Vīrietis ar karoti rokā – pupiņu ēdājs. Anibale Karači, 1580-1590

“Cik zemas, cik zemas bij viņu debesis! Lūk, tur pie viņām bija žāvē­šanai izkārta teļādiņa un izpūsts cūkas pūslis; pret katru ēdēju bija debesīs iesprausta viņa karote, un taisni pār manu galvu karājās bezmens… Ļaudis cits aiz cita piecēlās, paņēma no debesīm savas karotes un sāka ēst. Es arī pasniedzos, paņēmu vienu karoti un iemērcu to kāpostos, bet man tie izlikās riebīgi, un es klusu nobāzu karoti aiz bļodas.”                                                (Kārlis Skalbe. “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”, 1904)

Mūsdienu galda klājums nav iedomājams bez vairāku veidu dakšiņām, nažiem un karotēm, jo dažādu ēdienu baudīšanai nepieciešami atšķirīgi ēdamrīki, kuru forma un izmēri nosaka to pielietojumu. Toties pagājušā gadsimta sākumā liela daļa ļaužu ikdienas maltītēm lietoja tikai karotes, kā to uzskatāmi parāda citāts no izcilā latviešu literāro pasaku meistara Kārļa Skalbes darba. Par debesu malā iespraustām karotēm rakstnieks droši vien iedomājies, atceroties iedzīves priekšmetu novietojumu zemnieku sētā. Tās iemītnieki ēdamreizēs nepieciešamās karotes nereti glabāja labi redzamā vietā, piemēram, iesprauda vai piekarināja karošu dēlītim pie saimes istabas sienas, kā to pirms vairāk nekā simt gadiem novērojis Dobeles mācītājs un latviešu etnogrāfisko koka celtņu un darbarīku pētnieks Augusts Bīlenšteins.

Turaidas pilī atrasta salokāmā kaula karote. Zīmējums no TMR krājuma

Jo tālāk senatnē, jo galda piederumus izmantoja mazāk. Arī Turaidas pilī viduslaikos un vēl pat agrajos jaunajos laikos – tāpat kā tolaik citur Eiropā – ēdāji pie galda visvairāk lietoja pirkstus, un šī paraša bija izplatīta kā pie zemniekiem un pils kalpotājiem, tā pie augstdzimušiem ļaudīm. Pakāpeniski par nozīmīgiem palīginstrumentiem ikdienas ēdamreizēs kļuva naži un karotes. Naži bija nepieciešami gaļas un zivju sadalīšanai, bet ar karoti, nesmērējot saujas un pirkstus, varēja veiksmīgāk nekā ar maizes šķēli pacelt līdz mutei šķidru ēdienu – zupu, putru vai sautējumu. Par senākajiem galda piederumiem ziņas iegūstamas no arheoloģiskajiem pētījumiem, kas Turaidas pilī notika 20. gs. pēdējā ceturksnī. Tajos uzieti vairāki simti dažnedažādu nažu, bet karošu atradumu bija pavisam maz – tikai trīs veseli ēdamrīki un pāris fragmentu. Bet nevar taču būt, ka Turaidas pils iemītnieki daudzu gadsimtu garumā iztikuši ar dažām karotēm! Neapšaubāmi karotes bija, bet lielākā daļa droši vien tika izgatavota no koka, kas zemē diemžēl nav saglabājies.

Koka karotes īslaicīgai lietošanai Ja mūsdienās koka karotes lieto tikai ēdiena pagatavošanai, lai nesaskrāpētu pannas vai katla dibenu, tad pirms simt un vairāk gadiem tās izmantoja katrs ēdājs. Par koka karošu darināšanu Turaidas pilī netieši liecina izrakumos atrasts neliels dzelzs darbarīks – karošu greblis, kas atgādina nazi ar iedobuma grebšanai piemērotu izliektu asmeni. Pašas karotes pēc intensīvas lietošanas un mazgāšanas droši vien drīz saplaisāja, izdrupa, tika izsviestas mēslainā un satrūdēja.

