istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort

Turaidas
muzejrezervāts

porno
FotoManLV TMR Klaušinieku māja-284

Pagastu magazīnu birku koki – klaušu laiku vēstures liecinieki


FotoManLV TMR Klaušinieku māja-2Šovasar sestdienās un svētdienās Turaidas muzejrezervāta Klaušinieku mājā atvērta pagājušajā gadā atklātā ekspozīcija “Ceļā uz Latvijas valsti. Klaušinieks. Saimnieks. Pilsonis”, kas vēsta par vairāk nekā 100 gadus ilgu vēstures posmu no dzimtbūšanas atcelšanas Vidzemē 1819. gadā līdz Latvijas Agrārās reformas likuma pieņemšanai 1920. gadā. Tas ir stāsts par par straujo un sarežģīto 19. gadsimtu mūsu zemē, par brīvību, zemi, darbu, latviešu valodas attīstību, izglītību, nacionālās pašapziņas veidošanos un Latvijas valsts izveidi.

Vēsturnieks, arheologs, ilggadējais LU Latvijas vēstures institūta direktors Guntis Zemītis, ekspozīcijas atklāšanas svētkos 2019. gada 4. maijā, teica: “Lai gan tautas mugurkaulu okupācijas varai tā arī neizdevās salauzt, okupācijas sekas vēl jūtamas – mēs joprojām esam „gaidošā sabiedrība”, kura sev līdz galam vēl nav spējusi noticēt. Tieši tādēļ šis stāsts, kas ietverts jaunajā Turaidas muzejrezervāta ekspozīcijā „Klaušinieks – saimnieks – pilsonis” mums ir tik svarīgs.” Pievienojoties viņa pārdomām, īpaši aicinām apmeklēt ekspozīciju šovasar, jo akcijas ietvaros jauno ekspozīciju iespējams apmeklēt bez papildus biļetes tikai par vienoto muzejrezervāta biļetes cenu.

Pagasta magazīnas birku koks ar iegrieztām parādu zīmēm. Atdarinājums pēc Latvijas Nacionālā vēstures muzeja eksemplāra

Pagasta magazīnas birku koks ar iegrieztām parādu zīmēm. Atdarinājums pēc Latvijas Nacionālā vēstures muzeja eksemplāra

Ekspozīcijā “Ceļā uz Latvijas valsti. KLaušinieks. Saimnieks. Pilsonis” redzami daudzi rakstīto vēstures avotu oriģināli, priekšmeti, to digitālās vai materiālās kopijas, kā piemēram, likumdošanas akti zemnieku jautājumā, Turaidas muižas vaku grāmata, Strīķu muižas pagasta tiesas protokoli, publicistika, reliģiskās un laicīgās literatūras paraugi u.c To pulkā atrodams arī kāds neparasts eksponāts – Vidzemes pagasta magazīnas birku koka atdarinājums. Birku kokus pēc to ārējās formas varētu pieskaitīt lietisko (priekšmetisko) vēstures avotu grupai, tomēr vienlaicīgi tie, būdami grafiskās informācijas nesēji, uzskatāmi arī  par rakstīto avotu aizsākumu.

Paradums skaitlisko  informāciju atzīmēt  jeb  “griezt”  kokā vai kādā citā materiālā ir ļoti sens: tā pielietojums konstatēts  jau paleolītā (senākajā akmens laikmetā). Tā, piemēram, Ķīnā atrastas apm. 20 000 gadus vecas  kaula plāksnītes ar zīmējumiem  (piktogrammām). Parādu zīmes ar iegrieztiem  vai iededzinātiem simboliem raksturīgas visām senajām civilizācijām, jau sākot ar seno šumeru pilsētvalstīm (4. – 2. g.t.pr.Kr.). Plašu izplatību minētie  birku koki, kas vācu valodā pazīstami ar nosaukumu Kerbholz, angļu tally vai krievu бирка, ieguva Eiropā agro viduslaiku beigās (no 10. līdz 12. gs.) dažādos saimnieciskos norēķinos. Tas, no vienas puses, bija saistīts ar masveida analfabētismu, no otras – ar straujāku ekonomisko attīstību, pakāpenisku pāreju no naturālās uz naudas saimniecību un tirgus attiecībām, līdz ar to nepieciešamību pēc informācijas saglabāšanas. Lai arī vēlākajos gadsimtos pamatdokumenti tika sastādīti uz pergamenta vai papīra, izmantojot latīņu vai vietējās rakstu valodas, paradums īsus saimnieciskos pierakstus, īpaši tādus, kur figurēja skaitļi fiksēt, tas ir,  “griezt” kokā Eiropā  neizzuda vēl ļoti ilgi. Tiesās tas kalpoja kā pierādījums, līdzvērtīgs rakstītajam dokumentam. To piemin arī Napoleona kodekss (1804). Anglijas bankās izmantoja birku kokus vēl līdz 1826. gadam, Alpu kalnu novados tie piemājas saimniecībās tika lietoti vēl 20. gadsimtā.

