Gaujas lībiešu kultūrvēsturiskā mantojuma izpēte ir viena no Turaidas muzejrezervāta pētnieciskajām tēmām, kuras ietvaros liela nozīme ir arheoloģiskajai izpētei.  Gaujas lībiešu kultūras apzināšana, saglabāšana, atspoguļošana ir nozīmīga kopējam stāstam par Latvijas pamattautu – lībiešiem. Arheoloģiskā izpēte mūsdienās balstās uz zinātniskām izpētes metodēm, bet nākas apkopot informāciju un pētīt senlietas, kas atklātas lībiešu senvietās arī agrāk, kad arheoloģija vēl tikai veidojās par zinātnes nozari. Viena no šādām lībiešu senvietām Siguldas pilsētas teritorijā ir Saksukalna senkapi (11.–13. gs.) – valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis nr. 2142. Tā izpēte aizsākās 19. gadsimtā.

1835. gadā, vietējais Lorupes muižas īpašnieks, barons Karls Volfs tika izracis piecus lībiešu kapu uzkalniņus Saksukalna kapulaukā – toreiz tas atradās Balgaļu māju zemē. Atrastās senlietas viņš nodeva Rīgas Senatnes pētītāju biedrības muzejam, un daļa šo senlietu pašlaik ir Latvijas Nacionālā vēstures muzeja kolekcijā. Viens no iespaidīgākajiem atradumiem bija 11. gadsimta zobens, ko uzskata par greznāko šāda tipa zobenu Latvijas arheoloģiskajā materiālā.

Plašākus izrakumus 1839. gadā šajā kapulaukā veica Karls Eduards Napjerskis. Viņa vadībā divu stundu laikā tika izrakti astoņi (!) kapu uzkalniņi. Tādu daudzumu izrakt ļoti īsā laikā varēja tāpēc, ka tolaik pētnieki un viņu nolīgti palīgi tikai izraka bedri uzkalniņa vidū un izņēma senlietas – bieži vien tikai, viņuprāt, labākās. Napjerskis arī sniedzis detalizētu kapulauka aprakstu – pēc viņa ziņām tas aizņēmis gandrīz 1,4 ha lielu platību. 1840. gadā kapulauku turpināja pētīt K. J. Bērs. Viņš atzīmēja, ka kapulaukā pārsvarā ir ugunskapi, par ko liecinot oglītes un kalcionēti kauli. Kapulaukā bijuši vairāk kā 100 kapu uzkalniņu, pašlaik līdz 1,2 m augsti un diametrā līdz ~3–4 m. J. K. Bērs bija savācis lielu kolekciju no savos izrakumos iegūtajām senlietām – Siguldas apkārtnē vien viņš bija atracis 26 senkapus. Savu vākumu viņš 1841. gadā pārdeva Britu muzejam, kur tas atrodas vēl tagad.

1874. gadā vienu uzkalniņu izpētījis Karls Zīvers – Cēsu pils muižas īpašnieks. Drīz pēc tam kapulauks tika nopietni papostīts, Gaujas senlejas krastā uzceļot Bogdanoviča vasarnīcu – vēlāk dēvētu arī par Laurenču vasarnīcu. Tā bija viena no pirmajām greznajām Siguldas koka vasarnīcām. Tās vēja rādītājā attēlotais skaitlis “1879” acīmredzot bija ēkas celšanas gads. Tieši pēc 100 gadiem greznā ēka gāja bojā ugunsgrēkā. Bēdīgi ironiski, jo ēkas nosaukums “Laurenči” bija kā atvasinājums no Sv. Laurencija, kuru uzskatīja kā aizstāvi tieši pret ugunsgrēkiem. Minēto vasarnīcu un tās saimniecības ēkas būvējot, tika nolīdzināti vairāki senkapu uzkalniņi.

1890. gadā kapulaukā izrakumus veica R. Hausmanis, kurš izpētīja trīs kapu uzkalniņus, vienā no tiem konstatējot suņa kaulus – raksturīgu lībiešu vīrieša kapu piedevu.

Vēl 1933. gadā bija saglabājušies ap 100 lībiešu uzkalniņu. Domājams, daļa no tiem tikuši nopostīti arī 20. gadsimta 60to gadu sākumā, būvējot toreizējo Siguldas internātskolas sporta laukumu un no tā uz Gaujas pusi esošās garāžas.

20. gadsimta 60to gadu beigās tika veikti pēdējie arheoloģiskie pētījumi kapulaukā – toreizējais Siguldas novadpētniecības muzejs arheoloģes D. Kleperes vadībā izpētīja divus senkapu uzkalniņus, kuros tika konstatēti ugunskapi. Ugunskapu rekonstrukcijas vairākus gadus bija skatāmas šī muzeja ekspozīcijā.

Kapulauks attiecināms uz 11.–13. gadsimtu, tajā apglabāti Gaujas lībieši. Domājams, apglabātie ir no Sateseles pils un tās apkārtnes, jo citi lībiešu kapulauki Siguldas tuvumā nav zināmi. Arī Turaidā, Gaujas otrā pusē, lielie kapulauki atrodas 2,5–5 km attālumā no galvenās pilsvietas –Turaidas pilskalna.

Mūsdienās Saksukalna kapulauks ir daļēji saglabājies. Esošie uzkalniņi visi ir ar senām, aizmilzušām rakumu bedrēm vidū. Vislabāk tie redzami starp stadionu un bijušo Laurenču vasarnīcas vietu – ejot pa ceļu no skolas uz Gauju, ceļa labajā pusē. Egils Jemeļjanovs, Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists Rakstā izmantoti dati no grāmatām: Jānis Ciglis, Antonija Vilcāne. Johana Karla Bēra kolekcija Britu Muzejā. Rīga, 2012. Ligita Beitiņa (sast.). Baltijas un Baltijas somu senlietas Turaidas muzejrezervāta krājumā 3.gadu tūkstotis pr. Kr. – 13.gadsimta pirmā puse. Katalogs. Rīga, 2015.