Augusts ir skolotāja, arheologa un sabiedriskā darbinieka Jāņa Graudoņa (1913–2005) mēnesis – viņš dzimis 27. augustā. Augustā arī atceramies Latvijas Republikas faktiskās neatkarības atjaunošanas dienu. 1991. gada 21. augustā, puča laikā, Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma Konstitucionālo likumu par Latvijas Republikas valstisko statusu, nosakot, ka pārejas periods ir beidzies, Latvijas ir neatkarīga, demokrātiska republika, kurā valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai un kuras valstisko statusu nosaka Latvijas Republikas 1922. gada 15. februāra Satversme.

Bijušais skolotājs, arheologs un atmodas darbinieks metās atjaunotās valsts veidošanas darbā. Nē, viņš nekļuva par politiķi, nekandidēja ne Saeimas, ne vietējo pašvaldību vēlēšanās, nepieslējās kādai konkrētajai partijai. Viņš darīja to darbu, ko prata vislabāk, un, kas, viņaprāt, bija nepieciešams atjaunotajai Latvijai. 29 gados daudz kas ir mainījies. Daudzi atmodas ideāli, ja ne gluži atmesti, tad aizvirzījušies otrā plānā. Skatot Jāņa Graudoņa arhīvu, kas glabājas Turaidas muzejrezervātā, šoreiz pievērsīsimies tai sadaļai, kurā atspoguļota zinātnieka sabiedriskā darbība. Tā atsedz viņa redzējumu par to, kādu viņš redzēja atdzimstošo Latviju un kādas vērtības vēlējās likt tās pamatos.

Teju trīsdesmit gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai ar laika distanci novērtētu to, ko izdevies piepildīt, ko ne. Lai saprastu Jāņa Graudoņa pasaules redzējumu, jāsaprot laiks, kurā viņš dzīvoja. Daba vai gēnu fonds bija apveltījusi Jāni Graudoni ar stipru raksturu. Jo tālāks un neaizsniedzamāks mērķis šķita, jo vairāk viņš strādāja. Dzimis nebūt ne turīgā ģimenē, par galveno vērtību dzīvē viņš uzskatīja izglītību. Uz to gāja mērķtiecīgi. Viņš piedzīvoja Latvijas valsts izveidošanu un nacionālo pacēlumu 20. gadsimta trīsdesmito gadu otrajā pusē. Latviskums bija stabila vērtība, kuru aizstāvēt īpaši nevajadzēja. To jau darīja valsts, kurai vajadzēja izglītotus cilvēkus. Un Jānis Graudonis bija skolotājs. Mācīja bērnus. Mācīja matemātiku. Tā bija viņa misija, viņa darbs valsts labā. Tam sekoja okupācijas gadi – gan padomju, gan nacistiskās okupācijas. Latvieši no politiskās nācijas kļuva par etnosu – apdraudētu, nebrīvu tautu, kurai draudēja gan fiziska iznīcība – atcerēsimies biedējošās deportācijas, gan pārtautošana – tiklab pārvācošana, tiklab – pārkrievošana, noslīgšana iebraucēju masā.

Jāņa Graudoņa prioritātes mainījās – viņš meklēja iespējas kā palīdzēt tautai izdzīvot. Īpaši svarīgi tas kļuva laikā, kad kļuva skaidrs, padomju okupācija nav uz īsu laiku. Latviešu gadījumā runa nebija tikai par nokļūšanu totalitārā sistēmā ar uzspiestu sabiedrības sociālo modeli, vienu vienīgu, par pareizu un zinātnisku atzītu pasaules uzskatu un totālu kontroli par sekošanu tam it visā – sadzīvē, kultūrā, mākslā, zinātnē, runa bija par elementāru tautas izdzīvošanu.

