istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort

Turaidas
muzejrezervāts


Krievijas cars Aleksandrs II pie mums. Arī Siguldā un Turaidā. 1862.


Piedāvājam iepazīties ar fragmentu no topošās Turaidas muzejrezervāta grāmatas “Pilsdrupu paēnā. Turaida. Muiža. Pagasts. Apkārtne“, pie kuras jau vairākus gadus strādā etnogrāfs un vēsturnieks, Dr. hist Uģis Niedre. Ielūkojoties 19. gadsimta latviešu avīzēs – “Mājas Viesī”, “Latviešu Avīzēs”. “Zemkopī”, “Baltijas vēstnesī” – atklājas Latvijas vēstures lappuses, kas cieši saistītas ar mūsu novada vēsturi plašajā Krievijas impērijā

Cara Aleksandra II ģimene. 1870.-1873. gads

Cara Aleksandra II ģimene. 1870.-1873. gads

1862.gada jūlijā Latvijas vēl nebija, bet visās trīs latviešu apdzīvotās guberņās un četros novados viņš – “Mēs Aleksanders tas Otrais, visas Krievu zemes Ķeizers un Patvaldnieks, Poļu zemes Ķēniņš, Piņņu [somu] zemes Lielfirsts un tā jpr., ar savu augstu Ķeizarieni” – un pavadošās personas bija gan. Gadu pēc dzimtbūšanas atcelšanas Krievijā, tai skaitā Latgalē.

Krievijas cara vizitēšanas laiks un maršruts publicēts vietējās avīzēs trīs nedēļas iepriekš. Ceļojuma maršruts un laiks sagatavots precīzi pa dienām, stundām.

  • jūlijs, sestdiena: pulksten 7 no rīta – izbraukšana no vasaras rezidences Carskoje selo ar vilcienu. Vakarā patvaldnieks jau Dinaburgā – kā toreiz un vēl ilgi sauca Daugavpili.
  • jūlijs, svētdiena: pulksten 11 no rīta ar vilcienu maršrutā Dinaburga–Rīga līdz Koknesei.
  • jūlijs, pirmdiena: 9 no rīta atkal vilcienā uz Rīgā, kur “lielā balle būšot.”
  • jūlijs, otrdiena: greznā ekipāžā pa šoseju uz Jelgavu, “kur kādas stundas bijis, atkal uz Rīgu atpakaļ braukšot.”
  • jūlijs, trešdiena: 10 no rīta ekipāžā pa Pēterburgas šoseju uz Siguldu. Nakti pārgulēs Krimuldā.
  • jūlijs, ceturdiena: uz Turaidu, “no turienes atkal uz Krimuldi un vakarā būšot Rīgā.”
  • jūlijs, piektdiena: “pēc pusdienas ar dampkuģi tad iešot uz Liepāju.”

Muižu valdēm un pagastiem brauciena maršrutos nosūtītas Bruģu tiesas pavēles – kā sagatavoties un sagaidīt augstos viesus: «Ievērojot to, ka Viņu Ķeizeriskām Majestātēm par godu tiks noturēti svētki Kokneses muižā šā gada 8. un 9. jūlijā, kā arī Siguldas, Turaidas un Krimuldas muižās 11. un 12. jūlijā Visaugstākā klātbūtnē, attiecīgām muižas valdēm tiek noteikts gādāt par to, lai vietējās pagasta tiesas pavēl visiem zemnieku kārtas iedzīvotājiem uz stingrāko:

  • Ka tiem, kuri minētos svētkus apmeklē, jāierodas uz viņiem pieklājīgās, kārtīgās un tīrās svētku drēbēs; par to sevišķi jāatbild māju saimniekiem, tos biedinot, ka tie, kuri rīkojušies pret tādu pavēli, tiks tūlīt no svētkiem aizdzīti un sodīti ar piederīgu miesas sodu; ja kalpi pavēli neievērotu, tad saimnieki, kuri pierādījuši nolaidību savu māju pārraudzīšanā, tiek sodīti;
  • Uz svētkiem drīkst ierasties māju ļaudis tikai savu saimnieku pavadībā un uzraudzībā, ja saimnieks nevar pats iet līdz, tad viņam jāliek savā vietā uzticams vietnieks; muižu ļaudis ierodas uz svētkiem zem vagara uzraudzības, kurš ir atbildīgs par viņam uzticēto ļaužu pieklājīgu, mierīgu un kārtīgu izturēšanos.

Tālāk muižas valdei tiek pavēlēts:

  • Gādāt par to, ka tās māju ēkas, kuras atrodas dzelzceļa tuvumā pa kuru brauks 9. jūlijā Viņu Ķeizeriskās Majestātes, izskatītos minētā dienā kārtīgas un tīrīgas: sūdu čupas, kā arī saslauku un saplēstu priekšmetu gubas jāaizgādā projām, ūdens peļķes māju priekšā jāpieber ar smiltīm, netīrumi jāaizslauka, māju trepes tiek apkaisītas ar smiltīm un sakapātiem egļu zariem un mājas piederīgi izpušķotas; arī māju iedzīvotājiem vajag būt kārtīgi un tīrīgi apģērbtiem un galvenā kārtā nedrīkst nekur redzēt plikus bērnus.
  • Jārūpējas par to, ka dzelzceļa tuvumā esošās ēkas izskatītos labas un, ka viņu sabojātās daļas tūlīt jāizlabo, vai vismaz jāapsedz ar bērza zariem.
  • Jāgādā par to, ka dzelzceļa tuvumā nedrīkst ganīties liellopi un zirgi, lai nenotiktu kāda nelaime».

