Ernests Brastiņš, Latvijas pilskalnu pētnieks

Šogad aprit tieši 90 gadu, kopš tika izdota pēdējā, ceturtā Latvijas pilskalnu pētnieka Ernesta Brastiņa grāmata par Latvijas pilskalniem “Vidzeme”. Tajā publicēti arī apraksti, uzmērojumi un attēli no Siguldai tuvākajiem pilskalniem – Sateseles, Nurmižu, Kārļa, Viešu, Vikmestes, Lojas un Gavēņu pilskalniem.

No iepriekšējām grāmatām 1. grāmatā “Kuršu zeme” bija minēti 63, 2. grāmatā “Zemgale un Augšzeme” – attiecīgi 15 un 28, 3. grāmatā “Latgale” – 82, bet 4. grāmatā “Vidzeme” – 98 pilskalni.

Tātad kopā 286 pilskalni, ieskaitot t.s. pilenes – tā autors dēvēja īslaicīgus nocietinājumus. Jau tolaik Brastiņš minēja, ka daudzi pilskalni ir nopostīti, ierīkojot ceļus, norokot granti, vai tiem virsū uzbūvējot jaunas ēkas. Mūsdienās Latvijā zināmi ap 500 pilskalniem, bet īpaši pēdējā laikā, izmantojot jaunas tehnoloģijas – LIDAR plānus u.c. – tiek atklāti arvien jauni arheoloģijas pieminekļi, ieskaitot pilskalnus.

Pirmie pilskalni mūsdienu Latvijas teritorijā kā nocietinājumi tika veidoti ap bronzas laikmeta (1500 – 500 g. p.m.ē) vidu, Siguldas apkaimi tajā laikā apdzīvoja g.k. baltu etniskās grupas. Nocietināt dzīvesvietas vajadzēja, jo šajā laikā lopkopības un zemkopības attīstība, maiņas sakaru pastiprināšanās, kā arī vietējā metālu ieguve ļaužu kopienām radīja iespējas uzkrāt materiālas vērtības – mājlopus, labību, dzelzi, kā arī maiņas tirdzniecībai nozīmīgās zvērādas. Par šīm vērtībām un saimnieciskajai dzīvei izdevīgākajām vietām starp iedzīvotāju kopienām sākās cīņas – laupīšanas uzbrukumi. Tāpēc, lai pasargātu savu dzīvību un mantu, cilvēki no viegli pieejamām, atklātās vietās ierīkotām apmetnēm pārgāja dzīvot uz grūti pieejamiem apvidiem un vietām, tās papildus nocietinot ar aizsarggrāvjiem, vaļņiem un koka aizsargsienām, kā arī mākslīgi nostāvinot kalna nogāzes. Tā jau otrā gadu tūkstoša beigās p.m.ē. radās pirmās nocietinātās apmetnes – pilskalni.

Sateseles pilskalna valnis ap 1910. gadu. Pastkarte. Pretskats no DA. Viens no iespaidīgākajiem Latvijas pilskalnu nocietinājumiem

Tā kā visi Siguldas apkārtnes pilskalni arheoloģiski nav pētīti, nevar precīzi noteikt to hronoloģiju. Domājams, ka lielākā to daļa attiecas uz 11. – 13. gadsimtu m. ē., kad šeit iepriekš dzīvojušos baltus – t.s. Gaujas zemgaļus (uzturējās šeit līdz ~9. gadsimtam m.ē.) nomainīja somugri – Gaujas lībieši, kuri te ierīkoja savus nocietinājumus.

No E. Brastiņa aprakstītajiem apkārtnes pilskalniem jāmin:

Vildogas (Nurmižu) pilskalns. Tas atrodas Nurmižu rezervātā ap 5km uz A no Siguldas. Tas ir apaļš, ap 100 m diametrā liels gravu norobežots paugurs ar vājiem nocietinājumiem – D pusē tam tikai 0,5 metrus augsts valnis un neliels grāvis. Pārbaudes izrakumos atrastās bezripas keramikas lauskas ļauj to datēt ar 1. g.t. mūsu ērā.

Sateseles pilskalns (arī Līvu vai Lību kalns) atrodas ap 1,5 km uz ZA no Siguldas pilsdrupām. Spēcīgākais apkārtnes nocietinājums ar 75 m garu, 8 m augstu aizsargvalni, 90x75 m lielu plakumu (virsmu).

Sateseles pilskalna uzmērojums no E. Brastiņa grāmatas “Latvijas pilskalni. Vidzeme.” Redzama ieeja vaļņa kreisajā pusē – lai uzbrucēji, laužoties uz vārtiem, atsegtu pils aizstāvjiem savu labo, ar vairogu neaizsargāto sānu. Vaļņa vidusdaļā redzamais padziļinājums ir vietā, kur 1212. gadā, uzbrūkot pilij, vācu krustneši parakās zem vaļņa (sīkāk skat. “Livonijas Indriķa hronika” XVI; 4)

Te atradusies Livonijas Indriķa hronikā vairākkārt minētā lībiešu vecākā Dabreļa pils, te 13. gadsimta sākumā risinājušās sīvas cīņas ar vācu krustnešiem.

Pārējie pilskalni atrodas Gaujas labajā krastā. Tālākais – Lojas pilskalns. Tā vienu nogāzi veido 15 m augsta vertikāla Lojas upītes krasta smilšakmens klints, pretējā pusē to sargā 65 m garš, 4 m augsts pusloka valnis, plakums – ieapaļš ap 60 m diametrā.