Angļu socioloģijas profesors Entonijs Smits (Anthony D. Smith) min pazīmes, kas raksturo etnosu: kopienas nosaukums; mīts par kopīgiem senčiem, kopīgas ar vēsturi saistītas atmiņas, viens vai vairāki savdabīgas kultūras elementi, saistība ar īpašu “tēvzemi”; vienotības apziņa, kas aptver nozīmīgus konkrētās populācijas sektorus. Jānis Graudonis nevarēja būt lasījis šo teoriju, jo tā tad vēl nebija uzrakstīta, bet viņš lieliski apzinājās, cik tautas pastāvēšanai nozīmīgas ir atmiņas par pagātni, ko modernai nācijai aizstāj vēsture, bet nonākot okupācijas apstākļos, atmiņas par vēsturi. To apzinājās arī okupācijas vara – viss, kas saistījās ar Latvijas Republikas laiku, tika mērķtiecīgi nodzēsts un pārveidots. Par vienīgo vēstures virzītājspēku atzina šķiru cīņu, tautas virzību pretī “atbrīvošanai no ekspluatatoru kundzības”, uz ko arī, saskaņā ar Latvijas PSR vēstures konceptu, latviešu tauta mērķtiecīgi gāja, bet ar tās spēkiem vien nepietika, bija jānāk palīgā “lielajai, brālīgajai krievu tautai”, kas arī piepildījās 1941.gada 17. jūnijā Latvijas okupācijas dienā.

Jānis Graudonis meklēja iespējas, kā šajos ierobežotajos apstākļos saglabāt kaut kādas atmiņas par tautas pagātni, līdz ar to arī etnisko apziņu, jo, kamēr tā būs dzīva, būs cerības reiz atgūt zaudēto brīvību. Jānis Graudonis studēja vēsturi, un pievērsās periodam, kuru padomju režīms spēja ietekmēt vismazāk – aizvēsturei. Tajā pat laikā viņš apzinājās, ka piemērošanās, kompromisi ar varu deformē tautu. Tomēr okupācija, kura ilga gadu desmitus, prasīja šādas nodevas.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Jānis Graudonis savu kalpošanu tautai varēja realizēt savādāk. Viņa arhīvā ir mapes, kurās apkopoti materiāli par dalību dažādās sabiedriskajās organizācijās. To ir ļoti daudz: Latvijas Tautas fronte, Melngalvju nama atjaunošanas kopa, Rīgas Latviešu biedrība, Latvijas pieminekļu valde, Triju Zvaigžņu ordeņa brālība, Daugavas fonds, Repatriācijas komisija, Latvijas arheologu biedrība, asociācija “Latvija un latvieši pasaulē”. Visās šajās organizācijās viņš paspēja aktīvi darboties salīdzinoši īsā laika periodā – no 1989. gada līdz savai aiziešanai mūžībā 2005. gadā, bet pats aktīvākais posms aptver aptuveni desmitgadi – no 1989. līdz 1999. gadam.

Jānis Graudonis bija un palika latviešu nacionālists, kuram rūpēja latviešu tautas liktenis. Skatot daudzos materiālus – statūtu projektus, runas, rakstus, piezīmes, ieteikumus utt., redzams, ka viņa nacionālisms nav negatīvs. Viņa nacionālismā neizpaužas nacionālā pārākuma ideja, vēlme pretnostatīt. Viņa skatījumā latvietība ir vērtība, kas saglabājama mūžīgi. Protams, arī brīvības apstākļos vēsture nezaudēja savu nozīmi – jo tauta pastāv, kamēr tā atceras savu vēsturi. Arheologs vēstures zinātnei  paredzēja ievērojamu lomu atjaunotās valsts dzīvē. Viņa arhīvā glabājas viņa ieteikumi piešķirt Latvijas vēstures institūtam nacionālā institūta statusu. Ir arī iesniegumi un vēstules, kurās aicināts veidot atsevišķu Latvijas arheoloģijas un etnogrāfijas institūtu. Neviena no šīm idejām nav īstenota. Var diskutēt, vai doma par atsevišķa arheoloģijas un etnogrāfijas institūta izveidi bija pamatota. Tomēr, atceroties pēdējo starptautisko zinātnes vērtējumu, kurā Latvijas vēstures institūta darbība kopumā netika novērtēta pārāk atzinīgi, bet arheologiem, kuri uz kopēja fona izskatījās daudz labāk, tika ieteikts apsvērt iespēju veidot atsevišķu institūtu, redzams, ka ideja nav bijusi nepamatota.

