istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort

Turaidas
muzejrezervāts


PIEMINOT 1941. GADA MASVEIDA DEPORTĀCIJU


Šogad 14. jūnijā aprit astoņdesmit gadu, kopš pirmajām masu deportācijām no Latvijas. Baltijas valstu pamatiedzīvotāju izsūtīšanu uz mazapdzīvotiem un attāliem PSRS rajoniem padomju represīvie orgāni uzsāka tūlīt pēc šo valstu iekļaušanas PSRS, un regulāri turpināja līdz 20. gadsimta 50. gadu beigām.
Pirmā lielākā deportācija notika 1941. gada jūnija vidū – galvenokārt vienas nakts laikā – 14. jūnijā. Akcijas mērķis bija salauzt jebkādu pretošanos padomju okupācijai. To centās panākt nevis vēršoties pret konkrētiem padomju okupācijas režīma pretiniekiem, bet pēc formāliem kritērijiem – sociālā piederība, agrākā politiskā un profesionālā darbība u.tml.  “Pretpadomju elementu” grupā tika ieskaitīti “kontrrevolucionāro” partiju un sabiedrisko organizāciju biedri, agrākā valsts varas aparāta augstākie ierēdņi, pārstāvji, policisti, virsnieki, fabrikanti, tirgotāji, namīpašnieki, lielie zemes īpašnieki u. c. 1941. gada deportācijas upuri pārsvarā bija pilsētnieki.

Turaidas pagastā 1941. gada represijas skāra divas kuplas ģimenes, kopā piecpadsmit cilvēkus, kuri tika izvesti no trijām lauku saimniecībām.
No Dzirnkalnu mājām izveda Rozenu ģimeni septiņu cilvēku sastāvā: septiņdesmit gadus veco Rozenu Emīliju, viņas trīsdesmit trīs gadus veco dēlu – vīru spēka gados – Voldemāru ar viņa sievu Zentu. Kopā ar ģimeni izvesti Voldemāra un Zentas pieci bērni: 8 gadus vecais Uldis, 7 gadus vecā Skaidrīte un trīsgadīgie Valdis un Aina (iespējams – dvīņi). Ģimene nometināta Krasnojarskas novada Kazačinskas rajonā.  
Ģimenes vecāmāte Emīlija visticamāk atbrīvošanu nesagaidīja. Zināms, ka ģimenes māte Zenta atbrīvota 1956.  gada decembrī un tobrīd divdesmit trīs gadus vecā Skaidrīte un deviņpadsmit gadus sasniegusī Aina atbrīvotas vienā dienā 1957. gada 3. maijā.  Par tālāko ģimenes likteni pagaidām ziņu nav.
No Jaunbramaņu mājām izvesti 54 gadus vecie vīrs un sieva Rūdolfs un Jūlija Vītoli.

Rudzīšu saimnieku Vītolu dzimta 1927. gadā. Pirmajā rindā no kreisās: meitas Anna, Matilda un viņas vīrs Pēteris Pētersons, meita Emma. Otrajā rindā no kreisās: dēls Jānis ar sievu Annu, tēvs Kārlis Vītols, māte Anna Vītola, vedekla Jūlija un dēls Rūdolfs.

Rudzīšu saimnieku Vītolu dzimta 1927. gadā. Pirmajā rindā no kreisās: meitas Anna, Matilda un viņas vīrs Pēteris Pētersons, meita Emma. Otrajā rindā no kreisās: dēls Jānis ar sievu Annu, tēvs Kārlis Vītols, māte Anna Vītola, vedekla Jūlija un dēls Rūdolfs.

No Rudzīšu mājām izveda Vītolu ģimeni – trīsdesmit septiņus gadus veco māju saimnieku Jāni un viņa sievu Annu, kā arī viņu bērnus: 12 gadus veco Birutu, desmitgadīgo Jāni, astoņus un sešus gadus vecos Edīti un Daini.
Muzejrezervāta krājumā glabājas Vītolu dzimtas pēcteča vēstures zinātņu doktora Andra Caunes atmiņu pieraksts par viņa ģimenes senčiem Turaidas pagastā. Šodien publicēsim tikai tos izvilkumus, kas attiecas uz 1941. gada traģiskajiem notikumiem.

“Pirmais no Vītoliem, kurš pārnāca dzīvot uz Turaidu no netālajiem Nurmižiem, bija Kārlis Vītols (1859-1930). Vēl dzīvojot Nurmižos, Kārlis apprecēja sievu Annu un 1887. gadā viņiem piedzima dēls Rūdolfs un 1891. gadā meita Emma.  “Uzzinot, ka Gaujas pretējā krastā Turaidas barons Kampenhauzens meklē jaunu rentnieku lielajām „Rudzīšu” mājām, Kārlis ar sievastēva atbalstu uzņēma šīs mājas uz renti. Tolaik „Rudzīši” bijuši ļoti nolaistas mājas ar noplicinātu un neauglīgu zemi, jo iepriekšējie rentnieki pārāk bieži mainījušies. Neviens tur nevarējis un negribējis ilgi dzīvot. Pirms viņiem «Rudzīšos” desmit gadu laikā bijuši 7 rentnieki.

