Turaidas
muzejrezervāts


Turaida – Vidzemes Šveices sirds – 19. gadsimta avīžu ziņās


Turaidas pilsdrupu pagalms – skats no dienvidiem. Zīmējis K.J.E. Ungerns-Šternbergs 1810. gadā; vēlāk reprodukcija uz pastkartes.

Turaidas pilsdrupu pagalms – skats no dienvidiem. Zīmējis K.J.E. Ungerns-Šternbergs 1810. gadā; vēlāk reprodukcija uz pastkartes.

Turaida ar vecajām pilsdrupām un augsto torni, kā arī skaistajiem skatiem uz gleznaino Gaujas ieleju jau kopš 18. gs. otrās puses ir populārs tūrisma objekts, bet par iecienītu apskates punktu tā kļuva pakāpeniski. Kas divsimt līdz simt trīsdesmit gadu senā pagātnē ekskursantus vilināja uz Turaidu? Digitāli šķirstot vecos laikrakstus Latvijas Nacionālās bibliotēkas portālā periodika.lv, var uzzināt par toreizējā apkārtnes poētiska nosaukuma saistību ar Šveici, kā arī domās iztēloties kādreizējo ceļojumu jaukumus un grūtības.

Vidzemes Šveices nosaukuma rašanās un nozīme

Domājams, ka apzīmējums Vidzemes Šveice radies 18. gs. beidzamajos gadu desmitos, kad romantikas laikmetā izglītoti ļaudis, tai skaitā mākslinieki, sāka senu pilsdrupu un dabas pieminekļu apceļošanu. 2018. gadā publicētajā grāmatā “Turaidas muižas Šveices māja” autori Ina Līne un Dainis Bruģis norāda, ka Vidzemes Šveices (vāciski Livländische Schweiz) vārds pirmo reizi lietots E. A. I. Truharta ceļvedī pa Vidzemi, kas iznācis 1804. gadā.

Nedaudz vēlāk nosaukums “Vidzemes Šveice” sastopams Siguldas apkārtnes aprakstos, kas publicēti Rīgā iznākušās avīzēs un mēnešrakstos. 1835. gada maija vidus literāra mēnešraksta numurā (Literarischer Begleiter des Provinzialblattes, 16.05.1835) ziņots, ka Kurzemes literatūras un mākslas biedrības sēdē Sēlpils mācītājs Kristians Stenders esot nolasījis ceļojuma piezīmes par ekskursiju uz Vidzemes Šveici un tās apkārtni. Diemžēl nekas no braucēja iespaidiem nav publicēts. Dažus gadus vēlāk populārzinātniskā rakstā par Vidzemes fosilijām īpaši izcelta daba Gaujas un tās pieteku krastos, norādot, ka krāšņā senleja ar augstām, stāvām nogāzēm Turaidas un Krimuldas apkārtnei esot devusi Vidzemes Šveices vārdu (Inland, 09.08.1839). Kāda Rīgas avīze 1862. gadā publicējusi garāku ceļojuma aprakstu, kurā minēts, ka Vidzemes Šveice ar Gaujas augstajiem krastiem atgādinot Saksijas Šveici, kur augšpus Drēzdenei paceļoties līdzīgas smilšakmens klintis Elbas krastos (Rigasche Stadtblätter, 21.06.1862).

Skats no Turaidas baznīcas kalna uz liepu aleju, kas ved uz pilsdrupām. Zīmējis K.J.E. Ungerns-Šternbergs 1829. gadā; vēlāka reprodukcija uz pastkartes.

Skats no Turaidas baznīcas kalna uz liepu aleju, kas ved uz pilsdrupām. Zīmējis K.J.E. Ungerns-Šternbergs 1829. gadā; vēlāka reprodukcija uz pastkartes.

 Kā 1871. gadā rakstīja vācu valodā iznākusī “Rīgas Avīze”, kalnainās Šveices daba uzskatīta par klasiski skaistu ainavu pirmparaugu, tāpēc par “Šveicēm” nodēvēts ne viens vien gleznains apvidus Vācijā un arī Baltijā (Rigasche Zeitung, 25.09.1871). Citā laikraksta numurā uzsvērts, ka kalnainā ainava Turaidas un Krimuldas apkārtnei devusi Vidzemes Šveices, bet Abavas ielejai – Kurzemes Šveices nosaukumu (Rigasche Zeitung, 08.08.1885).

