Drīzumā klajā nāks jauna grāmata, kas iekļausies Turaidas muzejrezervāta arheoloģiskā krājuma senlietu katalogu sērijā. Jaunais izdevums būs katalogs “Turaidas pils 13.–18. gadsimta koka un metāla trauki un galda piederumi”. Šajā rakstā piedāvājam tuvāk iepazīt arheoloģiskajos izrakumos atrastos vēlo viduslaiku un agro jauno laiku nažus.

Nažu kalējs. Nirnbergas grafiķa Josta Ammana kokgriezums, 1568. gads

Ceturtdaļu gadsimta ilgušajos Turaidas pilsdrupu arheoloģiskajos izrakumos (1976–2000, vadītājs profesors Jānis Graudonis) tika atrasti vairāki simti dzelzs nažu – dažnedažādi veseli vai fragmentāri griežamrīki no vairāk nekā septiņus gadsimtus garā pils apdzīvotības laika. Nazis kopš dzelzs laikmeta ir bieži lietots iedzīves priekšmets, universāls darbarīks un galda piederums, kuru plaši izmantoja mājsaimniecībā un amatniecībā. Viduslaikos un jaunajos laikos gan pieaugušie, gan pusaudži nazi lietoja ik dienas ne tikai maltītes laikā, bet arī pagalmā un dārzā, mežā un ganu gaitās. Pie galda ar lielu nazi šķēlēja maizes kukuļus un ar mazākiem katrs ēdājs nogrieza gaļas gabalus, virtuvē pavāri ar šiem rīkiem mizoja, kasīja, sagrieza dārzeņus un kapāja garšaugus, sadalīja zivis un kautķermeņus, gani ar kabatas nazi grieza vicas, asināja iesmus un darināja stabules, bet vientuļš ceļinieks pie jostas piekārtā makstī līdzi nēsātu duncīti nepieciešamības gadījumā varēja izmantoja kā ieroci aizsardzībai. Daudzie Turaidas atradumi liecināja, ka pils iedzīvotāji ikdienā lietojuši neskaitāmus nažus, kas vai nu nejauši pazuduši, vai salūzuši un aizmesti kā nederīgi. Kas raksturīgs senajiem nažiem?

Nažu sastāvdaļas un formas

Ikviens nazis sastāv no asmens un spala. Asmens ir izkalts no dzelzs, tam vienā malā ir uzasināts šķeltnis jeb griežamā šķautne, bet otra mala jeb mugura ir biezāka un trula, lai pasargātu pirkstus. Lielu nazi ar abpusgriezīgu asmeni var saukt arī par dunci. Spals ir naža kāts jeb rokturis, kas var būt gatavots no dažādiem materiāliem, lai tas ērti iekļautos plaukstā.

Nažus var iedalīt vairākās grupās pēc dažādām pazīmēm. Pēc izgatavošanas veida izšķir viengabala darinājumus, kam asmens un spals ir no viena materiāla, piemēram, pilnībā no metāla, un saliktus nažus ar dzelzs asmeni un cita materiāla spalu. Atbilstoši uzglabāšanas veidam gatavo nažus ar kustināmu vai nekustināmu asmeni. Pirmie ir savāžami jeb salokāmi naži, kam asmeni var ielocīt spalā atstātā spraugā, lai rīku bez iepakojuma ieliktu kabatā. Otrie ir nesalokāmi naži, kurus var uzglabāt ādas makstī vai kārbā. Arheoloģiski atrastos nažus parasti grupē pēc iekātojuma jeb spala piestiprināšanas veida, izdalot iedzītņa un kniedēta spala nažus.

Savāžamais nazis, atrasts Turaidas pils izrakumos. Agra Tabaka foto

Dažādu funkciju naži

Kaut arī senākajiem nažiem ir vairākas atšķirīgas formas, to kādreizējo funkciju noteikt ne vienmēr ir iespējams. Pēc asmens izveidojuma daži pētnieki ir mēģinājuši noteikt, kam rīks lietots. Piemēram, mednieku nazim bija līks asmens vai šķērsis, lai to varētu izmantot kā duramo ieroci. Maizes nazis bija garāks par galda nazi, lai ar to varētu sagriezt lielus klaipus. Gari un plati bija virtuves naži, ar kuriem pirms vārīšanas sadalīja kautķermeņus. Diviem Turaidas atradumiem asmens galā izkalts robojums – varbūt ar tiem tīrītas zivis? Divzobains naža gals un vēl viens robs šķeltnī redzams zivju nazim kādā viduslaiku franču miniatūrā. Tomēr jādomā, ka liela daļa nažu bija daudzfunkcionāli, sevišķi viduslaikos. Tad nazis gandrīz ikvienam bija līdzi nēsājams priekšmets, kas vienlaikus kalpoja kā sadzīvē noderīgs griežamrīks, tā arī ēdamrīks. Turpretī viduslaiku beigās un jaunajos laikos sāka gatavot tādus nažus, kas bija domāti tikai kā galda piederumi. To asmens gals bija nevis smails, bet gan noapaļots, bet garums sasniedza nepilnus 20 centimetrus. Tāda izmēra nazi ir ērti paņemt rokā, lai lietotu saimniecībā, ēdiena sagatavošanā virtuvē vai kā ēdamrīku maltītes laikā.