Vītoli «Rudzīšos” pamazām iekopuši tīrumus un izveidojuši kuplu ganāmpulku –  kūtsmēslu devējus. Rente gan bijusi augsta – 250 rubļi gadā. Sviests tajā laikā tirgū maksājis 30 kapeikas mārciņā. Naudu Vītoli ieguvuši, galvenokārt audzējot linus. Pārnākšanas gadā uz «Rudzīšiem” Vītoliem piedzima dēls Augusts (1894), pēc tam 1897. gadā meita Matilda, 1902. gadā vēl viena meita Anna un 1904. gadā dēls Jānis. Turaidas muiža saviem zemniekiem mājas nepārdeva dzimtīpašumā, bet tikai izrentēja. Nodibinoties Latvijas valstij, pēc 1920. gada agrārreformas zemnieki – ilggadīgie rentnieki savas mājas ieguva īpašumā. Tajā laikā arī Kārlis Vītols, būdams «Rudzīšu” rentnieks jau divdesmit sešus gadus, savas iekoptās mājas saņēma īpašumā no valsts. Kopā ar piešķirto mežu un Braslas līču pļavām «Rudzīšu” zemes platība bija pāri par 100 hektāru. Pirmā pasaules kara gados saimniecība necieta.

Visas trīs meitas savu tēvu Kārli Vītolu atcerējās kā labu un rūpīgu savu māju saimnieku, čaklu un strādīgu, kas pats aizvien piedalījās visos lauku darbos un nekad savas darba stundas neskaitīja. Nesmēķējis, bijis nedzērājs, kluss, godīgs un ļoti taisnīgs. Baznīcā pats regulāri nav gājis, tikai kopā ar mājas saimi lielajos svētkos, bet visi bērni pēc tā laika paražas ir kristīti un iesvētīti. Aizliedzis saviem bērniem bučot roku baronam un mācītājam. 1905. gadā nekāds aktīvists nav bijis, bet piedalījies dažās sapulcēs un ievēlēts revolucionāru komitejā. Kad ieradusies soda ekspedīcija, izsaukts uz Siguldu, kur viņam piespriests pēriens. Atnācis mājās ar asiņainu muguru. Pēc tam vairs negājis kopējā pirtī, lai citiem nebūtu jārāda sava rētainā mugura. Miris 1930. gadā no kuņģa vēža, apglabāts Turaidas kapos.

Albūma lapa. Fotogrāfija apakšā labajā pusē: Vītolu dzimta mātes Anna Vītolas 70 gadu jubilejā 1934. gadā. Otrajā rindā no kreisās: Pēteris Pētersons, Rūdolfs Vītols ar sievu Jūliju, Jānis Vītols ar sievu Annu, Anna Caune (dz. Vītola) ar vīru Voldemāru Cauni. Pirmajā rindā no kreisās: Emma Vītola, Rudzīšu vecā saimniece māte Anna Vītola, klēpī tur dēla meitiņu Edīti, Matilda Pētersone (dz. Vītola), klēpī tur dēlu Uldi. Priekšā zemē sēž Jāņa bērni – dēls Jānītis un meita Biruta.

Albūma lapa. Fotogrāfija apakšā labajā pusē: Vītolu dzimta mātes Annas Vītolas 70 gadu jubilejā 1934. gadā. Otrajā rindā no kreisās: Pēteris Pētersons, Rūdolfs Vītols ar sievu Jūliju, Jānis Vītols ar sievu Annu, Anna Caune (dz. Vītola) ar vīru Voldemāru Cauni. Pirmajā rindā no kreisās: Emma Vītola, Rudzīšu vecā saimniece māte Anna Vītola, klēpī tur dēla meitiņu Edīti, Matilda Pētersone (dz. Vītola), klēpī tur dēlu Uldi. Priekšā zemē sēž Jāņa bērni – dēls Jānītis un meita Biruta.

No Vītolu sešiem bērniem trīs gājuši pilsētas skolās. Meita Emma (19.09.1891 – 19.09.1981) pabeidza Rīgā Viļa Olava komercskolu, studēja Maskavā A. Šaņavska universitātē un pēc Pirmā pasaules kara Rīgā beidza Angļu institūtu. Viņai bija tuvs jaunības draugs, kas 1915. gadā kļuva par virsnieku un krita frontē. Pēc kara Emma savu ģimeni vairs neizveidoja. Strādāja ilgus gadus Rīgā, Šoseju un zemes ceļu departamentā par grāmatvedi. Bija korporācijas “Varavīksne” viena no dibinātājām, ilggadīga filistre.

Vītolu otrais dēls Augusts (13.09.1894.-23.10.1922.) jau bērnībā izlasīto grāmatu iespaidā sapņoja kļūt par jūrnieku. Vēl pusaudzis būdams, vecākiem neko nesakot, paņēmis maizes kukuli un kājām devies uz Rīgu, kur ostā uz kāda kuģa salīdzis par kuģa puiku. Vēlāk beidzis Mangaļu jūrskolu. Aizgāja bojā 1922. gadā, kad vētrā pie Akmeņraga nogrima burinieks “Karalis”.