Lielākoties 19. gs. avīzēs par Vidzemes Šveici sauca tikai Gaujas senleju pie Turaidas jeb Siguldas, Krimuldas un Turaidas tuvāko apkārtni abos upes krastos. Lejpus Siguldai robeža esot jāvelk apmēram sešu verstu attālumā pie Lorupes, kur augstās klintis izzūd un tālāk līdz jūrai Gauja plūst pa līdzenumu (Inland, 23.-30.01.1856). Augšpus Turaidai kā Vidzemes Šveicei piederīgi un vienlaikus apciemojami avīzēs vēl reizēm minēti Nurmiži un Līgatne. Tikai atsevišķu rakstu autori aizrāda, ka par Vidzemes Šveices sākumu jeb ziemeļu robežu vajagot uzskatīt Cēsis, jo Gaujas krasti esot gleznaini lielā daļā tās tecējuma (Inland, 08.10.1846; Rigasche Zeitung, 03.08.1860).

Dabas bagātības un romantiskā ainava

Vidzemes Šveices dabas bagātības laikrakstos uzsvērtas vairākkārt. 1839. gadā vācu nedēļrakstā (Inland, 09.08.1839) iespiests Tērbatas doktora A. Hika (Hueck) apcerējums par Vidzemē atrastām fosilijām. Īpaša uzmanība pievērsta Gaujas apkārtnei dziļās senlejas posmā, kur vērojamas augstas, stāvas nogāzes. Autors norādījis, ka ģeoloģiskā ziņā Gaujas krasti Vidzemē izraisot vislielāko interesi. Stāvās dzeltenā smilšakmens klinšu sienas, kas visaugstāk paceļoties pie Siguldas, vietām izvagojot sarkanīgas dzelzs ieslēgumu dzīslas, zemē sastopami dažādu nokrāsu māla slāņi, bet Krimuldas tuvumā Gaujmalas alu sarkanajās smiltīs esot atrodami pārakmeņojušās aizvēsturisku augu un dzīvnieku atliekas.

Gaujas kreisajā krastā Siguldas pusē zemē bija konstatētas bagātas kaļķamens atradnes, kas vietām gulēja tikai trīs pēdu dziļumā un deva viegli iegūstamus izejmateriālus celtniecībai (Rigasche Zeitung, 16.05.1887). Viduslaikos šis derīgais izraktenis izmantots Siguldas pils mūrēšanai un kaļķu dedzināšanai, lai gatavotu javu Gaujas krastos celtajām pilīm un baznīcām, bet 19. gs. zemes īpašnieki priecājās par viegli iegūstamo izejmateriālu, kas ienesa labu papildus peļņu.

Plašāks apraksts par Vidzemes Šveices dabu iespiests 1856. gada sākumā (Inland, 16.01.1856). Autors apjūsmo vijīgo Gaujas straumi un krāšņo ieleju, kuras krastos augot visdažādākie koki – vīksnas un gobas, oši un ozoli, liepas un melnalkšņi. Ceļotājam tumšo mežu takas radot nelielu grūtsirdību, jo tikai reizēm starp zaļo lapotni pavīdot kāda sarkanas klints siena. Uzsvērts, ka Vidzeme ar gandrīz neskarto dabu krasi atšķiroties no biezi apdzīvotās Harcas un Tīringas meža Vācijā, kur dziļo ieleju nogāzes blīvi aizpildot apbūve – viens ciems blakus otram, viena pilsētiņa aiz otras. Toties Gaujas senlejas krastos apdzīvoti esot tikai Turaidas, Krimuldas un Siguldas muižu centri. Kā izcili skatu punkti izcelta Turaidas pils terase un Krimuldas pils paviljona vieta. No tiem esot redzami veseli pieci gleznaini Gaujas līkumi, kas lokoties tuvāk gan vienam, gan otram krastam, un ik pa brīdim vienmuļo zaļumu pārtraucot dzeltenu smilšu sēres vai sudrabaini mirgojoša ūdens virsma. Skatoties no Krimuldas puses, kreisajā malā virs koku galotnēm paceļoties Turaidas vecais sarkanais tornis, bet labajā pusē melanholisku noskaņu vairojot Siguldas pilsdrupu mūri upes pretējā krastā.

