Turaidas muzejrezervāta pētnieciskajā darbā liela uzmanība tiek pievērsta kultūrvidei, tās vēsturiskajām izmaiņām, kā arī atspoguļojumam mākslinieku darbos. Gaujas senieleja, Gūtmaņala, viduslaiku piļu drupas gleznainajā ainavā ir rosinājusi daudzu mākslinieku daiļradi.

Kārlis Gothards Grass. Pašportrets pēc Johana Georga Dilisa oriģināla. Papīrs, pastelis. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājums

Atzīmējot vācbaltiešu gleznotāja un dzejnieka Karla Gotharda Grasa (1767–1814) 250. dzimšanas dienu, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā tika sarīkota piemiņas izstāde “Gleznains ceļojums no Dzērbenes līdz Sicīlijai” un 2017. gada 21. un 22. septembrī notika starptautiska zinātniska konference. Tajā piedalījās pētnieki no Latvijas, Igaunijas, Šveices, Itālijas un Vācijas – valstīm, kas saistītas ar K. G. Grasa dzīvesgājumu un kuru kultūras atmiņā saglabājies viņa literārais un mākslinieciskais devums. Publikāciju sērijā “Latvijas Nacionālā bibliotēka. Zinātniskie raksti” kā 5. (XXV) sējums 2020. gada nogalē tika izdots šīs konferences ziņojumu krājums.

Grasa vārds Eiropā ir samērā labi pazīstams. Tas atzinīgi pieminēts arī vācbaltiskajā kultūrvidē, tomēr viņa daiļrades vispusīgs izvērtējums Latvijas kultūrvēsturē nav veikts līdz pat šai dienai. Tam ir objektīvi iemesli – mākslinieka dzīve dažādos tās periodos noritēja dažādās zemēs, un viņa radošā mantojuma daļas izkaisītas pa daudzām krātuvēm Latvijā, Igaunijā, Šveicē, kā arī, iespējams, Itālijā. Šis mantojums aptver gan tēlotājmākslu (zīmējumus, akvareļus, eļļas glezniecību), gan apcerējumus par mākslas teoriju un publicistiku, tāpat dzeju, ceļojumu aprakstus, dienasgrāmatas, vēstules, stāstus un pat romānus.

Latvijas Nacionālā bibliotēka. Zinātniskie raksti, 5. (XXV). Dzejnieks un mākslinieks Karls Gothards Grass (1767–1814). Vāks

Lai gan nevarētu teikt, ka latviešu mākslas vēsturnieki līdz šim būtu ignorējuši Grasa daiļradi, tomēr Latvijas sabiedrība vēl joprojām nav pietiekami informēta par šīs izcilās Eiropas mēroga personības saikni ar Latvijas kultūru un jo īpaši – ar tās kultūrainavu. Noteikti jāpiemin mākslas vēsturnieka Roma Bēma detalizētais Grasa daiļrades apraksts monogrāfijā “Apceres par Latvijas mākslu simt gados”, kurā izdevies noskaidrot, ka Latvijas senatnes un etnogrāfisko pieminekļu zīmētāja Johana Kristofa Broces (1742–1823) krājumā Monumente .. (“Pieminekļi”)  atrodami kopumā 38 ar Grasa autorību saistāmi attēli, kas tapuši laika posmā no 1790. līdz 1796.gadam, no tiem astoņi Grasa oriģinālzīmējumi. Grasa darbi kalpojuši arī par prototipiem desmit līdz piecpadsmit citiem Broces zīmējumiem. Pārējie pēc pētnieces Aijas Taimiņas domām tādi varētu būt hipotētiski, jo sevišķi attiecībā uz tām Vidzemes vietām, ko gandrīz vienā laikā ar Broci 18. gadsimta 90. gados apmeklējis arī Grass – Bīriņi, Līgatne, Sigulda, Krimulda, Turaida, Ādaži, Inčukalns, Cēsis u. c.