Nav arī nejaušība, ka Jānis Graudonis rosināja dibināt Latvijas arheologu biedrību (LAB). 1994. gada 21. janvārī biedrība tika nodibināta un viņš kļuva par tās pirmo priekšsēdētāju. Jau nepilnus divus gadus vēlāk – 1996. gada rudenī LAB organizēja otro Eiropas Arheologu asociācijas (EAA) kongress Rīgā. Neskatoties uz tā laika ekonomiskajām problēmām, kongress vēl šodien tiek pieminēts kā viens no veiksmīgākajiem Eiropas arheologu saietiem, kurš zināmā mērā noteica tos standartus, kādā šādi pasākumi jārīko.

Jānis Graudonis lieliski apzinājās vēstures pieminekļu lomu tautas vēsturiskās atmiņas saglabāšanai. Okupācijas gados viņš darbojās paša dibinātajā “Dabas un vēstures pieminekļu aizsardzības biedrībā”. Okupācijas gados attieksme pret vēstures pieminekļiem bija duāla. Varai galēji nevēlamie pieminekļi, kas glabāja atmiņas par neatkarīgo valsti un tās izcīnīšanu bija vai nu iznīcināti, vai arī tiem ļāva lēni iet bojā. Cita attieksme bija pret arheoloģijas pieminekļiem. Uz tiem it kā negūlās ideoloģiskais slogs, tos pētīja visā pasaulē, beigu beigās, tādi bija arī Krievijā un liecināja arī par slāvu senatni, bet Kārlis Markss savā materiālistiskajā pasaules redzējumā bija atzīmējis materiālo liecību īpašo lomu pasaules vēstures izzināšanā, līdz ar to saglabājami un pētāmi. Tiesa, arī arheoloģijas pieminekļi nedrīkstēja traucēt “sociālisma celtniecības darbā”. Ja traucēja, tos vajadzēja ātri izpētīt. Tagad atjaunotajā valstī pieminekļu aizsardzībai varēja pievērsties patiesi valstiski. Bija doma atjaunot Latvijas Republikas periodā sekmīgi strādājošo un labu slavu guvušo “Pieminekļu valdi”, vai, pareizāk, pārveidot kādreizējo Valsts kultūras pieminekļu zinātniskās izpētes padomi par tādu institūciju, kāda reiz bija Pieminekļu valde. Jānis Graudonis ņēma aktīvu dalību jaunā pieminekļu aizsardzības likuma izstrādē.

Jāņa Graudoņa domāšana nekad nav bijusi šaura, egoistiska. Latviešu tauta bija galvenā vērtība, par kuru jādomā. Lielas ieceres viņš saistīja ar atjaunoto Rīgas Latviešu biedrību. Viņa arhīvā atrodams manuskripts rakstam “Vai Rīgas Latviešu biedrībai ir nākotne?”, kurā viņš pamato savu redzējumu par to: “Latvijā šodien nav nevienas šādas organizācijas, kas, paceļoties pāri ambiciozo partiju jūklim, domātu par visai tautai, viņas izdzīvošanai būtiski svarīgām problēmām kopumā. Bija gan tāda kustība – Latvijas Tautas fronte, bet nu arī tā pārslēgusies uz partijas amatu dalīšanas sfēru. Bet dzīves īstenība, latviešu tautas izdzīvošana, Latvijas eksistence neatliekami prasa pašas sabiedrības aktivizēšanu pozitīvai darbībai”.

Pēc neatkarības atjaunošanas bija cerības uz latviešu atgriešanos Dzimtenē. Ar lielu entuziasmu Jānis Graudonis darbojās Latvijas Republikas Augstākās padomes Repatriācijas komisijā, ņēma dalību “Latvijas Republikas koncepcijas par repatriāciju”, likuma “Par repatriāciju” izstrādē, sabiedriski valstiskā Repatriācijas fonda izveidošanā.

Jānis Graudoņa arhīvā glabājas viņa vēstules LR Augstākās padomes priekšsēdētājam Anatolijam Gorbunovam ar ieteikumiem un piezīmēm šajā sakarā. Īpaši gribas atzīmēt viņa piezīmi, kuru viņš pats pasvītrojis ar treknu sarkanu svītru: “…repatriācijas lietu nevar pārvērst par privāto biznesu un spekulācijas lietu”. Viņa ieskatā, tajā drīkst darboties “tikai valsts institūcijas un sabiedriskās organizācijas, kas no šīs darbības nedrīkst gūt peļņu”. Pēdējie trīs vārdi šajā teikumā atkal pasvītroti.

