Lai novērstu avārijas situāciju un izstrādātu restaurācijas projektu, 2021. gada 1. jūnijā tika veikta pils pagalma akas apsekošana, foto fiksācija, bojājumu kartēšana. Tās ietvaros akā arhitekta Artura Lapiņa vadībā nolaidās būvspeciālists – alpīnists, kas ar speciālu aprīkojumu pārbaudīja akas grodu stāvokli vairākos līmeņos. Iegūtā informācija ļaus izstrādāt viduslaiku pils koka grodu akas atjaunošanas risinājumus un novērst avārijas situāciju.

Akas apsekošanai Turaidas muzejrezervāts sadarbojas ar uzņēmuma SIA “Alpu Jumti” pārstāvjiem Ilmāru Krampi un Kasparu Platmalnieku, kuri ir gan alpīnisti, gan būvnieki un veic arī industriālo alpīnistu pakalpojumus. Ar SIA “Alpu Jumti” profesionāļiem laba sadarbība ir izveidojusies jau iepriekš, veicot Turaidas pils pusapaļā torņa skursteņa pārmūrēšanu un Galvenā torņa zibens novedēja nostiprināšanu.

Koka aka Turaidas pils pagalmā tika arheoloģiski izpētīta un restaurēta 1992.gadā. Tas ir unikāls 15./16.gadsimta objekts – visdziļākā izpētītā un arī vienīgā arheoloģiski pētītā koka aka Latvijas viduslaiku pilīs. Vairāk par Turaidas pils aku un tās izpēti var lasīt Turaidas muzejrezervāta arheologa Egila Jemeļjanova rakstā “Turaidas pils akas”.

Turaidas pils lielā. Foto: Nauris Dainis

Nepārtraukta ūdens pieejamība bija vitāli svarīga katrā viduslaiku pilī, sevišķi kara laikā, kad pils ieņemšanai izmantoja ilgstošu aplenkumu. Pils iemītnieku nodrošināšanai ar dzeramo ūdeni bija vajadzīgs iekšējais ūdens avots – aka.

No aptuveni simts Latvijas teritorijā pastāvējušajām viduslaiku pilīm arheoloģiski pētītas ap trīsdesmit, taču  ne katrā no tām atsegts pils pagalms, kur parasti ir ierīko akas. Iespējams, tādēļ akas konstatētas tikai astoņās pilīs – Valmierā, Cēsu Riekstu kalnā, Salaspilī, Mārtiņsalā,  Koknesē, Bauskā, Dundagā un arī Turaidā. Līdz sākotnējai pamatnei attīrītas un izpētītas tikai trīs no atrastajām akām –  Riekstu kalnā, Mārtiņsalā un Turaidā. Pārējās nebija iespējams atrakt dažādu iemeslu dēļ, galvenokārt tāpēc, ka tās zem būvgružiem bija zaudējušas savu sākotnējo veidolu un nebija iespējams nostiprināt atrakuma šahtu.

Par Turaidas pils aku samērā plašas liecības parādās tikai 18.gadsimtā.  Turaidas draudzē par mācītāju no 1770. līdz 1818. gada kalpoja Johans Justins Lopenove. Mūža nogalē – 1818. gadā – par Turaidu viņš uzrakstīja piezīmes, kurās cita starpā minēts, ka pils pagalmā „...senāk atradās ļoti dziļa aka, kur vienmēr vairumā bija avota ūdens. Aka ir aizbērta krievu valdīšanas sākumā ( t.i., pēc 1721. gada), jo kādā tumšā vakarā tajā iekritis cilvēks un noslīcis. Akas vieta saskatāma vēl tagad (t.i., 1818.gadā). Kaut gan tur uzber vēl arvien jaunu zemi, tā tomēr turpina iegrimt.” Domājams, ka akas aizbēršana notikusi tikai pēc 1773. gada, kad atklāta Turaidas jaunā kapsēta, jo zināms, ka noslīkušais cilvēks tajā ticis apglabāts.