**
Augsti un zemi ļauži gatavojās dižajam notikumam. Pacilājošam un sensacionālam, kurā ne katram mūža laikā lemts klāt būt. Savām acīm to skatīt, bērnu bērniem atstāstīt! Viņi Baltijas centrā Rīgā neieradās ar kuģi, kas būtu vienkāršāk. Viņi ceļoja. Laikam gribēja provinci aplūkot tās daudzveidībā. Un pārbaudīt jauno pasākumu. Tikai pirms 10 mēnešiem atklāto dzelzu ceļa līniju Rīga–Dinaburga. 217 km garo sliežu ceļu trīs gados izbūvēja angļu kompānija ar savu kapitālu un saviem inženieriem. Nu varēja braukt. Nu īsti Pēterburgai Rīga vaļējs logs uz Rietumiem un gandrīz priekšpilsēta. Un Krievijas plašumiem tāpat.

Kad kļuva zināms ķeizara maršruts, rīdzinieki steidza pasūtīt Kokneses viesnīcās nakšņošanu no 6. līdz 9. jūlijam. Ietilpība gastūžos maza un jau nedēļu pirms Notikuma “tur rūmes vairs nakšņot nevar dabūt, jau tik daudzi pieteikušies…” Sabiedrības interesi gandarīt kaut cik līdzēja speciālvilcieni: “8tā jūli eisenbāne turpu ies 2 reizes priekš pusdienas, 7 un 10 no rīta – un 9tā jūli atpakaļ ies 2jos pa nakti un 9ņos no rīta.”

Ka imperators un pavadošās personas izbraukušas no Pēterburgas, ziņa Rīgā zibens ātrumā. Nav jāsūta ziņneši zirgos – kopš 1855. gada abas pilsētas savieno telegrāfs.

Un tad tā diena bija klāt. “…pārgulējuši Dinaburgā, mūsu Ķezers ar savu Ķezerieni un citiem augstiem kungiem, pavadīti no cienīga Ģenerāl-Gubernatora, no Vidzemes Landmaršala Wirsta Līvena, kas tiem bij pretim braukuši līdz Štokmanmuižai, ar eisenbāni atbrauce pusceļ divjos pēcpusdienā Kokneses bānopē.” Stacijā viesus sagaidīja Vidzemes muižnieki, augstas tiesu un militārpersonas, Kurzemes muižniecības vecākais fon der Reke, Tērbatas kurators grāfs Kaizerlings, Rīgas rātes un ģilžu vecākie, Vidzemes bīskaps Valters, citi mācītāji, Tērbatas universitātes rektors un prorektors. Sāņus liels ļaužu pulks sauca urrā!..

Turpinot sekošanu visaugstāko vizītei, redzams, ka – “Rīgas trīs lielo dziedātāju biedrību kungi ar saviem karogiem divās rindēs ceļā stāvēdami pavadīja augstos viesus caur diviem jaukiem goda vārtiem uz Kokneses pili.” Tur, kad bija atguvušies un sakārtojušies pēc ceļa, ķeizaru un ķeizarieni ratos veda uz pils dārzu. Dārzā trīs nedēļu laikā bija uztaisīts “liels, dārgs un bagātīgi izgreznots nams.”   Kā etiķete prasīja, monarhs teica īsu uzrunu, noklausījās atbildes runas.

Uzņemšanas scenārijs paredzēja, ka pirms vakariņām ķeizaram un ķeizarienei izrādīs apkārtni. Bet todien Vidzemi mērcēja lietus un šaustīja vējš. “Nelaba laika un lietus dēļ nevarēja iet cierēt gar Kokneses no Dieva tik ļoti jauki radītiem Daugavas un Pērses upītes krastiem, kur Kokneses cienīgi kungi visas malas saviem augstiem viesiem par godu ar lielu dārgu maksu bij likuši izgreznot un ar visādiem jaukiem gaņģiem un lustūžiem, un izpušķot cik vien zinādami un kur daudz simts cilvēku dažu nedēļu bij strādājuši ar steigšanos…”

Augstie viesi tovakar iztika bez apkārtnes krāšņumiem. Ķērās pie vakariņu mielasta. Kad sāka krēslot, viesus lūkoja citādi priecināt – “kādās vietās Koknesē skunstīgu uguni gaisā laiduši, bet pastāvīgā lietus laika labad nevarējuši ar to daudz darboties; bet otrā Daugavas pusē, Kurzemē, ļaudis daudz vietās un dažu verstu tāļu lielu prieka un goda uguni bij uzkūruši, ko Ķeizers uz balkones stāvēdams uzlūkojis….Pusnaktī Visaugstākie viesi atkal nobraukuši pilī un nu Kokneses zemnieku skolas bērni uz 4 balsīm brangi dziedājuši dziesmu apakš Ķeizera logiem.” Nez cik ilgi skolas bērni lietū gaidīja visas Krievu zemes valdnieku-patvaldnieku?

**

Cara Aleksandra II ģimene. 1861. gads

Cara Aleksandra II ģimene. 1861. gads

Otrā rītā – 9. jūlijā – debesis virs Kokneses laikam starot staroja. Rīta promenāde Valdnieku pārim līdz Pērses ūdenskritumam izdevās. Ilgi nestaigāja, viņiem stacijā piebraukts vilciens uz Rīgu. Laika grafiks jāievēro. Tas vienīgais, kas regulē valdniekus.

Rīga ar nepacietību un satraukumu gaidīja Krievu zemes patvaldnieku. “Mūsu vecā Rīga uz šām dienām greznojās brūtes glītumā” – aprakstot vizīti, avīzes sacentās epitetos.  Divos pēcpusdienā cara ģimene un pavadošie izkāpa no vilciena “ļoti izgreznotā” stacijā. Te atkal svinīga sagaidīšana – “visi baznīcas kungi, augsti valdīšanas, kara, rāts un tiesas kungi, 6 goda dāmes un 30 balti ģērbtas preilenes, kas Visaugstāku viesu priekšā staigādamas puķes kaisīja pa visu to ceļu līdz pilij. Neizskaitams ļaužu pulks saspiedies un pa visu šo ceļu no liela prieka sagrābts, saucis no sirdspilnības urrā! Un visi baznīcas pulksteņi zvanījuši un sludinājuši pilsāta godu un prieku.”

