5.septembrī Turaidas muzejrezervātā norisinājās jau trešā tikšanās ciklā “Sarunas Klaušinieku mājā”, kurā par Turaidas muižu laiku lokos sarunājās divi vēsturnieki – Turaidas muzejrzervāta galvenais speciālists, Dr.hist. Edgars Ceske un Dr.hist. Uģis Niedre, kurš šobrīd strādā pie apjomīgas publikācijas par Turaidas muižas vēsturi. Publikācija aptvers dažādus aspektus, tēmas un notikumus, bet šoreiz piedāvājam vēstījumu par pandēmiju 20. gadsimta sākumā – spāņu gripu.

Ļaužu masveidīga saslimšana ar saaukstēšanos, ko parasti pavada plaušu jeb “dvašošanas orgānu karsonis” laikam ir tikpat veca parādība kā cilvēks uz šīs zemes. 1743. gada februārī un martā, kad “vai visa Parīze saslimuse”, ķēniņš Ludviķis XV nosaucis šo slimību par “grippu”. Vēl ilgi vēlāk slimību biežāk dēvēja par influenci vai abos vārdos. Vārds „influence” – no itāļu valodas influenza – ietekme. Itālijā 15. gadsimtā šīs slimības cēloņus piedēvēja nelabvēlīgai zvaigžņu stāvokļa ietekmei. Gripu medicīnas terminoloģijā definē kā akūtu infekcijas slimību, kam raksturīga paaugstināta temperatūra, augšējo elpošanas ceļu iekaisums un organisma vispārēja intoksikācija. Pirmā pandēmija, kad slimības simptomi pilnībā atbilst gripai, bijusi 1580. gadā.  Sākusies Āzijā, tā traucās pāri Krievijai, Eiropai un Āfrikas ziemeļu daļai. Romā vien bija ap 8000 upuru, pēc tam tā pārsviedās uz Ziemeļameriku un Dienvidameriku.

Medicīnas vēsturē tiek lēsts, ka līdz 20. gadsimtam Eiropa pārcieta ap 90 influences epidēmijas. 17 plosījās Krievijā, no tām 11 Pēterburgā. Skaidrs, ka sērga ciemojās arī Baltijā.

19.gadsimtā pēdējā lielā influences epidēmija Eiropā bija 1889. gada beigās un 1890. gada sākumā. Iezīmējās ar lielu mirstību un kā bieds palika ļaužu atmiņā. Epidēmija plaši skāra Pēterburgu, citas lielās pilsētas un sādžas gandrīz visā Krievijā. Negāja secen Baltijai un Rīgai. Izplatību veicināja gan regulārā dzelzceļa satiksme ar Pēterburgu, Iekškrieviju, Varšavu, gan intensīvā kuģniecība. Gripa apturēja darbu fabrikās, mācības skolās un augstskolās, karavīru ikdienu lauku nometnēs un kazarmās, īpašnieki slēdza veikalus, jo nebija, kas tirgo preci. Ierastās zāles nelīdzēja, ārsti ieteica hinīnu. Laiks ritēja, nomainījās paaudze, epidēmija aizmirsās. Bet gripas vīruss nepazuda. Gaidīja piemērotu brīdi pļaujai. Sērga sākās uz vispārējā posta fona. Karš, revolūcijas, vispārējs sajukums.

Pirmā pasaules kara bēgļi Vidzemē.

1918. gada pirmās ziņas Rīgā par slimību pienāca vasaras sākumā. Slimības novērtējums īpašas bažas neradīja: “No Berlīnes 1. jūnijā ziņo: Spānijas vēstniekam šodien pa telegrāfu piesūtīts sīks ziņojums par sērgu Spānijā. Sērga pierādījusies par Influencu ar pēkšņu stipru drudzi, kurš ilgst 3–4 dienas, pēc tam iesākās ātra un pilnīga atveseļošanās. Slimība ir pilnīgi bez briesmām. Līdz šim nav atzīmēts neviens nāves gadījums.” No Spānijas slimība ātri nokļuva Francijā un Rietumu frontē. Jūlija sākumā laikraksti ziņo, ka no frontes sērga pārgājusi caur Nirnbergu uz Vāciju.