Meita Anna (3.02.1902.-19.10.1963) pēc draudzes skolas beigšanas 1915. gadā sāka mācīties Cēsu ģimnāzijā. Vēlāk aizbrauca pie vecākās māsas Emmas uz Maskavu, kur ģimnāziju pabeidza. Atgriezusies Latvijā, iestājās pedagoģiskajos kursos un visu mūžu nostrādāja par pamatskolas skolotāju (Ilūkstē, Reņģē, Rīgā). 1933. gadā apprecējās ar gleznotāju Voldemāru Cauni. Viņu ģimenē trīs bērni – Ilze (1936), Andris (1937), Māra (1939).

Rudzīšu mājas 1936. gadā. Foto – Voldemārs Caune

Rudzīšu mājas 1936. gadā. Foto – Voldemārs Caune

Vītolu vecākais dēls Rūdolfs (12.05. (vec.st.) 1887. – 1942.) un jaunākais Jānis (1904-17.09.1942) izvēlējās palikt zemnieki un pēc draudzes skolas izglītību neturpināja. Rūdolfs par sievu paņēma netālu esošo “Saliņu” māju saimnieku vienīgo bērnu –  meitu Jūliju (1887-1942), bet Jānis – “Barģu” mežsarga meitu Annu Karlsoni (1902 – ap 1985). Rūdolfa ģimenē bērnu nebija. Jānim ar Annu piedzima četras atvases – Biruta (1929-2015), Jānis (1931), Edīte (1933) un Daina (1935). Pēc tēva nāves Rūdolfs ar Jāni mantoja “Rudzīšu” mājas, sadalot lielo zemes platību uz pusēm. Izcērtot mežu un pārdodot kokmateriālus, radās nauda jaunas, lielas dzīvojamās mājas celtniecībai, kurā katrai no jauno saimnieku ģimenēm tika atdalīts savs mājas gals ar atsevišķu dzīvokli. Pēc dažiem gadiem, kad Jūlija mantoja “Saliņu” mājas, tās tika pārdotas un Rūdolfs ar Jūliju nopirka “Bramaņu” (Jaunbramaņu) mājas aiz Inciema, šosejas malā. Rūdolfu Turaidas pagasts vairākkārt ievēlēja pagasttiesā un arī par pagasta vecāko. Savu “Rudzīšu” mājas daļu viņš norakstīja brāļadēlam Jānītim, lai tas kādreiz varētu kļūt par visu lielo “Rudzīšu” māju saimnieku.[…] 1941. gada 14. jūnijā izsūtāmo sarakstā atradies arī “Rudzīšu” vecās saimnieces Annas Vītolas vārds, kurai toreiz sākās jau septiņdesmit astotais  mūža gads. Kopā ar dēla ģimeni viņa iesēdināta smagajā automašīnā un aizvesta uz Siguldu. Tur vecajai “Rudzīšu” saimniecei palicis slikti ar sirdi. Kā man vēlāk stāstīja māte, starp arestētājiem bijis arī kādreizējais “Rudzīšu” kalps, kas pierunājis pārējos, lai veco māti atlaiž mājās, jo viņa esot bijusi laba un taisnīga saimniece, kas aizvien rūpējusies par savu kalpu saimi. Piezvanīts viņas meitai Matildai uz “Kraujām”, lai brauc pakaļ slimajai mātei. Pārvesta mājās, vecā saimniece pamazām atlabusi un nodzīvoja “Rudzīšos” vēl sešus gadus. Visus kara gadus “Rudzīšu” zemi kopa viņas meita Matilda ar savu vīru.

Vītolu dzimtas kapi Turaidas kapsētā. 2021. gads

Vītolu dzimtas kapi Turaidas kapsētā. 2021. gads

No Sibīrijas savus mazbērnus vecāmāte sagaidīja atpakaļ 1946. gadā, bet savas acis uz mūžu aizvēra jau nākamajā 1947. gadā. Tomēr viņa neko neuzzināja par abiem dēliem Jāni un Rūdolfu, kuri bija šķirti no ģimenēm un miruši soda nometnēs jau 1942. gada vasarā. Viņa aizvien domāja, ka dēli ir dzīvi.

Pienāca 1949. gada 25. marts, un atkal uz Sibīriju izsūtīja Annu Vītolu, kura puslegāli bija atbraukusi uz Latviju 1947. gadā, ar visiem četriem bērniem, kas Latvijā bija pavadījuši tikai nepilnus trīs gadus. 1957. gadā no izsūtījuma Latvijā kopā ar māti atgriezās tikai Biruta un Daina, bet Jānis un Edīte palika dzīvot Sibīrijā. Viņu māte Anna mirusi Latvijā 20. gs. 80. gados.”

Tālāk atmiņu pierakstā autors stāsta par dzimtas locekļu tālāko dzīves gājumu, raksturojot arī ģimenes likteņgaitas 1949. gada deportācijās.

Sagatavoja galvenā krājuma glabātāja Līga Kreišmane

    Aktuāli, Aktuāli, Jaunumi, Jaunumi, Raksti, Raksti par krājumu