Cita avīžraksta autors 1860. gada gadumijas numurā poētiski aprakstījis savus vasaras vērojumus un ieteicis, kādā apgaismojumā vislabāk iepazīt Vidzemes Šveices krāšņos dabas skatus. No rīta ceļotājam esot jāapmetas Siguldas pusē, lai vērotu saules gaismas apspīdēto Krimuldas kalnu, pēcpusdienā no Krimuldas pils jumta varot priecāties par skatu uz Turaidu, Siguldu un Gaujas tecējumu līdz Lorupei, bet vakarpusē pirms saulrieta no Turaidas augstumiem paveroties brīnišķīgs skats uz vijīgās Gaujas septiņiem līkumiem. Klusos vasaras vakaros, kad nekust neviena koka lapa, vajagot izbaudīt vientulības stundu Turaidas pilsdrupās, vērojot Gaujas tecējumu un baudot lakstīgalu pogošanu (Rigasche Zeitung, 31.12.1860).

Toties pavisam bez romantikas ir Vidzemes Šveices 1888. gada pavasara ziņas, kas publicētas Rīgas avīzē (Rigasche Zeitung, 28.04.1888). Gaujā pie Krimuldas tā gada 20. martā lūzis ledus, upe izkāpusi no krastiem un izcēlušies pamatīgi plūdi. Tik mežonīgu straumi neatcerējušies par vecāki ļaudis, kas bija pieraduši pie Gaujas gultnes regulārām izmaiņām. Esot pamatīgi izskaloti krasti un upē iebrukuši lieli zemes gabali. Pie Turaidas pils kādreiz esot bijis ezers, starp to un Gauju pacēlies pakalns ar resniem, mūžveciem ozoliem. Topavasar izskalotas visu veco milžu saknes un stumbri iegāzušies straumē.

Turaidas pilsdrupu pagalms – skats no dienvidiem.

Turaidas pilsdrupu pagalms – skats no dienvidiem.

Apkārtnes pievilkšanas punkts – Turaidas pilsdrupu tornis

Lielākā daļa Vidzemes Šveices apmeklētāju devās aplūkot Turaidas pilsdrupas, un garākajos aprakstos neiztrūkstoši minēts augstu virs koku galotnēm redzamais viduslaiku tornis. Kad 1852. gada Vasarsvētku vakarā dziedātāju pulks bija izgaismojis Turaidas pilsdrupu lielo apaļo torni, tas tiešām esot radījis pārsteidzošu efektu (Rigasche Stadtblätter, 22.05.1852). Kādus gadus vēlāk Vasarsvētku dienā tuvojies negaiss, un sapulcējušies viesi vērojuši dabas veidotu kontrastiem bagātu izrādi, kad uz tumšo padebešu fona kolorīti izcēlušās Turaidas sarkanā torņa drupas, kuras apzeltījuši atsevišķi cauri mākoņiem izlauzušies saules stari (Rigasche Zeitung, 12.06.1869).

Gandrīz nekad tornis nav aprakstīts sīkāk, jo tolaik tajā uzkāpj nebija iespējams. Tomēr vienreiz plašāks apraksts ievietots Rīgas pilsētas vācu nedēļraksta vairākos turpinājumos 1862. gada vasarā (Rigasche Stadtblätter, 21., 28.06.1862). Tuvojoties Gaujai, braucējs vispirms virs koku galiem ieraugot Turaidai baznīcas torni, tad muižas ēku sarkanos dakstiņu jumtus, līdz ceļa malā skatu piesaistot šveiciešu stilā celta māja ar galeriju visapkārt un izvirzītu lubiņu jumtu. To esot ierīkojusi Turaidas muižnieku Kampenhauzenu ģimene, lai ceļiniekiem būtu kārdinoša apmešanās vieta. Tai tuvāko apkārtni aizsedzot muižas saimniecības ēkas, kas nedodot lielu baudījumu, tāpēc esot ieteicams uzreiz doties pa liepu aleju garām baznīcai, līdz ieraugāms Turaidas kungu mājas pagalms. Turp varot nokļūt, šķērsojot aizbērtu grāvi, pār kuru sendienās ticis nolaists paceļamais tilts. Varenais Turaidas pils tornis, kas būvēts no sarkaniem ķieģeļiem, aprakstīts sīkāk, minot tā izmērus pēdās. Tā bija tolaik parasta mērvienībā, kas vienāda ar 30,5 centimetriem. Tornis esot 90 pēdu augsts, tā apkārtmērs sasniedzot 120 pēdas, bet sienu biezums – 10 pēdas. Izgruvusi eja vedot torņa iekšienē. Starpstāvu velvējums laika gaitā esot iebrucis, bet nodrupušajās sienās saknes laiduši krūmi, kuru lapas daļēji aizsedzot skatu uz debesīm. Mūros esot saskatāmas stipri sadrupušas kāpnes, kas vedot augšup, bet neviens tās neesot atjaunojis. Tāpēc torņa augšstāvi neesot pieejami un apkārtnes izcilo skatu no augstākā punkta nevarot baudīt.