Kad epidēmija nonāca Rīgā un Baltijā? Kur pirmie slimību perēkļi? Gandrīz droši var teikt, ka to ieveda kāds vācu armijas karavīrs vai kāds no krievu karagūstekņiem, kurus Vācija pēc Brestas miera ar Padomju Krieviju pakāpeniski atbrīvoja un viņi nereti vispirms nonāca Rīgas vai Liepājas ostā pirms turpināt vagonos ceļu uz Krieviju. Tikpat vīrusu varēja atvest no Padomju Krievijas atgriezušies latviešu bēgļi.

Vasaras pilnbriedā gripa sāka neapturamu gaitu arī šai zemē. Jūlijā latviešu laikrakstos drukāja ieteikumus, kā no slimības izsargāties: “Spāniešu iesnu drudzis (gripe, influence). Šo slimību izplata galvenā kārtā slimnieku deguna un mutes gļotas, kas klepojot vai šķaudoties pa gaisu izšķīst. Aizsardzības un novēršanas līdzekļi uz tā pamata saprotami paši no sevis: rokas rūpīgi jātīra un jātur tīras pirms ēšanas, ar pirkstiem neaizskart muti, tāpat zīmuļus vai ko citu neņemt mutē. Joprojām jāturas vienmēr attālu no saslimušām personām, kad tās šķauda vai klepo, lai baktēriju migla neiekļūst elpojamos orgānos. Kad slimība izcēlusies, dažas dienas jāpaliek mierīgi gultā; tas ir vienīgais līdzeklis ar ko vieglāk tikt cauri šai slimībai.”

Augusta vidū laikrakstā “Baltijas Ziņas” sekoja apstiprinājums, ka sērga plešas plašumā. “Spāniešu slimība” sāka diezgan bieži parādīties priekšpilsētās un pilsētas apkārtnē, piemēram, Salaspilī. Maskavas priekšpilsētā dažās vietās saslimuši visi ģimenes locekļi uzreiz. Latviešu un citas avīzes regulāri publicēja iknedēļas statistiku par slimniekiem Rīgā, bet vēl 15. augustā gripa jeb influence nav minēta: “Ar lipīgām slimībām sasirga nedēļas laikā no 28. jūlija līdz 6. augustam: ar plankuma tīfu [izsitumu tīfs] 10, vēdera tīfu 8, vēderguļu jeb asinssērgu 17, difterīti 6 un masalām 42.

Pirmo reizi lipīgo slimību statistikā influence atzīmēta par nedēļu no 28. septembra līdz 5. oktobrim: “sasirguši: ar vēdera tīfu 9, vēderguļu 6, difterīti 3, šarlaku 9, masalām 34 un ar influence 87.” Ap to pašu laiku plaša saslimšana novērojama Krievijā. Maskavā praktizējošais latviešu ārsts Dr. med. Gustavs Beldaus (1867. Rozulas pag. – 1919. Maskavā) laikrakstā “Krievijas Cīņa” oktobrī publicējis rakstu “Spāniska slimība.” Viņš raksta, ka tā “sāka plosīties Spānijā un pateicoties šai nejušībai tapa nosaukta par “spānisko slimību”. Visur tā parādījās epidēmiskā, t.i. masu saslimšanas formā un galu gala nelūgtais viesis ir nokļuvis Maskavā. ...Influenca ir diezgan lipīga slimība…ir iespējama influencas pārnešana citiem, pašam pārnesējam nesaslimstot. Še jāpiemin, ka arī zirgiem ir konstatēta slimība, kura liekās būt identiska ar cilvēku influenci. Iesākties influence var divejādi: strauji ar drebuļiem, karstumiem un augstu temperatūru, vai pamazām ar lēnām pieaugošu un pa starpām atkrītošu temperatūru. Pašsajūta: gurdenums, locekļu, muskuļu, galvas, un krustu sāpes. Daudziem novērojam raudulīgu, bez cerības gara stāvokli, pilnīgu apātiju pret dzīvi, tuvākiem un apkārtni… Pirmo vietu starp influencas pavadoņiem ieņem plaušu karsonis. Tad plaušu plēves iekaisums (plevrits)… Ārstniecībai ļoti sekmīgs līdzeklis ir hinīns. Plašāku slavu ir ieguvis salipirīns (Salipyrinum).’’

