istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort

Turaidas
muzejrezervāts

Viktors Eglītis ar dēliem Anšlavu un Vidvudu. 20. gs. 20. gadi

Personības – par Uzvarētāju un Zeltmatīti un viņu atvasi Lauvu: Eglīšu dzimtas sākotne


Anšlava Eglīša ilustrācija no grāmatas “Pansija pilī”. 1962

Anšlava Eglīša ilustrācija no grāmatas “Pansija pilī”. 1962

Saglabājot kultūrvēsturisko mantojumu, Krimuldas novada pašvaldība veido digitālo ekspozīciju par rakstnieku Anšlavu Eglīti un nelielu lasītavu, kurā tiks apkopota ar Eglīša dzimtu un apkārtni saistītā daiļliteratūra. Projekta „Rakstnieks Anšlavs Eglītis Inciemā” ietvaros digitālā ekspozīcija tiks izvietota Inciema torņa ēkas telpās, plānoti telpu remontdarbi. Anšlava Eglīša kultūrvēsturiskā mantojuma apzināšana un digitālās ekspozīcijas izveide top sadarbībā ar Turaidas muzejrezervātu. Projekts „Rakstnieks Anšlavs Eglītis Inciemā”, Nr. 19-04-AL32-A019.2202-000006, ar Rīgas rajona Lauku attīstības biedrības un Lauku atbalsta dienesta atbalstu tiek realizēts Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai finansētās Latvijas Lauku attīstības programmas 2014.-2020. gadam apakšpasākuma “Darbību īstenošana saskaņā ar sabiedrības virzītas vietējās attīstības stratēģiju” ietvaros. Pētot Eglīšu dzimtas vēsturi ar Turaidas muzejrezervātu sadarbojies literatūrzinātnieks Viesturs Vecgrāvis, tāpēc piedāvājam ieskatu viņa pētījumā.

Viktors Eglītis ar dēliem Anšlavu un Vidvudu. 20. gs. 20. gadi

Viktors Eglītis ar dēliem Anšlavu un Vidvudu. 20. gs. 20. gadi

Minot Eglīšu kā rakstnieku dzimtas vārdu, lielākā daļa zina Anšlava Eglīša (1906–1993) vārdu, jo viņa darbi popularizēti visvairāk. Par Anšlava tēvu Viktoru Eglīti (1877–1945), latviešu pirmo modernistu, zina tikai retie. Vēl mazāk zina par Viktora sievu un dēlu Anšlava un Vidvuda māti Mariju Eglīti, dzim. Stalbovu (1879–1926), jo viņa pazīstama tikai ar tulkojumiem no franču valodas, taču viņas suģestējošā personība iedvesmojusi  darbu radīšanai ne tikai viņas vīru, bet arī Edvartu Virzu, Voldemāru Dambergu, Antonu Austriņu, Kārli Jēkabsonu un citus ievērojamus latviešus, bet dziesmu radīšanai arī komponistu Emīlu Dārziņu, kurš pirmais lūdza Marijas roku un sirdi, taču viņa izvēlējās Viktoru.

Kāpēc rakstam šķietami dīvains nosaukums?  Viktors latīņu valodā ir Uzvarētājs, Lauva, krieviski – Лев, ir Anšlavam dotais otrs vārds, bet par Zeltmatīti ne tikai ģimenē, bet arī draugu lokā mīlīgi sauca Mariju viņas zeltsudraboto krāšņo matu dēļ. Pārdomas par Anšlavu Eglīti, proti – Lauvu, atstāju citam rakstam, šoreiz par Viktoru un Zeltmatīti. Eglīšu dzimta Latvijas kultūrā ir atstājusi plašu mantojumu, tās likteņi ir saistīti arī ar Siguldas novadu un tā tuvīno apkārtni.  Dzimtas pirmā redzamākā personība ir Viktors Eglītis. Par viņu padomju gados rakstīja tikai kritiski, veltot viņam zākājošus vārdus kā dekadentam, buržuāzisko centienu ideologam, pseidoestētam. Protams, neaizmirsa pieminēt, ka 30. gados viņš bijis nacionālās dievturu kustības biedrs. Padomju laikā neminēja, ka Viktors miris, atrodoties apcietinājumā.