Ļoti ticams, ka šādi “birku” jeb “burtu” koki Latvijas teritorijā bijuši pazīstami jau kopš vācu ienākšanas. Par to varētu liecināt tautasdziesma:
G r i e z  uz k o k a, tautu meita,
Manus lielus p a r ā d i ņ u s,
Cik saktiņu tev izsedzu,
Cik nomaucu gredzentiņu.

Latviešu vēsturnieks Arveds Švābe savā grāmatā “Pagasta vēsture, I d.” (1926) raksta, ka viduslaikos “zemnieku nodevas, bet jo sevišķi viņu parādus neatzīmēja īpašās grāmatās, bet “grieza uz koka”, tāpēc izšķīra “iegrieztus un neiegrieztus parādus”. Tas izskaidrojams ar to, ka zemnieki neprata ne lasīt, ne rakstīt.” Parāda lielumu ar romiešu cipariem uzgrieza uz apaļa vai kantaina koka, kuru pēc tam gareniski pāršķēla uz pusēm, lai katrā šķilas daļā varētu redzēt iegrieztā skaitļa pusi. Parāda devējs – zemes soģis [fogts] vai junkurs paturēja vienu pusi, parādnieks – zemnieks dabūja otru pusi. Šādu “parāda zīmi” sauca par burtkoku jeb birku.”

Apzīmējums “burta”, t. i., “saraksts” lietots arī  Vecā Stendera vārdnīcā (Lettisches Lexicon) 18. gadsimta beigās: “burta” – saraksts, Aufsatz, Verzeichniss, “burtas koks” – Burtstock, Kerbstock, burtnieks – klētnieks, pie kura glabājās muižas burtkoki. Parāda raksta izdošanu apzīmēja ar izteicienu “uzgriezt uz birkas” (auf die Stöcke scheiden). Burtkokā bija iededzināts zemnieka vārds vai viņa mājas zīme, un, parādus nomaksājot, abas birkas puses salika kopā, lai katrs no pagasta ļaudīm varētu skaidri pārliecināties par aizdevuma lielumu un pareizību. Tā kā, parādus atdodot, katra  puses parādīja  savu birkas daļu, tad no tā, pēc A. Švābes domām, iespējams, cēlies apzīmējums “parāds”.

Burtu jeb birku koki tika plaši lietoti arī Kurzemes muižās. Tā hercoga Jēkaba “Noteikumos Kurzemes muižām” (1663) bija teikts, ka pagasta vecākā galvenais pienākums ir uzraudzīt klaušiniekus: uz birkām uzgriezt un ar zvērestu apliecināt, cik darbinieku katru nedēļu iztrūkst. Kopā ar muižas skrīveri pagasta vecākajam  bija jāpavada vezumnieki ar labību un uz saviem burtkokiem jāatzīmē atvesto labības pūru skaits; kopā ar rijnieku jāzina, cik viņa rijā ielikts kūlīšu sera (žāvējamās un vēlāk izkuļamās labības). Katrā muižā bija vairāki rijnieki, kurus ņēma vienīgi no saimniekiem, un tiem bija jādod amata zvērests. Viņiem bija jāzina, cik  muižas rijas izkultas un cik katrā no tām  iekults labības. Pusi no katras birkas tie glabāja pie sevis, kamēr to atprasīja parāda turētājs, bet otru pusi nodeva pagasta skrīverim jeb rakstvedim.

