istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort

Turaidas
muzejrezervāts

3)	Latvijas valsts proklamēšana 1918. gada 18. novembrī. Viļa Rīdzenieka fotouzņēmums. Atklātne TMR krājumā

Grāmata “Kā Latvijas valsts tapa” – Latvijas valsts proklamēšanas liecinieks


Mēdz teikt, ka grāmatām, tāpat kā cilvēkiem, esot savi likteņi. Neparasts liktenis ir arī Spriča Paegles grāmatai “Kā Latvijas valsts tapa” (Rīga, 1923), kas glabājas Turaidas muzejrezervāta krājumā.

Spricis Paegle

Spricis Paegle

Spricis Paegle (1876 – 1962) bijis  latviešu politiķis, uzņēmējs un sabiedriskais darbinieks. Viņš dibinājis Latvijas Sarkanā krusta organizāciju, Latviešu mākslas veicināšanas biedrību, Latviešu izglītības biedrību, bijis viens no Rīgas Latviešu biedrības runasvīriem. Viņš bija viens no tiem, kas stāvēja pie jaundibinātās valsts šūpuļa, tika iecelts  par  Latvijas  pirmo tirdzniecības un rūpniecības ministru.

Spriča Paegles dzīve saistīta arī ar Siguldu. Būdams pēc izglītības inženieris, viņš aizrāvās ar mākslas darbu kolekcionēšanu un dārzkopību, jau pirms Pirmā pasaules kara aktīvi darbojās ne tikai Krievijas Ķeizariskajā dārzkopības biedrībā, bet arī savā 1908. gada iegādātajā īpašumā –  vasaras mājā  Siguldas “Kalna Beitēs”, kur iestādīja plašu ābeļdārzu, kļavu un liepu alejas, izveidoja koku skolu,  audzēja dažādas koku un krūmu šķirnes.

Spricis Paegle mira trimdā Vācijā, veco ļaužu mītnē Insulā pie Berghtesgādenes Bavārijā. Viņa  pelnu urna bija novietota latviešu kapsētā Eslingenē. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas tā tika pārvesta uz Latviju un apglabāta Meža kapu “Selonijas” nodalījumā, jo Spricis Paegle piederēja pie šīs studentu korporācijas. Tā izdevusi arī grāmatu viņa piemiņai “Latvijai veltīts mūžs” (2009). Latvijas valsts simtgades programmas ietvaros uzņemta videofilma “Spricis Paegle. Atmiņas” (2017, režisors un operators Aigars Lielbārdis, projekta vadītāja Ieva Vītola). Kopā ar citiem materiāliem filmā izmantotas arī Spriča Paegles mazmeitu Māras Baltkaulas un Janas Heiles atmiņas.

2)Grāmatas “Kā Latvijas valsts tapa” (Rīga, 1923) titullapa

Grāmatas “Kā Latvijas valsts tapa” (Rīga, 1923) titullapa

Turaidas muzejrezervāta krājumā esošā grāmata ir pirmizdevums, ko autors izdevis par saviem līdzekļiem (pēc tam trimdā iznāca vēl divi izdevumi). Tajā atspoguļota Latvijas valsts tapšanas un attīstības gaita no neatkarības idejas izveides līdz Latvijas Satversmes sapulces pirmajām sēdēm.  Valsts proklamēšanas aktam Spricis Paegle bijis nevis pasīvs vērotājs, bet aktīvs līdzdalībnieks, būdams Latvijas Tautas padomes loceklis. Latviešu vēsturnieks Uldis Ģērmanis par viņa grāmatu rakstīja, ka tā ir “laikmeta aculiecinieka – brīvības cīnītāja liecība”:

“Jau no paša rīta 18. novembrī Tautas padomes locekļiem bija daudz dažādu sagatavošanas darbu, lai valsts proklamēšanas aktu padarītu pienācīgi cienīgu un svinīgu. Arī Rīgas sabiedrība likās todien esam daudz steidzīgāka un kustīgāka, bet reizē nopietnāka, kā citkārt. Lai aizsargātos pret dažādām neparedzētām varbūtībām un eventueliem traucējumiem, tad pašā operas namā, pie viņa ieejām un arī tuvākās apkārtnes ielās nostādīja slepeni bruņotus uzticamus sargus no virsniekiem, studentiem un skolniekiem.