Viktors Eglītis. Ap 1902. gadu

Viktors Eglītis. Ap 1902. gadu

Laikabiedri Viktoru Eglīti raksturojuši kā jaunu ceļu meklētāju, kurš ar idejām un erudīciju spējis aizraut daudzus 20. gadsimta sākuma kultūrcilvēkus. Taču arī cilvēciskā ziņā Viktors bija suģestējošs. Gandrīz visos portretos Viktors redzams lepnā un pašpārliecinātā pozā, pilns pašapziņas un pašcieņas, var teikt – ar sava vērtīguma un nozīmīguma pārliecību, vai arī iegrimis pārdomās. Viktoram neapšaubāmi piemita harizma – viņš ar savu aizrautīgo runas manieri spēja pārliecināt šaubīgos, vēl savu ceļu meklējošos 20. gadsimta sākuma debitantus literatūrā. Viktors aicināja jaunos atsvabināties no zemnieciskās mentalitātes un reālisma dominēšanas, pieņemot simbolistisko, bet vēlāk – jaunklasicistisku cilvēka redzējumu. Viens no Viktora biogrāfiem Jānis Lapiņš zīmīgi uzsvēris: „Viktors Eglītis bija daudz lasījis (..) un nāca bagāts ar problēmām un neparastiem tipiem. (..) Viņš ir īsts mūsu rakstniecības Pērs Gints, kas gājis no parādības uz parādību, ikvienā iejūtoties.” Laikabiedri apbrīnoja Eglīša enciklopēdiskās zināšanas un prasmi tās iesaistīt sava laika problēmu risināšanā. Literātu vide cildināja Viktora paradumu lasīt vismaz sešas stundas dienā, jo tikai tā, viņš uzsvēris, iespējams apgūt pasaules kultūru no klasiskās senatnes līdz modernismam. Faktiski Viktora aizrautīgā pasaules kultūras apgūšana nozīmēja mūsu nacionālās kultūras pietuvināšanu cittautu kultūras sasniegumiem. Viņa vadzvaigznes bija Homērs, Vergīlijs un visa antīkā kultūra. Lai to dziļāk izprastu, būdams jau divu dēlu tēvs, viņš iestājās Tērbatas universitātē studēt antīko literatūru. Viņa studiju biedri uzsvēruši, ka Viktors tur izcēlies ar smalku literāro gaumi un elegantu prasmi polemizēt un pierādīt savu skatījuma nopietnību. Arī renesanses dižgari Dante, Petrarka un vācu ģēnijs Gēte Eglītim bija literāro kvalitāšu skolotāji. Un līdztekus tam Eglītis cildināja amerikāni Edgaru Alanu Po kā jūtīgu cilvēka dvēseles noslēpumaino bezdibeņu atklājēju un krievu simbolistu metru Valeriju Brjusovu, kura dzejoļu krājumu tulkoja latviski. Eglītis nepieņēma latviešu kultūras noniecināšanu. Kaut arī vieni no lielajām viņa autoritātēm bija krievu „sudraba laikmeta” rakstnieki, tad, kad viens no viņiem vīzdegunīgi bija rakstījis par mazo tautu nozīmi kultūrā, Eglītis, sašutis par šī rakstītāja augstprātību, rakstījis tam protesta pilnu atspēkojumu. Galvenokārt pateicoties Eglītim, 1917. gadā krieviski tika izdota plaša latviešu literatūras antoloģija, kas atklāja mūsu rakstniecības izcilākos autorus lielajām kultūrtautām.  Eglīša personības būtību  divos ietilpīgos vārdos rezumējis Pāvils Rozītis, nosaukdams viņu par spilgtāko pasaules „kultūras slāpju” iemiesotāju mūsu literatūrā.  Zīmīgi Eglītis nosaucis arī savu eseju un apceru krājumu – „Ceļš uz latvju renesansi”, kas liecināja, ka viņa galvenais atskaites punkts ir latviešu kultūras izaugsme un mūsu nacionālās identitātes sasaiste ar cittautu kultūras idejām. Ne velti viņš cildināja Raini kā to personību, kuram arī svēta bija latviešu kultūras nozīmīguma pārliecība un tās tuvināšana pasaules literatūras idejām. Daudz Eglīša darbos dominē dvēseles tēls. Par to vēsta gan viņa darbu nosaukumi – „Dvēseles slāpes”, „Dvēseles varā”, „Slāpes pēc dvēseles”, gan dzejoļi, kuros dvēsele ir viens no cilvēka cildenuma atklājējām. Viktora Eglīša daudzi darbi pieder latviešu modernisma klasikai. Viņa Kopotus rakstus 20. gados bija paredzēts izdot 20 sējumos – tas vien liecina par šī neparastā cilvēka darba spējām un vērienu, taču zināms, ka manuskriptos palikuši vēl nepublicēti darbi. Trimdā Anšlavs Eglītis uzrakstīja gan apceri „Mans tēvs”, gan izveidoja tēva labāko dzejoļu izlasi „Kastāļavots” (1960), ko izdeva gaumīgā ietērpā. Kad Atmodas laikā sāka domāt par Anšlava darbu atkalizdošanu Latvijā, tad Anšlava galvenais noteikums bija, ka jāatjauno viņa tēva labais vārds un jāpaziņo, ka viņš bijis padomju sistēmas represiju upuris. Tiesa, ne viss Viktora radītais ir augstvērtīgs, daļai ir tikai kultūrvēsturiska vērtība, taču bez Eglīša seniora aktivitātēm darbiem mūsu kultūras izaugsme būtu bijusi krietni lēnāka.  Īsā rakstā nav iespējams plaši raksturot viņa devumu, tāpēc interesentiem ieteiktu 2004. gadā izdoto Eglīša vecākā plašo „Izlasi”, bet visvairāk gan Veras Vāveres monogrāfiju par viņu, kas pilnībā parāda viņa nozīmi latviešu kultūrā.