Rīgā rudens sākumā slimība masveidā apdraudēja visas sabiedrības grupas. Dziedātāju un mūziķu slimošana spieda rīkotājus atcelt izpārdotus koncertus vai meklēt aizvietojumu. Oktobra vidū, kā informē “Baltijas ziņas’’, saslimšana jau skāra simtiem ļaužu nedēļā: “No 13.–20. oktobrim reģistrēti 403 slimnieki. Influence ne tikai stipri pieņemas, bet ir sevišķi grūta. Saslimušie, kas nav diezgan apdomīgi un par agru atstājuši gultu iziet ārā, bieži sasirgst ar bīstamu plaušu karsoni un šādos gadījumos bieži miruši... Mirstība ar šo piepešo sērgu pieņemas un tāpēc ļaudīm jābūt ļoti apdomīgiem. Sasirgušiem jāsargas atstāt gultu un bez kavēšanās jāgādā ārsta palīdzība.” Novembrī slimo skaits gandrīz dubultojās. Pēc oficiālām ziņām saslimuši pavisam 838 cilvēki. Mirstības statistika no gripas Rīgas pilsētā laikrakstos nav publicēta. Toties ’’Liepājā viena mēneša laikā gripei krituši par upuri 82 cilvēki, kas tāļu pāri par 50% no visiem nāves gadījumiem. Pēc vecuma: no 1–18 gadiem = 14, no 18–35 = 37; no 35–55 = 22, vecumā pāri 55 = 9. Vīrieši un sievietes taisni ziedošos gados visātrāki krīt sērgai par upuri. Uzkrītoši maza mirstība pie bērniem un veciem cilvēkiem.’’

Šajā laikā baisa epidēmijas statistika uzdota par Angliju: ’’Nāves gadījumu skaits 96 Anglijas lielākajās pilsētās nedēļā no 3.–9. novembrim bijis 7560 pret 7412 nedēļu iepriekš. Londonā un apkaimē vien ar to miruši 3968 cilvēki.’’

Vēls rudens. Citi Gaujā, Braslā, Salacā un, kur vien iespējams, bruņojušies žebērkļiem “cērt lašus”, citi izmisīgas cerības bruņoti organizē un dibina Latvijas valsti, citi kuļ labību – ko nu kurais dara, lai izdzīvotu. Rītdiena rādās neparedzama un biedīga. Vācu okupācija, pasludinātā Latvijas valsts pagaidām ir tikai ideja, Sarkanā armija gatavojas uzbrukumam Vidzemē. Epidēmija neredzama, nedzirdama, pielavās un saimnieko visaptveroša, nešķirojot armijas un civilistus, gūstekņus un uzraugus, biedrus un kungus, politiskās un citādas pārliecības dažādos.

1918.gada decembra sākumā avīzē ’’Jaunais Vārds’’ nodrukāts kāds laika un situācijas tēlojums iz toreizējā rīdzinieka noskaņojuma un dzīves vides:

“…Ek, burvīgas ir Rīgas naktis, kad tevim nava ne elektrības, ne petrolejas, ne sveces. Burvīgi gulēt 20 stundas no vietas centrālapsaldētā istabā un sapņot par Latvijas nākotni.

Burvīga ir nakts Rīgas pilsētā. Tu ej savā nodabā caur miglu un tumsu. Tu sapņo par laimi, par ziedoni, kur ceriņi smaržo un meitenes smaida.

Te pretī tevim nāk daiļa jaunava. Viņa steidzas tev pretī caur tumsu, caur miglu: “Esi sveicināts, dārgais! Ilgi tevi meklēju – un atradu”.

“Kas tu tāda, tu daiļā, kas uzmeklē mani vēlajās gaitās”? Es esmu tava spāniskā skaistule donna Influencia Gripis. Mana mīlestība ir karstāka par karbida lampas kvēli”. Un viņa skūpsta tevi ar 40,5 grādu karstu skūpstu…Un prātiem zūdot tu jūti, cik burvīgas ir Rīgas naktis.” Autors – rakstnieks un aktieris Ludvigs Šanteklērs (īstajā vārdā Mārtiņš Gailis, 1889–1941).