Senākais zināmais plāns, kurā aka attēlota, ir 1839.gada Fr. Kruzes zīmētais Turaidas pils plāns ar atzīmētu akas vietu un piezīmi, ka tā ir kādreizējā aka. (Ehemaliger brunner). Pēc tam to savā 1895.gadā publicētājā Turaidas pils plānā  atzīmējis K. Lovis of Menārs, taču jau ar pievienotu jautājuma zīmi.

Turaidas pils lielās akas plāns. Zīmējusi māksliniece Ilze Siliņa.
Šķērsgriezums un ūdens kameras virsskats:
a - grīda
b - grodi
c – ūdens kameras sienu segdēļi
e – ar bērza tāsīm notītais grodu vainags
f – ūdens kamaeru atdalošie dēļi
Šķērsgriezumā attēlota akas apakšējā daļa – ap 6 m kopgarumā, no 3 – 9 m dziļumā no pagalma līmeņa

Uzsākot pils arheoloģisko izpēti Jāņa Graudoņa vadībā 1976.gadā, pagalma akas vieta sen vairs nebija saskatāma, bet 1991. gadā, noņemot pils pagalmā ap 0,5 m biezu būvgružu slāni, iezīmējās daļēji koncentriski, atšķirīgas nokrāsas zemes apļi. Vēl pusmetru dziļāk 1,5 m X 1,5m laukumā atsedzās guļbūves tehnikā izlikti koka grodi. Bija atrasta senā pils aka. Tās novietne bija ap 20 m tālāk uz dienvidaustrumiem no 19. gadsimta plānos atzīmētās vietas. Akas atsegšanas laikā grodus, kas virspusē bija stipri trūdējuši, bet dziļāk saglabājušies labāk, atraka līdz pusmetra dziļumam arī no ārpuses, bet tālāk akas šahtu iztīrīja tikai iekšpusē. Pēc pilnīgas akas atrakšanas izrādījās, ka tā bijusi 9 metrus dziļa, skaitot no pagalma līmeņa. Tā bija visdziļākā izpētītā un arī vienīgā arheoloģiski pētītā koka aka Latvijas viduslaiku pilīs.

Akas apses koka grodi bija labi saglabājušies un tas ļāva pilnībā konstatēt akas izbūvi, kas bija ļoti pārdomāta. Grodi bija iekšpusē aptēsti, viens no tiem, kas atradās  ap 5 m dziļumā, bija notīts ar bērza tāsīm. Tā acīmredzot bijusi vieta, kur visintensīvāk akā ieplūda ūdens. Īpaši veidota bija  akas  apakšdaļa – ūdens kamera.  Tā sastāvēja no blīvi izliktas dēļu grīdas un pamatgrodu iekšpusē likta vertikālu dēļu klājuma, kas atradās 2,75 m augstāk par dēļu grīdu. Šim nolūkam izmantoti 5 m biezi un 0,15 – 0,25 cm plati dēļi. Lai nepiegultu pamatgrodiem, dēļi ar ķīļu palīdzību nofiksēti ap 5 cm attālumā no tiem. Pa šo spraugu kamerā intensīvi ieplūda ūdens. Savukārt, lai akas apakšdaļas klājuma dēļi stabili turētos savā vietā, no iekšpuses tie bija piespiesti ar iekšējiem divu un triju grodu vainagiem. Pašā ūdens kameras apakšā bija ierīkota konstrukcija, kas neļāva ūdenim akas grīdu spiest uz augšu. Virs grīdas no akas pamatu ziemeļaustrumu un dienvidaustrumu stūros izveidotām gropēm virs grīdas līdz pamatnes laukuma centram bija novietotas divas biezas plankas. Tās no augšas pie grīdas piespieda aptēsts baļķis, kas apmēram 45 grādu leņķī balstījās pret akas rietumu malā izbūvēto kameras iekšējo grodu vainaga apakšu.

Arheoloģisko izrakumu laikā Turaidas pils lielajā akā. 1992. Foto no Turaidas muzejrezervāta krājuma.