Marija Eglīte. Ap 1902. gadu

Marija Eglīte. Ap 1902. gadu

Anšlava un otra Eglīšu dēla Vidvuda (1910–2001) māti vīrs mīlinošā vārdā dēvēja par Zeltmatīti, jo ne tikai viņu, bet arī Eglīšu ģimenes draugus un Marijas kolēģus valdzināja un apbūra viņas zeltsudrabotie krāšņie mati. Daudz kas Viktora kā jaunradoša rakstnieka dzīvē būtu palicis nerealizēts, ja viņam blakus nebūtu bijusi viņa Zeltmatīte, viņa Marija. Par Viktora un Marijas cilvēciskajām attiecībām plašāk var lasīt Maijas Krekles romānā „Melanholiskais valsis”, kas vairāk gan veltīts Emīlam Dārziņam, taču arī Marija tēlota daudzās lappusēs. Mariju bija viena no nedaudzajām izglītotajām gadsimta mijas latviešu sievietēm – viņa bija beigusi Rīgas Lomonosova ģimnāziju, 1900. gadā ieguvusi mājskolotājas tiesības, tad strādāja par Maldoņa ģimnāzijas skolotāju, bet vēlāk skolotājas darbu turpināja Krievijā, kur nokļuva kara gados. Marijai bija spilgts pianistes talants, viņa pat domāja par studijām konservatorijā, taču bērnu dēļ no šī nodoma atteicās. Viena no viņas galvenajām aizrautībām bija franču literatūra. Viņa tulkoja latviski Barbē d’Orviljī darbus, bet 30. gados Anšlavs organizēja viņas tulkoto Alfrēda de Misē „Noveļu” izdošanu, uzrakstīdams tām iejūtīgu priekšvārdu un veidodams māksliniecisko ietērpu. 1926. gadā, kad Marija pēc ilgstošas slimošanas mira, Anšlavs dienasgrāmatā rakstīja: „Tas bija (..) briesmīgi, man jāraud pat tagad rakstot, ar mammu tik zaudēts, ka nevar pateikt, pat ne zaudēts, bet kaut kā savādāki.”

