Jāņa Zariņa tautasdziesmu “bronzas lappusītes”- virtuālā izstāde “Latvju dainas”

Tēlnieks Jānis Zariņš (1913-2000) ir viens no monumentālās tēlniecības meistariem, kas savus darbus veidojis latviešu akmens tēlniecības 20.-30. gadu labākajās tradīcijās. Viņa mākslai raksturīga monolīta plastiska ar kompaktiem apjomiem, noapaļotām šķautnēm un plūstošu siluetu. Jānis Zariņš darbojies arī memoriālajā tēlniecībā, stājtēlniecībā, darinājis portretus, figurālās un dekoratīvās kompozīcijas, ieceres īstenojot, izmantojot galvenokārt granītu, dažkārt arī bronzu.

Iespaidīga un paliekoša vērtība Latvijas mākslā ir ne tikai Jāņa Zariņa monumentālā tēlniecība, bet arī viņa radošā darbība sīktēlniecībā. Tās ir gan medaļas, gan mākslinieka darinātās latviešu dainu “bronzas lappusītes”, kurās veidots ilustrāciju cikls “Latvju dainas”, kas aptver cilvēka dzīves ritumu no dzimšanas līdz nāvei. Turaidas muzejrezervāta mākslas kolekcijā kopskaitā glabājas 60 bronzas plaketes, kuras muzejā nonākušas 1995. gadā. Kolekcija ir tēlnieka dāvinājums Turaidas muzejrezervātam Dainu kalna 10. jubilejā, un ir īsts dārgums muzeja mākslas kolekcijā. Uz katras no tām attēlots kāds sižets no labi zināmām latviešu tautasdziesmām. Ilustrācija cietajā silti zeltainajā materiālā plastiski un viegli veidota, ka šķiet, vēja brāzma skrējusi pāri un iekustinājusi virsmu, atstājot tajā dainu tēlus un vēstījumu. Plastika tēlniecībā ir īpašais raksturīgais mākslinieka rokas “piesitiens” – it kā nejauši vieglām šķautnēm veidoti tēli . Nepieskaroties materiālam, vērotājs no malas pat nenojauš, ka šis gaisīgums slēpj sevī turpat 2 kg bronzas smaguma.  Teksts plāksnītēs ir kā ar brīvu roku iegravēts, viegli lasās un vizuāli iekļaujas tēlojumā. Šķiet, mākslinieka acs un roka  izveidojusi tās smalkās detaļas, kas raksturīgas gan latviešu mentalitātei, gan Latvijas ainavai, gan attēlotajai darbībai figurālajās kompozīcijās.

Tēlnieks Jānis Zariņš ir vidzemnieks, dzimis 1913. gada 12. maijā Rūjienā. Pirmās skolas gaitas Jānis uzsāk Ausekļa un Jeru pamatskolā. 1928. gadā viņš absolvē Rūjienas draudzes skolu. 1934. gadā dodas uz Rīgu, kur iestājas Reguta koktēlniecības kursos. Pēc kursu beigšanas seko karadienests Daugavpilī. Dienesta laikā liktenīga ir tikšanās ar gleznotāju Kārli Sūniņu. 1936. gadā Jānis Zariņš tiek uzņemts kā brīvklausītājs un pēc gada kā pilntiesīgs students Latvijas Mākslas akadēmijā. Jau pirmajā semestrī tēlnieks Kārlis Zāle uzaicina jauno studentu figurālās tēlniecības meistardarbnīcā. Jāņa Zariņa skolotāji mācību procesā ir arī Konrāds Ubāns, Augusts Annuss, Boriss Vipers, Kārlis Miesnieks, Kārlis Zemdega. 1942. gadā Jānis Zariņš iegūst mākslinieka tēlnieka grādu, izveidojot diplomdarbu “Uz cīņu”. Diplomdarba vadītājs ir Kārlis Zāle. Jau uzsākot radošās gaitas, tēlnieks ir atzīts un godāts mākslas un kultūras darbinieku aprindās. Bieži viesi tēlnieka darbnīcā ir grafiķis Aleksandrs Junkers un dzejnieks Aleksandrs Čaks. Tas ir laiks, kad mākslinieka dzīvē ienāk viņa mūza – Biruta Zariņa (dz. Rakstiņa), sieva, draugs un modelis visa mūža garumā. Jānis Zariņš ir tēlnieku autorkolektīva vadītājs Salaspils memoriālajam ansamblim, kas radīts laika posmā no 1962. līdz 1967. gadam, bijis autors daudziem pieminekļiem gan kara varoņiem, gan vēlāk no 60-to gadu beigām līdz mūža galam veidojis piemiņas zīmes un tēlniecības darbus radošās inteliģences un citu Latvijai nozīmīgu personu piemiņai.