Slimība netaupīja dzīvotājus laukos. Oktobrī, novembrī arvien pletās plašumā. Ziņas no Vidzemes: ’’Lielstraupes pagastā jau vairāk kā mēnesi plosās jaunā spāniešu slimība – gripa. Kaut gan jau tik ilgs laiks pagājis, tomēr slimība nebūt nemazinās, bet iet arvien plašumā. Gandrīz katrs cilvēks būs šo slimību izgulējis, izņemot dažus vecākus cilvēkus. Dažās mājās saslima visi iedzīvotāji uzreizi, tā kā lopus apkopt bija jānāk ļaudīm no kaimiņu mājām. Daudzi no šīs slimības arī miruši un nāve visvairāk izrauga par saviem upuriem jaunus un spēcīgus cilvēkus, kurus slimība arī visvairāk piemeklē. Dažu dienu Straupes draudzes kapsētā glabā pa 7 līķi. Tās pašas slimības dēļ mācības gaita šejienes draudzes un pagasta skolās lielā mērā nokavējas. Un ne Liel-Straupes pagastā vien plosās šī slimība, bet arī Siguldas, Turaidas, Lēdurgas un Maz-Straupes pagastos, kā arī Limbažos un Cēsīs. B. F.”

“Umurgas draudze. Spāniešu slimība prasot ārkārtīgi lielus upurus. Visur ļaudis guļot kā slimnīcās, daudz vietās neesot, kas slimos apkopj un kas kustoņus pabaro. Daudz mājās pa 2–3 cilvēki miruši; Vainižu Peru mājās pat 7 cilvēki miruši; daudzās ģimenēs gripa pa 2 un 3 cilvēkus nopļāvusi.”

“Smiltene. Spāniešu slimība apkārtnē plosās stipros apmēros, bieži vien ar miršanas gadījumiem. Dažās mājās nav neviena vesela cilvēka, tā kā saimniecības darbus nokārtot nāk cilvēki no kaimiņu mājām. Pagājušā nedēļā vietējos kapos aprakti 40 līķi, kuri miruši ar minēto slimību. Nedēļu pēc tam vietējais draudzes mācīājs izteicies baznīcā, ka nevina sērga nav prasījuse tik daudz upuru kā spāniešu slimība. Gadu atpakaļ še plosījās asins sērga, bet nekad nav draudzes kapos nedēļas laikā guldīti vairāk par 18 cilvēkiem.”

“Vec-piebalgā. Spāniešu influence neatlaiž nevienas mājas neapmeklējuse un prasa upurus no visām šķirām. Būtu seno laiku spirts, tad ar vienas krietnas “grukas” iemetumu būtum no šīs slimības vaļā. Šās slimības dēļ draudzes skolu slēdza uz 4 dienām, tomēr pēc šā laika bija vēl maz atspirgušu skolēnu. Laiks visai labvēlīgs iestājies, no 10. oktobra sākot siltas saulainas, bezvēja dienas, kur slimībai vajadzēja mitēties, bet tā tomēr pieņemas plašumā.”

Lēdurgas-Turaidas draudzes baznīcas grāmatā 1918. gadā reģistrēti 99 mirušie. 21 gadījumā  par nāves iemeslu uzrādīta gripa vai influence.  Pirmais gripas upuris  reģistrēts 13. oktobrī: Igates “Sūrumu” saimnieka meita Ella Pētersone, 43 gadu veca, neprecējusies. Seko nāve 18. oktobrī: Nabes “Kroņu” saimniece Doroteja Matilde Franc, 53 gadi, precējusies.

Pavisam oktobrī ar minēto slimību draudzē mirušas 7 personas. Slimība visvairāk upuru prasījusi novembrī – 12, decembrī – 2 dzīvības. Viena no tām dzisa pirms Ziemassvētkiem 23. datumā 10 mēnešus vecajam bērniņam Arvīdam Siliņam no Turaidas “Danieliem”. Vienīgais turaidiešos reģistrētais nāves gadījums no gripas togad. Šo ģimeni slimība neatstāja. Jaunā gada 28. janvārī 11 dzīves mēnesī mira dvīņubrālis Kārlis Siliņš.

