Bābeles torņa būvniecība. Miniatūra no Morgana jeb Macieowsky Bībeles, ~1240. gads, Parīze, Francija

Viduslaiku piļu ideja un konstrukcija neradās tukšā vietā - Eiropā nocietinājumi tika celti vismaz kopš neolīta (Rietumeiropā – 8500.–2500.g. pmē.). Attīstītas nocietinājumu tehnoloģijas Eiropā ienāca senajos laikos - senie grieķi un it īpaši romieši pilnveidoja nocietinājumu plānojumu un būvniecību. Daudzviet viduslaiku Eiropā pilis tika izveidotas tieši pārbūvētos seno romiešu nocietinājumos.

11. gadsimtā trīs Eiropas reģionos – Britu salās, Ziemeļfrancijā un Ziemeļvācijā strauji norisinājās pārmaiņas piļu būvē. Nocietinājumi aizvien biežāk tika būvēti no akmens un to skaits pieauga daudzas reizes. To var saistīt gan ar nestabilo politisko situāciju šajās zemēs, gan ar vikingu sirojumiem, gan arī no iespaidiem, kurus karavīri guva Bizantijā un Tuvajos Austrumos Pirmā krusta kara laikā (1096.–1099.) Jaunie nocietinājumi bija daudz dārgāki un sarežģītāki, bet arī daudz izturīgāki un vieglāk aizstāvami.

Krusta karu laikā eiropieši iepazina Bizantijas un Tuvo Austrumu nocietinājumus - eiropieši šeit aizguva regulāri izvietotu torņu principu, rūpīga ģeometriska plānojuma nozīmi. Tika aizgūts vairāku nocietinājuma līniju princips. Šī dizaina pamatā bija agro viduslaiku nocietinātā torņa idejas sajaukums ar bizantiešu tipa koncentrēto pili, kur katrs nākamais nocietinājums atrodas otra iekšpusē.  Pirms tam eiropiešu cietoksnis bieži sastāvēja no torņa – bergfrīda jeb donžona ar vājāk nocietinātu sienu ap to. Cietokšņa aizstāvji mazāk koncentrējās uz ārējo sienu aizsardzību un aizstāvējās no bergfrīda. Savukārt vairākas nocietinājumu līnijas it kā pārvērta pili par vairākiem cietokšņiem, kas ievietoti viens otrā, tādējādi izveidojot ārējās priekšpilis un dodot iespēju pils aizstāvjiem mūru zaudēšanas gadījumā atkāpties uz iekšējiem nocietinājumiem un turpināt pretošanos. Tajā pašā laikā pilis tika pieskaņotas apkārtnei. Atšķirībā no viduslaiku pils priekšteča – romiešu nocietinātās nometnes – katra pils izskatījās savādāk, pielāgojoties reljefam un dabīgajiem nocietinājumiem.

13. gadsimtā jau visā Ziemeļeiropā pakāpeniski notika pāreja uz akmens un ķieģeļu nocietinājumiem, taču sistēmas pamati saglabājās – pilīs visbiežāk sastopama citadele, ko apjož pils mūri, kurus, savukārt apjož priekšpilis. Katrā nocietinājumu kārtā nepieciešami vārti. Šie vārti aizvien biežāk vairs nebija vienkārši koka vārti, bet tie tika apkalti ar dzelzs detaļām – lai pastiprinātu to izturību un padarītu tos izturīgākus pret uguni. Tāpat populārāki kļuva apaļi un pusapaļi torņi – torņus, kuriem nebija stūru, bija daudz grūtāk sagraut.

Vēl viens jaunievedums bija paceļamais tilts vārtu priekšā. Aizsargrāvis ar tiltu ap nocietinājumu bija pazīstams jau no agrajiem viduslaikiem (un pirms tam – romiešu nocietinātās apmetnes). Sākotnēji tilti tika veidoti kā koka pagaidu struktūras, kuras vajadzības gadījumā var ātri nopostīt vai nojaukt un tikai 14. gadsimtā tilts tika aprīkots ar paceļamo mehānismu, kuru varēja darbināt no ārējās vārtu mājas. Ierīkots tieši pie vārtu mājas, paceļamais tilts paceltā stāvoklī piekļāvās tās ieejai, radot papildus barjeru iebrucējiem.

Vārtu mājas efektivitāte tika papildināta ar dažādiem jaunievedumiem. Mašikules un t.s. slepkavošanas lūkas (murderholes) – atveres tieši virs vārtu ejas – ļāva pils aizstāvjiem efektīgāk izmantot aizsardzības nocietinājumus cīņu laikā, apdraudot ienaidniekus tieši no augšas, novēršot iespējamību, ka uzbrucējs arī var nonākt sienu aizsegā, ja ir pietiekami tuvu pilij. Šie jauninājumi saistāmi ar 13. gadsimta beigām. Eiropā pirmais nocietinājums, kura sienās izbūvētas mašikules, ir 1291. gadā celtā Faršvilas pils (Château de Farcheville) Parīzes tuvumā. Domājams, gan mašikules, gan “slepkavošanas lūkas” aizgūtas no Sīrijas musulmaņu nocietinājumiem (kuri savukārt aizgūti no agrākām bizantiešu un persiešu būvēm) krusta karu laikā.

Būvniecības rata rekonstrukcija dzīvē. Fotoattēls, Gedelonas pils (Château de Guédelon), Francija

Lai uzbūvētu šādas sarežģītas un apjomīgas mūra struktūras, viduslaiku meistari izmantoja tā laika modernākās tehnoloģijas. Liela izmēra rats, kuru no iekšpuses griež cilvēks vai dzīvnieks, ar vinčas palīdzību pacēla būvmateriālus lielā augstumā. Mūrnieki veltīja daudz prasmes un pūļu, lai izmūrētu velvētus griestus, kas nodrošina lielāku telpas izturību. Tika rūpīgi pārdomāts arī piļu iekštelpu iekārtojums, nodrošinot iespēju katru telpu aizsargāt atsevišķi.