Ķeizara četrjūga ratiem pa priekšu jāja Rīgas pilsoņu gvardisti ar mūziku. Aiz – ģenerālgubernators ar gubernatoru, ķeizarienes goda dāma firstiene Dolgorukova, tad firsta Dolgorukova rati, ķeizara pils maršala grāfa Šuvālova, ģenerāļa Adlerberga, ģenerāļa Lamberta un pulkveža Riļejeva rati. Augsto personu dienesta ļaudis un ķeizarienes ārsts Karella kungs jau iepriekš pa citu ceļu bija ieradušies Rīgas pilī. Brauciens bija lēns, Ceļa abās pusēs stāvēja Strēlnieku biedrības kungi ar 60 karogiem. Cauri goda vārtiem, pāri Aleksandra tiltam [tagad Brīvības laukumā starp operu un Bastejkalnu] – pa Kaļķa, Šķūņu, Pils ielu uz Alekseja baznīcu [tagad Marijas-Magdalēnas katoļu baznīca], tālāk uz pili. Maršruta garumā “nami ar puķēm, dārgām tepdeķēm un lieliem un maziem raibiem karogiem bij izpušķoti tā, ka Rīga visādās pervēs priecīgi spīdēja kā kāds liels jauks puķu dārzs. Ielās 2 rindās stāvēja ļaudis un viņu priekšā Rīgas birģeru, andeles, ģildes un amatnieku biedrības piederīgi 2 rindēs stāvējuši ar 60 karogiem pa visu to ceļu, kur Visaugstie brauce no tūkstošām balsīm visur ar urrā sveicināti. Visu namu logi bij sievišķu piebāzti, kas ar baltām drānām vicināja un puķes kaisīja, kas kā jauks lietus nobire zemē uz Ķeizera ceļu.”

Pils lielajā zālē atkal augsti kungi, dāmas un jaunkundzes “kas uz to godu bij izredzēti”. Abpusējas svinīgas apsveikuma runas. Pēc tām pils priekšā “Ķeizers zaldātus aplūkoja un pulksten 5 pilī ēde lielu goda maltīti.” Maltīte ieilga līdz krēslai. Patvaldniekam par godu vēl paredzēts brauciens uz balli Biržas namā. “Vakarā viss pilsāts ar svecēm un lampēm ļoti bij izpušķots un gaismots, ielas ļaužu piebāztas, kas priecīgi staigāja un gaidīdami gribēja atkal savu mīļu valdnieku redzēt.” Liels viesu pulks bij salūgts. “Danču lielā istabā no marmora taisītā, ar zeltu un palmes kokiem un visādi bagāti izgreznotā un gaismotā visi kungi un dāmas tik bagāti un grezni, cik vien spējuši izģērbušies, sagaidīja Visaugstākus viesus…Īsi sakot: cilvēkam, kas pirmo reiz tā ko ierauga, pirmā acumirkli tīri stulbam jāpaliek. Pulksten 10 Ķeizers un Ķeizeriene uz šo balli atnāca un tika ar skaņu gavilēšanu te saņemti.”

Par greznās balles muzikantiem, mūziku un deju programmu ziņu nav. Bet noteikti viss notika ar vācisku precizitāti un kārtību. Ķeizariene palika līdz pusdivpadsmitiem, Ķeizars uzkavējās “Rīgas veselību uzdzerdams” līdz vieniem naktī, kad arī devās uz pili. Citi vēl ballējās  līdz diviem naktī.

**
10.jūlijs. Uz Jelgavu, Kurzemes guberņas galvaspilsētu pa šoseju devās astoņas ekipāžas. No Kurzemes guberņas robežstaba līdz Jelgavai “bij sakrājies tāds liels latviešu pulks, visu vairāk no visiem Dobeles apriņķa pagastiem.” Vērotāji rēķinājuši, ka varētu būt ap 20 tūkstoši zemnieku. Stāvējuši garās rindās gar ceļu, ģērbušies labākajās drēbes, “kā katrs radis savā pagastā ģērbties priecīgās kāzu dienās, puiši un meitas izpušķojušies ar puķēm un bantēm.” Robežstabs pušķots karogiem un meijām, un divas rindas smuki ģērbtu jaunu meitu līdz upes tiltam turējušas garus zaļumu un puķu vijumus un kaisījušas puķes uz ceļa.

Iecavā pirms upes tilti bija slieti milzīgi goda vārti, kas pušķoti ar 80 Krievijas un Kurzemes karogiem. Augšu rotāja liels Kurzemes ģerbonis, kā arī Jelgavas, Liepājas, Ventspils ģērboņi, pie stabiem astoņu citu Kurzemes pilsētu vapeņi. Viesus sagaidīja tūkstošbalsu urrā!, Jelgavas pilskungs barons fon Stempels un apriņķa maršals grāfs Lambsdorfs. “Pie vārtiem stāvēja kā goda vakts savos mundieriņos 1 mežkungs ar 16 mežsargiem, bārzdainiem vīriem un 60 Zaļās muižas skolas bērni (ar savu baznīckungu un skolmeisteri) uz 2 balsīm skaņi un jauki latviešu dziesmu dziedājuši. Tūdaļ piegājušas pie Ķeizera ratiem 2 smukas latviešu meitas, viena mazā smukā kurviņā (ķocītē) Ķeizerienei dāvinājuse pušķīti no lauku puķēm; otrā ratu pusē otra skaista meita Ķeizeram dāvinājuse mazu kroni no ozola lapām ar zilām puķītēm, ko laipnīgi pateikdami pieņēmuši.” Pirms braukt cauri vārtiem un šķērsot upi, ķeizara un ķeizarienes ratiem pārjūdza zirgus, lai turpinātu ceļu svaigiem rikšiem.

