Noderīgs dāvinājums Turaidas muzejrezervātam | Turaidas muzejrezervāts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort

Turaidas
muzejrezervāts


Noderīgs dāvinājums Turaidas muzejrezervātam


Grāfiene Gerta fon Zolmsa (no labās) un Turaidas muzejrezervāta direktore Anna Jurkāne. 2018. gada 11. septembris

Grāfiene Gerta fon Zolmsa (no labās) un Turaidas muzejrezervāta direktore Anna Jurkāne. 11.09.2018.

Turaidas muzejrezervātam nu jau vairākus gadus turpinās sadarbība ar Turaidas muižas pēdējā īpašnieka Aleksandra Stēla fon Holšteina (Alexander Matthias  Staehl von Holstein, 1863– 1945) mazmeitu grāfieni Gertu fon Zolmsu (Gertha Gräfin von Solms), kas dzīvo Minhenē. Fon Zolmsas kundze muzejam dāvinājusi sava vectēva Aleksandra Stēla fon Holšteina atmiņu fragmentus par Turaidas muižu, tās īpašnieku un kalpotāju sadzīvi 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā  (publicēti Turaidas muzejrezervāta mājas lapā 2016. gada 4. oktobrī un 2017. gada 30. jūnijā), kā arī sniegusi ziņas par savas dzimtas vēsturi. Grāfiene Zolmsa divas reizes apmeklēja Turaidu – 2016.    un 2018. gadā, iepazīstoties ar muzejrezervāta ekspozīcijām. Īpaši viņu saistīja ekspozīcijas Turaidas magazīnas mājā (“Turaidas muzejrezervāts laikā un telpā”)   un  muižas vecajā pārvaldnieka mājā, no kurienes viņa kā astoņus mēnešus vecs zīdainis tika izvesta 1939. gada rudenī.

Niklas Sommerburg. Die Umsiedlung der Baltendeutschen aus Estland und Lettland ab 1939

Niklas Sommerburg. Die Umsiedlung der Baltendeutschen aus Estland und Lettland ab 1939

Jaunākais grāfienes Zolmsas dāvinājums Turaidas muzejrezervātam – neliela, tomēr konceptuāli un faktoloģiski interesanta  Niklasa Zommerburga (Niclas Sommerburg) grāmatiņa “Die Umsiedlung der Baltendeutschen aus Estland und Lettland ab 1939.”  (“Vācbaltiešu pārceļošana no Igaunijas un Latvijas kopš 1939. gada”). Tas ir studiju darbs, grāmata iznākusi apgādā Verlag für akademische Texte (Akadēmisko tekstu izdevniecība) 2006. gadā.

Vācbaltiešu izceļošana 1939. – 1941.  gadā, kuras iesākumam salīdzinoši nesen apritēja 80. gadskārta, visumā bija traģiska lappuse Latvijas vēsturē un zaudējums tās kultūrai, jo valsti gandrīz pilnā sastāvā atstāja augsti izglītota etniska kopiena ar dziļām un bagātām kultūras tradīcijām, profesionālo pieredzi  un starptautiskiem sakariem. Līgums par  vācbaltiešu izceļošanu bija tikai loģisks turpinājums 1939. gada 23. augusta Molotova-Rībentropa pakta slepenajam protokolam. Pēc tam, kad hitleriskā Vācijas un staļiniskā PSRS bija kopīgi okupējušas un sadalījušas Poliju, starp abām lielvarām 1939. gada 28. septembrī tika noslēgts t.s. “Līgums par draudzību un robežām”, kura viens no papildprotokoliem (“Uzticības protokols”) paredzēja atļauju brīvi izceļot “valsts- un tautas vāciešiem” (“Reichs- und Volksdeutschen”). Ar jēdzienu “valstsvācieši” saprata visus tos , kam bija Vācijas pilsonība, ar “tautas vāciešiem” – tos, kas piederēja pie vācu etnosa. Tā paša gada 6. oktobrī sekoja Hitlera runa Vācijas reihstāgā, kurā ne tikai izskanēja aicinājums visiem ārpus Vācijas dzīvojošajiem etniskajiem vāciešiem “atgriezties dzimtenē”, bet arī tika formulēts šīs pārceļošanas galvenais stratēģiskais mērķis: “jaunas etnogrāfisko apstākļu kārtības radīšana, nacionalitāšu pārvietošana, kas gala iznākumā dotu labāku teritoriālu dalījumu starp tām, nekā tas ir tagad”.

Līgums starp Latvijas un Vācijas valdībām par atļauju un atbalstu vācbaltiešu izceļošanai tika parakstīts 1939. gada 30. oktobrī. Turpmākajos mēnešos no Latvijas izceļoja ap 52 000, no Igaunijas – ap 13 000 vācbaltiešu. Izceļošana no Latvijas sākās 1939. gada 7. novembrī vienlaicīgi caur Rīgas, Liepājas un Ventspils ostām; tai vajadzēja noslēgties jau tā paša gada 15. decembrī, tomēr šis laiks saprotamu iemeslu dēļ izrādījās par īsu un tā ievilkās vēl arī padomju okupācijas laikā, pēc 1940. gada 17. jūnija. Līdz 1941. gada 22. jūnijam – hitleriskās Vācijas uzbrukumam Padomju Savienībai – Latviju un Igauniju atstāja vēl ap 14 000 vācu izcelsmes personu.

