26. janvārī – Latvijas valsts atzīšanai de iure – 100 | Turaidas muzejrezervāts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort

Turaidas
muzejrezervāts

Demonstrācija Rīgā sakarā ar Latvijas  atzīšanu de iure

26. janvārī – Latvijas valsts atzīšanai de iure – 100


Jaunāko laiku vēsturē katras jaunas valsts nodibināšanās juridiski balstās uz divu veidu pamatdokumentiem. Pirmo grupu pārstāv tādi, kas saistīti ar valsts pasludināšanu, un no to pieņemšanas brīža sākas valsts pastāvēšanas laika skaitīšana. Otrs atskaites punkts iestājas tad, kad jaundibināto valsti atzīst ietekmīgas starptautiskas organizācijas un lielvalstis. Katra valsts spējīga pastāvēt un attīstīties tikai tad, ja tā kļūst par starptautisko tiesību subjektu.

- Latvijas delegācija Parīzē pēc Sabiedroto Augstākās padomes de iure atzīšanas lēmuma saņemšanas 1921. gada 26. janvārī. Pirmajā rindā no kreisās: Miķelis Valters, Zigfrīds Anna Meierovics, Jānis Lazdiņš. Otrajā rindā no kreisās: Oļģerds Grosvalds, Georgs Bisenieks, Jānis Tepfers

– Latvijas delegācija Parīzē pēc Sabiedroto Augstākās padomes de iure atzīšanas lēmuma saņemšanas 1921. gada 26. janvārī. Pirmajā rindā no kreisās: Miķelis Valters, Zigfrīds Anna Meierovics, Jānis Lazdiņš. Otrajā rindā no kreisās: Oļģerds Grosvalds, Georgs Bisenieks, Jānis Tepfers

Pirms neilga laika Latvijas valsts svinēja savas nodibināšanas 100. gadadienu. 2021. gada 26. janvārī simtgade  pienāk otram ne mazāk nozīmīgam datumam – Latvijas valsts atzīšanai de iure no Sabiedroto lielvalstu Augstākās padomes puses.

Starptautiskajās tiesībās un diplomātiskajā praksē pazīstami divi valsts neatkarības jeb suverenitātes atzīšanas veidi: de facto un de iure. Atzīšana de facto nozīmē kādas valsts pastāvēšanas fakta pieņemšanu pat tad, ja tas nav nostiprināts ar starptautisku konvenciju. Tā ir starptautiskās atzīšanas zemākā pakāpe. Tomēr atzīšanai “de facto” nav tālāku juridisku seku garākā laika posmā, proti, valsts nesaņem pilnas garantijas savas pastāvēšanas atzīšanas nepārtrauktībai jeb kontinuitātei, kādas iestājas pilnās diplomātiskās atzīšanas (de iure) gadījumā. Bez tam atzīšanu de facto  iespējams salīdzinoši viegli anulēt. Savukārt atzīšanai de iure ir neatsaucams un pastāvīgs raksturs. Tā nozīmē, ka valsts ieguvusi pilnas starptautiskas tiesības.

Pirmā oficiālā Latvijas valdības de facto atzīšana notika jau nedēļu pirms Latvijas valsts proklamēšanas – 1918. gada 11. novembrī. Lielbritānijas ārlietu ministrs lords Artūrs Džeimss Balfūrs (Arthur James Balfour) oficiālā notā paziņoja, ka Lielbritānijas valdība ir gatava atzīt Latviešu Pagaidu Nacionālo padomi kā de facto neatkarīgu iestādi. Pēc divām nedēļām –  25. novembrī Latvijas Pagaidu valdības vadītājs Kārlis Ulmanis saņēma notu arī no Vācijas jaunās, sociāldemokrātiskās valdības ģenerālpilnvarotā Augusta Vinniga (August Winnig). Tajā bija teikts, ka Vācijas valdība ir ar mieru atzīt Latvijas Tautas padomi par patstāvīgu varu un Pagaidu valdību par tās izpildu komisiju līdz tam laikam, kamēr starptautiskā Miera konference izšķirs jautājumu par Latvijas nākotni saskaņā ar tautu pašnoteikšanās tiesībām.