Arī aiz tilta abās šosejas malās stāvēja izpušķotas zemnieku meitas ar puķu groziņiem. Puķes kaisīja uz ceļa, kad redzēja Ķeizara ratus tuvojamies. “Uz ikkatras verstes stāvēja 10 mežsargi savos mundieriņos un plinte uz pleciem kā koda vakts tā izdalīti, ka par kādiem 100 soļiem allaž bijis 1 mežsargs – un atkal 9 mežakungi uz staltiem jājamiem zirgiem ikkatrā savā ceļa gabalā gaidīja braucējus un ratiem jāje pakaļ, tā kā tiem garām braukuši.”

Meitas, izkaisījušas puķes, pārgāja šosejas grāvja otrā pusē un turēja zaļumu un puķu vijumus. Pirms tam katrai mājai tika uzdevums novīt vismaz trīs asis [ap 6 m]. Meitām aiz muguras stāvēja goda drēbēs ģērbtas sievas, vīri, puiši – veci un jauni, “no visas sirds mīlestības savu Zemes tēvu un māti sveicinādami ar urrā!, cepures un lakatus vicinādami.” Goda greznojumā pušķoti zemnieku “visi tie tūkstoši rati, vienjūgi, divjūgi, ir četrjūgi ar brangiem zirgiem, visi rati un zirgi izpušķoti ar zaļumiem, puķēm, pulksteņiem [zvaniņiem], ir dvieļiem un cimdiem tā, kā ikkatris novads radis kāzu dienās braukt.”

Lai caram neapniktu vienu un to pašu redzēt, pie ceļa šur un tur “bij nostājušies īpašos baros allaž pa 2–3 novadu ļaudis. Katram pagastam bij savs raibs karogs ar pagasta vārdu; pagasta vecākais karogu turējis, kas no stipra vēja vicināts, smuki izskatījies. 34 tādu pagastu karogi esot bijuši. Arī ikkatrs pagasts Ķeizeriem rādīdams rokās turējis it smuki taisītus tādus rīkus un lietas ar kuriem ikkatrā vidū visuvairāk ļaudis darbojas un ar ko tie savu pārtikšanu peln. Citam pagastam bijuši mazi smuki arkli, jeb eceši, jeb iskaptis un grābekļi, ir spriguļi, vārpu saujas utt., citam mazi rati, raggus, kamanas, ir tādas zīmes, kas rāda lopu un zirgu audzināšanu, citam atkal, kā upeniekiem, jūrmalniekiem, tīkli, airi, makšķeri un murdas, citam visādi jakts rīki, citam amatnieku rīki, arī 2 pagasti mazas vējsudmalas ar maziem piebāztiem maisiem rokā turējuši. Tātad Visaugstākie tūdaļ varējuši redzēt ar ko mūsu ļaudis darbojas un kā mūsu latvieši un arāji šinīs laikos savā dzīvē gudrībā un labumā patiesi pieņēmušies.”

Ķeizarienes godam vārti celti pie Dalbes lielā Misas upes tilta. Vārtaugšā viņas kronis – no purpura drānas un apzeltīta skārda taisīts. Vārtiem pa vidu liels atlasa riņķis ar baltām un sarkanām rozēm, sibolizējot gan pašu valdnieci un viņas dzimteni – sarkans un balts ir Darmštates karoga un ģērboņa krāsas –,  gan viņas septiņus bērnus. Aiz tilta viesu priekam “liela, gara visādi izpušķota ore ar 4 zirgiem, un tai orē stāvējušas pulks Kazupumuižas izgreznotās meitas priecīgi dziedādamas, par ko visi esot priecājušies.”

Trešie goda vārti sestajā verstē Ozolmuižas robežās, greznoti zaļumiem.

Ap vieniem viņi sasniedza Jelgavu. Ekipāžas vēl nebija redzamas, bet, ka tuvojas, liecināja šurp viļņojums no daudzajiem urrā! urrā! saucieniem. Laika apstākļi nelutināja – stiprs vējš un brīžam lietus, “ tomēr ielas augstu un zemu ļaužu piebāztas..”

Vizīte guberņas galvenajā pilsētā sākās ar pareizticīgo baznīcas apmeklējumu un Jelgavas garnizona parādes pieņemšanu. Tad uz pili, kur viņus gaidīja vietējie varas amata un izraudzīto pulks. Bet vispirms augšup pa īpaši noformētām pils kāpnēm. “Te kādas 60 preilenes, it visas baltās balles kleitēs izģērbtas ar rožu kroni galvā stāvējušas 2 rindēs nostādītas abās kāpņu pusēs turot 130 olekšu garu rožu vijumu.”

Jelgavā viesi pabija apmēram sešas stundas. Pusseptiņos vakarā izbrauca uz Rīgu. Uz Lielupes tilta “bij tāds ļaužu bars, ka tilts sāce grimt un ļaudis ūdenī stāvēja. Bet, kas par to, – pavadīja ar urrā un skrēja Ķeizara ratiem pieķērušies pakaļ.”

Atpakaļceļā arī bija domāts par augsto viesu izklaidēšanu. Sešas verstis no Jelgavas ceļmalas mežā gaidīja muzikanti ar misiņa taurēm un pūšamiem instrumentiem. Pūtēji bijuši latvieši no šī apriņķa, saimnieku dēli un citi, kas “it jauki un brangi spēlējuši.” Citā vietā 10 pūtēji spēlējuši dziesmu un otrā ceļa pusē kā atbalsi imitēdami tiem atbildējuši pūšot tikai tā paša meldiņa gala skaņas, “kas ļoti smuki skanējis.”