Turaidas pils izrakumos pavisam atrasti 292 naži, to fragmenti vai tikai asmens daļas. Pēc kādreizējā lietošanas veida starp tiem droši vien bijuši gan amatnieku, gan saimniecības, gan galda naži. Iespējams, ka daļa no Turaidas atradumiem ir darināta Rīgā, kur kopš 14. gs. strādāja specializējušies amatnieki – nažu kalēji. Lai māceklis kļūtu par meistaru, viņam bija jāprot izgatavot triju veidu griežamrīkus – dunci, mednieka un maizes nazi. Tā kā Turaidas nažu kādreizējo funkciju viennozīmīgi noteikt ir grūti, tālāk tos aplūkosim pēc spala piestiprinājuma veida.

Iedzītņa naža sastāvdaļas: 1 – asmens; 2 – iedzītnis; 3 – plecs; 4 – mugura. Daigas Pjatkovskas zīmējums

Iedzītņa naži

Iedzītņa nazim no viena dzelzs gabala ir izkalts gan asmens, gan smails iedzītnis, kuru  iestiprināja koka vai kaula spalā. Iedzītņa naži ir senākie, un Turaidas pilsdrupu izrakumos tie atrasti jau vēlā dzelzs laikmeta lībiešu kultūrslānī. Domājams, ka tos gatavojis vietējais kalējs, jo uzietas vairākas sagataves ar biezu asmeni, kurām vēl nav noplacināts un uzasināts šķeltnis. Lībiešu nazīšu garums ir ap 10 cm, tiem ir īss iedzītnis, šaurs asmens un bieza mugura. Ja vēlā dzelzs laikmeta nažiem asmens nereti pāriet iedzītnī, pakāpeniski sašaurinoties, tad 13. gs. iedzītni no asmens sāka atdalīt pleci – atkāpe vienā vai abās pusēs. Viduslaikos iedzītnis kļuva garāks, asmens – platāks un mugura – plānāka. Par dominējošiem kļuva 14–16 cm gari eksemplāri. Daži Turaidas iedzītņa naži ir krietni lielāki – to garums ir robežās no 22 līdz 29 cm. Varbūt viens lietots kā vienasmens duncis, jo tā smaile ir šaura un slaida. Otrs ir 29 cm garš un tā mugura ir noliekta pret smaili, tāpēc to nevarēja izmantot duršanai. Varbūt tas ir bijis maizes nazis.

Naža iedzītni lielākoties iestiprināja koka spalā, jo tas bija lēts un plaši pieejams materiāls. Vienam Turaidas atradumam iedzītņa gals ir atliekts, kas liecina par tā atlocīšanu un nostiprināšanu, koka spala galā smaili iedzenot pretējā virzienā. Otram nazim spala galā piekniedēta nosedzoša bronzas plāksnīte. Ja iedzītni spalā tikai iebīdīja, tas darba laikā varēja izļodzīties un atdalīties. Tāpēc reizēm izmantots papildu sastiprinājums ar šķidru alvu. Turaidas mūra pilī iedzītņa naži lietoti vēl 16. gs., kad tie pakāpeniski sāka izzust.

Kniedēta spala naži

Kniedēta spala nazis un tā daļas: 1 – asmens; 2 – spala dzelzs vidusplāksne; 3 – spala uzlikas – raga plāksnītes; 4 – kniedes. Daigas Pjatkovskas zīmējums

Kniedēta spala naži sastāv no viengabala dzelzs kaluma – asmens un tā turpinājuma jeb spala vidusdaļas, kurai no abām pusēm piekniedētas koka, kaula, raga vai cita materiāla plāksnītes. Latvijas arheologi secinājuši, ka nažus ar kniedētu spalu Livonijā uz vietas sāka gatavot ap 14./15. gs. miju, un nākamajos gadsimtos tie pamazām nomainīja agrāk lietotos iedzītņa nažus.

