istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort

Turaidas
muzejrezervāts


Patiesībā viss atkarīgs no jums pašiem


1994. gada 13. jūlijs. Starptautiskā folkloras festivāla „Baltica – 94” atklāšanas laikā Turaidas pilī. No kreisās Jānis Dripe, Aina Ulmane, Raimonds Pauls.

1994. gada 13. jūlijs. Starptautiskā folkloras festivāla „Baltica – 94” atklāšanas laikā Turaidas pilī. No labās Raimonds Pauls, Aina Ulmane, Jānis Dripe

Sagaidot Starptautisko Muzeju dienu – 18. maiju, kas tiek atzīmēta kopš 1977. gada,  ik gadu visā pasaulē tiek organizētas aktivitātes par noteiktu tēmu. 2021. gada Starptautiskās Muzeju dienas tēma ir “Muzeju nākotne: atgūties un pārvērtēt”. Šāds pārvērtēšanas jautājums aktuāls Latvijas muzejiem bija arī pirms 30 gadiem. Latvijas valsts neatkarības atjaunošana deva brīvību un iespējas, ko muzeji centās savā darbā īstenot, radot jaunas ekspozīcijas un veicinot izpratni par kultūras mantojumu.. Tika organizēta Latvijas Muzeju biedrība, Muzeju direktoru padome, izstrādāts Muzeju likums u.c.

Daudzi jautājumi, kas bija aktuāli muzeja nozarei, toreiz, pirms 30 gadiem, ir svarīgi arī šodien. Tikai tagad īstenojas iecere, ka Rīgas pils būs piemineklis – muzejs. Tāpat kā pirms 30 gadiem aktuāla, ir muzeju speciālistu profesionālā sagatavotība, finansējuma nodrošinājums atbilstoši noteiktajam Muzeju likumā.

Biežs viesis Turaidā, gan pavadot ārvalstu delegācijas, gan piedaloties pasākumos, kā arī iepazīstoties ar muzejrezervāta iecerēm, un darbu bija kultūras ministrs Raimonds Pauls. Aktuāli skan viņa sacītais pirms 30 gadiem intervijā, kas publicēta avīzē “Turaidas ziņas”.

                                                     Patiesībā viss atkarīgs no jums pašiem

Intervija ar LR kultūras ministru ( 1989*; 1990.-1993.) Raimondu Paulu. Intervija publicēta avīzē “Turaidas Ziņas”, Nr.2 (maijs,1991) Intervēja Turaidas muzejrezervāta nodaļas vadītāja Ilze Kisila.

Vai Jums, ministra krēslā sēžot, muzeji ir sagādājuši daudz kreņķu?

Izcīnījos par Rīgas pili. Tiku iztaisīts par bērnu ienaidnieku un nezin par ko tikai tāpēc, ka uzskatu un uzskatīšu, ka šai pilij ir jābūt piemineklim – muzejam.

Bet man ir diezgan labi kontakti ar muzejniekiem. Es nezinu, ko viņi par mani aiz muguras domā. Šinī amatā jau tas krēsls visiem krīt uz nerviem. Tomēr mums ir saprašanās kaut vai tajos punktos, ka muzejnieki ļoti labi, vismaz lielākā daļa, saprot situāciju, kādā mēs dzīvojam, ko mēs varam un ko mēs nevaram.

Muzejs vairāk nekā jebkurš cits ir atkarīgs no valsts dotācijām. Ja tā ir lielāka, viņš dzīvo labāk, ja mazāka – sliktāk. Tā tas ir bijis vienmēr, un par to sūdzas arī tie muzeju darbinieki, kas atbrauc no Holandes, no Dānijas, lai gan viņi dzīvo daudz labāk.Jūs pēc stāšanās ministra amatā apskatījāt lielu daļu Latvijas muzeju. Kāds iespaids Jums radās?

1996. gada 7. maijs. Turaidas muzejrezervātu valsts vizītes laikā apmeklē Lietuvas Republikas prezidents Aļģirds Mikols Brazauskas ar meitu Audroni Usonieni. Viesus pavada Latvijas Republikas prezidents Guntis Ulmanis ar kundzi Ainu Ulmani. No labās Aļģirts Mikols Brazauskas, Raimonds Pauls, Anna Jurkāne, Guntis Ulmanis.