Šais lielo godu dienās īpaši greznots tilts, pār kuru viesiem jābrauc uz Jelgavu un atpakaļ. Katrā galā goda vārti ar “ar valdīšanas zīmēm, karogiem un puķēm uz to skaistāko visi izgtreznoti un pats tilts bij pa abām pusēm ar zaļiem kokiem un meijām nostādīts kā skaista gatve; īpaši vakarā te bij jauka skatīšanās, kur tiltam vienā pusē vēja lukturi dega un otrā pusē atkal ar karogiem un puķu kroņiem izpušķoti kuģi ar raibiem laterņiem it kā līgsmi sveicinādami stāvēja.”

Rīgā desmitos vakarā pils priekšā 250 dziedātāji valdniekam un valdniecei nodziedāja trīs dziesmas, “ko Ķeizeri pie vaļēja loga uzklausīja un dziedātājiem pateicās….Aiz dziedātājiem bij viss pils placis pilns citu skatītāju, kas urrā kliegdami savu prieku izrādīja….”

**
11.jūlijs. Desmitos no rīta uz Siguldu. Turienieši gatavojušies laikus. Lieli darbi darīti. Pāri Gaujai uzcelts tilts,” kas īpaši uz to bij taisīts”, lai augstiem viesiem nebūtu jāceļas upei pāri ar prāmi. Kur visādi var gadīties. Siguldas muižas īpašnieks grāfs Borhs licis zemniekiem un amatniekiem celt trīs lielus goda vārtus, kas greznoti ar karogiem un puķēm, “kur daudz cilvēku dažu nedēļu strādāja.” Jau dienu pirms Siguldā visi traktieri, krogi un tuvākie dzīvokļi “pildījās ar augstiem un zemākiem ļaužu bariem, tā kā otrā dienā vairs rūmes vietu nekur nevarēja dabūt, bet lielam pulkam ļaužu bij jāapmetas Gaujas ielejā.”

Pamatīgi gatavojies arī Krimuldas grāfs Līvens. Viņa zemnieki pārbūvēja stāvo Krimuldas ceļu no upes līdz pilij: “Bij licis taisīt pa lieliem augstiem kalniem jaunus lielceļus, gan visādus goda vārtus, lustūžus un visas malas izgreznojis tādiem augstiem viesiem par godu. Ceļš pret kalnu zināms gan nebija līdzens, bet tik gudri pārtaisīts ar līkumiem caur lielām izrakšanām, ka gandrīz rikšos varēja laist. Zināms, viss Ķeizaram par godu.”

Jau no agra rīta ceļmalas pilnas ļaužu, “kuri sirsnīgi kāroja mūsu ļoti mīļotu augstu Zemes-Tēvu un Zemes-Māti sagaidīt un ar sirsnīgu sveicināšanu apsveicināt.” No Rīgas vilciens brauca trīs stundas, un ap vieniem bija Siguldas pasta stacijā.  Tur viesus gaidīja goda ratos pretī braukušais grāfs Borhs un citas vietējās prominences. Tad viņi brauca. Ķeizars un ķeizariene pirmajos ratos, aiz viņiem lielā pavadoņu un sagaidītāju kavalkāde – “ne vien tāļu no Vidzemes un Kurzemes kungi bij sanākuši, bet arī lielu lielais pulks latviešu vīru, puišu un meitu sanācis, kas ilgojās sava Ķeizara un Ķeizarienes vaigu redzēt un Viņus sveicināt.” Brauca aplēni un “ar laipnību saņēme” abās ceļa pusēs stāvošo ļaužu prieka gaviles un urrā! saukšanu. Siguldas muižā “maķenīt atpūtušies, steidzas augstie Viesi no mūsu cienījamiem grāfa lieliemkungiem, lielmātēm un citiem augstiem pavadoņiem vadīti caur skaistu puķu dārzu no liela ļaužu pulka sveicināti, vispirmāk uz veco bruņenieku pili, kur ķeizarienes reģimentes muzikanti ar Ķeizara valsts dziesmu “Dievs, svētī Ķeizaru” iesākdami, itin jauki spēlēja.” Pils drupu vidū veidots jauns koku dārzs no svešu zemju kokiem. Pirms diviem gadiem vienu iestādījis troņmantnieks apmeklējuma laikā. Augstus viesus uzņemt grāfam Borham nebija nekas neparasts vai ārkārtējs. Tālāk visi gājuši uz kalnu no kura tāls skats uz Gaujas leju. Upē peldēja karogiem un meijām puškotas laivas, “kas itin jauki izskatījās.” Atpakaļ nākot viesi priecājās par muižas puķu dārziem, “kas itin brangi un glīti bij apkopti.”

Pēc maltītes viņus veda braukšus uz “citām jauki izpušķotām un vērā liekamām vietām”  pie Lorupes un Ķempu muižām, no kurienes “tāļu jo tāļu var redzēt Gaujas līkumus, ielejas un kalnus.”

Atgriezušies Siguldā, valdnieku pāris pārsēdās Krimuldas firsta Līvena stalto zirgu vilktos ratos, “kas īpaši priekš šām goda un prieka dienām bij taisīts, no liela ļaužu pulka ar gavilēšanu un urrā saukšanu pavadīti,” aizbrauca uz Krimuldu. “Ļaudis bijuši tik dedzīgi Viņiem parādīt savu mīlestību, ka pa Krimuldes un Turaides jaukiem kalniem un lejām gājuši latvieši pa simtiem pakaļ un gavilēdami spiedušies klāt un jaunas meitas iedrošinājušās krist Ķeizarienei klāt un roku viņai bučot – kaut tas ir tāds gods, ko tikai reti Ķeizariene novēlē kādiem augstiem kungiem jeb cienmātēm, – ko žēlīgi nav lieguse. Arī daži vīri un sievas devuši puķes, jeb villanus cimdus, paša austus lakatus un jostas, ko laipnīgi smaidīdama saņēmuse. Kad nācis sirms zemnieks no Mālpils un uzrunājis Ķeizara pāri latviešu valodā, tad uz Ķeizara pavēlēšanu barons f. Vokfelds to pārtulkojis vāciski. “Mālpils sirmā zemnieka uzrunas saturs mums, diemžēl, paliek nezināms. Tāpat nav zināms, vai uzruna bija paša zemnieka vai kungu režisēta. Lai kā – sirsnīgi.”