Lai gan ne visi Jāņa Graudoņa ieteikumi tika ņemti vērā – daudz kas iegrozījās savādāk, nevarētu teikt, ka viņš palika nesadzirdēts un nenovērtēts. Jānis Graudonis par saviem nopelniem tika iecelts par Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieku. Tomēr arī šeit viņš saskatīja jaunu iespēju darboties valsts un tautas labā. 1999. gada 11. novembrī tika nodibināta jauna sabiedriskā organizācija “Triju Zvaigžņu ordeņa brālība” (TZOB). No viņa arhīva materiāliem redzams, ka doma par šādas biedrības dibināšanas nepieciešamību viņam radusies 1998. gada nogalē. Jānis Graudonis bija arī dibināšanas kongresa iniciators. Tās mērķi bija rūpēties, lai Latvijas patrioti, nopelniem bagāti cilvēki, kuri, saņēmuši Latvijas valsts augstāko apbalvojumu, netiktu aizmirsti, bet viņu potenciāls izmantots iespējami pilnīgāk – arī tad, kad viņi jau aizgājuši no aktīvās darba dzīves. Brālības mērķi, saskaņā ar biedrības statūtiem bija ne tikai draudzības un savstarpējās palīdzības veicināšana, bet arī “veicināt TZOB dalībnieku aktīvu līdzdalību Latvijas tiesiskās, saimnieciskās un politiskās dzīves un kultūras jautājumu risināšanā,… sekmēt augstu ētikas un morāles principu nostiprināšanu sabiedrībā”.

Raugoties no mūsdienu skatpunkta, dzīve ir ienesusi savas korektūras. Dažas no Jāņa Graudoņa dibinātajām vai aizsāktajām biedrībām turpina vairāk vai mazāk sekmīgi darboties, dažu laiks ir pagājis. Viņu noteikti priecētu Latvijas arheologu biedrības darbs, bet viņš noteikti smagi pārdzīvotu prātam grūti aptveramo arheoloģijas pieminekļu izlaupīšanu, kuru kaut cik izdevies ierobežot vien pēdējos gados.

Viņu noteikti uztrauktu latviešu aizbraukšanu no Latvijas ekonomisko problēmu dēļ. Tas noteikti nav savienojams ar viņa priekšstatiem par latvietību. Tomēr zinot viņu, viņš nebūtu no tiem, kurš tikai bārstītu negatīvus komentārus un pārmetumus pie varas esošajiem. Viņš meklētu iespējas novērst nepilnības Pieminekļu aizsardzības likumā, censtos uzlabot pieminekļu sargātāju darbu, uzstātos ar neskaitāmām lekcijām, publicētu rakstus, kuros skaidrotu sabiedrībai arheoloģijas pieminekļu nozīmi. Viņš noteikti vēlētos atjaunot un pielāgot jaunajiem apstākļiem repatriācijas komisiju, rosinātu to nākt ar jaunām likumdošanas iniciatīvām, dibinātu fondus, lai sniegtu palīdzību tām ģimenēm, kuras atgriežas.

Viņš noteikti priecātos par tiem, kuri atgriezušies Latvijā, vai pat ieradušies šeit, ne kā Dzimtenē, bet Tēvzemē, jo dzimuši jau emigrācijā, un sekmīgi iekļāvušies valsts darbā. Viņš noteikti priecātos, ka mums ir premjers Krišjānis Kariņš, bet, zinot Jāņa Graudoņa skolotāja dabu, viņš noteikti nekautrētos premjeru kādā saietā paņemt aiz rokas un ieteiktu izdarīt vēl daudzas derīgas lietas.

Viņš noteikti būtu gandarīts, ka to, ka Latvijas Satversmes Preambulā ir atzīmēts, ka Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības.

Mums pietrūkst tādu cilvēku, un, jā, arī valstsvīru kā Jānis Graudonis. Tieši tāpēc – viņa atstātais mantojums nav novecojis. To der ik pa laikam pārskatīt – tur atradīsim daudz labu ierosmju un vēl nepiepildītu ideju.