istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort

Turaidas
muzejrezervāts

Siguldas baznīcas kopskats pirms pārbūves no DDR. Fotogrāfs nezināms, ap 1925. gadu

Siguldas baznīcas zvanu tornim – 90


Siguldas baznīcas kopskats pirms pārbūves no DDR. Fotogrāfs nezināms, ap 1925. gadu

Siguldas baznīcas kopskats pirms pārbūves no DDR. Fotogrāfs nezināms, ap 1925. gadu

Šogad, 19. oktobrī, apritēja 90 gadu, kopš iesvētīts Siguldas ev. lut. baznīcas jaunais dzelzsbetona tornis. Tas celts no 1928. līdz 1950. gadam pēc arhitekta Kārļa Pēkšēna projekta kā slaida būve ar četrstāvu galveno apjomu un slēgtu astoņstūrainu galeriju un piramidālu smaili vainagotajā daļā. Tornis veidots atturīgās formās, ailām izmantojot pusaploces pārsedzes. Jaunais tornis nomainīja veco, savu laiku nokalpojušo, nelielo barokālo koka tornīti. Torņa izmaksas tolaik sasniedza vairāk nekā 20 000 latu, tajā uzstādīja 640 kg smagu zvanu ar uzrakstu “Sigulda. 1930. Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils”.

Siguldas baznīca pieskaitāma Vidzemes baznīcu tipam, kam raksturīgs četrstūrains, gari stiepts būvķermenis, kurā viena platuma altārtelpa un draudzes telpa apvienotas zem viena jumta. Par Siguldas baznīcas atsevišķu daļu rašanās secību izteikti atšķirīgi viedokļi. Iespējams, sākotnēji tā bijusi koka ēka. Kā mūra būve varbūt pirmā uzcelta nelielā, plānā gandrīz kvadrātveidīgā altārdaļa ar izteikti biezajām – līdz 2 metri – sienām, kas norāda uz tās senāku izcelsmi. Sākotnēji tai, domājams, bijusi piebūvēta koka draudzes telpa, kas ap 14. vai 15. gadsimtu nomainīta ar mūrētu būvi, kuras sienas nebija tik biezas – ap 1,2 – 1,3 metri. Uz šādu pārbūvi varētu norādīt arī abu sienu sadurvietā ziemeļu un dienvidu pusē piebūvētie kontrforsi (atbalsta konstrukcijas). Senākajai baznīcas ēkai tornis nemaz nav bijis.

Siguldas baznīcas rietumu daļa ar senāko koka tornīti, skats no Z. Fotogrāfs nezināms, ap 1926. gadu

Siguldas baznīcas rietumu daļa ar senāko koka tornīti, skats no Z. Fotogrāfs nezināms, ap 1926. gadu

Pašas baznīcas vēsture ir ļoti sena. Pēc Indriķa hronikas ziņām jau 1206. gadā te priesteris Alebrands kristījis vietējos lībiešus un “nodalījis draudzes”. 1225. gadā pāvesta legāts (vēstnieks) Modenas bīskaps Vilhelms ieradās Siguldā, lai izšķirtu strīdu starp Zobenbrāļu ordeni un Rīgas bīskapu, kuri savā starpā 1207. gadā bija sadalījuši Gaujas lībiešu zemes un jau paguvuši saķildoties. Viņš arī aicināja lībiešus vairs neatgriezties pagānismā. Tiek uzskatīts, ka šajā laikā Siguldā jau bija vai tika celta baznīca, kaut gan tiešu norādījumu par tādas šādas – koka vai mūra – būves eksistenci nav – dievkalpojumus varēja noturēt arī zem klajas debess. Zobenbrāļu Siguldas mūra pilī, kuru, visticamāk, sāka celt 1207. gadā, gan atradās ordeņa brāļiem paredzēta kapela, bet baznīca ārpus pils mūriem bija domāta ar pils aprūpi saistītajiem amatniekiem un tirgotājiem, kā arī vietējiem iedzīvotājiem – jaunkristītajiem lībiešiem. Ļoti iespējams, ka tā atradās pašreizējās baznīcas vietā.