Krimuldā vēla pēcpusdienas maltīte un nakšņošana.

Vakarā atkal bija ko redzēt. Siguldas vecie pils mūri “caur skunstīgiem uguņiem no dažādām pervēm bij apgaismoti.” Pie Gaujas “skunstīgus uguņus gaisā dedzināja”, Krimuldā koki no celma līdz galotnei dekorēti ar uguns lampām. Spēlēja muzikanti.

**
12.jūlija rītā augstie viesi, vēl pirms pārējie modušies, vieni paši izstaigāja jaukos Krimuldas dārzus un priecājās kā saule dzirkstī ziedu kausos un migla gaist virs ielejām. Pēc pastaigas “Ķeizars kādas stundas darbojies ar saviem augstiem grūtiem valsts darbiem.” Desmitos pirms brokasta augstie viesi vēlreiz izstaigāja pils dārzu un lūkoja Gaujas tāli. Te pienāca Radecka cienmāte un sniedza valdnieku pārim uz balta dvieļa sāli un maizi. Pretī Ķeizariene “dāvinājusi dārgus aušu gredzenus.”

Valdnieku toreizējiem maršrutiem šodien izsekot iespējams no 1862. gada vasaras avīzēm. Maršruta secības apraksti 12. Jūlijā atšķiras. “Latviešu Avīzes” vēsta, ka pēc brokastīm Krimuldas pilī “nobraukuši no ļaužu gavilēšanas allaž pavadīti uz Gūtmana alu.” Pie alas Valdnieki noklausījās “vecu stāstu par Turaides jumpravu.” Pēc tam turpināja ceļu uz Turaidu. “Mājas Viesis” – ka Gūtmaņa alu augstie viesi aplūkojuši “un tur no tā iztecēdama avotiņa ūdeni dzēruši” atceļā uz Krimuldu. Un Aleksandra II un viņa dēla troņmantnieka vārdi iegrebti alas iekšpusē. Lai un kā, bet Turaidā viesi bija. Un kāda šodien starpība – pirms vai pēc Gūtmaņa alas apskatīšanas. Galvenais, ka bija tur, kur Dabas meisterdarbu reiz aplūkoji Tu, es un miljoniem citu.

Turaidā viņus, kā parasti, gavilējot, sagaidīja lielum liels ļaužu pulks. Sveica un uzņēma ”Turaidas dzimta lielmāte barone un viņas dēls barons Kampenhauzen.” Pils torņa nedrošo mūru pašā augšā plīvoja liels Krievijas karogs. Neviens no muižas jaunajiem, veiklajiem puišiem karogu neņēmās uzsliet un nostiprināt. “Bailīgs darbs bijis…pieteicās Kalna-Bestes vecais saimnieks – Es gribu to ar Dieva palīgu uzņemties. Kā sacīts, tā darīts.”

Viesiem rādīja puķu, augļu koku un sakņu dārzus. Īpaši sajūsminājās Ķeizariene. Dārzā latviešu bērni dziedāja “Ķeizara Valsts dziesmu: “Dievs, esi Ķeizara sargs.” Turpat jau vienkāršā glītumā mazā koka baznīca, kurā viesus sveica mācītājs Girgensons un draudze, “svētu dziesmu dziedādama.” Mācītājs, pēc viesu vēlēšanās, stāstījis par “Turaides veciem grūtiem laikiem.”

Vēl 1930. gados Turaidas pagasta “Senku” Kārlis Bērziņš atcerējās ķeizara apmeklējumu, jo pats todien dziedājis korī. Kārlim Bērziņam tajā vasarā palika pilni 20 gadi. Koris, viesiem dziedājis “Par mūsu mīļu Ķeizeru.” Ienākot gadījies misēklis. Kāds no pavadoņiem nejauši uzkāpis ķeizarienei uz kleitas. Izplīsis krietns robs, “ko gan veikli tūlīt aizsprauduši.” Tāpat Kārlis Bērziņš apgalvojis, ka mācītājs Girgensons todien nav bijis Turaidā; viņu aizvietojis cits, kurš maz ko zinājis ķeizaram stāstīt par baznīcas un vietas vēsturi. Pēc tam vēl ilgus gadus par Majestāšu pabūšanas datumu pieticīgajā Dievnamā liecināja pa kreisi no altāra pie sienas piestiprināta “bleķa tāpele ar Ķeizara ērgli.”

Viesi atgriezās Krimuldā un pēc sātīgām pusdienām turpināja ceļu uz Rīgu.