Daiļradē ietekmējies no K.Zāles, A.Maijola, E.A.Burdela, K.Millesa O.Rodēna mākslas principiem. Viens no aktīvākajiem monumentālās tēlniecības meistariem, veidojis padomju varas angažētos pieminekļus, respektējot laika ideoloģiskās un estētiskās nostādnes. Atslābstot personības kultam, 60. gados atgriezies pie latviešu akmens tēlniecības 20.-30.gadu labākajām tradīcijām, monolīta plastiskā stila ar kompaktiem apjomiem, noapaļotām šķautnēm, plūstošu siluetu. Darbojies arī memoriālajā tēlniecībā, stājtēlniecībā, darinājis portretus, figurālās un dekoratīvās kompozīcijas, medaļas. Ieceres īstenojis, izmantojot gk. granītu, dažreiz bronzu. Monumentālās tēlniecības darbi: piemineklis 11 nošautajiem komjauniešiem Valmierā (1949), Ventspilī – J.Fabriciusam (1954, arhit. V.Rammane), krūšutēls I.Sudmalim (1957, demontēts, atrodas Ventspils novada vēstures un mākslas muzejā), piemineklis 1905.g. cīnītājiem (1960, mākslin. A.Šulcs), 1905.g. cīnītājiem Stopiņos (1962, arhit. J.Līcītis), 2. pasaules karā kritušajiem karavīriem Ludzā (1963, arhit. V.Aizupiete), skulptūras Salaspils memoriālam (1967, kopā ar Ļ.Bukovski, O.Skaraini; arhit. G.Asaris, O.Zakamennijs, O.Ostenbergs, I.Strautmanis; bijis darba grupas vadītājs, Ļeņina prēmija 1970), demontētie Ļeņina pieminekļi Valmierā (1951), Rūjienā (1952), Gulbenē (1970), Ventspilī (1975, abiem arhit. J.Līcītis), demontētais A.Pelšes krūšutēls Kanālmalas apstādījumos Rīgā (1981, arhit. J.Līcītis), Piemiņas akmens Rainim un Aspāzijai Slobodskā, KPFSR (1988, arhit. I.Batrags), A.Pumpura piemineklis Piebalgā (arhit. I.Batrags), Ģ.Eliasa krūšutēls Jelgavā (abi 1989, arhit. D.Driba). Nozīmīgākie kapa pieminekļi: Rīgā – ārstam J.Mežulim (1961), diriģentam A.Melbārdim (1965), mākslin. V.Krastiņam (1965, visi Meža kapos), kā arī F.Rokpelnim Raiņa kapos (1974), Piemiņas akmens K.Baronam (1985) un F.Brīvzemniekam (1986, abi Lielajos kapos); skulptūra „Veļu māte” Jaunajos kapos Gulbenē (1984). Nozīmīgākie portreti: „Diriģents A.Melbārdis”, „Sievas portrets” (abi 1958), „Krišjānis Barons”, „Rūdolfs Blaumanis” (abi 1970), „A.Šulca portrets”, „Pašportrets” (abi 1975), „TTT treneris R.Karnītis” (1980), „Medicīnas zinātņu doktors I.Lazovskis” (1982). Darinājis žanriskas un alegoriskas figurālas kompozīcijas („Bagāta raža”; 1957, „Rīts”, 1958, uzstādīta Kanālmalas apstādījumos; „Kukurūzas audzētāja”, 1963; „Pavasaris”, „Akmens teiksma”, abas 1967; „Daile”, „Zvaigznes”, „Pielūgsme”, „Mijkrēslī”, visas 1969; „Mīlestība” 1971; „Alkas” 1976), dekoratīvās skulptūras („Gulbji” Gulbenē, 70. gadu 1. puse, arhit. J.Līcītis). Veidojis medaļas – „Krišjānis Valdemārs” (1975), „Teodors Zaļkalns” (1976), „Kārlis Skalbe” (1979), 20 medaļu cikls „Veltījums vecajām lauku sētām” (1979-81). LPSR APP goda raksts (1956, 1963), PSRS Mākslinieku savienības diploms un prēmija (1958), LPSR Valsts prēmija (1959), medaļa „Par izcilu darbu” (1971), LPSR Tautas mākslinieks (1988).

Jānis Zariņš savus pēdējos mūža gadus pavada tuvāko draugu lokā. Tēlnieks aiziet mūžībā 2000. gada 18. janvārī un ir apbedīts Siguldas kapos, atstājot vairāk nekā 500 darbus Latvijas mākslas glabātuvēs.

Savulaik tēlnieks Jānis Zariņš teicis: “Tas ir Kārlis Zāle ar savu heroismu, Teodors Zaļkalns, kas sniedz estētiskumu ar savu plastiskumu un Zemdega ar savu garīgumu”. Par Kārli Zariņu var teikt -  viņš tēlniecībā caur plastisko atklāj jutīgo un garīgo.

Svinot Dainu kalna 35. gadskārtu, piedāvājam virtuālu izstādi “Latvju dainas”, kurā skatāma muzejrezervāta krājumā esošā Jāņa Zariņa 60 bronzas plakešu kolekcija, veltīta latviešu tautasdziesmai, dāvināta muzejam Dainu kalna 10. jubilejā.