Turaidas
muzejrezervāts


Krusta kalns – mazāk zināms ievērojams Siguldas arheoloģijas piemineklis


Siguldas novads ir bagāts ar arheoloģiskajiem pieminekļiem, kas saistīti ar viduslaikiem. Turaidas muzejrezervāta pētnieki  un sadarbības partneri ir devuši nozīmīgu ieguldījumu arheoloģiskā mantojuma izpētē un popularizēšanā.

Siguldas pilsdrupu plāns ap 1680. gadu, fragments. Krusta kalns – attēla kreisajā pusē pirms zemes noslīdeņa – tā izmēri daudz lielāki un forma – apaļāka. Oriģināls – Karaliskajā kara arhīvā, Stokholmā.

Siguldas pilsdrupu plāns ap 1680. gadu, fragments. Krusta kalns – attēla kreisajā pusē pirms zemes noslīdeņa – tā izmēri daudz lielāki un forma – apaļāka. Oriģināls – Karaliskajā kara arhīvā, Stokholmā.

Siguldā, ap 60 m uz ziemeļiem aiz varenajām ordeņpils drupām, uz Gaujas pusi, atrodas Krusta kalns. Kalnam ir visas pilskalna pazīmes – izlīdzināta virsma (plakums), mākslīgi nostāvinātas nogāzes un neliels paaugstinājums – valnis dabīgi apdraudētākajā dienvidu – Siguldas pilsdrupu – pusē. Salīdzinot ar blakus esošajām pilsdrupām, kalns izskatās necils – tā virsma ir 20 x 70 m liela, tā atrodas ap 4 m zemāk par ordeņpils pagalma līmeni.

Krusta kalns, kopā ar pilsdrupām iekļauts Valsts kultūras pieminekļu sarakstā ar vienu, 2139. numuru. Liekas, ka arī senatnē abi divi pieminekļi bijuši cieši saistīti un rakstītos avotos sākotnēji minēti kā “Sigulda” (vācu – Segewold).

Jau Vecākajā Atskaņu hronikā par 13. gadsimta sākumu teikts, ka mestra Venno laikā “uzcelta lepna pils ir Siguldā”. Venno bija Zobenbrāļu ordeņa mestrs no 1204. (?) līdz 1209. gadam. Savukārt Indriķa hronikā 1212. gada vasarā, saistībā ar t.s. Autīnes sacelšanos un cīņām pie Sateseles, hronists min, ka “Ordeņa brāļi iznāca no Siguldas kastelas, ko nesen bija uzcēluši, devās līviem pretī”. Tātad secināms, ka Siguldas pils pirmie nocietinājumi, visticamāk, sākti celt tieši pēc zemju dalīšanas starp Zobenbrāļu ordeni un Rīgas bīskapu 1207. gadā un pabeigti līdz 1209. gadam – mestra Venno valdīšanas laikā. Te gan var runāt tikai par minēto “kastellu” – castellum – kas ir pamazināmā forma vārdam castra, castrum, ar ko viduslaiku latīņu valodā apzīmē stipri būvētu cietoksni. Savukārt kastella ir neliela nocietināta vieta, kurā uzturas karaspēka vienība – šajā gadījumā Zobenbrāļu ordeņa karotāji.

Tiek uzskatīts, ka Siguldas kastella sākotnēji atradusies tagadējās pilsvietas augstākajā – dienvidaustrumu stūrī – no tās saglabājušās pamatu paliekas un atsevišķi fragmenti.

Tomēr pēc 2007.–2009. gada izrakumiem, ko veica Turaidas muzejrezervāts sadarbībā ar Siguldas pašvaldību, blakus pilsdrupām esošajā Krusta kalnā, radās iespēja izvirzīt citu pieņēmumu par Siguldas kastelas sākotnējo atrašanās vietu. Arheoloģiskos izrakumus kalnā izdarīja tāpēc, lai noskaidrotu tā hronoloģiju un vietu apkārtnes vēsturē – agrāk kalns nekad nebija pētīts, jo interesentu uzmanību, protams, vairāk piesaistīja tam blakus esošās, iespaidīgās pilsdrupas. Par Krusta kalnu nebija arī nekādas drošas rakstītas ziņas, bet esošās – bieži arī pretrunīgas – bija nepilnīgas.

Senākos datus par kalnu sniedz zviedru mērnieku ap 1680. gadu zīmēts plāns, kur objekts apzīmēts kā “augsts kalns” bez jebkādas apbūves, bet izmēros – aptuveni uz pusi lielāku virsmu kā mūsdienās. Domājams, ka aptuveni pusi sava apjoma kalns zaudēja noslīdeņa rezultātā (to apliecināja arī izrakumi), visticamāk, 18. gadsimtā, jo V. Tuša 19. gadsimta 20to gadu beigu zīmējumā tas redzams jau atbilstoši mūsdienu izmēriem.

19.gadsimta beigās kalns saukts arī par Aleksandra Kalnu, par godu Krievijas imperatoram Aleksandram II, kurš 1862. gadā apmeklēja Siguldu un kuram kalnā bija izveidota īpaša skatu vieta uz Gaujas senieleju.