Tomēr vēl kāds zemnieks bez “Senku” Bērziņa paturējis atmiņā cara apmeklējumu. Pat atstājis aprakstu par Notikumu – «Atminēšanas grāmata kas ir noticis ir norakstīts. 12. jūni 1900. g.» Viņš ir Līgatnes Ķempju “Slavēku” māju saimnieks, pagasta rakstvedis Jānis Leikarts. Kārtūžu muižas barons fon Fītinghofs – aprakstā dēvēts Vītenop – būdams “bruģa kungs” gādāja par kārtību un apmeklējuma raitu norisi. Augstu viesu sagaidīšanai pieredze bija, jo pirms diviem gadiem 1860. gada augustā uzņems troņmantnieks Nikolajs Aleksandrovičs. “Un atkal sasauca visus kirspēles tiesas vīrus un vēl vairāk izmeklētus vīrus dien papriekšu un ierādīja atkal katram savu vietu, bet mani Vītenop paturēja pie sevis un sacīja, ka šis iešot ķeizeram pa priekšu un lai es viņa no acīm vis neizmetot: ja šim manis vaidzēšot, tad šis būšot mutes slauku gar sāniem nolaist, tad lai es tuvojoties šim klāt, bet lai ar bukti neskrien…Siguldas First savus divus sirmus zirgus stellēja pretī uz Siguldas pasti un bija milzums cilvēku no Jelgavas kroga [Baznīcas krogs pie Siguldas baznīcas] līdz Siguldas vārtiem nostāšies abej pus ceļa. Tad brauca ķeizars pa priekšu un ar pastes zirgiem no pakaļas. Tad no Jelgavas kroga sāka ļaudis noņemt cepures un sauca „urrā”, un viņi pretī ar klanījās. Siguldas vārtos stāvēja Kārtūža Vītenopa dēls un nelaida Siguldā iekšā, ka puķes nenomin. Ķeizars iebraucis Siguldā un tur neviena cilvēka. Viņš prasījis – kur tie cilvēki? Kad ārā bijis tik daudz cilvēku; kungi atbildeiši – kad puķes nenomin. Ķeizars atbildējis: „tie ļaudis ir manas puķes”; tad bija Sigulda pilna ar ļaudīm. Ķeizaram bija līdzi muzikanti; tie briesmīgi jauki spēlēja. Tie ar dien papriekš atbrauca Siguldā un šāva ar lielgabaliem. Siguldā ķeizars pakavējās, tad brauca uz Baļgalva kalnu, jo tur kara laikā, tā dzirdēju, viens no ķeizara famīlijas esot kritis…Atbrauca atpakaļ, tad izstaigāja Siguld gravu, uz vakar brauca uz Krimuld ar 4 sirmi zirgi. Tie bija Krimuldas firsta galantīgi nojūgti, kučieris bija ģērbies laikam tīras gumig [gumijas?] drēbēs, domāja, ka pliks vien ir. Gari atklāti vāģi bija, Tie zirgi bija jūgti divi blakus pie dīstels otrā divi tiem priekšā blakus. Tad brauca no Siguldas kalna lejā, kur Vitenop ar kājām gāja līdzās vāģiem un sauca uz mums, lai tura vāģus, bet lai nenosmērē, bet neviens vāģiem rokas nepielika, laimīgi nobrauca lejā. Tur man tas gods, ka ķeizaram vāģus turējis. Gaujā bija tilts pārtaisīts uz steķiem un dēļiem un, kad izstaigāja Krimul gravu, tad bija vakars. Kad ķeizars bija pilī, tad sievietes dziedāja gaudu dziesmas; kad tumsa metās, tad ap piles placi riņķī ugunis sāka dekt pa kokiem, cik tas bija skunstīgi ierīkots, un rakicas [raķetes] laida un ar plagām [karogiem] bija visa grava pilna. Ļaudis un kungi to vakar aizgāja, bet kārtības vīriem bija jāpaliek. Rītā atkal no Krimuldas līdz Turaidi nostādīja pa 2 blakus, tad brauca Vitenop pa priekšu, ķeizars no pakaļas uz Turaidu. Mēs ar Vaisuli veco stāvējām pie ozoliņa, noņēmuši cepures, nolikuši. Ķeizars garēm braucot ar priekš mums diviem roku pie cepures pacēla. Kad atpakaļ brauca no Turaidas uz Krimuldu, tad ķeizars ar Vitenop iegāja Gūtman alā. Kā jau minēts, kad visi Vidzemes bruģa kungi bija, tie brauca no pakaļas. Tiem bija piekārtas rokas ar veca laika cimdiem, seģēm un dvieļiem. Tā viņi aizbrauca – laikam tie bija ķeizaram dāvināti. Vitenop, kad nobraucis mājā, tad savu cimdu iezēģelējis kovertā [iezīmogojis aploksnē] bērnu bērniem par atminēšan, kad ar to cimdu ar ķeizar rocījies. Bat mana goda zīme pazuda – man bija zila kroķaina un kniepe, ar ko pie cepures piespraust un tāda grāmatiņa un bleifederis [zīmulis] ar, ja vaidzētu, ko prattakul [protokolu] uzņemt. Tā bija visiem kārtības vīriem. Bet labi izgāja, nevajadzēja nevienam. Kā vēlāk es dzirdēju, Krimuldā vēl tagad esot tas pats galds tāpat uzklāts un traukiem stāvot uz galda par pieminēšanu, kur ķeizars ēdis un gulta ar stāvot uzklāta, kur gulējis.”

Dažas nedēļas vēlāk, kāds vārdā nesaukts ceļotājs apmeklēja vēl svaigo Notikuma vietu un laikrakstā vēstīja: “Vēl tos goda vārtus tiku redzējis ko mīļam ķeizaram bij uztaisījuši. Vēl pa to tiltu tiku staigājis, ko īpaši tādēļ taisījuši, lai ķeizaram ar rāmi pa Gauju nebūtu jābrauc. Ikkatrs vidzemnieks zina cik stāvi tur tie ceļi, īpaši pa Krimuldes kalnu. Bet te manim bij ko nobrīnīties. Ceļš pret kalnu, zināms, gan nebija līdzens, bet tik gudri pārtaisīts ar līkumiem caur lielām izrakšanām, ka gandrīz rikšos varēja laist. Zināms, viss Ķeizaram par godu.”

**
Bet caram un pavadoņiem Rīgā 13. jūlijs atkal apskatēm un pieņemšanām pārpilna diena. Uz Melgalvju namu – “Kur apskatīja to zviedru un krievu valdnieku bildes, kas pār Vidzemi valdījuši.” Apskatīja Melgalvju sudrabu, ierakstījās īpašā zelta viesu grāmatā. Nams pienācīgi greznots – “Trepes un gaņģi te bij ar ziedošām rozēm kā noklāti.” Tālāk uz Pētera baznīcu, Ģildes māju, Bruņinieku namu, “kur no muižnieku priekšniekiem saņemti, ilgāk pakavējās.” Iegāja Jēkaba baznīcā, paēda Pilī vēlās brokastis, aizbrauca uz bāreņu namu un Ķeizardārzu. Gara diena valdniekiem. Jābūt lielai izturībai un pacietībai.