Ārējās  drošības nostiprināšanai Latvijas valstij bija nepieciešams iespējami ātrākā laikā panākt savu atzīšanu arī de iure. Šī galvenā uzdevuma veikšanai 1919. gada janvārī uz Parīzes Miera konferenci tika nosūtīta Latvijas delegācija ar Latvijas Tautas padomes priekšsēdētāju, vēlāko Latvijas Valsts Prezidentu Jāni Čaksti un ārlietu ministru Zigfrīdu Annu Meierovicu priekšgalā. Ievērojot to, ka Latvijas delegācija tieši piedalīties Miera konferences darbā nevarēja, tās galvenais darbības veids bija iesniegumu piesūtīšana konferences komisijām un kontaktu uzturēšana ar dalībvalstu delegācijām. Visā savas darbības laikā, kas ilga no 1919. gada 23. janvāra līdz tā paša gada 15. decembrim, Latvijas delegācija Antantes valstu valdībām un Miera konferencei iesniedza pavisam 34 dažādus iesniegumus. Uz tiem nekādas atbildes gan netika saņemtas.

Demonstrācija Rīgā sakarā ar Latvijas atzīšanu de iure

Demonstrācija Rīgā sakarā ar Latvijas atzīšanu de iure

Pa to laiku  turpinājās Neatkarības karš un paralēli risinājās arī Latvijas  de facto atzīšanas process. Līdz 1920. gada janvāra beigām ar poļu karaspēka palīdzību no lieliniekiem tika atbrīvota Latgale un Latvijas valdība ieguva kontroli pār visu Latvijas teritoriju. 1920. gada 15. jūlijā Latvija noslēdza miera līgumu ar Vāciju, 11. augustā – ar padomju Krieviju. Latvijas Neatkarības karš noslēdzās. Līdz 1920. gada otrajai pusei Latviju de facto bija atzinušas Tautu Savienības locekles Lielbritānija, Japāna, Polija, Francija, Beļģija, Haiti, Vatikāns, kā arī jaundibinātās valstis – Somija, Lietuva, Igaunija un Ukraina. 1920. gada pirmajā pusē Rīgā darbojās jau 16 dažāda veida ārvalstu pārstāvniecības, sūtniecības, konsulāti, kā arī britu politiskā un militārā misija. Latvijai šajā laikā bija pārstāvniecības 17 valstīs.

1920. gada 15. novembrī Latvijas delegācija Z. A. Meierovica vadībā devās uz Tautu Savienības pirmo pilnsapulci Ženēvā, lai panāktu Latvijas uzņemšanu Tautu Savienībā, kam vajadzētu veicināt valsts atzīšanu de iure. 1920. gada 16. decembrī pilnsapulces plenārsēdē par Latvijas uzņemšanu Tautu Savienībā 5 valstis (Itālija, Kolumbija, Paragvaja, Portugāle, Persija jeb tagadējā Irāna) nobalsoja par, 24 valstis bija pret, atturējās 13 valstis.

Galvenais iemesls daudzu valstu, tajā skaitā lielvalstu (Lielbritānijas, Francijas un ASV) noraidošajai attieksmei pret Latvijas atzīšanu de iure un uzņemšanu Tautu Savienībā bija meklējams tanī apstāklī, ka šīs valstis – Krievijas impērijas bijušās sabiedrotās – vēl nebija zaudējušas cerību uz bijušās impērijas atjaunošanu, vienalga, vai monarhiskā, vai parlamentārā pārvaldes formā. Latvijas diplomāts un Latvijas delegācijas loceklis Parīzes Miera konferencē Jānis Seskis vēlāk rakstīja, ka Rietumu lielvalstis savas bijušās sabiedrotās – Krievijas  noslīgšanu lieliniecismā esot uzskatījušas par krievu tautas valstiskās apziņas aptumšošanās brīdi, pēc kura  “no jauna pacelsies krievu milzis visā savā varenumā”. Viņš retoriski jautāja: “Vai būtu prātīgi darīts, ja draugi viņu atstātu vājības, nespēka brīdī? Kas gan bija Baltijas tautas un valstiņas, salīdzinot ar Krievijas kolosu?”

Eiropas lielvalstu un ASV vadošo aprindu domas Baltijas valstu atzīšanas jautājumā negatīvā virzienā ietekmēja arī krievu emigranti – bijušie cara valdības locekļi un diplomāti.

Francijas pretestībai Baltijas valstu atzīšanai de jure  pievienojās arī cits iemesls:   tie bija cariskās Krievijas parādi franču baņķieriem, kas sasniedza vairāk nekā  5 miljardus zelta franku, kurus atgūt bija izredzes tikai nedalītās Krievijas impērijas atjaunošanas gadījumā. Bet tas nozīmēja mazo, suverēno valstu neatkarības likvidēšanu. Tādēļ sabiedrotās lielvalstis negribēja sev priekšlaicīgi saistīt rokas, atzīstot minētās valstis de iure.

