istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort

Turaidas
muzejrezervāts

IMG_3447

Eiropas parlamenta deputātes Daces Melbārdes apsveikums Dainu kalna 35 gadu jubilejā


Mīļie Dainu kalna draugi!

Latvija nepieder pie kalnu zemēm, lai gan mums kā latviešiem ir savi kalni, kurus vārdā nosaucot, tūliņ uzrodas vesela asociāciju gūzma – Gaiziņš, Zilaiskalns, Saules kalns… Ieraugot vietu, ko latvieši nosaukuši par Milzu kalnu, Nepālas šerpa vai arī tepat Eiropā Alpos vai Tatros dzīvojošie droši vien pasmaidītu.

Taču to kalnu, kurus mums daba ir devusi, lielums ne vienmēr ir mērāms metros, tos lielus padara kultūras piešķirtās simboliskās nozīmes, ar kurām esam tos darījuši dižus. Un, šādi raugoties,Turaidas Dainu kalns, kas simbolizē latviešu folkloras patiesi neizmērojami bagāto mantojumu, slejas augstu un ir tālu redzams ne tikai Gaujas senlejā, bet visā pasaulē. Ne velti tas 1996. gadā ierakstīts Pasaules skulptūru dārzu un parku sarakstā Vašingtonā.

No mūsu pašu folkloras, kaut vai no teikām par ezeriem, zinām, ar kādu radošu potenciālu  apveltīts ir vārda spēks un kāda maģija piemīt īstajā laikā un īstajā vietā izteiktam vārdam. Turklāt latviešu folklorā vārdā saucējam ne vienmēr jābūt Dievam vai dievībai. Arī vienkāršs mirstīgais var uzminēt vārdu un atraisīt tā radošo un iedvesmojošo spēku. Pirms četrdesmit gadiem tas izdevās Turaidas muzeja direktorei Annai Jurkānei, kurai bija ideja un vīzija, kuras iesākumā bija tikai vārds – Dainu kalns – , kas acumirklī aizrāva tēlnieku Induļa Rankas iztēli un radošo domu, un vēlāk idejas īstenošanai piepulcināja vēl jo daudzus citus ieinteresētus un iedegušos cilvēkus – arhitektus, ainavistus, labiekārtošanas speciālistus, talciniekus. Piecos gados tapa ne tikai dāvana mūsu Dainu tēva Krišjāņa Barona 150. jubilejai, bet jauna, tautai nozīmīga, garīgi jaudīga svētvieta – rituāla vieta, kurā organiski savienojas daba ar kultūru, senais ar laikmetīgo, senču un šodienas cilvēka pasaules izjūta. Tautas nemateriālajam mantojuma glabātajām, tautas ētisko kodolu veidojošām vērtībām šeit bija atrasts adekvāts materiāls iemiesojums – akmens, par kuru dainas teic: „ūdentiņš, akmentiņš – tie dzīvoja saules mūžu”.

Dainu kalnu ir veidojuši ne vien konkrēti cilvēki,  bet arī laiks, kas to pieprasīja un pieprasa vēl joprojām. Dainu kalns radās īstajā laikā un īstajā vietā. Tam gluži vienkārši vajadzēja rasties, lai mūsu tautai būtu kur atgūt savas tradīcijas un dzīvesziņu un kurā savas brīvības alkas izaudzēt par dziesmoto revolūciju. Bija vajadzīga vieta, kur atjaunot to, padomju ideoloģijas noniecināto un nomākto garīgo pamatu, kas cauri laikiem mūsu senčiem bija devis spēku dzīvot un bija atkal nepieciešams, lai savu nākotni mēs varētu veidot stipru un drošu uz mūžīgu vērtību pamata. Folkloras kustība bija sākusies, lai iekustinātu vēl daudz lielākus – vēsturi pārveidojošus spēkus.