Vakarā, pavadīti no pilsētas gvardiem un amatniekiem, viņi brauca uz kuģi Standart, lai ceļotu tālāk. Visi nami Daugavmalā un pāri pretī koši izgaismoti. Uz Ķīpsalas un sēkļiem dega vairāk kā 100 darvas mucas. Ļaužu pilni abi krasti, “ir no laivām citi pienākuši vēl reiz gribēdami  savus no sirds mīļotus valdniekus redzēt un tiem skaņi uzgavilēt.” Ķeizara kuģim blakus stāvēja dampkuģis Hanza. Uz tā Rīgas dziedāšanas biedrības “jauku atvadīšanās dziesmu nodziedāja… Ķeizeri laipnīgi atvadījušies, iegāja kuģī un no rīta pulksten 3 devās ceļā uz Liepāju.”

Liepājā augstie viesi sabija divas nedēļas – līdz 27. jūlijam. Te valdnieka dienas nav pienākumiem tik pildītas kā iepriekš Vidzemē. Laiks arī atelpai – “jūrā mazgāties” un citādi.  Kinomotogrāfiskā izteiksmībā raksts avīzē “Mājas Viesis” atstāsta patvaldnieka un viņa trīs dēlu medību gaitas Rucavā.

No Liepājas augstiem viesiem jāatgriežas Rīgā – dzelzceļa stacijā izbraukšanai uz Pēterburgu. Brauca pa zemes ceļiem. Kāpēc cars izvēlējās sauszemi nevis jūras ceļu? Kas to vairs lai zin. Ceļš noteikti nogurdinošs. Nez cik reizes pasta stacijās mainīja zirgus? Līdz Rīgai pa dienas gaišumu nenokļuva. Pēc 12 stundām rati stāja Jelgavā pie pils. Rīgā, kā var saprast no avīzēm, kungs un ķeizars pili vairs neapmeklēja. Pa taisno – uz staciju, kur dažas atvadīšanās un pēc stundas vilcienā. Koknesē pusdienoja un tālāk, pārsēdušies Dinaburgā uz Pēterburgu, “ kur 29. jūlij 10tos no rīta labā veselībā iebraukuši.”

Interesanti, vai valdnieks un pārējie no svītas arī pieskaitīti statistikai – “Rīgas–Dinaburgas eisenbāne Jūla mēnesī veduse 23 305 cilvēkus un 357 tūkstošus podus preces, par ko ieņēmuse 52 620 rubl. 68 kap.”

**
Ar to apskatu par Krievijas cara apmeklējumu varētu beigt. Vēl tikai dažas ziņas no apmeklējuma. Valdnieks “Rīgā aplūkojis zaldātus un viņus uzteicis, ikkatram zaldātam dāvinājis 50 kap, kam treses uz piedurknes un goda krusts pie krūtīm, dāvinājis 3 rubl. Arī policijas zaldātiem un žandarmiem 50 kap licis dot par labu turēšanos.” Nepiemirsa kādu Vidzemes zemnieku – “Uz Ministera lūgšanu Ķeizers Vidzemes zemniekam Gustam Glasmaņņam dāvinājis zelta medāli pie Staņislava bantes nesamu ar to virsrakstu ”par dedzīgu prātu pie teicama darba.”

Ticis arī galvenajam atbildīgajam – “ķeizers cēlis Vidzemes muižnieku vecakajo Wirstu Līvenu par Kambarkungu.” Ka augstā valdīšana Baltijā uzņemta godam, liecība pateikšanās rakstā, ko Ķeizers nosūta ģenerālgubernatoram baronam Līvenam:

“Šinī vasarā ar Savu Ķeizerieni Vidzemē un Kurzemē būdami no iedzīvotājiem esam uzņemti tapuši ar īstu uzticību un sirds mīlestību. Mūsu sirdī nekad nezudīs tās prieka un goda parādīšanas, ar kurām tie mūs uzņēmuši. It visi, augsti un zemi, darbojušies pie ikkatra soļa parādīt cik tie Mums un Mūsu namam ir uzticīgi un padevīgi, ko Mēs allaž esam ticējuši, un tādēļ Mums labpatīk Jums uzdot: lai Jūs izteiciet Vidzemes un Kurzemes teicamiem muižniekiem, pilsātniekiem un zemniekiem, cik Mēs par to tiem pateicam un, ka Mums allažiņ labs prāts uz tiem būs. Mēs allaž Jums būsim laipnīgi.”

Pēterburgā, tanī 30. augustā 1862.
“Aleksanders.”

Baltijas apmeklējuma gads sakrita ar Krievu valsts 1000 gades atzīmēšanas laiku, ko plaši aprakstīja avīzes. Starptautiskie notikumi, par kuriem plaši tovasar rakstīja latviešu laikraksti: Pilnā sparā ar mainīgām sekmēm Amerikā pilsoņu karš; Francija karo Meksikā; Garibaldi ar karu apvieno Itāliju par valsti; Melnkalnē karš ar turkiem par neatkarību. Paraugot uz priekšu – 1863. gadā Krievija bez žēlastības apspiež brīvības nemierus Polijā. 1864. gadā Krievija pabeidz Kaukāza pievienošanu impērijai. Tā, lūk!

Raksts publicēts mēnešrakstā “Siguldas Avīze”, 2021, jūlijs

    Aktuāli, Aktuāli, Jaunumi, Jaunumi, Publikācijas un raksti, Raksti