Seno nostātu par Maiju – Turaidas Rozi – ilgu laiku uzskatīja tikai par leģendu.

19.gadsimta vidū, kad pārbūvēja Rīgas pili, tās pazemes pagrabos atrada senas Vidzemes hoftiesas arhīva dokumentus. Starp tiem bija arī Turaidas pils pārvaldnieka Šildhelma sievas Hedvigas ziņojums par slepkavību pie Gūtmaņa alas un zemes tiesneša parakstīts tiesas prāvas protokols. Abu dokumentu pārstāsts 19. gadsimta vācu valodā publicēts Magnusa fon Bolffelda grāmatā “Ziņojumi par krimināltiesībām un kriminālprocesu Vidzemē, Igaunijā un Kurzemē” (“Mittheilungen aus dem Strafrecht und dem Strafprocess in Livland, Ehstland und Kurland”), kas iznāca 1848. gadā. Tiesas prāvas materiāli liecina, ka leģendas pamatā varētu būt patiess notikums, kas norisinājās 1620. gada 6. augustā.

Vidzemes tiesu asesors Magnuss fon Volfelts (Magnus von Wolffeldt) 1848. gadā izdevumā “Mittheilungen aus dem Strafrecht und dem Strafprocess in Livland, Ehstland und Kurland” publicēja 1620. gada 15. decembra tiesas protokola un citu dokumentu pārstāstu par jaunavas Maijas slepkavību 1620. gada 6. augustā Turaidā. Notikuma izklāsts saviļņoja sabiedrību. Tā iespaidā vācu dzejnieks Adalberts Kamerers (Adelbert Cammerer, 1786-1848) sarakstīja romantisku poēmu ‘’Turaidas jaunava” (Die Jungfrau von Treiden) un ar laiku Turaidas meitenes Maijas traģiskais likteņstāsts pārtapa leģendā. Šogad aprit 400 gadi kopš Turaidas Baznīckalna kapsētā apglabāta tiesas dokumentos un leģendā pieminētā meitene Maija. Atskatīsimies pagātnē, lai rastu atbildi uz tik bieži uzdoto jautājumu, vai leģendas pamatā ir patiess notikums.

Ar vēstures avotiem sakrīt vairāki fakti. Proti, notikumi risinājās Poļu- zviedru kara laikā (1600-1629), kad Turaidas apkārtnē notika smagas kaujas. 1601. gada pavasarī zviedru karaspēks ieņēma Turaidas pili. Tās pārvalde nonāca zviedru rokās. Taču, laikam ritot, zudusi iespēja atrast dokumentālu pamatojumu vairākām M. fon Volfelta rakstā pieminētām detaļām. Līdz šim nav izdevies iegūt nekādas citas rakstiskas liecības par autora pieminēto Turaidas pils pārvaldnieku (zviedru iecelto komandantu) Šildhelmu un citām personām. Dažas nianses stāstā pievienotas vēlāk. Tā, piemēram, Volfelts Turaidas pils rakstveža audžumeitu sauc par jaunavu Maiju. Nav nekādu norāžu, ka viņa būtu dēvēta par Turaidas Rozi. Nekur protokola tekstā nav arī minēts Maijas uzvārds. Ir tikai pieņēmums, ka tas bijis Greifa, tāds pats kā audžutēvam. Taču iespējams, ka uzvārds bijis pavisam citāds vai arī vispār nav bijis. Ja Maija bija latviešu meitene, tad zemniekiem uzvārdu tolaik nebija. Tāpat 1848. gada pirmavotā nav teikts, ka Viktors, uz mūžu šķiroties no līgavas, būtu iestādījis uz jaunavas kapa liepiņu. Arī Maijas slepkavības vieta aprakstīta tikai kā ala, neminot tās nosaukumu. Teikts gan, ka alas avota ūdenī atrasts Jakubovska zobens, līdz ar to var secināt, ka tā varētu būt bijusi Gūtmaņala, no kuras iztek avots. Turklāt tā arī ir Turaidas pilij tuvākā ala.

Precīzāk M. fon Volfelts apraksta Maijas kapa vietu Turaidas kapsētā: “...jaunava Maija, kura tikusi nogalināta no svešas rokas, apglabāta ar godu un saskaņā ar kristīgajām tradīcijām jaunās baznīcas kreisajā pusē, un viņas sērojošais sirdsmīļais pats uz kapa uzstādījis goda krustu (Ehrenkreutz). “

Tiesas dokumentus par jaunavas Maijas slepkavību Magnuss fon Volfelts publicējis kopā ar vairākiem citiem 17. gadsimta tiesas prāvu aprakstiem. Tas kliedē šaubas, ka stāsts varētu būt izdomāts. Vēstures un teiku materiālam savijoties, radusies tautā iemīļotā leģenda par Turaidas meiteni Maiju, par mīlestības un garīguma pārākumu pār fizisko un ieroču spēku.

Turaidas Rozes piemiņas vieta atrodas senas kapsētas malā Turaidas Baznīckalnā, kur no 13. gadsimta līdz 1772. gadam apglabāti vietējie iedzīvotāji. 20. gadsimta sākumā bijušās kapsētas malā izcelta apbedījuma vieta, ko iezīmē veca liepa jeb koku puduris ap 20 m attālumā no Turaidas baznīcas ziemeļaustrumu stūra. Tur 1922. gadā ar dzejnieka Poruka atraitnes Ernestīnes gādību pie koka piestiprināts dēlītis ar uzrakstu „Še dus Turaidas Roze”. Ļaužu nostāstos minēts, ka kādreiz līdzās kuplajai, daudzžuburainajai liepai atradies marmora krusts ar uzrakstu: „Mīlestība stiprāka par nāvi un gods augstāks par visu”. Koka piemiņas plāksne 20. gadsimta 20. gados (1929.?) tikusi pārnesta uz tagadējo vietu, jo senākais koks gājis bojā. 1932. gadā pie liepas tiek piestiprināta jauna piemiņas zīme. Tēlnieka Teodora Zaļkalna izgatavoto balta marmora plāksni ar uzrakstu „Še dus Turaidas Roze” iesvēta 1932. gada 7. septembrī.  1965. gadā beidz pastāvēt Turaidas draudze, un baznīca ar Baznīckalnu un bijušo kapsētu tiek nodota Siguldas novadpētniecības muzejam. No 1968. līdz 1971. gadam pie Turaidas baznīcas Daigas Kleperes vadībā tiek veikti arheoloģiskie izrakumi un pēc tam Turaidas Rozes piemiņas vieta tiek rekonstruēta un labiekārtota. Siguldas izpildkomiteja 1972. gadā pasūta jaunu piemiņas plāksni Saulkrastu akmens apstrādes darbnīcā.

Paralēli aizsākas jauna tradīcija – Turaidas Rozes piemiņas vietu apmeklē ne tikai tūristi, bet savā kāzu dienā arī jaunlaulātie, tādējādi apliecinot savu mīlestības spēku un Turaidas Rozes piemiņu. Pēc 1975. gada, kad tiek nomainīta vēl viena Turaidas Rozes atceres vietas piemiņas plāksne, vietas izskats līdz mūsdienām gandrīz vairs nav mainījies.

Arī šodien Turaidas Rozes piemiņas vietā tika aizdegtas sveces un stāstīta leģenda par Turaidas Rozi, godinot Maiju Greifu un apcerot vērtības - mīlestību, godu un drosmi, kas svarīgas pāri laikiem.