Siguldas draudzes novads dokumentos pirmo reizi minēts 1473. gadā, tā bija viena no piecām draudzēm, kas atradās Siguldas komturejas teritorijā, bet par pašu baznīcu te ziņu trūkst. Siguldas baznīca rakstītajos avotos pirmo reizi pieminēta 1483. gadā.

Starp baznīcu un pili sāka veidoties pirmā Siguldas pilsētiņa – pilsapmetne, kura minēta jau 15. gadsimtā – tajā pārsvarā dzīvoja amatnieki un tirgotāji. Livonijas kara sākumā, 1560. gadā, maskaviešu iebrucēji nodedzināja Siguldas pili, šajā laikā tika nopostīta arī pilsētiņa un baznīca. 1582. gadā veiktajā Siguldas pils revīzijā atzīmēts, ka no mūra baznīcas palikušas tikai sienas un velvētais koris (altārtelpa), bet nav jumta. 1590. gada pārbaudē minēts, ka baznīca ir apjumta ar salmiem. Vēlāk, zviedru valdības rīkotajā Vidzemes arklu revīzijā 1624. gada protokolā par Siguldu rakstīts, ka pils priekšā ir baznīca ar labu jumtu, bet jezuīti tās zvanu aizveduši uz Rīgu. Zviedru Vidzemes superintendanta Hermaņa Samsona 1630. gada ziņojumā Zviedrijas karalim teikts, ka Siguldas un Allažu draudzes ir apvienotas, Siguldā uzbūvēts jauns pastorāts (mācītājmāja), bet Siguldas baznīca atrodas sliktā stāvoklī, Allažu – nedaudz labākā. Tajā pašā gadā pirmo reizi atzīmēts arī baznīcas svētais patrons – aizbildnis – Bērtulis.

Siguldas baznīcas jaunā torņa būve. Tam blakus – vēl nenojaukts vecais tornītis. Skats no D. Siguldas fotogrāfa O. Lesiņa foto, 1930. gadu

Siguldas baznīcas jaunā torņa būve. Tam blakus – vēl nenojaukts vecais tornītis. Skats no D. Siguldas fotogrāfa O. Lesiņa foto, 1930. gadu

1669. gadā zemnieki baznīcai dāvinājuši zvanu, kas ticis piekārts nelielā jumta izbūvē pie austrumu sienas, bet 1673. gadā baznīca pārsegta ar kopīgu jumtu. Plašāki pārbūves darbi sākās 1698. gadā, kad Ļaudonas dzirnavnieks, meistars Joahims Dennike apņēmās par 150 valsts dālderiem uzbūvēt vienkāršu jumta krēslu (bēniņu konstrukcija jumta spāru balstīšanai), jumtu pārsegt dēļiem, pārlikt griestu sijas, ielikt baznīcā grīdu, veikt namdara darbus sakristejā u.c., kā arī virs jumta kores uzcelt torni ar 9 pēdas (2.74 m) augstu pabūvi un 36 pēdas (10.97 m) augstu jumta smaili virs astoņstūra galerijas.

1701. gadā meistars Spāks par 100 valsts dālderiem izlauza 3 jaunas logailas, paplašināja pārējās, kā arī uzcēla jaunu sakristeju ar skursteni baznīcas dienvidpusē un veica arī citus darbus. Tomēr 1727. gadā veiktās baznīcas vizitācijas protokolā Siguldas baznīca atzīmēta starp tām, kas sabrukušas un remontējamas. Ēkas sliktais stāvoklis norādīts arī 1739. gada revīzijā. Tajā teikts, ka baznīcas jumts ir bojāts, sakristeja iebrukusi un atbalstīta ar stabiem, stūra mūris zem torņa nosēdies un siena karājas gaisā, tornis ir nedrošs un šūpojas kā zvanot, tā stiprākam vējam pūšot. Bez tam jālabo grīda, sevišķi virs apbedījumiem, lai ļaudis, ejot pie komūnijas (dievgalda), neiekristu kapos. Vizitācijā nosaukti arī muižnieku dzimtu apbedījumi korī (altārdaļā) un mācītāju kapi altāra priekšā. (Te jāatzīmē, ka gan baznīcas iekšpusē, zem grīdas, gan ārpusē pastāvēja kapsēta – domājams jau no 13. gadsimta. Prestižākās apbedījumu vietas atradās tieši zem altārtelpas, nedaudz vienkāršākas – zem draudzes telpas grīdas. Apkārt baznīcai ārpusē apglabāja galvenokārt parastos ļaudis. Senā kapsēta aptvēra baznīcu līdz ~30 – 35 metru attālumam. Pie baznīcas austrumu sienas, tās ārpusē, vidusdaļā atradās t.s. kaulu kambaris. Ja, ierokot jaunu apbedījumu, uzdūrās senākam, tā kaulus savāca un novietoja noteiktā vietā – kaulu kambarī. Tā pie baznīcas austrumu sienas laika gaitā sakrājās iespaidīgs kaulu daudzums. Kapsēta ap baznīcu un tās iekšienē tika izmantota līdz 1772. gada beigām, kad, lai ierobežotu mēra izplatību, Krievijas imperatore Katrīna II izdeva pavēli, ar kuru aizliedza šādus apbedījumus. Tā kā Vidzeme tolaik jau atradās Krievijas impērijas sastāvā, likums bija saistošs arī Siguldā.)