1996. gada 7. maijs. Turaidas muzejrezervātu valsts vizītes laikā apmeklē Lietuvas Republikas prezidents Aļģirds Mikols Brazauskas ar meitu Audroni Usonieni. Viesus pavada Latvijas Republikas prezidents Guntis Ulmanis ar kundzi Ainu Ulmani. No labās Aļģirts Mikols Brazauskas, Raimonds Pauls, Anna Jurkāne, Guntis Ulmanis.

Es uzreiz varu atbildēt. Tur, kur pie muzeja vadības ir cilvēks, kuram tā ir sirdslieta un kurš nestrādā tikai algas dēļ – tur ir viss kārtībā. Es negribētu teikt, ka ideālā kārtībā. Man visi metas virsū – nav telpas, nav tas un nav tas. Bet ir cilvēki, kas arī pie tās pašas nabadzības saved savu māju kārtībā un savu dzīvi atdevuši, saņemot par darbu kapeikas. Uz viņiem jau tā mūsu kultūra balstās.

Tagad viss ir atdots vietējām varām. Es uzskatu tā, ka vietējai varai vajadzētu novērtēt pašai, ko cilvēks ir devis rajonam un pilsētai. Ja viņš ir pelnījis un godīgi nostrādājis, un, labu darbu izdarījis, vajag maksāt viņam, neskatoties ne uz ko. Mums ir tādi cilvēki.

Viena ir šī materiālā puse, bet otra – muzeju darbinieku profesionālā sagatavotība. Pašlaik muzejos strādā visdažādāko specialitāšu pārstāvji, kas mēģina savas zināšanas vairāk vai mazāk veiksmīgi pielāgot muzeja darba vajadzībām. Vai laikā, kad Latvijā paplašinās humanitārās izglītības iespējas, kādā augstskolā savu stūrīti iegūs arī muzejnieki?

Noteikti – jā. Tagad daudz runā par Kultūras akadēmijas veidošanu. Es arī domāju, ka pakāpeniski šeit jārada tāda mācību nozare, kas nodarbojas tieši ar muzeja lietām. Muzeja cilvēkiem ir jābūt ļoti augstas klases speciālistiem. Tā taču ir vesela zinātne. Kaut arī mazs muzejiņš, bet tur var strādāt ļoti interesants un gudrs cilvēks.

Vai varētu būt tā, ka šis rudens jau kaut ko piedāvās izglītības jomā?

Es negribu iemaisīties tajā modeli, ko veido Pēteris Laķis. Atklāti runājot, mēs vēl arī tikai taustāmies.

Bet vai muzejnieku profesionālās sagatavotības virzienā kāds darbojas, vai ir piedāvātas konkrētas idejas, programmas?

Programmu vajadzētu izstrādāt Muzeju metodiskajam centram. Es negarantēju, vai mēs visu šogad paspēsim. Lielākā problēma mums ir pedagogi. Mēs esam drausmīgas problēmas priekšā. Tas attiecas ne tikai uz muzejniekiem, bet arī uz mūziku, mākslu. Naivi ir tie cilvēciņi, kuri domā, ka vai nu es, vai kāds cits paspēs kādos trijos vai piecos gados te kaut ko izdarīt. Absolūti neko. Mēs varam tikai ļaut kaut kam sākt dīgt, attīstīties un vismaz netraucēt viņam augt. To, ko mēs agrāk ļoti, meistarīgi mācējām iznīcināt jau pašā sākumā. Bet ar iniciatīvu jānāk jums pašiem.

2006. gada 16. janvāris. Turaidas muzejrezervātā. 2006. gada 16. janvāris. Turaidas muzejrezervātā. No labās Anna Jurkāne, Māris Sirmais, Raimonds Pauls.

2006. gada 16. janvāris. Turaidas muzejrezervātā. No labās Anna Jurkāne, Māris Sirmais, Raimonds Pauls.

Kāda tā pēc Jūsu vērojumiem ir muzejniekiem savu problēmu risināšanā?

Muzeju darbiniekus es vispār uzskatu par tādiem apsēstiem labā nozīmē. Ir jums ļoti droši cilvēki. Teiksim, Radziņkundze, kas nāk ļoti neatlaidīgi un valdonīgi. Es jau kad viņu redzu, iedzeru tableti, lai varētu būt tāds stabils un mierīgs. Tas, protams, humors. Jums ir gudra sieviešu kompānija, vīriešu maz. Mēs vienmēr cenšamies nākt pretī, cik varam.

