Stacijas cēlāji būvbedrē, skats no ZR. Centrā sēž – projekta autors Pēteris Feders. Fonā – koka pagaidu stacijas ēka. 1925 Fotogrāfs nezināms

2021.gadu Eiropas Komisija ir nodēvējusi par Eiropas dzelzceļa gadu. Īpaša uzmanība dzelzceļam tiek šajā gadā pievērsta, izceļot to kā ilgtspējīgu, inovatīvu un drošu transporta veidu. Jau kopš 19. gadsimta dzelzceļa attīstība sekmējusi vietu ekonomisko izaugsmi un tūrisma attīstību. No 19. gadsimta beigām arī Siguldas un tās plašāko apkārtni ir ietekmējusi 1898. gadā atklātā dzelzceļa līnija Rīga – Valka.

Stacijas jaunbūve skatā no D. O. Lessiņa foto. 1925. gada 21. augustā

1925.gada 11. decembrī Siguldā nacionālā romantisma stilā tika uzcelta dzelzceļa stacija, ko tolaik pamatoti dēvēja par skaistāko dzelzceļa staciju Latvijā. Pirmā Pasaules kara laikā Siguldas centrs bija izpostīts – bija nodedzināta pirmā dzelzceļa stacija, viesnīca, “Vidzemes Šveices” biedrības nams un sapostītas daudzas citas ēkas.

20.gadsimta 20-to gadu sākumā Siguldas pagastā tika veikta agrārā reforma, kuras gaitā no nacionalizētās Siguldas muižas izdalīja ap 700 ha zemes. Vācbaltu arhitekta Anatola fon Maidela plāns, ka te tiks būvētas tikai greznas dzīvojamās mājas un vasarnīcas, nepiepildījās, jo zemi Siguldā dabūja vietējie amatnieki, bijušie muižas kalpi un citi mazturīgi iedzīvotāji. Pirms kara plaukstošā kūrorta dzīve bija panīkusi, tomēr 20. gadsimta 20-tajos gados, galvenokārt brīvdienās, jau bija ievērojams ekskursantu pieplūdums, pārsvarā pa dzelzceļu. Steigā uzceltā koka pagaidu stacijas ēka kļuva par šauru, tādēļ tika nolemts būvēt jaunu fundamentālu stacijas ēku pēc pazīstamā arhitekta Pētera Federa (1868 – 1936) projekta. Viņš bija beidzis Pēterburgas Mākslas akadēmijas Arhitektūras nodaļu (1894), 1911.-1918. Varšavas Politehnisko institūts pedagogs, profesors. 1920./1921. Latvijas dzelzceļa virsvaldes arhitekts. Projektējis vasarnīcas un privātmājas, arī dzelzceļa stacijas Asaros,  Bēmē, Reņģē, Siguldā.

Stacija no Z, pagalma puses. 1930-to gadu beigas. Fotogrāfs nezināms

Jau 1919. gada Latvijā sāka darboties Latvijas dzelzceļa Virsvalde, tās pārziņā bija 2714 kilometru dzelzceļa līnija. Ņemot vērā Krievijas un Somijas pieredzi, tika izstrādāts kravu pārvadājuma tarifs. Pasažieru braukšanas maksu noteica atbilstoši vagonu klasei un nobraukto kilometru skaitam. Pastāvēja dažādi ierobežojumi un braukšanas maksas atvieglojumi karavīriem, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, robežsardzes un policijas virsniekiem. Šādā situācijā Siguldā sāka būvēt jauno dzelzceļa staciju. Uz Latvijas valsts dzelzceļiem 1929. gadā bija pavisam 262 stacijas un pieturas punkti – vairums no tām bija uzbūvētas karā nopostīto vai iepriekšējo staciju vietās. Arī netālu no Siguldas Latvijas republikas laikā tika uzbūvētas vairākas lielas mūra staciju ēkas – Inčukalnā, Ieriķos, Cēsīs, tomēr Siguldas stacija vērtējama kā visskaistākā. To būvējot, saskatāma cenšanās iekļauties apkārtējā ainavā, kas kopskatā deva ļoti gleznainu skatu. No Rīgas pa dzelzceļu braucošajiem atpūtniekiem jaunā stacijas ēka bija īstā Siguldas  “vizītkarte”. Tā bija piemērota atpūtniekiem – stacijā atradās ērtas uzgaidāmās telpas, tās austrumu pusē – vasaras dārzs, iekšā darbojās bufete, “frisiers” un citas ērtības.

Pirms 70 gadiem, 1950 gadā, aptuveni iepriekšējās stacijas vietā, tika uzbūvēta jauna stacijas ēka, t.s. Staļina ampīra stilā. Tā bija vienkāršāka ēka, tomēr tā laika propaganda tūristu ceļvežos vēstīja, ka uzcelta “jauna, daudz skaistāka” ēka. Tika atjaunots arī viens no ūdenstorņiem.

Patlaban, pēc restaurācijas un pārbūves darbiem, šī, jau pēc kārtas 4. stacijas ēka, turpina pildīt savas funkcijas un ir pierasta un pieņemta kā Siguldas apbūves elements.