Siguldas pilsdrupu plāns 19. gadsimta pirmajā pusē. Zīmējis V. Tušs. Krusta kalns no pilsdrupām kreisajā pusē, augšā, jau atbilst mūsdienu izskatam. Kreisajā pusē zem Krusta kalna iezīmētais apaļais paugurs dabā (vairs?) nepastāv. Zīmējumā Gaujas tecējuma virziens norādīts pretējā virzienā. (No “Livonijas piļu attēli no marķīza Pauluči albuma”)

Siguldas pilsdrupu plāns 19. gadsimta pirmajā pusē. Zīmējis V. Tušs. Krusta kalns no pilsdrupām kreisajā pusē, augšā, jau atbilst mūsdienu izskatam. Kreisajā pusē zem Krusta kalna iezīmētais apaļais paugurs dabā (vairs?) nepastāv. Zīmējumā Gaujas tecējuma virziens norādīts pretējā virzienā. (No “Livonijas piļu attēli no marķīza Pauluči albuma”)

J. Vistuča 1897. gadā izveidotajā ceļvedī “Vadonis pa Vidzemes Šveici” kalns dēvēts arī par “Ķeizara kalniņu”. Turpat minēts, ka “priekš kādiem gadiem te stāvējis liels koka krusts… Tas bijis nolikts kaut kādam pilsmuižas īpašnieka ģimenes notikumam”. Acīmredzot, no tā cēlies kalna pašreizējais nosaukums. Vietējie iedzīvotāji kalnu sauc arī par Karātavkalnu un Miroņkalniņu. Dzirdēts arī, ka te atradusies kulta vieta un bruņinieku kapsēta. Ar to būtu skaidrojamas arī kādreizējās mantraču aktivitātes kalnā.

Izrakumu gaitā tika izpētīta teritorija 180,5 m2 kopplatībā. Senākie atradumi bija bezripas keramikas lauskas (noteica Baiba Dumpe), no kurām četras – švīkātā keramika, droši apliecina senvietas apdzīvotību pat bronzas laikmetā, t. i. jau vismaz 1. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Divi tekstilās keramikas paraugi liecina par laiku no mūsu ēras sākuma līdz 6. gadsimtam, bet četras apmestās keramikas lauskas varētu attiekties gan uz vidējo (4.–8. gadsimts mūsu ērā), gan arī uz vēlo (8.–12. gadsimts mūsu ērā) dzelzs laikmetu. Tātad pirmie kalnu apdzīvoja senie balti – tā dēvētie Gaujas zemgaļi, kuri tur uzturējās aptuveni līdz mūsu ēras 9. gadsimtam. Vairāk senlietu attiecināms uz 11.–13. gadsimtu, kad šeit senos baltus nomainīja somugri – Gaujas lībieši. Par lībiešu apdzīvotību bez uz podnieka ripas darinātās keramikas liecināja atrastā bronzas pakavsakta, gredzens, važiņa, piekariņš u. c.

Izrakumu laukuma ZR stūra akmeņu attīrīšana. E. Jemeļjanova foto, 2008. gads.

Izrakumu laukuma ZR stūra akmeņu attīrīšana. E. Jemeļjanova foto, 2008. gads.

Visvairāk atradumu un celtniecības liecību bija attiecināms uz 13. gadsimta sākumu un tie saistāmi jau ar Zobenbrāļu ordeņa darbību kalnā. No senlietām minams akmeņkaļa kalts, dzelzs apkalumi, kaltas būvnaglas, zirglietas, naži, īlens u.c. kā arī vairāki arbaleta bultu gali.

Pats nozīmīgākais 2007.–2009. gada izrakumu atradums kalnā bija četrstūra plānojuma mūra celtnes pamatu paliekas. Pamati veidoti čaulmūra tehnikā no dabīgiem, neapstrādātiem laukakmeņiem un plienakmeņiem. Pamatu biezums – ap 1,4 metri, tie ierakti ļoti sekli – domājams, tāpēc, ka balstās uz blīvu plienakmens pamatzemi.

Ēkas – “stiprā nama” Z pamati pēc attīrīšanas no A. E. Jemeļjanova foto, 2008. gads.

Ēkas – “stiprā nama” Z pamati pēc attīrīšanas no A. E. Jemeļjanova foto, 2008. gads.

Sienas būvētas precīzi pēc debespusēm, un austrumu siena dienvidu – ziemeļu virzienā bijusi 14,3 m gara, tās pamati bija saglabājušies pilnībā. Diemžēl vairs nav nosakāms austrumu – rietumu virzienā celto sienu sākotnējais garums un līdz ar to – visas celtnes sākotnējie izmēri, nav nosakāms arī tās sākotnējais augstums. Ziemeļu siena bija saglabājusies 7,2 metru, austrumu siena – 6,3 metru garumā. To rietumu daļas kopā ar visu rietumu sienu bija nobrukušas nogāzē. Līdz ar to nav arī skaidrs, vai celtnei bijis kvadrāta vai taisnstūra plānojums. Varēja konstatēt, ka tās iekšpuse bijusi izlikta ar sīku plienakmeņu bruģi. Ēkas pamatu līmenī atrastās 13. gadsimta senlietas – lībiešu ripas keramika, pakavsakta, vācu ienācēju arbaleta iedzītņa bultu gali, kā arī daudzās klostertipa jumta kārniņu (senāko) lauskas u.c. artefakti – norāda, ka celtne būvēta 13. gadsimtā. Tā kalpojusi militāriem mērķiem kā nocietinājuma aizstāvju – zobenbrāļu un, iespējams, arī jaunkristīto lībiešu dzīves un patvēruma vieta – t.s. “stiprais nams”. Sākotnēji nocietinājums varēja būt atradies kalna vidū, tā nogāzes, iespējams, sargāja koka aizsargsiena, kuras paliekas gan netika konstatētas.

