuplākajām trīsžuburu dižliepām, jo koks, pie kura tika piestiprināta pirmā plāksnīte bija gājis bojā. Pasākuma iniciatore atkal bija Ernestīne Poruka un Lēdurgas – Turaidas draudzes mācītājs Pēteris Zemītis.
Ernestīne Poruka bija Jāņa Poruka atraitne un viņai piederēja pansija Siguldā „Baltajā pilī”. Kādā no pēcpusdienas tējas sarīkojumiem bija izskanējis ierosinājums uzlikt piemiņas plāksni Turaidas jaunavai Maijai. No klātesošajiem tika savākti ziedojumi un nodoti tēlniekam Teodoram Zaļkalnam darba īstenošanai.

Turaidas Rozes piemiņas vieta atrodas senas kapsētas malā Turaidas Baznīckalnā, kur no 13. gadsimta līdz 1772. gadam apglabāti vietējie iedzīvotāji. 20. gadsimta sākumā bijušās kapsētas malā izcelta apbedījuma vieta, ko iezīmē veca liepa jeb koku puduris ap 20 m attālumā no Turaidas baznīcas ziemeļaustrumu stūra. Tur 1922. gadā ar dzejnieka Poruka atraitnes Ernestīnes gādību pie koka piestiprināts dēlītis ar uzrakstu „Še dus Turaidas Roze”. Ļaužu nostāstos minēts, ka kādreiz līdzās kuplajai, daudzžuburainajai liepai atradies marmora krusts ar uzrakstu: „Mīlestība stiprāka par nāvi un gods augstāks par visu”. Koka piemiņas plāksne 20. gadsimta 20. gados (1929.?) tikusi pārnesta uz tagadējo vietu, jo senākais koks gājis bojā. 1932. gadā pie liepas tiek piestiprināta jauna piemiņas zīme. Tēlnieka Teodora Zaļkalna izgatavoto balta marmora plāksni ar uzrakstu „Še dus Turaidas Roze” iesvēta 1932. gada 7. septembrī.  1965. gadā beidz pastāvēt Turaidas draudze, un baznīca ar Baznīckalnu un bijušo kapsētu tiek nodota Siguldas novadpētniecības muzejam. No 1968. līdz 1971. gadam pie Turaidas baznīcas Daigas Kleperes vadībā tiek veikti arheoloģiskie izrakumi un pēc tam Turaidas Rozes piemiņas vieta tiek rekonstruēta un labiekārtota. Siguldas izpildkomiteja 1972. gadā pasūta jaunu piemiņas plāksni Saulkrastu akmens apstrādes darbnīcā un paralēli aizsākas jauna tradīcija – Turaidas Rozes piemiņas vietu apmeklē ne tikai tūristi, bet savā kāzu dienā arī jaunlaulātie, tādējādi apliecinot savu mīlestības spēku un Turaidas Rozes piemiņu. Pēc 1975. gada, kad tiek nomainīta vēl viena Turaidas Rozes atceres vietas piemiņas plāksne, vietas izskats līdz mūsdienām gandrīz vairs nav mainījies.

Laika gaitā leģenda kļūst arvien populārāka, un stāsts par Turaidas Rozi iedvesmo daudz radošas personības – dzejniekus, komponistus, māksliniekus. Šajā numurā vairāk pievērsīsimies daiļliteratūras žanram. Jau 19. gadsimta vidū, uzreiz pēc M. Volffelda publikācijas, 1848. gadā Rīgā tiek izdota skolotāja un dzejnieka, titulārā padomnieka Adalberta Kamerera (Adalbert Philipp Cammerer, 1786-1848) poēma “Die Jungfrau von Treiden”. A. Kamerers dzimis Vācijā ķeizariskā notāra ģimenē, studējis teoloģiju Tartu universitātē, strādājis par skolotāju un skolu inspektoru Somijā, Igaunijā, Latvijā (Rīgā un Jēkabpilī). A. Kamereram publicēti divi dzejojumi – „Uzvaras goba Ķeizardārzā Rīgā” (1821) un „Turaidas jumprava. Vēsturiski romantisks gleznojums no Livonijas senvēstures” (1848). Viņš raksturots kā viduvējs dzejnieks, veikls pantu licējs ar tradicionālu dzejisko domāšanu, bez dziļuma izjūtas. Poēmā viņš sižetu tēlo ar romantiskiem izdaiļojumiem, patosu, bieži piesaukdams dažādas antīkās dievības un cildinādams visu vācisko. Turaidas Maija viņam pirmkārt ir vācu meitene, kas cēlāka par antīkās pasaules varonēm.

Juris Dauge“Turaidas jumprava”. 1857

Juris Dauge“Turaidas jumprava”. 1857

Latviešu literatūrā teika par Turaidas Maiju ienāk 1856. gadā ar Jura Dauges (1835 – 1910) sarakstīto, kā viņš pats nosaucis stāstiņu “Turaidas jumprava”. Strādājot pie šī darba, J. Dauge ļoti ietekmējies no A. Kamerera poēmas, taču sava stāsta sižetam piešķīris latvisku satvaru un apsūdzējis varmācību pret godīgu, neaizsargātu cilvēku. Viņš akcentējis nevis Maijas piederību vācu tautai, bet gan to, ka Turaidas Roze ir vienkārša, jauna un mīloša meitene, kas mīlas dēļ labāk iet nāvē, nekā zaudē savu godu. 19.  gadsimtā stāsts piedzīvo četrus izdevumus. Piekto reizi tas iespiests 1987. gadā, apliecinot savu literāro vērtību, izturot laika pārbaudi.

Leģendu par Turaidas Rozi 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā savās publikācijās izmanto daudzi dzejnieki un rakstnieki. 1890. gadā Liepājā tiek izdota Ernesta Dinsberģa poēma 9 dziedājumos “Maijas Roze”. 1902. gadā publicēts Kārļa Cilinska (Turaidietis) sacerējums “Turaidas jumprava jeb Mīlestība stiprāka par nāvi”, to apdzejo arī Jānis Ruģēns. Viņa dzejas rindas daudzi šodien zina kā vārdus dziesmai “Kad aiziesi uz Turaidu…”, kas mūsdienās ar nezināma autora melodiju ir folklorizējusies un kļuvusi par tautā iemīļotu ziņģi. Maijas traģiskais dzīvesstāsts rosinājis dzejniekus jaunradei arī 20. un 21.gadsimtā.

Pirmo zināmo lugu par Turaidas Rozi „Das Röschen von Turaida” vācu valodā 1862. gadā saraksta kāds Fr. Bīkers, savukārt nepublicēto Teodora Hāna lugu “Turaidas Roze” divdesmit gadus (1892–1912) izrāda Rīgas Latviešu teātris. Šī luga laikabiedru acīs gūst neviennozīmīgu vērtējumu, tajā skaitā arī kā „nežēlīgi samaitāta fabula”. Literatūrrzinātnieki to nodēvē par diletantisku. T. Hāna luga vairākkārt uzvesta arī Siguldā. 1906. gadā lugā lomas izpilda aktieri Rūdolfs Bērziņš un Jānis Gūters. Interesants fakts ir tas, ka izrādes laikā ierodas pagasta pristava palīgs un paziņo, ka šie aktieri tikšot apcietināti savu uzskatu dēļ, bet ar dramatiskās aktrises Vilmas Egliņas-Nāras palīdzību viņiem izdodas aizbēgt. Siguldas teātrī „Arkādija” T. Hāna lugu Vilma Egliņa- Nāra vēlreiz iestudē 1910. gadā. Izrādē pirmo reizi dzied vēlāk slavenais Ādolfs Kaktiņš.

