istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort

Turaidas
muzejrezervāts


Lāčplēša dienā – varoņus atceroties


Lāčplēša Kara ordenis bija pirmais un augstākais Latvijas valsts apbalvojums. Par tā  dibināšanas dienu simboliski pieņemts uzskatīt 1919. gada 11. novembri, kad Latvijas armija padzina no Rīgas Bermonta-Avalova armiju. Tiesa, likumu par ordeni Satversmes sapulce apstiprināja tikai 1920. gada 18. septembrī, tādēļ pirmoreiz tas tika pasniegts tā paša  gada 11. novembrī. Līdz ar to šogad paiet tieši 100 gadi kopš  Lācplēša Kara ordeņa pirmās pasniegšanas dienas.

Ordeņa statūtos teikts, ka tas piešķirams vienīgi par kara nopelniem tiem, kas izpildījuši savu pienākumu pret valsti ar grūtiem un izciliem varoņdarbiem.

Hugo Celmins_1920_1921Turaidas muzejrezervāta ekspozīcijā “Ceļā uz Latvijas valsti. Klaušinieks. Saimnieks. Pilsonis” iekļauti vairāku Lāčplēša ordeņa kavalieru dzīvesstāsti, un visus viņus vieno tas, ka par karavīriem tiem kļūt lika Pirmais pasaules karš. Dažus liktenis tālāk aizveda latviešu strēlnieku rindās, virsnieku skolās un visbeidzot brīvprātīgi – neatkarīgās Latvijas  armijā. Un visiem viņiem – dzīves traģiska izskaņa …

Vēlākais  Latvijas valstvīrs, tās divkārtējais Ministru prezidents, ministrs un diplomāts Hugo Celmiņš (1877–1941), dzimis Lubānas pagastā,  savā pamatprofesijā bija agronoms. 1919. gada jūnijā Hugo Celmiņš brīvprātīgi iestājās Dienvidlatvijas brigādē un piedalījās Latvijas brīvības cīņās, par kauju nopelniem iegūstot kapteiņa pakāpi. Bermontiādes sākumā, kad pretinieka spēki bija ieņēmuši Pārdaugavu, Hugo Celmiņš bija starp tiem Studentu bataljona kaujiniekiem, kuri aizstāvēja Rīgu un tiltus pār Daugavu, lai nepieļautu pretinieka pārcelšanos. Par to viņš vēlāk tika apbalvots ar Lāčplēša ordeni.  Pēc Neatkarības kara Hugo Celmiņš kļuva par vienu no galvenajiem Latvijas agrārās reformas likuma izstrādātājiem un vadīja reformas īstenošanu, būdams Latvijas Centrālās Zemes ierīcības komitejas priekšsēdētājs. Pēc Latvijas okupācijas Hugo Celmiņš  1940. gada rudenī tika apcietināts un 1941. gada 30. jūlijā vai 16. oktobrī Maskavā, Ļefortovas cietumā nošauts.

 Pauls_RonisKapteinis Pauls Ronis (1891–1919), dzimis Trikātas pagastā, pēc specialitātes elektrotehniķis, krievu armijā tika  iesaukts 1915. gadā. Pēc praporščiku skolas beigšanas viņš tika iedalīts Rezerves latviešu strēlnieku pulkā, pēc tam pārcelts uz 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulku. Latvijas armijā (Ziemeļlatvijas brigādes sastāvā) Pauls Ronis iestājās brīvprātīgi 1919. gada februārī. Kā rotas komandieris viņš piedalījās Ziemeļlatvijas atbrīvošanā no lieliniekiem, par kauju nopelniem tika paaugstināts par kapteini 1919. gada 8.–11. jūnijā . Krustpilī saformējis 1. bruņuvilcienu,  kā šī vilciena  komandieris Pauls Ronis piedalījās vairākās kaujās pret lieliniekiem Latgalē.

Pauls Ronis piedalījās Rīgas aizstāvēšanā pret Bermonta karaspēku 1919. gada oktobrī – novembra sākumā. 1919. gada 5. novembrī  Pauls Ronis Rīgā pie Dzelzs tilta personīgi komandēja sava bruņuvilciena artilērijas uguni pret ienaidnieku Pārdaugavā. Tas deva iespēju Latvijas karaspēka  izlūkiem šķērsot tiltu un veikt izlūkošanu Pārdaugavā, taču Pauls Ronis, granātas ķerts, krita varoņa nāvē. Pauls Ronis apbedīts Rīgā, Brāļu kapos, pēc nāves apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni.

Alfeeds_LukstinsCēsu Skolnieku rotas dibināšanas iniciators, vingrošanas skolotājs Alfrēds Lukstiņš (1892–1942) dzimis Lielstraupē. 1914. gadā mobilizēts un nosūtīts uz fronti, kur pēc neilga laika kritis gūstā Austrumprūsijā. Latvijā atgriezies 1918. gada decembrī un sācis strādāt Valmieras reālskolā par vingrošanas skolotāju, Kā viens no Skolnieku rotas organizatoriem cīnījies pret landesvēru. 1919. gada oktobrī Alfrēdu Lukstiņu komandēja uz jaunizveidoto kara skolu virsnieka pakāpes iegūšanai. Kā kara skolas kadets Alfrēds Lukstiņš piedalījās cīņās pret bermontiešiem. Par 17./18. novembra kauju pie Garozas muižas viņš vēlāk saņēma Lāčplēša Kara ordeni. Pēc Latvijas Neatkarības kara  Alfrēds Lukstiņš dienēja armijā līdz 1926. gadam, kad atvaļinājās, turpinot strādāt savā profesijā par fiziskās audzināšanas skolotāju, tajā skaitā – arī Siguldas ģimnāzijā (1930. gados). 1941. gada 14. jūnijā Alfrēds Lukstiņš tika arestēts  un izsūtīts  uz padomju koncentrācijas  nometni  Soļikamskā, kur viņš gāja bojā 1942. gada 14. maijā.

Kārlis Degteris/Dekteris (1896–1942) dzimis Druvienas pagastā, beidzis Bulduru dārzkopības skolu, strādājis par dārznieku.

Kaarlis_DegtersKrievu armijā iesaukts 1915. gadā. Kopš 1919. gada cīnījies nacionālo partizānu rindās. 1919. gada 21. – 22. martā pie Kraukļu pagasta  “Lēģeru” mājām, pārvarot desmitkārtīgu pretinieka pārspēku, izveda savus ļaudis no ielenkuma bez zaudējumiem. Dienestu turpināja arī miera laikā 3. Latgales divīzijas štābā, pēc tam Aviācijas pulkā. Kārlis Degteris deportēts 1941. gada 14. jūnijā un izsūtīts uz Soļikamskas nometni, kur nošauts 1942. gada 7. aprīlī. Viņa Lāčplēša Kara ordenis glabājas Turaidas muzejrezervāta krājumā un vasaras sezonā apskatāms ekspozīcijā “Ceļā uz Latvijas valsti. Klaušinieks. Saimnieks. Pilsonis”.

     “Mūžam nerimst Daugavas krāces,
Mūžam nerims varoņu gars!” /Kārlis Skalbe/

Edgars Ceske
Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists

    Aktuāli, Aktuāli, Jaunumi, Jaunumi