Vācu skolas Latvijā pārtrauca savu darbību jau 31. oktobrī. Līdz novembra vidum tika slēgtas visas vācu sabiedriskās organizācijas, kultūras iestādes, dažādas biedrības, reliģiskās draudzes un  fondi. 13. decembrī iznāca avīzes “Rigasche Rundshau” pēdējais numurs. Izceļošana notika ļoti plānveidīgi un organizēti: pirmie devās projām vācbaltiešu tautības iedzīvotāji no lauku apgabaliem, tad – mazpilsētu un kā pēdējie – ostas pilsētu iedzīvotāji. Lielākā daļa no kuģiem pienāca Goteshāfenā un tikai daži – Svinemundē vai Štetīnā. No turienes Baltijas izceļotāji tika izvietoti okupētās Polijas teritorijā – t. s. Vartas apgabalā vāciski Wartegau.

Grāfiene Zolmsa apskata ekspozīciju “Turaidas muzejrezervāts laikā un telpā”

Grāfiene Zolmsa apskata ekspozīciju “Turaidas muzejrezervāts laikā un telpā”

Grāfiene Gerta fon Zolmsa nevarēja nosaukt precīzu datumu, kad viņas ģimene devusies projām no Latvijas. Viņa izteica nožēlu, ka, tāpat kā viņas māsas, neesot savlaicīgi iztaujājusi vecākus par šo notikumu. Zināms ir tikai tas, ka viņi devušies prom apmēram novembra vidū un uz kuģa esot bijis pieejams tikai aukstais ūdens, ko apliecina arī aculiecinieki : “higiēnas prasības nekādā veidā nevarēja tikt nodrošinātas”. No Turaidas uz Štetīnu izbrauca barons Fabiāns Ernsts Stēls fon Holšteins (Baron Fabian Ernst Staehl von Holstein, 1898 – 1985) ar sievu Ellenu, dzim. fon Osten-Zakenu (Ellen, geb.  Baronesse von Osten-Sacken, 1901 – 1970) un meitām Ullu (1937) un Gertu (23. 03. 1939). Nav zināms, vai vectēvs Aleksandrs Stēls fon Holšteins izceļoja kopā ar dēla ģimeni, vai atsevišķi no savas mītnes vietas Igaunijā, kur viņam pirms agrārās reformas piederēja otra muiža – Samme pie Tallinas. 1945. gada janvārī, glābdamies no padomju karaspēka,  Gertas vecāki kopā ar bērniem (viņu pulciņš bija papildinājies)  bija spiesti bēgt otro reizi  –  uz Vācijas dienvidiem. Visa iedzīve, tajā skaitā arhīvs, tika zaudēta. Aleksandrs Stēls fon Holšteins nomira 1945. gadā Saksijas kūrortpilsētā Dipodisvaldē, 18 km no Drēzdenes, apmēram divas nedēļas pēc Drēzdenes barbariskās bombardēšanas 1945. gada februārī.

Totalitāro režīmu  nežēlīgais rats  rit  pāri atsevišķu cilvēku un viņu ģimeņu  likteņiem, nelūkojot pēc tautības,  tās iznīcinot, šķeļot un traumējot. Niklasa Zommerburga grāmatiņa vēlreiz apliecina jau zināmo: praktiski lielum lielā daļa izceļojušo vācbaltiešu spēra šo soli ne jau aiz “mīlestības” pret Hitleru un Lielvāciju. Tomēr viņiem nebija citas izejas, ja pēc pavisam neilga laika negribēja aizrestotos vagonos aizbraukt pavisam pretējā virzienā.

Šo rindu autoram bija laime 1990. gada oktobra sākumā (tajā pašā laikā, kad notika Vācijas atkalapvienošanās) viesoties Lineburgā pie Hamburgas, kur mūs, skolotāju grupu no Latvijas (šķiet, bijām pirmā tāda, tik plašā sastāvā jau noteikti) laipni uzņēma ne tikai Austrumu akadēmijas – Ostakademie pārstāvji, bet arī vietējā vācbaltiešu kopiena. Nekad neaizmirstams bija brīdis, kad  noslēguma tikšanās reizē, latviešiem uzsākot dziedāt “Pūt, vējiņi”, mums pievienojās arī vācbaltieši, pie tam skaidrā latviešu valodā. Daudziem acīs bija asaras. Tādēļ liekas ļoti ticama vēsturiskā leģenda, ko atstāsta aculiecinieki: izceļotāju kuģiem atstājot dzimtenes krastus, tikai daži no viņiem esot dziedājuši “Deutschland, Deutschland, über alles!”, lielākā daļa tomēr  – “Dievs, svētī Latviju”.

Grāfienes Gertas fon Solmsas dienas arī šajā sarežģītajā laikā un izolācijas apstākļos aizrit darbīgi: viņa raksta atmiņas, ko veltīs saviem mazbērniem, un rediģē sava vectēva Aleksandra Stēla fon Holšteina dienasgrāmatu. Vēlēsim viņai veselību un gaidīsim atkal Turaidā!

Edgars Ceske,
Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists

    Aktuāli, Jaunumi, Jaunumi, Raksti