Daudz šobrīd tiek runāts par slimību profilaksi un vakcinācijas lomu tajā. Atskats pagātnē ļauj izprast iepriekšējo paaudžu uzkrātās zināšanas par epidēmisko slimību profilakses pasākumu nozīmību slimības ierobežošanā un apkarošanā.

Pārlapojot Turaidas vēstures lappuses, nākas secināt, ka slimības, tai skaitā epidēmijas, ir laupījušas ļoti daudzu cilvēku dzīvības. Indriķa hronikā ir teikts, ka Satezeles līvu valdnieks Dabrelis un daudzi līvi esot nomiruši mērī (1211): “Un visā Līvzemē izcēlās liela sērga; cilvēki sāka slimot un mirt, un apmira tautas lielākā daļa, sākot ar Turaidu, .. līdz Metsepolei un tālāk uz Idumeju līdz letiem un Cēsīm". Turaidas pils digitālajā ekspozīcijā “Dzīres un ikdiena viduslaiku Livonijā” varam lasīt par plaši pētīto 14. gadsimta lielāko katastrofu, kuras rezultātā 1340.gados mirst ap 1/3 jeb 20–30 miljoni Rietumeiropas iedzīvotāju. Savukārt Turaidas pils ekspozīcijas “Turaidas pils un novads. 1566–1776” tēma “Mēris un tā sekas” vēsta, ka 1710. gadā Turaidas novadā epidēmijas laikā nomirst 77,8% iedzīvotāju.

Baku vakcinācijas ilustrācija. E. V. Brēms. “Padomi priekš Vidzemes ļaudīm, kā no niknām sērgām un grūtām vājībām būs izsargāties […]” (Rīga, 1843)

Par izpratnes veidošanos un kontroles pasākumiem epidēmisko slimību profilaksē liecina Turaidas Baznīckalna vēsture, kā arī kultūrvide citos vēsturiskajos centros Vidzemē un Latgalē, kur ap baznīcām viduslaikos bija ierīkotas kapsētas. Turaidā līdzās 1750. gadā celtajai baznīcai bijusī kapsēta, kā to liecina arheoloģiskie izrakumi, ierīkota jau 13. gadsimtā. Ar Krievijas carienes Katrīnas II rīkojumu 1772. gadā apbedījumi baznīcu tuvumā tiek pārtraukti, lai neizplatītās bakas un citas slimības. Katrīna II ir viena no pirmajām Krievijas impērijā, kas 1763. gadā ar variolācijas metodi tiek vakcinēta jeb potēta pret bakām.  Šajā laikā potēšana pret bakām jau ir plaši lietota Anglijā un Francijā. Sākotnēji – 18. gadsimta 20. un 30. gados – variolācijas metodi visvairāk lieto valdnieku galmos un aristokrātu vidū. Mary Wortley Montegue, 1689–1762), kura 1718. gadā liek potēt bakas savam sešgadīgajam dēlam. Potējot pēc šīs metodes, ar adatu paņem audus no slimnieka un ieskrāpē ar to vesela cilvēka ādu, lai veidojas imunitāte. Angļu ārsts Edvards Dženners 1796. gadā rada pirmo vakcīnu pret bakām.

Turaidas muižas Klaušinieku mājā iekārtotā ekspozīcija “Ceļā uz Latvijas valsti. Klaušinieks. Saimnieks. Pilsonis” sniedz ziņas par slimību profilaksi 19.gadsimtā. Vidzemes guberņas 19. gadsimta pirmās puses likumdošana, tai skaitā 1819. gada Vidzemes zemnieku likumi, nosaka pagasta tiesai gādāt par iedzīvotāju veselību, rūpēties par nabagiem, bāreņiem un invalīdiem, kā arī sniegt palīdzību nelaimes gadījumos, piemēram, ugunsgrēkos, cietušajiem. Krievijas ķeizars Aleksandrs I 1820. gadā izsludina patentu (pavēli) par baku vakcinācijas pasākumiem Vidzemē.

Turaidas-Lēdurgas draudzes baznīcas grāmatas ļauj izsekot draudzes locekļu veselības stāvoklim šajā laikā. 1818. gadā starp mirušajiem ir ļoti daudz bērnu vecumā līdz 8 gadiem, īpaši to, kuri mirst, nesasniedzot gada vecumu. Vairumam bērnu nāves cēlonis minēts – bakas, kāss, drudzis.

Arī pirms 200 gadiem vakcinācija ne vienmēr rit gludi. Pagasta tiesai ir uzdevums rūpēties, lai visi pagasta ļaudis, tajā skaitā bērni, tiek vakcinēti. Fragments no 1843. gada Priekuļu pagasta tiesas protokola vēsta: “Pakku meistars sūdzas pagasta tiesai, ka Žvīgura Līze Ozole neesot devusi bērna roku pakku sēklai. Šī saka – vienam bērnam abas rokas un tiem diviem katram viena roka. [..] Līze dabū strāpi 30 kapeiku sudraba pagasta lādē, jānomaksā 8 dienu laikā.”.

Titullapa. E. V. Brēms. “Padomi priekš Vidzemes ļaudīm, kā no niknām sērgām un grūtām vājībām būs izsargāties […]” (Rīga, 1843)

Turaidā potēšanu pret bakām uzsāk draudzes ārsts un draudzes priekšnieks Eduards Vilhelms Brēms (1802–1879). Par draudzes ārstu viņš kļūst 1836. gadā, un 1864. gadā par ieguldījumu tautas veselības aprūpē Krievijas ķeizars viņu ieceļ dižciltīgo kārtā.

Vilhelmam Brēmam ir lieli nopelni lauku iedzīvotāju izglītošanā dažādos ar higiēnu un saimniecības pilnveidošanu saistītos jautājumos. Viņš ir sarakstījis vairākus rakstus latviešu un vācu valodā, kā arī izdevis divas grāmatas: “Padomi, kā no niknākām sērgām un grūtām vājībām izsargāties un kas pašiem jādara ātrās saindēšanās un miesas vainošanās, ko Vidzemē dzīvojot derīgus atradis” un “Mācība, kā var ēkas būvēt no zemes, ko pats par labu un derīgu atradis un uz augstas valdīšanas vēlēšanu tādā vīzē, kā mūsu zemniekiem der”. Šīs grāmatas no vācu valodas latviešu valodā iztulko draudzes mācītājs Ernests Oto Reinholds Girgensons (1833­–1884).

Turaidas pagasta rakstvedis, rakstnieks Pērsietis (1862–1901)

Vēl 20. gadsimta sākumā bakas laupa dzīvību daudziem, to vidū arī Turaidas pagasta rakstvedim, dzejniekam Pērsietim (1862–1901), jeb īstajā vārdā – Kārlim Zemītim. Pildot rakstveža pienākumus, 1901. gada februārī Pērsietis ierodas Rīgā. Tikai vēlāk viņš uzzina, ka nakšņošanas vietā, blakus istabā ir gulējis baku slimnieks. Nepilna mēneša laikā, 39 gadu vecumā, Pērsietis šķiras no dzīves. Baidoties saslimt ar bakām, Persieša pavadīšanā pēdējā ceļā Turaidas kapos piedalās maz cilvēku. Skolotājs Jānis Akmentiņš bērēs ierodas vecās drēbēs, kuras pēc lūgšanu noskaitīšanas esot novilcis un sadedzinājis.

Mērķtiecīga vakcinācija ir panākusi to, ka bakas ir pirmā epidēmiskā slimība, ko mediķi uzskata par uzveiktu. Pēdējais zināmais šīs slimības gadījums reģistrēts 1977. gadā Somālijā.

Mūsdienās pastāv vakcīnas pret daudzām slimībām. Vakcinācija ir viens no efektīvākajiem veselības profilakses veidiem. Tās arī palīdz novērst slimību izplatīšanos kopienā.