Tradīcija  klaušu dienu vai labības parādu atzīmēšanai izmantot birku resp., burtu kokus no dzimtbūšanas laikiem tika pārmantota arī turpmākajos gadu desmitos pēc  zemnieku brīvlaišanas (manifestu  par dzimtbūšanas atcelšanu Vidzemē cars Aleksandrs I parakstīja 1819. gada pavasarī). Pārejas posmu no 1819. līdz 1868. gadam (klaušu pilnīgai atcelšanai) vēstures literatūrā pieņemts dēvēt par “klaušu laikiem”. No muižas saimniecības birku jeb burtu koku pielietojums ienāca pagasta saimniecībā, jo pēc brīvlaišanas, saskaņā ar  1819. gada Vidzemes zemnieku likumiem  bija jāorganizē atsevišķa administratīvi sabiedriska kopība – pagasts jeb, kā toreiz mēdza teikt, “valsts”. Par vienu no svarīgākajām pagasta pārvaldes funkcijām likums noteica labības rezervju noliktavu neražas gadiem jeb t s. “magazīnu” veidošanu.

FotoManLV TMR Klaušinieku māja-6Turaidas pagastā labības magazīna pastāvēja kopš 19. gadsimta 20. gadiem vai arī 30. gadu sākuma. Saskaņā ar minēto 1819. gada Vidzemes zemnieku likumu pantiem par magazīnu, visiem pagasta saimniekiem tika uzlikts par pienākumu rudeņos pēc ražas nokulšanas nodot tajā zināmu daudzumu labības, lai nākošā gada pavasarī, ja būtu tāda vajadzība, varētu no tās saņemt vismaz sēklas tiesu. Aizņemtā labība, protams, bija jāatdod, pie tam ar uzviju (parasti tie bija apmēram 5% no aizņemtās labības daudzuma). Apliecinājumam par labības aizņemšanos no pagasta magazīnas tad arī kalpoja minētie birku koki. Neapšaubāmi, ka tādi bijuši arī Turaidā, tikai tie nav saglabājušies. Ekspozīcijā redzamais birku koks ir atdarinājums pēc Latvijas Nacionālā Vēstures muzeja oriģināla, kas varētu būt attiecināms uz  19. gadsimta 40. – 50. gadiem. Diemžēl, tuvāku ziņu par to, kur tas lietots, trūkst. Tomēr pēc savas formas tas ir ļoti līdzīgs tiem Lēdmaņu (tagad Lēdmanes pagasts Lielvārdes novadā) pagasta magazīnas birku kokiem, kurus apraksta pētnieks R. Bankovičs žurnāla “Latvijas Saule” 1924. gada 23/ 24 numurā. Lēdmaņu muižas labības magazīnu īsi pēc 1812. gada Napoleona karagājiena nodibināja šīs muižas nomnieks, galma padomnieks Kristofors Teniss. Telpas magazīnai deva muiža, bet labību tai ievāca no pagasta jaunapgūtiem līdumiem. Magazīna esot bijusi ievietota koka ēkā, tādēļ viegli pieejama zagļiem. Labību zaguši, izurbjot ēkas sienās slīpus caurumus, pa kuriem graudi tecēja zagļa maisā. Pēc aculiecinieku atmiņām, magazīnas sienas no vienas vietas esot bijušas izraibinātas ar šādiem caurumiem.

Jauno, mūra magazīnu cēla pagasts uz savas zemes. Labību aizdeva vienīgi šī pagasta saimniekiem. No malas aizņemties varēja tikai tas, par kuru galvoja kāds no saimniekiem, kura birka vēl bija “tīra”, tas ir, tāds, kurš pats magazīnā labību vēl nebija aizņēmies. Tādos gadījumos parāds tika “griezts” uz šī saimnieka birkas, un viņš uzņēmās pilnu atbildību par šī aizņēmuma kārtīgu atlīdzināšanu. Uz “svešas birkas grieza” arī tie saimnieki, kuri noteikto pūru skaitu uz savas birkas jau bija izņēmuši. (Pūrs – sena labības mērvienība, 68, 9 l tilpumā jeb apm. 48 kg).  Saimnieki, kuri aizņēmās uz “svešas birkas”, parasti to darīja spekulācijas nolūkā. Kad cenas cēlās – un tas notika pavasaros – aizņemto labību pārdeva, bet to atlīdzināja rudeņos ar pirkto labību, kad labības cenas jau bija krietni zemākas.