Marija pēc savas dabas bija aizrautīga un savā pārliecībā droša savu vēlmju īstenotāja. Viņa pirmā rakstīja Viktoram, pirmā atzinās mīlā uz viņu un „(..) sākumā iniciatīva piederēja Marijai. Viņa bija apņēmīga, strauja, apveltīta ar dziļām, noturīgām jūtām, asu prātu un izteiktām mākslinieciskām tieksmēm. Mīlestība viņai nozīmēja dzīve satura piepildījumu, un viņa meklēja cilvēku, kas būtu tā vērts, lai tam ziedotu visu savu dzīvi. (..) Viņa meklēja varoni ar ērgļa skatienu un lielām kaislībām”. (V.Vāvere) Dienasgrāmatā Marija ierakstījusi: „Eglīša dvēsele mani aicina un velk, un es atdodos ar visu, bez atgriešanās.” Savukārt Viktors  Marijai rakstījis: „(..) man vēl neviens nav [tik] tuvu stāvējis. Tu man esi nesalīdzināmi tuvu. (..) Un galvenais – mūsu tuvums nesalīdzināmus dārgumus izcēlis…” Viktoram Marija ir ne tikai Mūza un galvenā iedvesmotāja, rosinātāja radošai aktivitātei, bet arī visu turpmāko ceļu uzticīga līdzgaitniece.  Marijai piemitis spilgts sievišķs šarms. Par šo šarmu Viktors rakstījis vēl pirms laulībām 1904. gadā, kuras notika par spīti viņas praktisko vecāku nepatikai pret Marijas vienīgo iecerēto: „(..) kas tu, Marij, esi par radījumu! Vienmēr viss deg, kā straume dreb, iet kā pa miglas plīvuri, pa padebešu maliņu. Un visu redz, visu jūt – tik smalki, kā kad katra miesas punktiņa varētu redzēt, dzirdēt.” Zīmīgs ir arī muzikoloģes Zanes Gailītes viedoklis, kurā uzsver, ka : „(..) stiprā un inteliģentā Marija  (..) sev blakus izvēlējusies tīkamāko, līdzvērtīgāko, stiprāko cilvēku – tādu, kas daudz grib, gatavs drosmīgi mēģināt, meklēt, kļūdīties, pastāvēt par savu pārliecību un ir drošāks par sevi. Tas ir dzejnieks Viktors Eglītis – gana īpatns un radošs, ar lielu idejisku nozīmi latviešu tā laika literatūrā, un arī gribas un pārliecības viņam atliku likām, tik daudz, ka pietiktu vairākiem censoņiem.”

Inciema muižas dzīvojamā ēka. 20. gs. 20. gadi

Inciema muižas dzīvojamā ēka. 20. gs. 20. gadi

Marijas personības valdzinājums saistīts ne tikai ar viņas inteliģenci, kaut gan arī tas, protams, nav mazsvarīgi. Eglīšu ģimenē materiālais nekad netika izvirzīts par galveno, un tajā ir liels Marijas nopelns. Viņai galvenais, kā rakstījusi kādā vēstulē: „Ne kaislība, ne tukšas laimes meklēšana mani vada, bet kaut kas, kas ir mūžīgs.” Lielā tiesā garīgo gaisotni Eglīšu mājās noteica tieši Marija. „Viņas klātbūtne palīdzēja atraisīties radošām iecerēm, ap viņu (..) allaž bija īpaša, pacilājoša gaisotne.” (V.Vāvere) Viens no Eglīšu tuvajiem cilvēkiem, rakstnieks Kārlis Štrāls, jau pēc Marijas nāves rakstījis: „Nekur, nevienā namā neatceros iegājis tik īstā un patiesā tīru mākslas interešu atmosfērā kā pie viņa [Eglīša] un viņa nelaiķes kundzes. [Tur bija] sajūtama tuva pieskaršanās tai daiļuma pasaulei, par kuru mēs, pārējie „jaunie”, visi bijām tikai sapņojuši.” Viens no mākslinieciski un cilvēciski cildenākajiem pieminekļiem Marijas personībai un mūžam ir Viktora  1934. gadā publicētā poēma 127 sonetos „Dievu sūtne”. Tās ievadā Viktors raksta: „Ar viņu [Mariju] dzīvodams, es fanātiski ticēju dvēselei un garam un, viņai mirstot, – arī garu valstībai un Dieva mūžībai (..). Viņa man ir dzīva personība, un mūsu ne šīs zemes laulība nekad nemitēsies, bez viņa skaidrās dvēseles svētības es dzīves vairs nevaru pieņemt…” Zīmīgi abu vecāku – Marijas un Viktora – nozīmi jaunā Eglīša un slavenākā Eglīša personības tapšanā uzsvērusi arī Zane Gailīte: „(..) Anšlavs Eglītis (..) meistarībā pārspēs tēvu un (..) [viņam] būs abu vecāku stiprā un gudrā daba.” Dzimta veidoja Anšlava personību, un par to viņš visu mūžu bija pateicīgs abiem vecākiem.