Rīgā izrakumos atrastas 13.–14. gs. koka karotes. Zīmējumi no rakstu krājuma “Senā Rīga” 2. sējuma

Kā izskatījās senākās  koka karotes, var uzzināt no arheoloģiskajiem atradumiem Rīgas vecpilsētā, kur izrakumos pētīts 13.–14. gs. kultūrslānis. Tā kā Rīgas senākā daļa atrodas zemā, mitrā vietā ar augstu gruntsūdens līmeni, tad nereti reljefa ieplakās izveidojies blīvs, ūdens necaurlaidīgs slānis, kurā arheologi atrod no organiskām vielām gatavotus priekšmetus, tai skaitā koka karotes. Viduslaiku pilsētnieku lietotās karotes pārsvarā ir nedaudz garākas par sprīdi un lieluma ziņā aptuveni atbilst mūsdienu ēdamkarotei. Atšķirībā no tagadējām zupas karotēm viduslaiku ēdamrīku kausiņš ir seklāks un lielākoties apaļš, bet kāts – pilnīgi taisns bez izliekuma. Starp vairākiem desmitiem Rīgas atradumu – pieaugušo ēdāju lietotām karotēm ir arī nedaudzi mazi eksemplāri. Varbūt ar nelielām karotītēm senatnē baroti bērni. Vēl izceļas dažas karotes, kam ar ģeometriskiem motīviem rotāts kāts – varbūt tās gatavotas īpašiem notikumiem. Latviešu etnogrāfiskās koka karotes pārsvarā darinātas no bērza, retāk – no kadiķa, bet viduslaiku Rīgā karotes grebtas no dažādiem lapu kokiem, sevišķi no kļavas.

Salokāma kaula karote ceļotāja kabatā Turaidas pils izrakumos atrasts ļoti neparasts un reti sastopams ēdamrīks – salokāma kaula karote. Tās kausiņa aizmugure nobeidzas ar īsu stumbenīti, kurā izurbts caurumiņš. Kāta viens gals ir nogludināts, bet otrā veidota divzaru žākle, kura arī ir caururbta. Īsa kniede satur karotes kausiņa izvirzījumu un kātu, ļaujot to atlocīt un tādejādi saīsināt priekšmeta garumu. Nelielo izmēru dēļ salokāmo karoti bija ērti ievietot pie jostas piekārtā tarbā vai kabatā. Īpašnieks to droši vien ņēmis līdzi ceļojumos, lai varētu paēst ārpus mājas. Varbūt tas bijis ziņnesis vai kāda amatpersona, kas devusies diplomātiskā misijā, varbūt karote piederēja mežsargam, kas ikdienā nostaigāja lielus gabalus, uzraugot kunga mežus, bet tikpat labi šo ēdamrīku varēja izmantot kāda augstdzimusi dāma, lai baudītu ēdienu ciemos un tādejādi ievērotu zināmu higiēnu.

Krāsaino metālu karotes – bagātības raksturotājas

Turaidas pilī atrastas 17. gs. misiņa karotes. Agra Tabaka foto

Pašās viduslaiku beigās sāka ieviesties metāla karotes. Zemes kungi galda piederumus pasūtīja zeltkaļiem un sudrabkaļiem, bet vidusmēra pilsoņi pirka izskatā līdzīgas karotes, kas bija izlietas no sudrabainas alvas vai zeltu atgādinoša, toties cenā krietni lētāka misiņa. Par dārgmetālu ēdamrīku īpašo nozīmi liecina atzīmes 15. gs. otrās puses Livonijas bagāto pilsētnieku testamentos. Tajos reizēm lasāms, ka mantiniekiem ir novēlētas dažas sudraba karotes. Dokumenti liecina, ka Rīgas arhibīskaps un citi zemes kungi dārgmetāla traukus un galda piederumus vadāja sev līdzi, ceļojot no vienas pils uz otru. Tie bija vērtīgi priekšmeti, kurus rūpīgi glabāja. Tāpēc Turaidas pils izrakumos neviena sudraba karote nav atrasta. Toties arheoloģisko pētījumu laikā dienas gaismu atkal ieraudzīja divas veselas karotes, kas darinātas no dzeltenīga metāla.