Kā jau teikts, visi darījumi tika fiksēti uz birkām. Nekādi uz papīra rakstīti dokumenti jeb “grāmatas” netika vestas. Abas birku koka daļas bija izgatavotas no viena koka gabala, to pāršķeļot vertikāli, tādēļ koka šķiedras līnijas, abas daļas saliekot kopā, sakrita. Šī iemesla dēļ birku kokus bija neiespējami viltot. Tomēr, atšķirībā no iepriekš aprakstītajiem, 15. – 17. gadsimtā lietotajiem birku kokiem, gan Latvijas Nacionālā vēstures muzeja eksemplārs, gan 3. attēlā redzamie Lēdmanes pagasta magazīnas birku koki bija pilnveidoti, jo,  lai ērtāk pārliecinātos par abu pāršķelto daļu savstarpējo atbilstību, tās nebija jāsaliek, bet gan jāsabīda kopā pa īpašu šim nolūkam izveidotu sliedi jeb t. s. “gropi”  tajā birkas daļā, kas palika magazīnā. Magazīnas daļas galvgalā iegrieza arī katras mājas pazīšanas jeb īpašuma zīmi. Māju nosaukumi uz birkas, acīmredzot, tapuši vēlākos laikos. Aizņemto labības pūru atzīmēšanai lietoja trīs simbolus: I (1), / (5)   un X (10). Lai atzīmētu pārējos skaitļus, lietoja vairākas vieninieka zīmes (paralēlas svītriņas). “Uzgriežot” parādu uz birkām, abus birkas galus samauca kopā un ar naža vai vīles vilcienu atzīmēja šķērsām pāri abām birkas pusēm vajadzīgo simbolu. Katrreiz pie parāda dzēšanas vispirms rūpīgi pārliecinājās, ka abas birkas daļas atrodas viena otrai pretī un ka uz aizņēmēja birkas nav izdarīti nekādi labojumi. Dzēšanu izdarīja ar spalvas un tintes palīdzību, pārvelkot vertikālu svītru attiecīgajam pūru skaitam kā uz aizņēmēja, tā saimnieka gala. Katra no trim labībām (rudzi, mieži, auzas) tika atzīmēta uz sava birkas sāna jeb skaldnes. Uz to, kāda labība uz attiecīgās skaldnes atzīmēta, norādīja burti  R (rudzi), M (mieži) un A (auzas) birkas galvas daļā. Ceturtā skaldne palika brīva. Ja kāda no birkas skaldnēm bija pierakstīta pilna un parāds dzēsts, to noēvelēja, un birka bija gatava tālākai lietošanai. Magazīnas birku koki glabājās turpat magazīnas telpās, savērti uz auklas un iesieti t. s. birku līkstī vai lokā.

Kā pareizi secina R. Bankovičs, magazīnas bija pirmās latviešu zemnieku kredītiestādes, bet birku koki – pirmie grāmatvedības dokumenti, ar kuriem darbojoties, pagasta amatpersonas apguva uzskaites pamatus. Kad 19. gadsimta beigās, pieaugot labības ražībai, bet jo īpaši, palielinoties  labībai alternatīvās kultūras – kartupeļu sējumu platībām, samazinājās bada draudi, pagasta magazīnas kļuva arvien nevajadzīgākas, līdz beidzot atmira pavisam. Līdz ar tām aizmirstībā nogrima arī birku koki – vērtīgi pagātnes liecinieki.

Edgars Ceske
Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists

Raksts publicēts
Mēnešrakstā “Siguldas Avīze”, 2020, jūlijs

    Aktuāli, Aktuāli, Jaunumi, Publikācijas un raksti, Raksti