Pagājušā gadā Jūs Muzeju dienā Brīvdabas muzejā teicāt tā: kad es beigšu ar operu, tad ķeršos pie muzejiem. Ko Jūs tobrīd domājāt un vai tagad Jūs domājat to pašu?

Skaidrs ir viens, ka viss ir jāsaved kārtībā. Pirmais būtu muzeja darbinieks, tūlīt ir telpas, tālāk seko šīsdienas tehnika – datori u.t.t., lai nebūtu jāmeklē fondi kaut kur pa bēniņiem, lai viss ir ieprogrammēts, viegli pārskatāms, atrodams. Mums ir pilni pagrabi, ko neviens neredz. Un šo to vajadzētu pārskatīt, vai nepārspīlējam ar savu darbību. Mēs bieži vien tā saķeram, sagrābjam kaut ko, mēģinām atvērt uz kaut kādām jubilejām, taisām memoriālas mājas pa galvu, pa kaklu, atklājam, gudri nodziedam, norunājam, un pēc tam tā māja paliek tukša… Neviens te nerunā par Brakiem, par Raiņa piemiņu, par Krišjāni Baronu…

Jūs esat Pierīgā audzis. Vai jums puikas gados bija kāds iemīļots muzejs?

Ziniet, es dzīvoju Iļģuciemā, un mums nebija līdz muzejiem. Mums bija strādnieku dzīve. Mums bija blakus aerodroms, un karš bija, un ieroči bija, un, spridzināja, un bērni gāja bojā. Iļģuciemam ir Spilve blakus. Tā ir tāda drausmīga vieta. Te nevarēja prasīt no mūsu vecākiem, lai viņi vestu mūs uz kādiem muzejiem vai kaut ko tamlīdzīgu. Tie bija vienkārši strādnieka cilvēki. Bet viņi daudz ko labu mums iemācīja. Dievs dod, lai visi to izdarītu, ko viņi izdarīja, nebūdami izglītoti, dažas klases beiguši, kā mana māte.

2006. gada 16. janvāris. Turaidas muzejrezervātā. No labās Raimonds Pauls, Anna Jurkāne.


2006. gada 16. janvāris. Turaidas muzejrezervātā. No labās Raimonds Pauls, Anna Jurkāne.

Un tagad Jums ir kāds muzejs, kuram tā ļoti sirds stāv klāt?

To es nedrīkstu teikt. Man ir jālavierē. Bet Rīgas pili gan es savā mūžā gribētu redzēt kā vienotu veselu pieminekli – muzeju.

Ko Jūs gribētu pateikt muzejniekiem viņu svētkos?

Kopīgi centīsimies pārdzīvot grūto laiku. Nenodosimies liekām emocijām, nebļausim, nekliegsim – mums vajag to, mums vajag to. Mēs zinām visu, kas ir vajadzīgs, un arī jūs to zināt. Bet jārēķinās ar situāciju, kādā mēs dzīvojam pašlaik. Kas attiecas no valdības puses, cik nu būs iespējas, tad naudiņu dabūsim. Bet faktiski jau no jums, muzeju darbiniekiem, ir atkarīgs viss, kā jūs strādāsiet. Nedrīkst tā pamest, atmest ar roku – beigas, viss grimst, šodien ir tāda mode – ai, nekas nebūs – Pastardiena. Es apbrīnoju tos jaunos zemniekus, kas ņem zemi un kā kurmji rokas atkal zemē iekšā, sāk no jauna. Viņu nav daudz, bet viņi ir. Mums vajag no viņiem arī mācīties. Es uz jums paļaujos. Jums ir daudz ļoti labu cilvēku, un tie jau noregulēs visus tos jautājumus.

*1989.g. Latvijas PSR kultūras ministrs.

Pārmaiņas muzejos un arī Turaidas muzejrezervāta izveide bija laiks, kad kultūras nozari vadīja kultūras ministrs Raimonds Pauls, un viņam Muzeju svētkos sakām paldies par atbalstu, izpratni un “pleca” sajūtu.

Turaidas muzejrezervāta direktore
Anna Jurkāne

    Aktuāli, Aktuāli, Jaunumi, Jaunumi