Ieskatam – dažas biogrāfiskas ziņas par K. G. Grasu. Viņš dzimis 1767. gada 8. oktobrī Dzērbenes mācītāja, piētiski noskaņotā Karla Johana Grasa ģimenē. Apguvis izglītības pamatus tēva mājās, Grass 18. gadsimta 80. gadu otrajā pusē turpina mācības Rīgas Ķeizariskajā licejā, kur zīmēšanu pasniedz konrektors (rektora vietnieks), jau minētais J. K. Broce. Viens no pirmajiem Grasa oriģinālzīmējumiem, kas ievietots arī minētajā Broces krājumā, ir “Zemnieku kāzas Dzērbenes draudzē” kas tapis 18 gadu vecumā. Drīz pēc tam, 1786. gadā, Grass pirmo reizi dodas uz Vāciju, kur zīmē visu, kas piesaista interesi, un arī  raksta dienasgrāmatu. Viņa nospraustais galamērķis ir teoloģijas studijas Jēnas universitātē, bet, kā trāpīgi norāda Romis Bēms, “ceļš līdz turienei nav gluds, un kārdinājumu tajā ir daudz”. Starp tiem – arī mākslas darbiem pārbagātā Drēzdene ar savu galeriju – visā Eiropā pazīstamo “Zaļo velvi”. Tomēr Grasu saista vecākiem dotais solījums un viņš kļūst par Jēnas universitātes studentu. Vienlaikus dzeja un glezniecība viņa dzīvē pakāpeniski sāk ieņemt arvien lielāku vietu. Tieši tad jaunajam māksliniekam izveidojas sirsnīga draudzība ar Jēnā dzīvojošo dzejnieku Frīdrihu Šilleru un viņa dzīvesbiedri Šarloti. 1791. gada 10. aprīlī Šillers raksta vēstulē savam draugam, literatūrkritiķim un juristam Kristiānam Gotfrīdam Kērneram: “Šajā vasarā es nosūtīšu pie tevis kādu jaunu cilvēku, viņš varēs Tevi interesēt kā mākslinieks. Tas ir kāds jauns vidzemnieks, vārdā Grass, kurš dažus gadus uzturējies Jēnā, lai studētu teoloģiju. Ar to nu nav gan viņam diez kā veicies, toties jo tālāk viņš ticis zīmēšanā un ainavu gleznošanā, kurā viņam tiešām krietns talants. Ar viņu iepazinās Gēte [dzejnieks Johans Volfgangs Gēte – E. C.] un apgalvo, ka saskata viņā īsta gleznotāja dotības. Pagājušā gadā viņš devās ekskursijā uz Šveici, no kuras atgriezās ārkārtīgi sajūsmināts. [..] Turklāt viņam ir lielas dzejnieka dāvanas”.

Johans Kristofs Broce. Labais vīrs, [Gūtmaņa] ala pie Turaidas. 1794. Papīrs, tušas mazgājums. Iespējams, pārzīmēts pēc K. G. Grasa oriģināla.

Teoloģijas studijām Grass tik tiešām nepievērš lielu vērību. Jēnā sāk veidoties viņa personības iekšējais konflikts, kurš visai dramatiski attīstās dzīves otrajā pusē. Studijas Grass gan pabeidz, tomēr par mācītāju strādāt nevēlas. 1791. gadā, pēc atgriešanās dzimtenē, viņš kļūst par zīmēšanas skolotāju Rīgā. Šeit sākas mākslinieka ciešā draudzība ar Garlību Merķeli, kurš savās atmiņās raksta, ka Grass viņu iesaistījis “kādā apgaismības ideju saviļņotu un brīvdomīgu inteliģentu sabiedrībā”. Tur risināto diskusiju ietekmē Merķelim dzimusi arī doma par grāmatas “Latvieši” sarakstīšanu. Pēdējā laikā pētnieku vidū arvien lielāku piekrišanu iegūst viedoklis, ka Grasam “Latviešu” tapšanā bijusi daudz ievērojamāka loma, nekā pieņemts uzskatīt līdz šim.

Tieši uz 18. gadsimta 90. gadu pirmo pusi attiecas K.G. Grasa ceļojumi pa Vidzemi kopā ar viņa kādreizējo skolotāju J.K.Broci un trešo mākslinieku – Silēzijā dzimušo autodidaktu Johanu Vilhelmu Krauzi (1757–1828), kurš kopš 1780. gadu vidus ir arī mājskolotājs vairākās Vidzemes muižnieku ģimenēs.

Rīgas perioda beigās K.G. Grass pārdzīvo smagu garīgu krīzi. Lai nodrošinātu sev stabilāku materiālo pamatu, nekā spēj sniegt mākslinieka ienākumi, viņš kļūst par mācītāju Suntažos. Taču šeit viņu piemeklē nākamais trieciens, kas šoreiz ir romantiskas dabas – viņš nelaimīgi iemīlas Ādažu draudzes mācītāja meitā Konstancē Pīlā. Viņas atraidījums Grasam nozīmē personisku drāmu un liek spert jaunu izšķirošu soli – viņš atstāj ne tikai mācītāja amatu, bet 1796. gadā – arī dzimto pusi, nenojauzdams, ka tas ir uz visiem laikiem. Tālāk sākas klejojumu gadi, kas cauri Vācijai aizved uz Šveici un Itāliju, bet no turienes 1804. gadā – uz Sicīliju; par šo tālo un romantisko dienvidu salu Grass sapņojis jau kopš bērnības. Īsi pirms sapņa piepildījuma Grass pēc iztēles darina vairākas Sicīlijas ainavas, vienu no kurām dāvina savam draugam F.Šilleram. Sicīlijas ceļojuma iespaidi devuši vielu ceļojuma aprakstam, kas divos sējumos nāk klajā 1815. gadā. Četras Sicīlijas ainavas Grass savulaik atteicies pārdot Neapoles karaļa kolekcijai, vēlēdamies, lai viņa darbi atrastos dzimtenē. Viena no tām – eļļas glezna “Karači ūdenskritums Etnas pakājē” tagad atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā. Grass 1805. gadā apmetas Romā un turpmākajos gados arvien biežāk sāk domāt par iespēju atgriezties dzimtajā pusē. Šiem sapņiem tomēr nav lemts piepildīties: 1814. gadā Grass saslimst ar nervu drudzi un 10. jūlijā mirst. Viņš apglabāts Romas San Andrea della Valles baznīcā.