Dažiem Turaidas atradumiem saglabājies kniedēts koka spals vai tā paliekas, bet izteiksmīgāki ir rokturi no kaula vai raga plāksnītēm, kas sakniedētas ar divām līdz sešām dzelzs vai bronzas kniedēm. Vienam nazim ir komplicēti veidots rokturis, starp piekniedētām kaula plāksnītēm ievietojot dzintara gabalus. Varbūt tas atvests no Prūsijas, kur ir lielas dzintara atradnes.

Savāžamie naži

Viduslaiku beigās, kad apģērbā sāka iešūt kabatas, pieauga tajās ieliekamu salokāmu jeb savāžamu nažu daudzums. Tiem asmens pamatnē ir caurums kniedei, kas gāja cauri spala augšgalam, saturot kopā roktura sastāvdaļas. Kniede vienlaikus tika izmantota kā locīkla rīka atvāšanai. Daži Turaidas savāžamie naži atrasti atvērtā stāvoklī, bet lielākā daļa – saliektā veidā ar spalā ierūsējušu asmeni. Tie izgatavoti laikā no 16. līdz 18. gs. Kabatas nažu spalu parasti sedz nerotātas kaula vai raga plāksnītes, bet dažu virsmā iegriezts dekoratīvs rūtojums vai slīpas līnijas, vai arī iededzinātas zvaigznītes.

Nozīmīgi savāžamo nažu izgatavošanas centri agrajos jaunajos laikos atradās Francijā. Šveices ziemeļdaļā arheoloģiskajos izrakumos iegūts liels daudzums kabatas nažu, kurus datē ar 17. gs. otro pusi un 18. gs. sākumu, un par to izgatavošanas centru uzskata Sentetjēnu Francijas dienvidaustrumos. Divi Turaidas atradumi ir līdzīgi vienam no publicētajiem Šveices nažiem.

Turaidas nazis ar meistara zīmi – iekaltu bronzas saulīti. Agra Tabaka foto

Meistaru zīmes uz nažiem                                         

Meistara zīme ir sīks, bet būtisks iekalums naža asmens virsmā, kurā redzama kāda ģeometriska vai heraldiska figūra, stilizēts augs vai dzīvnieks, burti vai skaitļi, kas apzīmē konkrēta amatnieka vai darbnīcas darinājumus un līdz ar to garantē izstrādājuma kvalitāti. Nažiem meistaru zīmes parasti ir iekaltas asmens priekšpusē jeb pa kreisi no muguras. Tad zīmes ir labi redzamas, labajā rokā turot nazi ar augšup pavērstu asmens smaili. Zīmes  novietotas tuvu mugurai un pleciem, kur ir asmens biezākā vieta.

Meistaru zīmes atrodamas arī uz Turaidas pils nažiem. Diemžēl daudzas ir tik tikko redzamas, jo dzelzs senlietas ilgstoši atradušās zemē un bija rūsējušas. No Turaidas atradumiem ar iekaltajām zīmēm nepilna trešdaļa ir iedzītņa, vairāk nekā puse – kniedētā spala, viens – metāla spala un divi – savāžamie naži, bet pārējie asmeņi ar zīmēm ir nolūzuši un to kādreizējais roktura veids nav nosakāms. Labi redzamas 20 meistaru zīmes. Tas ir 4–6 mm liels sekls iedziļinājums, kas attēlo burtus, šķiet, K un R, skaitli 5, ģeometriskas figūras – pusloku vai pusmēnesi, zvaigznes, sauli, rombu, vairāku veidu krustiņus. Pārējās meistaru zīmes ir tik neskaidras, ka sākotnējās figūras tajās vairs nav atpazīstamas.

Turaidas nažiem tikai divas meistara zīmes ir iekaltas ar sarkanīgu metālu, šķiet, varu vai tā sakausējumu, kas krasi izceļas uz dzelzs asmens tumšā fona. Jāatzīmē, ka gandrīz pusei no Londonas muzejā glabātajiem arheoloģiskajiem viduslaiku dzelzs nažiem meistaru zīmes ir iekaltas ar krāsaino metālu. Varbūt arī daudziem Turaidas nažiem bijuši krāsainā metāla iekalumi, bet tie izbiruši, priekšmetiem nonākot zemē. Diemžēl līdz šim nevienu zīmi nav izdevies saistīt ar konkrētu meistaru darbnīcu.

Tā kā par Turaidas pils senajiem nažiem viss vēl nav noskaidrots, tad muzeja kolekciju pētniekiem arī nākotnē paveras plašs darba lauks.

Ieva Ose, Turaidas muzejrezervāta galvenā speciāliste

Raksts publicēts mēnešrakstā “Siguldas Avīze”, 2021, aprīlis