Slimība sagrāvusi ne vienu vien ģimeni. 8. novembrī divos naktī Lēdurgas “Ozolkalnos” mira saimnieks Kārlis Millers, 61 gadi vecs, pēc četrām stundām sešos no rīta viņa  dēls Jānis Augusts Millers, 34 gadi. Abu bēru dienā 12. novembrī pēcpusdienā nomira 61 gadu vecā saimniece Jūle Millere. Saimniekam par nāves iemeslu ierakstīts “Lungenleid” – plaušu slimība. Inciema “Zvaigznēs” 14. novembrī mira Augusts Zariņš, 15.  novembrī viņa sieva Anna (38 un 35 gadi).

Traģēdija “Ozolkalnos” un stāvoklis apkārtnē pieminēts avīzē “Baltijas Vēstnesis”: “Gripe prasa diezgan daudz upuru. Vienā dienā un kapā apglabāja Ozolkalnu tēvu ar dēlu un bērinieki mājās pārbraukuši atraduši arī māti jau nomirušu. Vietējais pagasta rakstvedis sagulējis vairākas nedēļas. Visvairāk mirstot Limbažos, bet slimība izplatījusies visas malās.”

Turaidas namdaris Jānis Lapiņš

Ir saglabātas divu turaidiešu atmiņas par slimošanu ar gripu. Kādreizējais muižas būvmeisters Jānis Lapiņš 1918. gada augustā atgriezās no Padomju Krievijas. Pēc 14 dienu karantīnas vācu okupētajā Pleskavā viņam ļāva izbraukt uz Siguldu ar dzīvesvietu Lēdurgā. “Kad iekāpām vilcienā, es tūlīt saslimu ar gripu. Vagons tik ļoti kratīja, ka no grūtās slimības, domāju, dzīvs mājās nenobraukšu. Ūdeni gribējās, bet nevienā stacijā nedabūjām, jo brauciens iekrita naktī. No Siguldas ar fūrmani nobraucām Turaidas “Kalna-Melderos”, kur māsīcas ieguldīja mīkstā gultā un rūpīgi kopa, tā, ka pēc 4 dienām varēju aizbraukt uz Lēdurgu pie sava tēva un mātes… Bija jau augusta vidus, es lēnām atlabu un ļoti  jaukā augusta dienā aizgāju uz vācu komendatūru pagasta namā, lai pieteiktos un izņemtu pasi (ausveisu)… Ar to pašu biju saaukstējies un mana slimība strauji atkārtojās, gulēju nesamaņā pāris nedēļas, kad atlabojos.”

Otrs stāstījums ir par slimošanu ap to pašu laiku “Kalna-Biseniekos” – pierakstīts Otomara Bērziņa redzējumā. Te pie rentnieka Šēnberga apmeties viņa tēvs kalējs Jānis Bērziņš. “Tēvs saveda kārtībā “Kalna-Bisenieku” smēdi, un mēs sākām strādāt. Bija arī pasūtījumi, bet visi – uz pēcmaksu rudenī… Tad uzradās gripas epidēmija. Par ārstu nevarēja būt ne runas. Daudzi mira. Pie mums “Kalna-Biseniekos” bija īsta lazarete. Slimoja ap 10 cilvēku, uz kājām turējās tikai Šēnbergs un Bērziņš. Abi bija dzirdējuši, ka gripa tikai konjaku baidoties. To varēja iemainīt no vācu zaldātiem pret speķi. Galu galā Šēnbergs bija konjaku sadabūjis un abi ar tēvu “ārstējās.”

Cerības, ka slimība drīz rims, nepiepildījās. 1919. gadā Lēdurgas-Turaidas draudzes mirušo sarakstā 82 personas. Ar gripu miruši 14. Visvairāk janvārī – 6. Turaida muižā gripa paņēma divus jaunus neprecētus vīriešus: Rudolfu Rusuli, 23 gadi, un Jāni Silgalu, 32 gadi. Mirušo saraksts rāda, ka slimošana ar gripu turpinājās ziemā un pavasara mēnešos. Pēdējais epidēmijā mirušais bijis 20. jūlijā – 59 gadīgais Jānis Siliņš. Cik ļaužu Lēdurgas draudzē veiksmīgi izslimoja gripas epidēmiju, nepasakāmi. Paļaujoties uz diagnozi mirušo sarakstos, redzams, ka 1918. gada beigās un 1919. gada pirmajā pusē gripas jeb influences epidēmija draudzes pagastos plosījās nopietni un traģiski. Miruši 36 cilvēki: 15 sieviete, 21 vīrieši, tostarp 6 bērni [5 zēni] no 2 mēnešu līdz 12 gadu vecumam. 13 mirušās pieaugušās personas vēl nesasniedza 40 gadus, savukārt 40–60 gados miruši 8, pēc 60 gadiem 9 cilvēki. Vecākajai sievietei 77, vīrietim – 75 gadi. Salīdzinoši mazākais nāves gadījumu skaits epidēmijā Latvijā bijis gados vecāko ļaužu vidū, ko vēlāk skaidroja ar iegūto imunitāti 1889. gada epidēmijā.