Viktors Eglītis pie dzīvojamās mājas Inciemā. 20. gs. 20. gadi

Viktors Eglītis pie dzīvojamās mājas Inciemā. 20. gs. 20. gadi

Viktoram Eglītim kā izcilam latviešu kultūras reprezentantam 1922. gadā Latvijas valsts piešķir Inciema muižas  saimniecību vairāk nekā 13 ha platībā. Tur Eglītis kopā ar Mariju, bet vēlāk ar savu otro sievu rakstnieci un gleznotāju Hildu Vīku un, protams, abiem dēliem pavada daudzas vasaras līdz pat 1943. gada rudenim. Inciems ir gan Viktora un Anšlava, gan Hildas Vīkas daudzu darbu, t.sk. gleznu, tapšanas šūpulis. Dēls Vidvuds rakstījis: „[Inciemā] Tās patiesībā bija divas mājas, kas savienotas ar apdzīvojamu gaiteni. (..) „Pils” fasādi greznoja otrajam stāvam piebūvēts balkons ar augstu ģēveli. (..) Istabas bija iebūvētas lielas, ar ornamentiem izgreznotiem griestiem, ar krāsainām ģipša dzegām, ar augstām podiņu krāsnīm un kamīniem.” Citviet Vidvuds stāstījis: „Mēs varējām priecāties par laikmetu griežos saglabātām kastaņu, liepu un kļavu alejām, par ciedru un riekstu kokiem. Īpaši jau iespaidīga bija vareni sakuplojusī ieva (..). Mēs jau tūliņ iecerējām papildināt šo bagātību ar saviem stādījumiem. Anšlavs pirms laba laika Rīgā puķu podā bija ielicis zīles. Tām izdīga asni. Tos tad arī katrs iedēstījām Inciemā par zīmi mūsu atnākšanai. Lūk, tepat jau ir šie izaugušie ozoli.” Inciems Eglīšu ģimenei kļuva par regulāru dzīvošanas vietu ik vasaru. Tiesa, īpašums prasīja arī daudz darba un finansiālus ieguldījumus, taču ģimene līdz pat kara pēdējiem gadiem prata to uzturēt teicamā kārtībā. Pie laipnās un kulturālās Eglīšu ģimenes viesojās un uzturējās viņu iekārtotajā pansijā tādi redzami latviešu kultūras darbinieki kā rakstnieki E.Virza, V.Dambergs, mākslinieki K.Ubāns, V.Tone, R.Suta. Inciems sniedza daudz radošas ierosmes gan Viktoram, gan arī Anšlavam.  Vēl 1943. gada vasarā Viktors raženi strādāja Inciema īpašuma aprūpē – stāda dārzeņus, , sagatavo vagas, ravē, daždien no agra rīta līdz vakaram, taču visvairāk ir iepriecināts, ka var nodoties auglīgam radošam darbam – rakstīt dzeju un prozu. Kara gados viņš iestudē pat teātra izrādi, kuras aktieri ir vietējie iedzīvotāji. Inciema dzīves laiku Anšlavs sulīgi aprakstījis savā atmiņu grāmatā „Pansija pilī”, kas pieskaitāma viņa labākajiem darbiem.

“Inciemā”. Autors: Hilda Vīka

“Inciemā”. Autors: Hilda Vīka

1943.gada septembrī Viktors uzraksta dzejolī „Mans Inciems”, kurā skan mīlestības apliecinājums latviešu tautas strādīgumam, mākslas mūžīgumam un – galvenais – dzimtas nozīmei tautas vēsturē. Ar citējumu no šī dzejoļa, sava veida ticības apliecinājuma nākotnei un Eglīša vecākā garīgā testamenta, raksturojams viss Eglīšu ģimenei būtiskais:
„Būs, nebūs Latvija, bet latvji būs
Un ars kā aruši, un māksla zaļos,
Un mūsu kuplā dzimts te slavu gūs,
Ko liktens lems tai mūsu vārdos skaļos.”

Viesturs Vecgrāvis
LU emeritētais profesors

Raksts publicēts mēnešrakstā “Siguldas Avīze”, 2020, Novembris

    Aktuāli, Aktuāli, Jaunumi, Jaunumi, Publikācijas un raksti, Raksti