Šogad aprit 30 gadi kopš 1991. gada janvāra barikādēm, kad Latvijas iedzīvotāji, kam bija svarīga savas valsts neatkarība, Latvijas Tautas frontes aicināti, laikā no 13. līdz 27. janvārim veidoja barikādes apkārt stratēģiski svarīgiem objektiem Rīgā un citur Latvijā, drosmes un pašapziņas pilni, sargāt savu zemi un brīvību.

Pateicoties plašajai sabiedrības iesaistei, neatkarības pretinieku mēģinājums pārņemt varu izgāzās. Barikādes nostiprināja sabiedrībā pārliecību, ka tā spēj sasniegt savus mērķus ar demokrātiskām un nevardarbīgām metodēm, šo pieeju apliecinot lozungā “Ar garaspēku un pret karaspēku”, kas izsaka visas Atmodas stratēģiju un būtību.  1991. gada janvāra barikādes ir unikāls starptautiskas nozīmes nevardarbīgas pretošanās piemērs, kā arī būtiska Latvijas vēstures sastāvdaļa.

Turaidas muzejrezervāta krājumā glabājas šo dienu liecības - fotogrāfijas, kurās fiksēti skati no barikādēm Rīgā, kur redzami nozīmīgie objekti, situācijas un cilvēki, kas gatavi, par spīti neziņai, aizsargāt tēvuzemi bez ieročiem. Fotogrāfiju autors Elmārs Bremšmits.

Barikāžu aizstāvju atceres dienā, 20. janvārī, Siguldas Svētku laukumā tika izvietota atceres ekspozīcija, kuru veidojis kultūras centrs “Siguldas devons” sadarbībā ar Latvijas Kultura koledžu. Vienas dienas dienas ekspozīcijā bija skatāmas 20 autentisku stāstu planšetes, kurās atspoguļoti Siguldas novadnieku emocionāli atmiņu stāsti par šo laiku.

Šo stāstu vidū arī Turaidas muzejrezervāta Atbalsta biedrības valdes locekļa Jura Čivča atmiņas:

“Visu mūžu esmu nostrādājis celtniecībā, mums ir trīs bērni, no kuriem divi piedalījās barikādēs – viens bija ātrās palīdzības feldšeris, otrs bija studentu rotā.

Barikāžu laikā es biju celtniecības organizācijas vadītājs un mūsu uzdevums bija Ministru kabineta iekštelpu mezgla nocietināšana. Mēs tajā laikā bijām būvējuši ievērojamus objektus -  bobsleja trasi, vairākas skolas, Līgatnes bunkuru. Siguldā arī divas ievērojamas pazemes būves. Vienā no tām bija radio iekārtas, no turienes nepieciešamības gadījumā varētu raidīt informāciju.

Katru rītu, pirms darba sākšanas, mums bija sapulces pie Godmaņa kunga, kur tika lemts, ko vēl ir iespējams izdarīt, lai nocietinātu telpas un lai mazinātu iespēju iebrukt Ministru kabineta ēkā. Strādājām divās brigādēs – namdaru brigāde iekšpusē ar kokmateriāliem aizsedza logus. Bet metnātāji nocietināja vienīgos vārtus, pa kuriem var iebraukt Ministru kabineta pagalmā. Lai varētu iztēloties, tolaik Ministru kabinetam apkārt bija novietots smagais transports, viss bija nocietināts ar betona bluķiem, atstājot tikai šauras ieejas. Arī šī aizsardzība, protams, īsti nestrādātu pret tankiem, bet katrā gadījumā tā deva mājienu tiem, kuriem bija atšķirīgas domas par Latvijas neatkarības atgūšanu. Zināms straukums jau kopumā bija gan. Bet daudziem līdzi bija radioaparāti, tāpēc varējām saņemt informāciju par notikumiem un tas mazināja spriedzi. Lielākais satraukums bija pēc tās nakts, kad Bastejkalnā un pie Iekšlietu ministrijas notika apšaude. Toties mūsu sapulces bija samērā mierīgas un noskaņa lietišķa.

Latviešiem dziesma un mūzika  vienmēr ir gājusi visam līdzi, it īpaši grūtos brīžos. Es atceros, kā visi dziedāja tad, kad mūs veda uz Sibīriju. Tāpat arī barikādēs visi dziedāja. Atšķirība gan tāda, ka braucienā uz Sibīriju dziedāja baznīcas dziesmas, bet barikādēs dziedāja patriotiskas dziesmas un tautasdziesmas.

Barikāžu laikā apbrīnojami augstā līmenī bija komunikācija un galvenais – tautai bija saprotams, ko mēs darām un kāpēc mēs to darām”.