Šķiet, ka gripas upuriem jāpieskaita arī diagnoze Lungenleiden – plaušu slimība. Par to liecina 1918. gada novembra traģēdija Lēdurgas “Ozolkalnos”, kad saimnieks mira ar plaušu slimību, bet dēls un saimniece ar gripu. Vēl kāds liecinājums 1919. gada ieraksts: 12 martā Aijažos miris Kārlis Herberts Eberhards, divus mēnešus vecs, nāves iemesls – “Lungenleiden Grippe” – plaušu slimība gripa. Ar plaušu slimību Lēdurgas-Turaidas draudzē 1918. gadā miruši 5 vīrieši un 3 sievietes; 1919. gadā 2 vīrieši un 5 sievietes. Pavisam 15 cilvēki, lielākā daļa pāri 50 gadiem. 1917. gada ierakstos plaušu slimība tikai dažos gadījumos. Tad galvenais miršanas iemesls – dizentērija.

Eiropas labaratorijās, cik kara apstākļi ļāva, nerima darbs gripas vakcīnas radīšanā. Cerības bija. 1918. gada novembrī laikraksti ziņoja: “Poti pret gripu atradis Parīzes Pastēra institūts. Potēšanas līdzeklis ir domāts pret rīkles un plaušu iekaisumu, kāds nereti mēdz iestāties sakarā ar gripi. Vakcīna satur rūpīgi aprēķinātā proporcijā trejādas baktērijas: pneimokokus, streptokokus un bacillus. Līdzeklis vispirms izmēģināts Bretaņā, kur gripe pieņēmusi plašus apmērus.”

Kā tas darbojās? – turpmāku ziņu nav. Turpmāku ziņu nav arī par ik nedēļas saslimušo skaitu ne Rīgā, ne citviet Latvijā. 1919. gada 3. janvārī Rīgā ienāca lielinieku armija, un sākās Padomju Latvijas nepilnie pieci mēneši. Laikrakstiem bija aktuālāki uzdevumi. 1919. gadā, neskaitot gripu un lodes, ļaužu dzīves Latvijā dzēsa daudzas slimības, īpaši izsitumu tīfs. Saslimšanas gadījumu skaits ar to Rīgā bijis 9 300, miruši 1 580 cilvēki.

Latvijas Pagaidu valdības sagaidīšana Rīgā. 1919. gada 8. jūlijs

Lai uzzinātu daudzmaz patiesos 1918.–1919. gada “spāņu gripas” pandēmijas apmērus Latvijā, galvenais avots ir draudžu metrikas grāmatas. Statistikas dati daļēji ir apkopoti 1921. gadā izdotajā Latvijas statistikas gadagrāmatā. Tabulā “Nāves cēloņi Rīgā 1911.–1920.g.” starp 26 dažādiem cēloņiem lasāms, ka ar influencu 1918. gadā miruši 426, 1919. gadā – 262 iedzīvotāji, savukārt ar elpojamo orgānu slimībām – attiecīgi 1 256 un 1 170.

Jau vēlāk “spāņu gripa” izrādījās nevis epidēmija, bet pandēmija, kurā pasaulē miruši 50 miljoni vai pat vairāk cilvēku. Cilvēku gripas vīrusu atklāja un izolēja angļu zinātnieki V. Smits (W. Smith), K. Endrjūviss (C. Andrewes) un P. Laidlovs (P. Laidlaw) Londonā 1933. gadā.

Dr. hist. Uģis Niedre

Raksts publicēts mēnešraksta "Siguldas Avīze" 2020. gada septembra numurā