Pēc pirmizrādes “Mīla stiprāka par nāvi” 1927. gada 12. oktobrī Turaidas Rozes piemiņas vietā viesojas Dailes teātra aktrise Emīlija Viesture, lugas autors Rainis, aktieris Teodors Lācis un izrādes režisors Eduards Smiļģis

Pēc pirmizrādes “Mīla stiprāka par nāvi” 1927. gada 12. oktobrī Turaidas Rozes piemiņas vietā viesojas Dailes teātra aktrise Emīlija Viesture, lugas autors Rainis, aktieris Teodors Lācis un izrādes režisors Eduards Smiļģis

Spožākais leģendas atspulgs literatūrā ir Raiņa traģēdija „Mīla stiprāka par nāvi” (1926), kas iegūst milzu popularitāti sabiedrībā. Rainis, kā to liecina viņa teiktais 1927. gadā, leģendas patiesumu nav apšaubījis: “Maija Greifa mūsu kultūras vēsturē ar savu varonīgo nāvi vien ir ieņēmusi ļoti spilgtu, noteiktu vietu. Viņas cēlā persona – uz laiku aizmirsta, kad mēs paši sevi bijām aizmirsuši, – nezudīs vairs no tautas atmiņas. Maijas personā ikdienas cilvēks paceļas līdz varonībai, rādīdams, ka tautas pamatā ir visi augstie garīgie spēki un tikai bieži latentā apslēptā stāvoklī. Ar šādu personu savā vēsturē mēs varētu lepoties.” Rainis, tolaik Latvijas Izglītības ministrs, 1927.gadā kopā ar Dailes teātra aktieriem apmeklē Turaidu, lai iepazītos ar savā lugā „Mīla stiprāka par nāvi” minētajām notikuma vietām. Kā minēts, apmeklējot Turaidas Rozes piemiņas vietu, Rainis nolicis baltu rožu vainagu.

Pirmajai 1927. gada lugas izrādei gadu gaitā seko citi iestudējumi gan Latvijas profesionālajos teātros – Valmieras teātrī,  Rīgas Krievu drāmas teātrī, Liepājas teātrī un Latvijas Nacionālajā teātrī, gan arī  amatierteātros. Vairāki uzvedumi notikuši arī vēsturiskajās vietās Turaidas pils pagalmā, pie Turaidas baznīcas un Gūtmaņalas. Siguldas tautas teātris Raiņa lugas “Mīla stiprāka par nāvi”  iestudējumiem pievērsies vairākkārt. 1940. gada maijā traģēdija tiek izrādīta Siguldas brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības zālē. Režisora A. Stempa vadībā luga iestudēta 1964. gadā, savukārt 1976. gadā brīvdabas iestudējuma režisors ir Artūrs Bērziņš. 1992. gadā izrādi iestudē Siguldas tautas teātra režisors Osvalds Lūciņš (1912-2002) un aktieris Rolands Zagorskis, bet 2007. gadā lugas fragmentu kompozīcija režisores Ingunas Milleres vadībā tiek spēlēta Turaidas pils pagalmā.

Skice Maijas tērpam. Mākslinieks Voldemārs Gudovskis, 1992. gads

Skice Maijas tērpam. Mākslinieks Voldemārs Gudovskis, 1992. gads

Turaidas muzejrezervāta krājumā glabājas teātra mākslinieku dāvinātas izrāžu afišas, programmiņas, foto liecības, skices un tērpi. Mākslas kolekciju bagātina arī skatuves tērpu zīmējumi no diviem iestudējumiem – Siguldas Tautas teātra 1992. gada izrādes un Latvijas Nacionālā teātra 1996. gada izrādes. Siguldas Tautas teātra iestudējumam skatuves noformējumu un tērpus darināja mākslinieks Voldemārs Gudovskis (1928-2017). Lugas varoņu tērpu līnijas ieskicētas ar zīmuli un pēc tam krāsotas ar akvareļkrāsām, atklājot katra tēla rakstura īpašības. Mākslinieks pie skicēm pievienojis arī audumu paraudziņus, pie katras ieceres ir arī aprēķini, cik daudz auduma tērpa izgatavošanai nepieciešams. Piemēram, Maijas kāzu kleitas svārku daļai paredzēts 5 metru vidusdaļā krokota auduma, bet Jakubovska apmetnim iecerēts izmantot 2,5 x 1,5 metrus tumši brūna vilnas auduma. Kontrastaini ir Maijas mīļotā Viktora un poļu virsnieka Ādama Jakubovska tērpu zīmējumi. Katra izrādes personāža tērpā izceltas detaļas – rotājumu līnijas, pogas, siksnas, apkakles, parūkas, kreklu, kleitu un apmetņu aizdares, piedurkņu krokojums, lentas, pušķīši, kā arī rotaslietas un ieroči.