Tālāk autors minējis, ka vēl pagalmā ievērojamā apjomā paceļoties kāda mazāka – daļēji stūraina torņa drupas, kas tāpat celtas no sarkaniem ķieģeļiem. Tā kā tolaik pilsdrupās gruveši bija izlīdzināti, ceļotājam radies iespaids, ka pagalms Turaidas pils apdzīvotības laikā bijis gandrīz neapbūvēts – bez abiem torņiem raksta autors saskatījis vienīgi kādreizējo bruņinieku zāli labajā pusē, bet kreisajā malā varējis iztēloties tikai augstu aizsargmūri. Pa kreisi no ieejas uzbūvētais kungu nams neesot ievērības cienīgs, bet no tā lieveņa paveroties skaists skats uz nogāzi. No terases pa kreisi plešoties puķu dārzs un aiz tā paveroties brīnišķīga ainava – Gaujas krāšņā ieleja augšpus pilij. Panorāma esot tik varena un dabas skaistums tik daudzveidīgs, ka dodot baudījumu gan saulainā, gan mākoņainā laikā.

Senais un jaunais transports

Vidzemes Šveice jau 19. gs. vidū un otrajā pusē bija populāra rīdzinieku izbraukumu vieta. To ik pa laikam apmeklēja grupu ekskursijas un individuāli ceļotāji. Tomēr līdz par 80. gadiem tūristu skaits bija salīdzinoši neliels. Tas droši vien izskaidrojams ar toreizējā transporta ierobežotajām iespējām un ceļojuma izmaksām. Viens otrs mācīts, bet vēl ne turīgs latvietis vasarās Vidzemes Šveici apceļojis kājām. Kāds Kalninieks savās ceļojuma piezīmēs atminas, ka, gājis kājām no Rīgas priecājoties, “cik ļoti ir pieņēmušies brangumā zemnieku ciemati ap Siguldu un tālāk”, vērojot skatu uz “Turaidas mežainiem Gaujmalas augstumiem”, Krimuldas “paviljonu ar strūklu-aku”, celiņu lejup “pa kuplu Gaujas krastu uz Velna alām” un “Turaidas vecās pils torni” (Baltijas Vēstnesis, 04.04.1878).

Pat pārtikušajiem ekskursantiem ceļš uz Vidzemes Šveici šķitis dārgs, turklāt brauciens bijis jāveic pa neērtu zemes ceļu, kā sūdzējies kāds vācu avīzes korespondents (Rigasche Zeitung, 30.05.1862). Zirgu vilktos ratos, pasta karietē vai ekipāžā ceļotgribētājiem bija jākratās vairākas stundas pa grambaino lielceļu, jāšķērso vairākas upītes un platā Gaujas straume, izmantojot koka tiltus vai pārcēlāja plostu, līdz 50 verstu attālumā no Rīgas sasniedza Vidzemes Šveici. Lietaina rudens drēgnums, sniegotas ziemas aukstums vai karstas vasaras dienas svelme un putekļi ceļotprieku būtiski mazināja, bet vārgākiem ļaudīm brauciens neapsildāmos ratos droši vien nepatīkami ietekmēja veselību. Laikam tāpēc siltas maija beigu un jūnija dienas rīdzinieku izbraukumiem zaļumos bija vispiemērotākās. Spriežot pēc avīžrakstiem, uz Vidzemes Šveici ļaudis visvairāk devās maija otrajā pusē un jūnijā, kad svinēti Vasarsvētki un Jāņi.

Par pavasara ekskursijām ziņo latviski izdotais “Baltijas Vēstnesis” (31.05.1872):

“Maija mēnesis ir priekš pilsētniekiem izbraukšanas mēnesis zaļumos. Tātad arī iz Rīgas, bez tiem tūkstošiem, kas uz Bilderiņiem, Majoriem un Dubultiem aizbraukuši, ir laba daļa no viņas iemītniekiem, pilsētas mūrus un putekļus atstādami, zaļumus apmeklējuši. Vācu amatnieku biedrība, kādi 900 cilvēki, 21. maijā bij Jelgavā; kroņa ģimnāzijas skolotāji un skolēni, kādi 400, 24. maijā – Ikšķilē; pilsētas skolu bērni, kādi 1300, 27. maijā – Ogrē; vingrotāji (turneri), kādi 300 cilv., 28. maijā – Lielvārdē. Zināms, ar to vēl nepietiks. Vācu amatnieku biedrība izbraukšot arī vēl ap Jāņiem uz Vidzemes Šveici (Turaidas gravu). Un tak citas biedrības arī gribēs braukt!”