Pēc neveiksmes ar  Latvijas uzņemšanu Tautu Savienībā Z. A. Meierovics no jauna devās pie Eiropas lielvalstu vadītājiem, cenšoties pierādīt Latvijas atzīšanas de iure nepieciešamību. No 1920. gada 18. – 23. decembrim Latvijas ārlietu ministrs uzturējās Romā, kur viņu pieņēma Itālijas karalis Viktors Emanuēls III (Vittore Emanuele III), ministru prezidents Džovanni Džoliti (Giovanni Giolitti) un ārlietu ministrs Karlo Sforca (Carlo Sforza), izrādot izpratni un atsaucību. Vatikānā Latvijas diplomātus pieņēma pāvests Benedikts XV.

Izšķirošā nozīme Baltijas valstu atzīšanā de iure tomēr bija starptautiskā stāvokļa izmaiņām, tam, ka cīņas Krievijas pilsoņu kara frontēs beidzās ar Sarkanās armijas uzvaru. Jau 1920. gada novembrī pēc Vrangeļa karaspēka sagrāves Krimā kļuva skaidrs, ka padomju vara Krievijā nebūs pārejoša, īslaicīga parādība. Zuda cerības uz vecās Krievijas impērijas atjaunošanas iespējamību. Šādos apstākļos bija jādomā par drošības joslas jeb “sanitārā kordona” radīšanu starp Padomju Krieviju un Rietumu demokrātijas valstīm, kas tās pasargātu no lieliniecisma izplatības. Tādēļ arī agrāko Baltijas valstu atzīšanas noliedzēju skeptiskās domas mainījās.

Vispirms šāds pavērsiens bija vērojams Francijā. Latvijas ārlietu ministrs Z. A. Meierovics  no 1920. gada 24. – 31. decembrim  apmeklēja Parīzi, kur tikās ar Francijas valsts prezidentu Aleksandru Miljerānu (Alexandre Millerand) un Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāru Filipu Bertelo (Philippe Bhertelot). 29. decembrī Francijas ārlietu ministrija izsūtīja visām Antantes valstīm notas ar ierosinājumu atzīt Latviju un Igauniju de iure. Liela nozīme vēlākajos notikumos bija arī tam,  ka 1921. gada 16. janvārī  Francijā par ministru prezidentu kļuva sociāldemokrāts Aristīds Briāns (Aristide Briand).

Tomēr cīņa par atzīšanu vēl nebūt nebija galā. 1921. gada janvāra pirmajās dienās Z. A. Meierovicu Londonā pieņēma Lielbritānijas ārlietu ministrs Džordžs Netenjēls Kerzons (George Nathaniel Curzon), kurš nebija labvēlīgs mazo un apspiesto  tautu brīvības centieniem un ideju par Latvijas valsts atzīšanu de iure strikti noraidīja. No dažiem bijušajiem cariskās Krievijas diplomātiem viņš  bija saņēmis informāciju par Baltijas valstu nedrošo politisko un saimniecisko stāvokli. Pēc Kerzona domām, ievērojot to, ka Baltijas valstis kādreiz piederējušas Krievijai un ir apmēros niecīgas, Tautu Savienība tās izvairīsies uzņemt savā sastāvā. Baltijas valstu juridiskā atzīšana, viņaprāt, būtu absurda un beigtos ar karu pret Krieviju.

Tādēļ 1921. gada 22. janvārī, kad  sākās Sabiedroto lielvalstu (Antantes) Augstākās padomes sesija, tās lēmumu vēl nepavisam nevarēja prognozēt. Minētajā sesijā  piedalījās Lielbritānijas, Francijas, Itālijas, Japānas un Beļģijas pārstāvji. Baltijas valstu diplomāti ar bažām vēroja padomes darba kārtību. Bija paredzēts, ka Baltijas jautājumu iztirzās 24. janvārī, bet nekas nenotika. Arī 25. janvārī darba kārtībā Baltijas jautājuma nebija, lai gan Francijas pārstāvji to bija solījuši. Atklājās, ka lords Kerzons bija ierosinājis atstāt Baltijas jautājuma iztirzāšanu kopā ar citām austrumu problēmām vēlākam laikam. Baltijas diplomātu nervi bija augstākā mērā saspīlēti. 26. janvāra priekšpusdienā Baltijas jautājumu vēl neapsprieda.