Kļūstot par simbolisku vietu, Dainu kalns deva iespēju tautas tradīciju nesējiem no jauna ierakstīties tradīciju praktizēšanai nepieciešamajā simboliskajā laikā, tā iegūstot lineārajai vēstures gaitai līdzās pastāvošu cilvēka pasaulei būtisku citu laika dimensiju. Laiks Dainu kalnā iekļaujas latviešu pasaules ainas un dzīvesziņas mūžīgajā ciklā, kas ierakstīts gan dabas ritumā, gan mūsu folklorā. Saule tek apkārt Dainu kalnam, griežot mūžīgo gadskārtu ratu. Un šī vieta folklorai un tautas tradīcijai tuviem cilvēkiem ir dabiski kļuvusi par vienojošo centru, kurā ik gadu var sekot Saules gaitai, svinot un ieskandinot Jāņus un Ziemassvētkus, Mārtiņus un Ūsiņus. Atcerēsimies, ka pirms Dainu kalna tādas kopīgas vietas, kur svinēt gadskārtu svētkus, Latvijā nebija. Līdz ar Barona 150. jubileju aktivizējās folkloras kustība, folkloras kopu kustība sāka tīrīt pusaizbirušās tautas garamantu akas, un Turaidas muzejs bija radījis vietu, kur sanākt kopā, dalīties ar savām folkloras zināšanām, mācīties, atjaunot, godināt, svinēt un svētīt savu tautas mantojumu, padarīt to atkal dzīvu cilvēkos un tautā. Dainu kalns kļuva arī par vienu no tradīciju „skolām”, dažādu novadu savdabīgo tradīciju pieredzes un zināšanu apmaiņas, dalīšanās vietām.

Dainu kalna vide visbrīnišķīgākajā un emocionāli spēcīgākaja veidā ļauj izbaudīt mūsu tautas mūžīgo vēsturi, kuru glabā dainas un kas ir ierakstīta cilvēka mūža un gadskārtu rituma nesaraujamā vienībā. Un šī vieta ir nozīmīga arī vēstures lineāraja laikā kā tautas atmodas, dziesmotās revolūcijas šūpulis, kad cilvēki astoņdesmito gadu beigās nedēļas nogalēs brauca šurp, lai kopīgi dziedātu un caur dziesmu audzētu sevī brīvības un neatkarības alku spēku, kas bija nepieciešams savas valsts atgūšanai. Dainu kalns laida atbalsi ne tikai pagātnē, bet savu balsi raidīja arī nākotnē, cerībā modināt tautas brīvību.

Turaidā izdevās atrast veidu, kas bija izšķirošs, lai audzētu un dotu tālāk šo tautas vienotības spēku radītu vidi, kurā dabiskā veidā var notikt tautas mantojuma pārmantošanas process, bet Dainu kalns ir bijis nozīmīgs arī kā vieta, kurā varam citiem parādīt savu mantojumu  un dalīties mūsu bagātībā ar citām tautām.Te savu pastāvīgu svinību vietu kopš pirmsākumiem atradis arī starptautiskais folkloras festivāls Baltica un uzņemti arī viesi citos nozīmīgos starptautiskos pasākumos..

35 gados Turaidas Dainu kalnā ir uzkrājusies milzīga garīga enerģija,kas turpina augt, piesaistīt, iedvesmot. Dainu kalnam ir bagāta pagātne un, esmu pārliecināta, būs vēl bagātāka nākotne, jo tā atraisītais, iekustinātais tautas garīgais spēks joprojām ir dzīvs un dzīvus dara arī mūs. To apliecina arī šodienas situācija, kad svētku dalībnieku, nerunājot nemaz par apmeklētājiem, skaits bija tik liels, ka ieviesto ierobežojumu dēļ vajadzēja pārorienties un svinēt šos svētkus tik neparastā, laikam pielāgotā veidā. Taču mēs esam radoša tauta un īsā laikā esam jau paguvuši iemācīties un izmēģināt,  ka var sanākt kopā arī attālināti, tiešsaistē, ievibrējot un pieskandinot ne tikai pakalnus, bet arī virtuālo telpu. Arī šī būs jauna Turaidas folkloras svētku pieredze – neparasti un citādi svētki, ko atcerēties, kad atkal (cerams, jo drīz) sanāksim kopā Turaidā, reālajā Dainu kalnā.

Dziļi pateicos Turaidas muzejam par to nerimstošo, radošo entuziasmu un darbu, kas šajos gados ieguldīts tautas garīgā spēka uzturēšanā, atmodas ieskandināšanā  un mūsu nemateriālā kultūras mantojuma iedzīvināšanā un attīstīšanā. Saules mūžu Dainu kalnam!

    Aktuāli, Aktuāli, Jaunumi, Latvijai 100