Darbs, atrokot aku, bija fiziski grūts un sarežģīts, jo bija šaura darba telpa. Sākumā tās platība bija 1,5 X 1,5 m, vēlāk – pēc ūdens kameras sasniegšanas 6 metru dziļumā – tikai 1,2 x 1,2 m. Šajā šaurībā vēl bija jāietilpina kāpnes un jāiespraucas pašam racējam ar speciāli pielāgotu īskāta lāpstu. Zemi varēja izcelt tikai spainī ar vinčas palīdzību. Turklāt visu laiku nācās smelt ārā arī ūdeni, kurš, jo tālāk akas šahtā izdevās iedziļināties, jo arvien intensīvāk tajā ieplūda. Drošības nolūkos vajadzēja stiprināt atraktās akas sienas, jo ietrūdējušie grodi varēja neizturēt ārpusē esošā ūdens un smagās, mitrās grunts spiedienu un iebrukt.

No akas izraktajā zemē bija arī atsevišķi 16.-18. gs. atradumi – ādas apavau paliekas, dažādi baltmāla t.s. holandiešu pīpīšu un stikla pudeļu fragmenti. Neviens no tiem nebija jaunāks par 18. gadsimta beigām, kas tikai vēlreiz apstiprināja akas aizbēršanas laiku.

Koka grodiem veicot radioaktīvā oglekļa C ¹⁴ analīzi vecuma noteikšanai, tika secināts, ka akas grodi izbūvēti ap 16. gadsimta pirmo pusi.  Iespējams aka veidota, padziļinot un rekonstruējot kādas senākas, varbūt pat Gaujas lībiešu 11.-13. gadsimta koka pils akas vietu. Pēc apkārtējās zemes rakstura varēja aptuveni noteikt arī akas izveides gaitu. Vispirms tikusi izrakta ap 9 m dziļa piltuvveida bedre ar 5-6 m diametru augšdaļā. Tās vidū izbūvēta jau aprakstītā guļbūves konstrukcija – akas šahta. To būvējot, būvbedre no ārpuses pakāpeniski aizbērta ar zemi. Bedres izmērs liecina, ka aku jau sākotnēji bija plānots rakt lielā dziļumā.

Šī Turaidas pils galvenā aka pieder pie akām, kuras paredzētas gruntsūdeņu savākšanai. Tai piepildoties līdz augšai, šahtā ietilpa ievērojams ūdens daudzums – ap 19 tonnas. Tiesa, tas sakrājās ilgākā laikā.

Turaidas grunts, pateicoties Gaujas svītas smilšakmeņu ūdens caurlaidībai un tā aktīvai cirkulācijai, ir bagāta ar ūdeni. Arī Turaidas pilskalns tiek intensīvi apūdeņots, tādēļ bez lielās galvenās akas te bijušas vēl divas mazākas, kas arī ir arheoloģiski izpētītas. Viena no tām atsegta ap 14. gadsimtu būvetās pirts vietā pagalma rietumu pusē. Tā ir 1 m dziļa koka dubultgrodu aka. Grodu ārējā vainagā likti baļķi, iekšpusē – vertikāli dēļi. Izrakumu laikā akā atrasti 15. gadsimta koka galdiņu trauki, kas tika restaurēti un konservēti. Tie apskatāmi Turaidas muzejrezervāta ekspozīcijā ekspozīcijā „Turaida Rīgas arhibīskapijas sastāvā 13.-16. gs.” Otra Turaidas pils mazā aciņa arī ir ap metru dziļa apaļa bedre, kuras malas izliktas ar akmeņiem un augšmalā novietota dzirnakmeņa puse. Šī aka atrodas 13. gadsimta beigās celtas ēkas puspagraba telpā pils ziemeļu pusē. Akas pildījumā  bija 14.-15. gadsimta akmensmasas krūze. Tūlīt pēc bedres iztīrīšanas tajā sāka krāties tīrs ūdens. Abās mazajās akās tas iesūcas no mitras ūdeņainas grunts.

No Turaidas pils trīs akām patreiz dabā sākotnējā vietā apskatāma lielā galvenā aka, kas ir restaurēta. Veco grodu iekšpusē ievietoti jauni, izbūvēta arī senāk zudusī virszemes daļa ar dēļu jumtu. Akā, tāpat kā senāk, krājas ūdens. Iekšējie grodi un aku atrokot atrastās senlietas izvietotas Turaidas muzejrezervāta ekspozīcijā „Turaidas pils būvvēsture”.