Tātad pilnīgi iespējams, ka Siguldas Krusta kalnā atradās pirmais vācu krustnešu pagaidu nocietinājums – kastella, kur zobenbrāļi uzturējās kopā ar jaunkristītajiem lībiešiem – pēc Indriķa hronikas ziņām, priesteris Daniēls jau 1206. gadā šeit pievērsa ļaudis kristīgajai ticībai un veica kristīšanas rituālus. Liekas, ka sākotnēji, iespējams 1207. gadā, zobenbrāļi kopā ar jaunkristītajiem lībiešiem uzbūvēja savu pirmo nocietinājumu kastellu jau nocietinātā lībiešu, bet pirms tam vēl senākā baltu – Gaujas zemgaļu – pilskalnā un izmantoja to kā atbalsta punktu cīņā pret vēl nepakļautajiem un nekristītajiem Gaujas kreisā krasta lībiešiem. Apbūvēt pašreizējo, platības ziņā lielo pilsvietu, sākotnēji varēja būt problemātiski, jo tas bija ļoti darbietilpīgs process un tolaik bija jārēķinās arī ar nekristīto lībiešu pretestību. Lībieši pret krustnešiem izturējās naidīgi, un viņu novada centrs – spēcīgi nocietinātais Sateseles pilskalns – atradās tikai 1,5 km uz ziemeļaustrumiem no jaunceļamā mūra nocietinājuma. Sateseli pēc sīvām cīņām izdevās pakļaut tikai 1212. gadā. Pēc tam ordenis varēja jau netraucēti sākt apbūvēt blakus esošo lielo kalnu un uzbūvēt tur savu iespaidīgo nocietinājumu – Siguldas pili. Tādēļ Krusta kalns, domājams, jau 13. gadsimta beigās zaudēja savu nozīmi – mūra namu nojauca, tā akmeņus un derīgos jumta kārniņus izmantoja blakus esošās pils celtniecībai. Pēc rakstītajiem avotiem, atrastajiem artefaktiem un analoģijām ar netālo Cēsu un Aizkraukles pili, tāda notikumu secība liekas ļoti iespējama. Cēsīs Riekstukalnā ordeņa pirmais nocietinājums arī būvēts iepriekšējo, seno iedzīvotāju – lībiešiem radniecīgo vendu dzīvesvietā, bet Aizkrauklē – seno Daugavas lībiešu pilskalnā.

Izpētes rezultātā ārēji salīdzinoši necilais uzkalns atklājās kā nu jau senākā zināmā dzīves vieta mūsu apkārtnē – īsts Siguldas “šūpulis”. Tajā kārtu pa kārtai atsedzās visa mūsu apdzīvotības vēsture, sākot jau no 1. gadu tūkstoša pirms mūsu ēras, kad šeit dzīvoja pirmie balti. Tad seko 11.–13. gadsimts, somugru – Gaujas lībiešu periods, un pēc tam no 13. gadsimta sākuma – Rietumeiropas krustnešu ienākšanas pēdas. Vēl 17. gadsimtā te dzīvoja cilvēki, ko norāda atrastās monētas. Tātad kalna apdzīvotība iesniedzas aptuveni līdz pat 2,5–3 tūkstošu gadu senatnē. Arī Siguldā un tās apkārtnē atrastie akmens cirvji, attiecināmi uz šo pašu laiku.

Sākot ar 19. gadsimta otro pusi, kalns labiekārtots kā skatu un pastaigu vieta, tur ierīkoti gājēju celiņi un soliņi, kalna virsma nolīdzināta. Arī pēc izrakumiem zeme tika izlīdzināta sākotnējā kalna reljefa līmenī, tikai daži lielāki pamatu akmeņi, tāpat kā pirms izrakumiem, redzami virs zemes un norāda senās ēkas atrašanās vietu.

Egils Jemeļjanovs TMR galvenais speciālists, izrakumu vadītājs

Vairāk: E. Jemeļjanovs “Kur atradās mestra Venno celtā pirmā Siguldas ordeņpils” Latvijas viduslaiku pilis, 8. sējums, LVI apgāds, Rīga, 2014, 132.–144. lpp.

Raksts publicēts mēnešrakstā “Siguldas Avīze”, 2021, aprīlis

    Aktuāli, Aktuāli, Jaunumi, Jaunumi, Publikācijas un raksti, Raksti  

Turaidas muzejrezervāts