Skice Jakubovska tērpam. Kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka, 1996. gads.

Skice Jakubovska tērpam. Kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka, 1996. gads.

Pavisam citādas ir kostīmu mākslinieces Kristīnes Pasternakas Latvijas Nacionālā teātra 1996. gada iestudējumam darinātās izrādes personāžu tērpu skices. Salīdzinot abu mākslinieku darinātās tērpu skices, Voldemāra Gudovska zīmētie tērpi ir tuvāki 17. gadsimta apģērba ģērbšanās paradumiem, savukārt Kristīnes Pasternakas radītais tēlu vizuālais noformējums ir modernāks, vairāk stilizēts. Mākslinieces ieceres izstrādātas uz pelēkas krāsas bieza papīra, lakoniskām, asām zīmuļa līnijām, krāsotas ar pasteļkrītiņiem. Tēlu zīmējumi stilizēti, tādējādi uzsverot šīs lugas dramatismu.  Liela uzmanība pievērsta detaļām – krokojumam, nošuvēm, tresēm, apavu aizdarēm un cepurēm. Maijas kleitas gaišais audums, vieglais kritums simboliski izceļ jūtu skaidrību, pie tērpa paredzēts sarkans liels lakats no 6 metru liela zīda auduma kā mīlestības spēka apliecinājums. Viktora apģērbs ļoti vienkāršs – balts krekls un krokotas lina bikses, kājas līdz ceļgaliem nosietas kājautiem. Pretstatā – Jakubovska ādas bikses, raupjā adījuma zeķes, krūšu bruņas un smagais, iespaidīgais apmetnis akcentē šī tēla nevaldāmo ļauno spēku. Ja lugas galveno varoņu tērpi krāsu ziņā šķiet veidoti atturīgi, tad pils vienkāršo ļaužu tērpos redzamas košākas krāsas – sārti, zili, zaļi, dzeltenīgi un violeti toņi. Vairākiem mākslinieces Kristīnes Pasternakas zīmējumiem otrā pusē veikti aprēķini, cik auduma nepieciešams konkrētā apģērba izgatavošanai, taču krāsu norādes pie tiem nav. Pie vienas skices – Frīdas tēla tērpa piesprausti divi paraudziņi, kas ļauj domāt, ka apģērba izgatavošanai izmantoti violetu toņu audumi. 1997. gada decembrī pēc šī iestudējuma pēdējās izrādes, daļa tērpu kopā ar Kristīnes Pasternakas zīmētajām skicēm tiek dāvinātas Turaidas muzejrezervātam.

Citā rakstā turpināsim iepazīstināt ar leģendas atspulgiem dažādos citos mākslas veidos un iepazīstināsim ar Turaidas muzejrezervāta veikto Turaidas Rozes piemiņas popularizēšanā.

Nāve un mīla tik tuvas viena otrai. Stipri mīlēt ir taču mirt priekš sevis un atdzīvoties priekš otra… mīla nonāvē sevi, bet dara dzīvu otru. Bet varbūt kāds mīlā mirstot nemaz nenomirst, bet dzīvo vēl aiz nāves? Un varbūt kāds atmostas tikai tad uz dzīvi, kad mīlā mirst?”, teic Maija Raiņa lugā “Mīla stiprāka par nāvi. Turaidas Maijas traģēdija”.

Izmantojot materiālus no digitālās programmas “Maija – Turaidas Roze”, Turaidas muzejrezervāta krājuma kolekcijas u.c. avotus, informāciju sagatavoja:
Turaida muzejrezervāta galvenā speciāliste Ligita Beitiņa,
krājuma galvenā speciāliste Aija Dzene,
direktores vietniece komunikācijas darbā Anda Skuja

Raksts publicēts mēnešrakstā “Siguldas Avīze” 2020, maijs

    Aktuāli, Aktuāli, Jaunumi