Abas karotes ir apmēram 18 cm garas, un to izejmateriāls ir dzeltenīgs metālu sakausējums, šķiet, misiņš. Abām ir sekli, apaļi kausiņi, kuru iekšpusē pie kāta iespiesta viena un tā pati meistara zīme – nepilnu centimetru liels aplītis ar pērļu virkni gar ārmalu, trim mazām karotītēm vidū un burtiem I un C malās. Karotēm ir plastiski veidots kāta gals – viena rotāta ar mazu stāvoša cilvēka figūriņu, bet otra – ar robainas lapas apņemtu vīnogu ķekaru. Tā kā Turaidas pilī karošu atradumu vietas kultūrslānī nedeva norādes par datējumu, tika meklēti līdzīgi atradumi Latvijas un citvalstu arheologu publikācijās.

Metāla karotes zināmas no vairāku Latvijas viduslaiku piļu un pilsētu izrakumiem Viena no senākajām ir Rīgā atrasta alvas karote, kas pēc gotisko burtu veidota uzraksta maria varētu būt datējama ar 15. gs. Reti izmantotu materiālu pārstāv dzelzs karote ar uzmavas kātu no Kokneses pils, bet dažas sudraba karotes uzietas Cēsu un Rundāles vecās pils izpētes laikā. Krāsainā metāla karotes ar vīnogu ķekaru, kā arī sfērisku vai daudzšķautņainu pogu zināmas no Dobeles pils un Rīgas, bet karote ar cilvēka figūriņu kāta galā atrasta Bauskas pilī. Tā kā Rundālē, Dobelē un Bauskā pētīts pilsdrupu 16.–17. gs. kultūrslānis, var secināt, ka tur atrastās karotes lietotas minētajos gadsimtos. To norāda arī pogas izveidojums, kas līdzinās sīku lodīšu kopai un droši vien atveido vīnogu ķekaru, bet varētu atveidot arī nolobītu granātābolu. Tie abi ir dekoratīvi motīvi, kas mākslas amatniecībā plaši izmantoti renesanses un manierisma stila laikā. Latvijā atrasto karošu kausiņa forma ir apaļa, bet tā nedaudz izstiepta garumā uz kāta pusi, atgādinot piebriedušu pilienu.

Seno metāla karošu izgatavotāju reizēm var noteikt pēc priekšmetā iekaltās zīmes – meistara markas. Piemēram, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā glabājas sudraba karotes, kuras 17.–18. gs. izgatavojuši pilsētas meistari. Tas secināts pēc iekaltajām zīmēm – Rīgas mazā ģerboņa jeb sakrustotām pilsētas atslēgām un meistaru iniciāļiem. Turaidas karotēm marķējums ir atšķirīgs, un pēc tā karotes identificējamas kā importa priekšmeti.

Ievesti ēdamrīki vai dāvanas? Daudz pētījumu par Eiropā zināmajām vecākajām metāla karotēm veikuši Londonas muzeju speciālisti. Senākās metāla karotes Anglijā attiecina uz laiku no 12. gs. vidus līdz 13. gs. vidum, bet arheoloģiskajos izrakumos Eiropas viduslaiku pilsētās tās lielākoties atrastas slāņos, kas datējami ar laiku pēc 1400. gada. Gadsimtu gaitā nedaudz mainījās karotes kausiņa forma, bet leņķis, kādā tā pievienota kātam, tuvojās 180 grādiem. No 15. gs. līdz apmēram 1630. gadam sastop karotes, kuru kausiņš angļu literatūrā apzīmēts par vīģes formu, bet 17. gs. izplatītie apaļākie kausiņi dēvēti par persika formu.

Īpaši populāras bija sudraba karotes ar cilvēka figūru kāta galā jeb apustuļu karotes, kuras Londonā sāka gatavot 15. gs. beidzamajos gadu desmitos. Figūriņas attēloja 12 apustuļus un Kristu vai retāk – Dievmāti. Nereti gatavots vesels karošu komplekts, katrai kāta galā atveidojot vienu svēto figūru ar attiecīgo atribūtu. Kopš 19. gs. angļu literatūrā parādījies uzskats, ka vienu vai vairākas sudraba apustuļu karotes mēdza dāvināt bērniem kristībās, bet atsevišķi dokumenti liecina par to izmantošanu arī citiem mērķiem, piemēram, diplomātiskai dāvanai vai izmantošanu ģilžu un citu organizāciju pasākumos kā norādi uz svēto patronu.

