Turaidas
muzejrezervāts


Pērkoņi, zibeņi un virpuļviesuļi maijā cauri gadsimtiem: Siguldas draudzes hronika


1999. gada 6. jūlija pēcpusdienā spēcīga triecienvētra apmēram 5 minūšu laikā izpostīja daļu no Siguldas. Triecienvētras epicentrs atradās posmā starp Siguldas dzelzceļa staciju un maizes ceptuvi pie Vidzemes šosejas. Vienu kilometru platā joslā tika izgāzti vai nolauzti apmēram 500 lieli koki, norauti māju jumti, sabojātas elektrības līnijas.

1999. gada 6. jūlija pēcpusdienā spēcīga triecienvētra apmēram 5 minūšu laikā izpostīja daļu no Siguldas. Triecienvētras epicentrs atradās posmā starp Siguldas dzelzceļa staciju un maizes ceptuvi pie Vidzemes šosejas. Vienu kilometru platā joslā tika izgāzti vai nolauzti apmēram 500 lieli koki, norauti māju jumti, sabojātas elektrības līnijas.

Šī gada maijs ir bijis aukstākais pēdējo desmit gadu laikā, kā to, sociālajā tīklā "Facebook" vēsta LTV laika ziņu moderators Toms Bricis. Maijā sastopas gan aizejošās ziemas, gan tuvojošās vasaras parādības. Pēc Latvijas vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra apkopotajiem ilggadīgajiem vidējiem datiem redzams, ka  pavasara aukstuma viļņos īslaicīga snigšana un sniega segas izveidošanās maijā ir iespējama visā Latvijā. Visvēlāk – 29. maijā - sniega sega ir reģistrēta 1953. gadā Kazdangā, tad tās biezums sasniedza 5 cm. Sniegot un pastiprinoties vējam, retumis maijā ir iespējams arī putenis un stipra krusa. Ir bijušas arī ļoti siltas un saulainas dienas. Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists Edgars Ceske ir apkopojis interesantas ziņas no Siguldas draudzes hronikas par laika apstākļiem pirms vairāk nekā divsimts gadiem. Baznīcu grāmatas, kuru vecākie eksemplāri Latvijā saglabājušies no 17. gadsimta,  ir vērtīgs vēstures avots, pētot dzimtu ģenealoģiju (radurakstus) – tajās atrodami ieraksti par dzimšanu, laulībām un miršanu;  palaikam no tiem var izdarīt secinājumus par dažām  demogrāfiskajām  tendencēm un citiem jautājumiem. Pārējos aspektus no tām gan izlobīt grūti, jo ieraksti lielākoties ir ļoti skopi. Tādēļ īpaša vērtība ir tādiem, kur blakus obligāti sniedzamajai informācijai sastopamas arī plašākas ziņas par notikumiem draudzes dzīvē. Viena no nedaudzajiem šādiem laimīgajiem izņēmumiem ir arī Siguldas draudzes hronika, kas aptver tieši 150 gadus garu  laika posmu (no 1739. – 1889. gadam). Tā iekļauta Siguldas draudzes baznīcas grāmatā, kas glabājas Latvijas Valsts Vēstures arhīvā (235. fonds, 3. apraksts, 201. lieta, 292. – 318. lpp.).

Laika apstākļiem, īpaši dažādiem negadījumiem, hronikā pievērsta liela uzmanība. Negaisi  Siguldas draudzes teritorijā, kas stiepās no tagadējās Egļupes jeb toreizējās Desupes līdz Abavas pietekai Kumadai,  tajā laikā plosījušies regulāri, ne tikai iznīcinot materiālās vērtības, bet arī prasot cilvēku upurus. Tiek ziņots, ka “1746. gada 22. maijā zibens spēriens Siguldas pilī nogalināja leitnanta fon Reka (von Reck) dēlu un divus zemniekus”; “1747. gada 30. maijā zibens iespēra Siguldas mācītājmājā, un tā nodega līdz pamatiem. Sadega visi dokumenti, izņemot baznīcas komisijas protokolu no 1739. gada”; “1813. gada vasarā spēcīgs pērkona negaiss: Siguldas pilsmuižas “Vecdreļļu” māju meita Anna kopā ar viņas ganīto aitu baru muižas tuvumā tika zibens nosperta; tāpat arī Nurmižos, Pāvula sētā (kura nodega), kalpa Jēkaba sieva, gribēdama savu pusgada veco bērniņu no šūpuļa paņemt, savu dzīvību atstāja.” “1821. gada 16. maijā uznāca šausmīga krusa, kas pastorātam un daudzām pie Siguldas pilsmuižas piederošām zemnieku mājām nodarīja lielu postu pie lecektīm un rudzu sējumiem.”

Tomēr visbriesmīgākais negaiss – virpuļviesulis plosījies 1872. gada 10. maijā. Tam Siguldas draudzes hronikā veltīts plašāks apraksts: “Ap 12. 00 debesis samācās, un kļuva spiedīgi karsts. No ziemeļrietumiem, no Straupes caur Turaidu nāca spēcīgs  negaiss, krusas mākoņa pavadīts,  un virzījās uz Siguldas pusi. Daži krusas graudi bija krietna rieksta lielumā un ar tādu spēku triecās pret mācītājmuižas logiem, ka, līdzīgi šautenes lodei, izsita tajos apaļus caurumus, pārējo rūts daļu atstājot neskartu. Tajā pašā laikā varēja redzēt, ka no   Silciema puses paceļas milzīgs putekļu stabs.  Siguldas pilsmuižas novadā 3 mājas – “Tožas”, “Spriguļi” un “Naskas” tika pilnīgi nopostītas.”  Tika pilnīgi izpostītas arī Nurmižu un Ramas muižas, kā arī  dažas zemnieku sētas, pārējām noraujot tikai jumtus. Tomēr vislielāko postu virpuļviesulis nodarīja Ķempju  baznīcai un tās apkārtnei: “Baznīcas 3 pēdas [apmēram 1 metru] biezie akmens mūri tika noārdīti līdz pamatiem. No ērģelēm, kanceles, altāra un altārgleznas nepalika vairs ne pēdu. Tika nopostītas 4 pie Ķempju muižas piederošās mājas un lielas platības meža noguldītas gar zemi. [..] Māju iedzīvotāji glābās, kur nu katrs varēja, tomēr bija jāapraud 2 cilvēku dzīvības: kāds 10 gadus vecs zēns, kurš ganīja lopus klajā laukā, tika atrasts ar salauzītiem locekļiem un ielauztu galvaskausu, un kāds jūds, kurš no lietus un krusas slēpās Ķempju muižas staļļa paspārnē, tika no krītoša baļķa nosists”.

Līdzīgi negaisi, lai arī ne tik spēcīgi, Siguldas draudzē turpināja plosīties arī nākamajos gadu desmitos. Tomēr cilvēka neatlaidība un radošais gars bija stiprāks par dabas stihijām – visas izpostītās ēkas, talkā nākot visiem pagasta iedzīvotājiem, tika dažu gadu laikā atjaunotas. 1882. gadā tika iesvētīta arī par muižas īpašnieces un Siguldas draudzes saziedotajiem līdzekļiem atjaunotā Ķempju baznīca.

    Aktuāli, Jaunumi, Raksti  

Turaidas muzejrezervāts