Johans Kristofs Broce. Skats uz daļu no Siguldas pilsdrupām. 1794. Papīrs, akvarelis. Iespējams, pārzīmēts pēc K. G. Grasa oriģināla.

Vairums no Grasa gleznotajām un zīmētajām Vidzemes ainavām tapušas, kā jau teikts, 18. gadsimta 90. gadu pirmajā pusē. Redzamu vietu Grasa un Krauzes ceļojumos ieņem gleznainās Gaujas senielejas apmeklējumi. Tos dokumentē Krauzes daudzsējumu dienasgrāmata, kuras manuskripts glabājas Tartu Universitātes bibliotēkā. Ieraksti tajā liecina, ka Siguldu, Turaidu un Krimuldu Grass un Krauze apmeklējuši vairākkārt, gan abi kopā, gan atsevišķi vai citu ceļabiedru pavadībā. Tā, piemēram, Siguldu un Turaidu Grass un Krauze kopā apmeklē 1794. gada maijā un augustā, kā arī 1795. gada septembrī. Viņi pat esot iecerējuši kopīgu laivu braucienu 1794. gada pavasarī pa Gauju no Valmieras līdz Inčukalnam, lai zīmētu skaistākos skatus. Brauciens, visticamāk, gan nenotiek, tomēr to aizstāj īsāki izbraucieni un pastaigas. Pēc Aijas Taimiņas domām, ar  Grasa autorību visvairāk saistāmi divi 1794. gadā tapušie Krimuldas skati (Monumente, VI sējums, 59. un 63. attēli), divi Gūtmaņa alas skati pie Turaidas (turpat, 133. un 146. attēli). Iespējams, ka prototipi Broces krājuma VI sējumā ievietotajiem 131., 147., 151. un 152. attēliem, kuros redzamas Siguldas pilsdrupas un skati  no tām lejā uz Gauju, arī meklējami Grasa zīmējumos. Toties skats no Turaidas puses  uz Siguldas un Krimuldas pilsdrupām – krājuma Monumente, VI sējuma 62. attēls  –  ir tieša Broces kopija pēc Grasa zīmējuma, par ko liecina Broces piezīme zīmējuma stūrī “Nach Graß”.

Sadzīviski un ar nelielu humora pieskaņu J.V. Krauze apraksta abu mākslinieku ceļojumu uz Turaidu 1794. gada augustā, kad brauciens tomēr neizvēršas gluži tik jauks, kā iecerēts. Saule mijusies ar lietu, mālainie ceļi  esot bijuši izmirkuši un neizbrienami. Atrazdamies pie Turaidas baznīcas, Krauze lejā gravā vispirms ieraudzījis rīdzinieku pulciņu, kas, mīcoties pa māliem, devušies augšup. Tad viņš uzmeklējis gravā tālāk atpalikušo Karlu Grasu, kas bijis pārguris un atslīdzis zemē drudža lēkmē. Satikšanās prieks to uzmundrinājis, taču drīz vien viņš atkal sanīcis. Grass prasījis ūdeni. Krauze nokāpis lejā gravā, kur līdzās ceļam čalojuši avoti, atradis lieliski plūstošu ūdeni un uznesis to cepurē (viņš piebilst, ka uzkāpt augšā pa mālaino kalnu, iekrampējoties ūdens pildītajā cepurē, vajadzējis prast). Ūdens Grasu  īsteni atspirdzinājis.  Viņi sēdējuši tikai kādas piecas minūtes. – Karls pastiepis rokas pret debesīm: “Šeit es vēlētos dusēt!” – un saviļņots lūkojies cauri ozolu un ošu lapotnēm; tikai mitrums gājis drēbēm cauri. Ar pūlēm viņi sasnieguši baznīcu. – Nākošajā dienā pēc Grasa vēlēšanās viņi pajūgā aizbraukuši uz Krauzem labi zināmo Pēterupi, ko Grass vēl nebija redzējis. Tur tie zīmējuši visas skaistās vietas un Karlu bieži pārņēmušas brīvības, miera un dabas baudījuma jūtas, mākslas mīlestība un bezrūpība. Tomēr drudzis turpinājies un pieņēmies spēkā. Krauzem neesot atlicis nekas cits, kā vest viņu uz Rīgu, kur tas slimojis vēl četras nedēļas.