Sudraba apustuļu karotes laikā no 1490. līdz 1675. gadam gatavotas Anglijā, bet līdzīgas atdarinātas Eiropas kontinentālajā daļā, sevišķi vācu zemēs. Apustuļu karotes no misiņa Anglijā parādījās pēc 1565. gada, un ap to laiku uz tām sāka iekalt meistaru zīmes. Viena no izplatītām izgatavotāja markām 17. gs. bija aplis ar divām vai trim karotītēm un meistara iniciāļiem. Kā jau minēts, šāda zīme ir arī abām Turaidas karotēm.

Turaidas pils karote ar kausiņā iekaltu meistara zīmi. Daigas Pjatkovskas zīmējums

No Londonas karotes eksportētas un mūsdienās atrastas arheoloģiskajos izrakumos dažādās Eiropas vietās. Niķelētas vai apsudrabotas apustuļu karotes no 17. gs. otrās vai trešās trešdaļas arheoloģiski iegūtas Amsterdamā. Ziemeļvācu pilsētu izrakumos atrastas apustuļu karotes no bronzas vai misiņa. Ar 17. gs. beigām datētas Somijas piekrastes pieminekļu izpētē savāktas sešas apustuļu karotes. Lietuvas muzejos nonākušās vairāk nekā desmit apustuļu karotes no dažādiem krāsainajiem metāliem un tās, pēc pētnieku domām, esot izgatavotas 17. gs., bet atbilstoši kultūrslāņa datējumam lietotas vēl 18. gs. pirmajā pusē. Daļai no eksemplāriem pētniekiem izdevies identificēt attēloto apustuli – vārdus palīdzēja atpazīt personu atribūti jeb rokās turēts vai blakus novietots zīmīgs priekšmets. Diemžēl figūriņu mazie izmēri un bieži vien neskaidrais lējums bieži vien nav devis iespēju viennozīmīgi noteikt konkrēta svētā tēlu. Arī Turaidas karotes figūriņa ir nodilusi, un apustuļa atribūts nav skaidri saskatāms, bet tērpa krokojums un roku novietojums ir līdzīgs literatūrā publicētam angļu paraugam, kas identificēts kā Sv. Andrejs ar īsu slīpo krustu rokā.

Otrai Turaidas karotei ar vīnogu ķekaru kāta galā, kā jau bija atzīmēts, arī ir tā pati meistara zīme, kas liecina par priekšmeta izgatavošanu Anglijā. Neskaitot jau minētās paralēles Rīgā un Dobelē, krāsainā metāla karotes, kuru vīnogu ķekaram līdzīgā poga apzīmēta par “zemeni” vai “pīnijas čiekuru”, atrastas Anglijā, Amsterdamā un Brēmenē, kur tās attiecina uz 17. gs. otro un trešo ceturksni. Domājams, ka abas Turaidas misiņa karotes 17. gs. uz Livoniju atveda tirgotāji vai nu tieši no Londonas, vai caur kādu ziemeļvācu ostas pilsētu.

Turaidas karošu izgatavošanas vietu un laiku ir izdevies precizēt, bet paliek nezināms abu karošu pielietojums. Vai greznos ēdamrīkus toreizējie Turaidas muižnieki būtu lietojuši zupas smelšanai? Varbūt tās bijušas dāvanas kristībās? Nez vai kādreiz izdosies noskaidrot karošu izmantošanas veidu. Tāpat mīklains paliek jautājums, kā un kāpēc skaistie izstrādājumi pazuduši un nonākuši zemē, no kuras tos pēc gandrīz trim gadsimtiem dienas gaismā izcēla arheologu lāpsta.

Dr. hist. Ieva Ose Turaidas muzejrezervāta galvenā speciāliste

Raksts publicēts mēnešrakstā "Siguldas Avīze" 2020, decembris