Siguldas baznīcas jaunais zvanu tornis. Ap 1934. gadu. Skats no ZR. Rīgas fotogrāfa Rob. Johansona foto

Siguldas baznīcas jaunais zvanu tornis. Ap 1934. gadu. Skats no ZR. Rīgas fotogrāfa Rob. Johansona foto

Par baznīcas pārbūvēm 19. gadsimtā ziņu trūkst, ievērojami darbi šajā ziņā nav veikti līdz 1. Pasaules karam. Tajā baznīca īpaši necieta. Krievu atejošās 12. armijas karavīri gan nopostīja baznīcas dienvidu pusē augošo lielo ozolu, kuru tolaik dēvēja par “tūkstošgadīgo” – tāds šī koka vecuma novērtējums gan ir vismaz divas reizes pārspīlēts. Arī tā nopostīšana, iespējams, nebija vienkāršs vandālisms – to diktēja kara laika apstākļi, jo šādi dabīgi vai mākslīgi augsti stāvoši objekti – koki, torņi, skursteņi u.tml. labi noderēja pretiniekam kā orientieris artilērijas uguns koriģēšanai.

Nozīmīgi būvdarbi baznīcā atsākās 1928. gadā. 1930. gadā tās rietumu fasādes priekšā pabeidza jau minēto jauno torni un nojauca iepriekšējo barokālo jumta kores tornīti. Jaunā torņa būvbedrē izrakumus ir veicis Hugo Riekstiņš. Tā laika rakstītajos avotos minēts, ka torņa pamatu bedri rokot, atrastas “briesmīgas kapenes”. Ar tām domāta senā viduslaiku kapsēta ap baznīcu.

1936. gadā iesvētīja jauno altāri ar J. R. Tilberga gleznu. No 1965. līdz 1990. gadam Siguldas baznīca tuvākajā apkārtnē bija vienīgais dievnams, kuru dievkalpojumiem izmantoja dažādu konfesiju ticīgie. (Tagad tajā darbojas Siguldas ev. lut. draudze).

Pēdējais vērienīgais baznīcas remonts tika veikts jau mūsdienās. 2004. – 2005. gadā pabeigta celtnes hidroizolācija, atrokot pamatus ēkas sienu ārpusē, bet iekštelpā noņemot vecos koka paneļus un apmetumu sienu apakšējā daļā. Baznīcas iekštelpā atjaunots arī interjers un iekārta. No ārpuses ēka ieguva baltas sienas, bet tās jumts nosegts ar sarkaniem keramikas kārniņiem. Jau minētais zvanu tornis ieguva jaunu vara jumtu. Šādā veidolā skaistā baznīcas ēka skatāma arī šodien.

Egils Jemeļjanovs,
Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists

Rakstā izmantoti materiāli no grāmatas:
Andris Caune, Ieva Ose “Latvijas viduslaiku mūra baznīcas. 12 gs. beigas – 16. gs. sākums”.
Attēli – senās fotoatklātnes no šī raksta autora kolekcijas.

Raksts publicēts mēnešrakstā “Siguldas Avīze”, 2020, oktobris

    Aktuāli, Aktuāli, Publikācijas un raksti, Raksti