No jauna Siguldā un Turaidā Grass atgriezās 1795. gada septembrī, lai kopā ar Krauzi priecātos par rudens krāsu bagātību. Tas bija lielisks atpūtas ceļojums. Krauze atmiņās raksta, ka “Grass ieradās bezrūpīgs un pieprasīja, lai viņš [Krauze] to dažas dienas pavada Siguldas un Turaidas klejojumā.” Viņiem ierodoties Turaidā, citi sarunātie ceļabiedri neesot atbraukuši, “tāpēc viņi varēja klejot un izvēlēties vietas zīmēšanai. Pajūgs veda ēdienu kurvi; kamēr zirgi barojās, viņi pusdienoja skaistās terases stūrī, no kurienes izcili gleznaini aplūkojama Siguldas ieleja. [..] Visu dienu viņi darbojās tikai Turaidā – savu dienas darbu viņi noslēdza Gūtmaņa alā – un ar gandarītu dvēseli pārnakšņoja tuvējā zemnieku sētā. Nākamās dienas pēcpusdienu viņi pavadīja Siguldā,  lai vēl vairāk izložņātu visas drupas un gravas, nekā zīmētu.”

Mākslas zinātnieks R. Bēms norāda arī uz īpatnēju veidu, kādā Grasa dzejoļos un sarakstē izpaužas dzimtenes, proti, Vidzemes, mīlestība – savās vēstulēs viņam esot bijis paradums iestarpināt latviski rakstītus vārdus un frāzes ar piebildi, ka dažreiz satraucošos dzīves brīžos viņš domājot (vai arī sarunājoties ar sevi) latviešu valodā. Grass augsti vērtē lībiešu un latviešu garīgo kultūru. Kādā vēstulē viņš raksta: “Mūsu videi piemīt Ziemeļiem neparasta interese par visāda veida gara kultūru. Izteiktā attīstības tieksme, kas apvieno visus talantus un spēkus skaistā vienībā, šķiet mantota no līviem kopā ar maigo nacionālo temperamentu. Tādēļ arī paražas pie mums ir jautrākas un patīkamākas, nekā citos – ar krāšņumu pārbagātos apvidos. Patiesa, dabiska poēzija sakņojas pašā šīs zemes iedzīvotāju masā. Vai tautas dziesmas nav tam uzskatāms piemērs?”

Zīmīgi, ka, mākslinieka iztēle dzimtenes ainas visspilgtāk uzbur tad, kad viņš atrodas no tās vistālāk – Sicīlijā. Tur gūtie iespaidi izraisa īpatnēju atkalredzēšanās – deja vu – ainu: “Manas agrīnākās bērnības ainas man nekad nav bijušas spilgtākas, kā tajās dienās, kad tās saplūda ar ainām, ko es redzēju šeit. Es vairs nezinu, kā tas gadījās, ka es atgriezos savā bērnībā, it kā tie attālie laiki un mans tagadējais dzīves posms būtu ainas no vienas un tās pašas pasaules. Dzērbene un Sicīlija .. mūsu Augstais kalns [Dzērbenē]  un Etna sniedz man ziedus vienam vainagam”. Savā dzimtenē Grass ilgojas pēc Sicīlijas: to sasniedzis, viņš ilgojas pēc mājām. Bet dzejā sasniedzams arī neiespējamais.

Karla Gotharda Grasa mākslinieciskais mantojums ir gan Latvijas, gan visas Eiropas kultūras fenomens, kas cieši savijies arī ar Vidzemes un Siguldas, Turaidas, Krimuldas vēsturi.

Edgars Ceske, Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists

Izmantotā literatūra: Bēms, R. No Dzērbenes līdz Sicīlijai” – “Apceres par Latvijas mākslu simt gados.” Rīga, 1984, 55.–66. lpp. Broce, J. K. Zīmējumi un apraksti, 3.sējums. Rīga, 2002. Taimiņa, A. Par Karla Gotharda Grasa agrīnajiem darbiem LU Akadēmiskajā bibliotēkā, par draudzību, antikvārismu vēsturē un diletantismu mākslā. – “Dzejnieks un mākslinieks Karls Gothards Grass”. – Latvijas Nacionālā bibliotēka. Zinātniskie raksti, 5 (XXV), Rīga, 2020, 44.–74. lpp.

Raksts publicēts mēnešrakstā “Siguldas Avīze”, 2021, maijs