Kā būvmateriāli tika lietoti akmens, māls, zeme un tuvumā augošie koki. Mūrējumi turējās kopā ar kalķu javas palīdzību. Mērīšanai, visticamāk, izmantota gara virve ar mezgliem, kuri iezīmēja noteiktus attālumus. Savukārt stalažas tika iestiprinātas tieši būvējamajā sienā, lai tās neatdalītos no sienas. Tādējādi, stalažas noņemot, pils sienās no to balstiem palika četrstūrainas formas iedobumi, kurus pils iekšpuses sienās neaizmūrēja, lai vajadzības gadījumā tajos atkal varētu nostiprināt stalažas. Tādus iedobumus var novērot arī Turaidas pils mūrī.

Vispirms tika uzbūvēts pils galvenais tornis (bergfrīds) un aizsargmūris, kā arī neliela dzīvojamā ēka pils rietumu pusē, kas vēlāk nojaukta 14. gadsimtā. Kaut arī pamati tika būvēti no akmeņiem, viss pārējais uzbūvēts no māla ķieģeļiem. 13. gadsimta beigās pils paplašināta, uzbūvēta jauna dzīvojamā ēka jeb palass pils ziemeļaustrumu stūrī, tāpat arī uzbūvēts pils dienvidu tornis, kur, domājams, atradās bīskapu, vēlāk arhibīskapu telpas gadījumiem, kad šīs augstās amatpersonas uzturējāsTuraidas pilī. Pārējā laikā šajā tornī, iespējams, atradās pils fogta jeb pilsnovada pārvaldnieka un augstākā tiesneša darba telpas.

14. gadsimtā izbūvētas ēkas gar pils austrumu sienu, tā dēvētais “jaunais palass”, kurš ietvēris sevī arī visai apjomīgu zāli dažādiem pasākumiem un, iespējams, mielastiem. Pie pils austrumu sienas izvietota arī alusdarītava, ziemeļaustrumu stūra telpas daļēji pielāgotas saimniecības vajadzībām, vietā, kur šīs telpas saskaras ar galveno torni, izveidota arī pirts. 14. gadsimtā pils paplašināta, izveidoti dienvidu priekšpils nocietinājumi. Arī visos šajos darbos izmantoti Turaidas māla ķieģeļi, kas ražoti uz vietas.

No Turaidas māla gatavoti arī dakstiņi pils jumtiem. Turaidas pilī sastopami divu veidu dakstiņi – vecākie, tā sauktie klostertipa dakstiņi, un jaunākie, tā sauktie, mēlesveida dakstiņi. Klostertipa dakstiņi savu nosaukumu ieguvuši no tā, ka tie tika veidoti kā divas atšķirīgas detaļas – sauktas “mūks” un “mūķene” – kuras uzliekot tika aizkabinātas viena aiz otras. Šādi dakstiņi bija lietošanā aptuveni no 13. līdz 16. gadsimtam. 16. gadsimtā tos palēnām nomainīja vienkāršākie mēlesveida dakstiņi, kurus bija vienkāršāk izgatavot un uzstādīt, un kuri nebija tik smagi un nenoslogoja jumta konstrukcijas tik daudz. Kopš 16. gadsimta beigām ieviesās liektie jeb holandiešu dakstiņi, kas 17. gadsimtā kļuva dominējošie.

Tomēr vislielākās pārbūves Turaidas pilī notikušas 15. gadsimta otrajā pusē un 16. gadsimta sākumā. Izbūvēts pils pusapaļais tornis, pārbūvēta un nostiprināta vārtu daļa, nocietināta ziemeļu priekšpils, izbūvēti divi vārti un cvingers - šaura eja starp diviem augstiem mūriem. Cvingers veda tālāk uz pils otrajiem un trešajiem vārtiem, caur kuriem varēja iekļūt pašā centrālajā pilī. Visa šī ziemeļu priekšpils un vairāku vārtu sistēmas tika izbūvētas 15. un 16. gadsimtā, pils visaktīvākajā būvēšanas laikā Šīs pārbūves bija galvenokārt militāra rakstura un prasīja ļoti biezas sienas, tātad daudz būvmateriālu. Tomēr tas bija beigu posms Turaidas pils būvniecībā, jo, sākot ar Livonijas karu, Turaidas pils un nocietinātu piļu militāra nozīme ievērojami samazinājās, līdz ar to vairs nebija vērts ieguldīt naudu un resursus pils paplašināšanā. Nelieli darbi vēl tika veikti zviedru laikā 17. gadsimtā, kad ziemeļu priekšpilī uzbūvēta redute pils aizstāvēšanai, tomēr tad jau daļa seno viduslaiku nocietinājumu atradās bēdīgā stāvoklī. Pēc lielā pils ugunsgrēka 1776. gadā liela daļa pils tika pamesta un tās ēkas kļuva par ķieģeļu ieguves vietu apkārtnes iedzīvotājiem un vietējiem muižniekiem.

15. –17. gadsimtā uguns šaujamo ieroču izplatīšanās un attīstība pakāpeniski samazināja mūra nocietinājumu jēgu. Pilis aizvien mazākā mērā kalpoja kā nocietinājumi. bet aizvien lielākā mērā - kā augstmaņu dzīves vieta. 16. gadsimtā nocietinātas pilis jau bija kļuvušas par anahronismu, tās tika pārbūvētas reprezentācijas vajadzībām.

Jānis Rudzītis Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists