Turaidas muzejrezervāts saņēmis dāvinājumu no siguldietes Ivetas Kalaces - skolotāju Rasmas un Elmāra Talču meitas. Rasma Talce (dz. Krauliņa, 1934-2008) bija siguldiete, mācījusies Siguldas vidusskolā, Elmārs Talcis (1928-2001) nācis no Mazsalacas. Abu skolotāju darba gaitas sākušās Rencēnu vidusskolā, un tad turpinājušās Vidrižu vidusskolā, īsu laika periodu Turaidas astoņgadīgajā skolā līdz beidzot 1969. gadā Rasma Talce sākusi mācīt latviešu valodu un literatūru Siguldas astoņgadīgajā skolā. Savukārt skolotājs Elmārs Talcis šajā skolā fiziku un matemātiku mācījis no 1971. gadā. Krājumā iegūtas vairākas grāmatas, dokumenti, tekstilizstrādājumi un neliela izmēra rotaļu mēbelītes.

Skolotājas Rasmas Talces tēvs Jānis Krauliņš 20. gadsimta 30. gados Siguldā uzcēlis ģimenei dzīvojamo māju. Dokumenti sniedz ieskatu celtniecības norisēs, par izziņām, kādas tika prasītas māju būvētājiem, kā piemēram ziņu pieprasījums no Vispārējās apdrošināšanas sabiedrības nelaimes gadījumos. Izziņas par būvniecībā iesaistītajiem strādniekiem tika prasītas arī no Cēsu slimo kases. Šai institūcijai bija nepieciešami algas saraksti par nodarbinātajiem, kas piedalījušies Krauliņu ģimenes mājas celtniecībā. Interesanti, ka par ziņu nesniegšanu likumā noteiktajā laikā, draudēja sods. Tā piemēram Cēsu slimo kases paziņojumā teikts: “Raksta 7 dienu laikā neizpildīšanas gadījumā ziņosim Tautas labklājības ministrijai par Jūsu atteikšanos izpildīt no likuma Jums uzliktos pienākumus pret slimo kasi.” Dokumentam bijis arī pielikums, iespējams aizpildāma veidlapa, kas jānosūta slimo kasei. Krājumā glabājas šāda neaizpildīta Cēsu slimo kases veidlapa, ko muzejam 2014. gadā kopā ar citām savas ģimenes liecībām  dāvinājusi Iveta Kalace.

Tekstilizstrādājumus darinājusi Rasmas Talces māte Herta Krauliņa, kura par siguldieti kļuvusi ap 1930tajiem gadiem, kad apprecējusies ar Jāni Krauliņu. Jaunības gados viņa beigusi Pētera Viļumsona aušanas kursus, un krājuma dokumentu kolekcijā ir apliecība par to beigšanu. Pēteris Viļumsons bija audējs, amatnieks, konstruktors, kas izgudroja jaunu steļļu konstrukciju. Apgūstot aušanu šajās pusautomātiskajās stellēs, pa dienu varēja uzaust vidēji lielu segu. No 1900. gada P. Viļumsons vadīja aušanas kursus un no 1903. līdz 1930. gadam Rīgā izdevis grāmatas par darbu ar šīm stellēm – “Pirmdienas rīts”, “Otrdienas rīts”, “Trešdienas rīts” un “Ceturtdienas rīts.” Grāmatās tika publicēti vairāk par tūkstoti dažādu audumu tehnisko rakstu un iekārtojumu stellēs. Domājams ka balināta lina palags, kas  rotāts ar izšūtu  monogrammu un smalku cauro vīlīti, ir Hertas Krauliņas pašas austs. Mīlestība uz rokdarbiem un liela meistarība nojaušama aplūkojot izšūto veļu, kas darināta no smalka kokvilnas batista auduma, rotāta ar baltiem izšuvumiem izvilkuma darbu tehnikā un iestrādātām rūpnieciski ražotām mežģīnēm. Tāpat kā mainās mode apģērbā, tā  mainās arī mājas un sadzīves kultūra. Ja šodien mūsu guļamistabas izceļas ar minimālismu – nekā lieka, tad vēl 20. gadsimta pirmajā pusē šī telpa tika iekārtota ar skaistiem un gaumīgiem tekstilizstrādājumiem, kas bija apliecinājums saimnieces gaumei, prasmēm un čaklumam. Gulta tika pārklāta ar segu, spilveniem pāri tika uzklāts kāds audums. Tagad krājuma tekstilizstrādājumu kolekcija bagātinājusies ar ļoti smalku divvirzienu izvilkumu darbu tehnikā izšūtu spilvenu pārklāju, kas bagātīgi papildināts ar iešūtām smalkām rūpnieciski darinātām mežģīnēm.

Ar nelielā izmēra rotaļlietām bērnībā, līdz skolas gaitu sākšanai 1941. gadā, spēlējusies Rasma Talce. Šajā komplektā  ir galdiņš, divi krēsli, spoguļgaldiņš un bufete. Mēbelītes darinātas no bērza saplākšņa, stiprinātas gan ar līmi, gan mazām nagliņām. Iespējams, ka tās savai meitai gatavojis tēvs. Spoguļgaldiņa spogulis  laika gaitā ir nosūbējis, kļuvis nespodrs, tam apkārt ir veidots dekoratīvs rāmis. Uz nelielās rotaļu bufetes atveramajām durtiņām arī bijis ierāmēts spogulītis. Līdz šim Turaidas muzejrezervāta krājumā šādu bērnu galda mēbelīšu nebija.

Interesantas ir kādreiz skolēnu vidū tik izplatītās atmiņu burtnīcas, kādas bija vai katrai skolas vecuma meitenei. Rasmas Talces meita muzejam uzdāvinājusi ļoti maza izmēra burtnīciņu, kura salikta kopā no kādas grāmatas lapu baltajām apakšējām maliņām, uz kurām saglabājusies lappušu numerācija. Rasma Talce dzimusi 1934. gadā, viņas skolas gaitu sākums ir pēckara periodā. Iespējams, ka šī burtnīciņa ir liecība par apstākļiem, kad daudz kā trūka, nereti papīra un burtnīcu trūka pat  skolas darbiem. Daudz tukšu lapiņu, bet citās lasāmi naivi novēlējumi, kā piemēram: “Ja gribi, lai dzīve ir pavasars, tad esi pirmais saules stars”. Pāršķirstot šī mazās lapiņas, redzams, ka rakstītājas lielākoties bijušas meitenes, sentimentālās rindiņas papildinātas ar zīmējumiem, kuros dominē skaisti tērpi, par kādiem meitenes varēja tikai sapņot. Kā pretstats lasāms novēlējums: “Ejot skolā katru dienu, Neaizmirstiet ielikt somā, Gudru prātu, čaklas rokas, Lai jums dzīvē labi sokas”, ko papildina zīmējums ar četriem bērniem, no kuriem vienam ap kaklu apsiets sarkanais pioniera kaklauts. Nopietnāka skolas laika liecība ir burtnīca, kurā līnijas grafētas ar slīpu šķērslīniju, lai burti tiktu rakstīti pareizajā slīpumā un Siguldas vidusskolas skolnieka karte.

Padomju perioda liecība ir 1956. gadā izsniegta dzelzceļa mēnešbiļete braucieniem maršrutā Sigulda – Rīga. Biļete ir atverama, neliela izmēra, tipogrāfiski iespiesta uz rozā krāsas papīra. Teksts drukāts krievu valodā.  Uz šī braukšanas dokumenta uzlīmēta neliela īpašnieka fotogrāfija, biļetes cena rakstīta gan ar cipariem, gan vārdiem, noslēgumā paredzēta vieta biļešu kasiera parakstam. Jauniegūtie priekšmeti kopā ar jau iepriekš muzejam dāvinātajiem ir liecības par Siguldas ģimeni, sākot no 20. gadsimta 30. gadiem līdz gadsimta beigām un var noderēt par izziņas un pētniecības materiālu. Aija Dzene Turaidas muzejrezervāta krājuma galvenā speciāliste