Beidzot 1921. gada 26. janvāra pēcpusdienā Aristīds Briāns un Filips Bertelo panāca Baltijas jautājuma apspriešanu. Noklausījies lorda Kerzona argumentus pret Baltijas valstu atzīšanu un grāfa Sforcas argumentus, ka Baltijas valstis būtu jāatzīst, Lielbritānijas ministru prezidents Deivids Loid-Džordžs (David Lloyd-George), kas nebija labvēlīgs savam ārlietu ministram, principā atbalstīja Sforcas viedokli. 1921. gada 26. janvārī plkst. 17.00 Igaunijas un Latvijas diplomātiskajiem pārstāvjiem paziņoja, ka Augstākaā padome atzinusi to neatkarību de jure. Lietuvas jautājums šajā sesijā netika izskatīts tās robežstrīda ar Poliju dēļ. Lietuvu de iure sabiedrotās  lielvalstis atzina tikai 1922. gada 20. decembrī.

Krūzīte-suvenīrs par godu Latvijas atzīšanai de iure. 1921. gads. TMR krājums

Krūzīte-suvenīrs par godu Latvijas atzīšanai de iure. 1921. gads. TMR krājums

Reizē ar atzīšanu de iure uz Latviju pilnībā tika attiecināts 1815. gadā Vīnes kongresā pieņemtais reglaments. Latvija varēja dibināt diplomātiskās attiecības ar ārvalstīm, iecelt ārkārtējos sūtņus un pilnvarotos ministrus, slēgt daudzpusējos līgumus, piedalīties kā locekle starptautiskajās konferencēs un apspriedēs un tās organizēt, kā arī pievienoties starptautiskajām kolektīvajām konvencijām.

1921. gada janvārī Latviju bez minētajām Sabiedroto lielvalstu augstākajā padomē ietilpstošajām valstīm de iure atzina vēl arī Somija un Polija, februārī – Vācija, Zviedrija, Norvēģija, Dānija, Persija, Austrija, Portugāle, Rumānija, martā un aprīlī – Holande, Spānija, Šveice, bet jūnijā – Vatikāns. ASV Latviju atzina 1922. gadā. Līdz 1922. gada beigām Latviju de iure bija atzinušas 28 valstis, bet līdz 1939. gadam – 42 valstis.

1921. gada 22. septembrī Latvijas valsts tika uzņemta Tautu Savienībā.

Latvijas pirmās brīvvalsts laikā valsts atzīšanas de iure diena – 26. janvāris –  bija noteikta par svinamu dienu.

Baltijas valstu, tajā skaitā Latvijas, atzīšanai de iure bija ļoti liela nozīme neatkarības atjaunošanā pēc padomju okupācijas. Lai gan 1940. gadā, PSRS  karaspēka ienākšanas un tai sekojošās aneksijas rezultātā Latvija de facto zaudēja savu neatkarību, taču no starptautisko tiesību viedokļa tā joprojām turpināja pastāvēt de iure un to  atzina vairāk nekā 50 pasaules valstis. Latvijas okupācijas dienā – 1940. gada 17. jūnijā –  Latvijas sūtnis Londonā Kārlis Zariņš saņēma Latvijas Ministru kabineta ārkārtējās pilnvaras  pārstāvēt Latvijas intereses ārzemēs, vadīt diplomātisko un konsulāro dienestu, rīkoties ar valsts līdzekļiem utt. Pēc viņa nāves 1963. gadā Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta vadību pārņēma Arnolds Spekke, Latvijas sūtniecības vadītājs Vašingtonā.  Daudzās valstīs turpināja darboties Latvijas Republikas pārstāvniecības, to izdotās pases tika atzītas par derīgām un pagarinātas.

Demokrātisko valstu atbalsts un to realizētā Baltijas valstu inkorporācijas neatzīšanas politika kalpoja par tiesisko pamatu Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanai 1991. gadā, ļāva uzskatīt atjaunoto Latvijas Republiku par pirmskara Latvijas Republikas tiesību pārmantotāju un pilnā apjomā īstenot savu ārpolitiku saskaņā ar starptautiskajās attiecībās pieņemto praksi.

Edgars Ceske
Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists

Izmantotie avoti un literatūra:

  1. Andersons, Edgars. Latvijas ārpolitika 1920 – 1940. Stokholma, 1982.
  2. Latvijas diplomātijas gadsimts. Rīga, 2020.
  3. Seskis, Jānis. Latvijas valsts izcelšanās pasaules kara notikumu norisē. Atmiņas un apcerējumi (1914.–1921.). Rīga, 1990.
  4. https://www.mfa.gov.lv/aktualitates/zinas/55913-latvijas-de-iure-atzisana.Skatīts 18. 12. 2020.

Raksts publicēts mēnešrakstā “Siguldas Avīze”, 2021, janvāris

    Aktuāli, Aktuāli, Jaunumi, Jaunumi, Latvijai 100, Publikācijas un raksti, Raksti