Jau ap plkst. 3 pēc pusdienas, nacionālām krāsām flagotā [karogiem izrotātā] latvju Operas namā [tagadējā Nacionālajā teātrī], kur plkst. 4 vajadzēja notikt proklamēšanas aktam, sāka lasīties publika no visdažādākām Rīgas latviešu sabiedrības šķirām. Plkst. ½ 5, līdz pēdējai vietiņai pārpildītā zālē, zem jūsmīgiem aplausiem, parādījās Tautas Padomes deputāti ar prezidiju un ministru prezidentu priekšgalā.  Kad Tautas Padomes locekļi bija ieņēmuši savas vietas, priekšsēdētāja biedris G. Zemgals pasludināja Tautas Padomes sēdi par atklātu un palūdza sekretāru nolasīt 17. novembra vienošanās  sēdes protokolu. Pēc protokola nolasīšanas G. Zemgals paziņoja, ka, pamatojoties uz notikušo vienošanās aktu, Latvijā suverenā valsts vara tagad pārgājuse uz Latvijas Tautas Padomi. Šos vārdus Tautas Padome un visi klātesošie noklausījās pieceļoties no sēdekļiem. Atskanēja operas kora un publikas trīskārtīgi nodziedāta tautas lūgšana “Dievs, svētī Latviju!”. Pēc tam sekoja ministru prezidenta un frakciju priekšstāvju runas.

3)Latvijas valsts proklamēšana 1918. gada 18. novembrī. Viļa Rīdzenieka fotouzņēmums. Atklātne TMR krājumā

Latvijas valsts proklamēšana 1918. gada 18. novembrī. Viļa Rīdzenieka fotouzņēmums. Atklātne TMR krājumā

Visas runas bija īsas un noteiktas, bet pilnas visdziļākās sirsnības un aizgrābtības, un tās visi klātesošie uzņēma ar skaļiem, nerimstošiem aplausiem. Latvijas Tautas Padomes valsts proklamēšanas sēdi slēdzot, G. Zemgals griezās pie latvju tautas dzīvajiem spēkiem ar uzaicinājumu nākt palīgā grūtā Latvijas izveidošanas un nostiprināšanas darbā. “Visu mūsu vēlēšanās ir – lai Latvijai saules mūžs! Lai dzīvo demokrātiskā Latvija!” Priekšsēdētāja gala  vārdus visi noklausījās kājās stāvēdami. Pēc tam lielā sajūsmā atkal trīskārtīgi nodziedāja tautas lūgšanu un tagadējo valsts himnu “Dievs, svētī Latviju!”

Spriča Paegles grāmatu “Kā Latvijas valsts tapa” 1990. gados toreizējam Siguldas ģimnāzijas vēstures skolotājam Edgaram Ceskem uzdāvināja pirmskara Siguldas ģimnāzijas matemātikas skolotāja Jāņa Voldemāra Kaņepa atraitne Elza Kaņepe. Tās 103. lappusē vēl tagad saskatāms pusizdzisis Rīgas apriņķa vidusskolas (Pļaviņās) zīmogs. Rīgas apriņķa vidusskola Pļaviņās izveidojās no 1918. gada 17. novembrī dibinātās Marijas Brimmerbergas privātās vidusskolas. 1928. gadā tā tika pārcelta uz Siguldu. Acīmredzot, kopā ar direktoru Maksimiliānu Kaulēnu un pāris skolotājiem uz Siguldu atceļojis arī šis tas no mācību materiāliem, tajā skaitā daļa bibliotēkas (pārējais inventārs palika Pļaviņās, kur bijusī apriņķa vidusskola turpināja darbu kā pilsētas vidusskola).

Minētā grāmata ir arī vienīgais priekšmets, kurš saglabājies no Siguldas pirmskara vidusskolas (vēlāk – Siguldas ģimnāzijas). 1944. gadā Jānis Kaņeps uz neilgu laiku  tika iecelts par direktora pienākumu izpildītāju Siguldas vidusskolā. Iespējams, tieši viņš bija tas, kurš vai nu tad, vai nedaudz agrāk paglāba šo grāmatu no likteņa, kas padomju okupācijas laikā piemeklēja visas “ideoloģiski kaitīgās” grāmatas un citus materiālus –  proti, no iznīcināšanas. Tādēļ šo grāmatu var zināmā mērā uzskatīt arī par vēsturisku  relikviju.

Edgars Ceske
Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists

    Aktuāli, Aktuāli, Jaunumi, Jaunumi, Latvijai 100