Pats īpatnējākais nocietinājums ir Gavēņu pilskalns. Tas atrodas Raganas ciemā pie Gavēņu mājām, ierīkots ap 4 m augstā, nostāvinātā, morēnu paugurā. Tā plakums diametrā – tikai ap 20 metru. Nocietinājumu sargā pie tā pakājes uzmests 2-3 m augsts gredzenveida valnis. Tas ir vienīgais šādas formas pilskalns Latvijā.

Vikmestes pilskalns (saukts arī par Suvorova kalnu, godinot Vidzemes 19. gadsimta ģenerālgubernatoru, kurš, uzturoties Krimuldā, kalnu apmeklēja) atrodas Vikmestes upītes labajā krastā, apmēram 1 km uz ZR no Krimuldas pilsdrupām. To sargā 40 m garš un 3 m augsts valnis ar grāvi tā priekšā. Kalna plakums 55x75 m, tam aptuvena četrstūra forma.

Kārļa kalns – izvietots ap 250 m uz R no Turaidas pils uz 130 m gara un 40 m plata zemes palikšņa. Nocietināts ar diviem vaļņiem, lielākais līdz 6 m augsts. Brastiņš kļūdaini uzskatīja, ka tajā atradusies Indriķa hronikā minētā Kaupo lielā pils (Kaupo lielās pils paliekas atrodas zem Turaidas mūra pils drupām – to pierādīja J. Graudoņa vadītā arheoloģiskā ekspedīcija 1976. – 2001. gados).

Īpatnējs nocietinājums ir Viešu pilskalns. Tas atrodas ap 3 km uz A no Turaidas pils. Izvietots uz gara zemes palikšņa, no dabīgi neaizsargātās Z puses to norobežo divi līdz 7 m dziļi grāvji. Plakums ap 65 cm garš, tikai 15 m plats, tā D galā atrodas bedre, kurā vienmēr ir ūdens – domājams, senā pils aka. Nostāsti vēstī, ka pils aizstāvji tajā sametuši savas zeltlietas, tāpēc jau no 19. gadsimta naivi, bet alkatīgi ļaudis veltīgi pūlas tās atrast. Šim nolūkam pat speciāli izrakts grāvis uz nogāzi akas ūdens notecināšanai. Te jāpiezīmē, ka visi pilskalni kā arheoloģijas pieminekļi atrodas valsts aizsardzībā un par to postīšanu draud sods.

No apkārtnes pilskalniem E. Brastiņš nav pieminējis vēl dažus, ko mūsdienās dēvē vai varētu dēvēt par pilskalniem. Tie ir: Kubeseles pilskalns – ap 250 m uz D no Krimuldas baznīcas, Runtiņa upītes apliekts zemes paliksnis, uz kura 1775. gadā uzcelta Krimuldas mācītājmāja un Rata kakta pilskalns – atrodas zemes izvirzījumā starp Gaujas senieleju un Vikmestes upītes gravu. Rata kakta pilskalns no lēzenās ZR puses nostiprināts ar 2 vaļņiem un grāvjiem. Plakums tikai ap 20 m diametrā.

Visas pilskalna pazīmes (izlīdzināta virsma (plakums), nostāvinātas nogāzes, valnis apdraudētākajā pusē) ir blakus Siguldas ordeņa pilsdrupām esošajam Krusta kalnam. Tajā konstatētas apdzīvotības pazīmes jau sākot no mūsu ēras pirmajiem gadsimtiem. Kalnā uzturējušies senie balti – Gaujas zemgaļi, tad somugri – Gaujas lībieši, visbeidzot zobenbrāļi. Domājams, te atradies pats sākotnējais vācu krustnešu nocietinājums, kuru viņi varēja izmantot par atbalsta punktu, sākot būvēt savu vareno Siguldas pili.

Sateseles pils makets. Izgatavojis A. Gusārs, E. Brastiņa pilskalnu apzināšanas ekspedīcijas dalībnieks

Vidzemes pilskalnu apraksti, to noteikšana dabā saistībā ar Livonijas Indriķa hronikas ziņām, sākās jau ilgi pirms E. Brastiņa. Pateicoties A. Bīlenšteinam, V. Levisam of  Menāram, K. Zīversam, Fr. Balodim, M. Siliņam un citiem jau bija iegūtas ziņas par daudziem Vidzemes un citu novadu pilskalniem. E. Brastiņa galvenais nopelns ir tas, ka viņš apkopoja, uzmērīja, fotografēja un aprakstīja visus tolaik zināmos Latvijas pilskalnus un ziņas par tiem izdeva grāmatās. Tas izraisīja sabiedrības interesi, tika meklēti un uzieti jauni pilskalni, jo E. Brastiņš bija precīzi aprakstījis to galvenās pazīmes. Pilskalni tika popularizēti tūristu ceļvežos kā interesanti apskates objekti, tas veicināja interesi arī par Latvijas vēsturi kopumā.

Ernests Brastiņš (19.03.1892. Lielstraupes pagastā – 28.01.1942. Astrahaņā, KPFSR) ir gleznotājs, mākslas teorētiķis, publicists. Mācījies Štiglica centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā Pēterburgā 1911. – 1916. g. Piedalījies Latvijas Brīvības cīņās, bijis Latvijas Kara muzeja pārzinis. Kopā ar brāli organizējis dievturu kustību. Vadījis Latvijas pilskalnu uzmērīšanas ekspedīcijas. Latvijas Senatnes pētniecības biedrības priekšsēdētājs. Apbalvots ar Trīszvaigžņu Ordeni, 5. šķiru. 1941. gadā padomju okupācijas varas apcietināts un 1942. gadā nošauts.

Egīls Jemeļjanovs Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists

Raksts publicēts mēnešrakstā "Siguldas Avīze", 2020, Augusts