Jāatgādina, ka 19. gs. 60. gados gar Daugavu jau bija uzbūvēts dzelzceļš – ērts transporta līdzeklis, kas rīdziniekiem ļāva viegli nokļūt daudzās skaistās vietās pie upes līdz pat Daugavpilij. Toties Rīgas un Valkas savienošana ar vilcienu kavējās, kaut daudzi iedzīvotāji to ļoti gaidīja. Par to raksta latviski iznākusī “Dienas Lapa” (15.10.1886):

No iekšzemes. No Siguldas. Mēs, siguldieši, liekam uz jauno dzelzceļu lielas cerības. Mūsu muižas īpašniece kņaze Kropotkin rūpējusēs, ka stacija nāktu tuvu jo tuvu pie pašas Siguldas muižas, mūsu slavenās un apbrīnotās Vidzemes “Šveicijas”. Tā kā še katru vasaru zaļumu viesu netrūkst, pat iz tālās Pēterburgas un Maskavas, kas mūsu “šveiceru” māju restorantiem atmet labu grasi peļņas, tad ar jaunā dzelzceļa uzbūvēšanu, kā saprotams, vairosies viesu pulks daudzkārtīgi. Jo kuram tēvijas jaukumu cienītājam negribētos iepazīties tuvāk ar “šo labu zemi un jaukiem kalniem”, kur daba visu savu bagātību izlējuse pilniem kausiem un kur cilvēku rokas, Siguldas, Krimuldas un Turaidas īpašnieki, netaupa naudas un pūliņu, šās kalnājas padarīt par pasaules paradīzi.”

Vēl bija jāpagaida daži gadi, līdz dzelzceļš tika uzbūvēts. Iztēloties iepriekšējo  braucienu pa zemes ceļu no Rīgas uz Turaidu palīdz 1888. gada 7. augusta ceļojuma apraksts, kas publicēts Rīgas vācu avīzē (Rigasche Zeitung, 19.08.1888). Korespondents ar diviem draugiem noīrējuši trīs mundru zirgu vilktu vieglu kalešu – domājams, četrriteņu ratus ar sēdekļiem un paceļamu jumtu – un devušies pretī pirmajai no Valkas braucošajai lokomotīvei.

Trijos pēcpusdienā kompānija izbrauca no Rīgas pie Aleksandra vārtiem (tie tolaik atradās tag. Brīvības ielā pie Gaisa tilta). Juglu braucēji šķērsoja pa nesen labotu tiltu, vērojot netālu uzcelto dzelzceļa dambi, kas aizsedzis skatu uz Ķīšezeru. Aiz Baložu kroga sācies neizturamais, bezcerīgais 20 verstu garais ceļš pa vienmuļo apkārtni, kur trim vīriem vienīgais mierinājums bijis ik pa brīdim blakus pavīdošās dzelzceļa sliedes – tās devušas cerību uz drīzumā gaidāmu ātru un ērtu ceļojumu ar vilcienu. Pēc īsa atpūtas brīža un kafijas baudīšanas Žagaru krogā netālu no Ropažiem braucēji šķērsojuši jaunās dzelzceļa sliedes, bet pusseptiņos pārbraukuši pāri Gaujai. Pēc kāda laika ceļa kreisajā pusē gleznainā gravā parādījušās jaunceltas dzirnavas, un tad ceļš lēnām sācis kāpt kalnup. Pie Englārtes muižas rietējusi saule, bet ceļinieki no lielceļa nogriezušies pa labi uz Krimuldas pusi, lai pulksten astoņos sasniegtu turienes Šveices māju.

Brauciens no Rīgas līdz Krimuldai bija ildzis piecas stundas!

Tālāk autors minējis, ka Šveices mājas restorāns bijis pilns tūristiem, tomēr trijotnei pasniegtas vakariņas uz balkona. Pēc tam uzlēkušais pilnmēness vedinājis doties pastaigā, lai vērotu, kā virs Gaujas ielejas lēni ceļas migla, un baudītu maigo nakti. Autors paudis bažas, kā gan klusā apkārtne izskatīšoties pēc gada, kad vilciens atvedīšot tūristu barus. Bet tas jau ir cits stāsts.

Ieva Ose Turaidas muzejrezervāta galvenā speciāliste

Raksts publicēts mēnešrakstā “Siguldas Avīze”, 2021, maijs

    Aktuāli, Aktuāli, Jaunumi, Jaunumi, Raksti  

Turaidas muzejrezervāts