Viena no pētniecības pamattēmām Turaidas muzejrezervātā ir “Garīgais mantojums, dzīvesziņa un reliģijas loma cilvēku dzīvē”. Tēmas ietvaros tiek pētīta arī Turaidas baznīcas un draudzes vēsture. Pētniecības darba rezultātā tapušie dokumenti – pētījumi, noraksti, pārskati, plāni utt. glabājas Turaidas muzejrezervāta zinātniskajā arhīvā, kuru sāka komplektēt jau Siguldas novadpētniecības muzeja laikā. Te glabājas Lēdurgas–Turaidas draudzes 1841.gada vizitācijas protokola noraksts, kas ļauj ielūkoties dzīvē kāda tā bija Lēdurgas–Turaidas draudzē pirms 180 gadiem.

Turaidas baznīca

Baznīcu vizitāciju protokoli ir nozīmīgi rakstiskie vēstures avoti. Pati vizitācija ir process, kura laikā diecēzes bīskaps vai iecirkņa prāvests apmeklē draudzi ar mērķi sekmētu draudzes darbību. Pārbaudes laikā tiek apsekots dievnams, tajā esošais inventārs, tiek pārbaudīti ieraksti baznīcas grāmatas, notiek sarunas ar draudzes mācītāju un citiem kalpotājiem un draudzes pārstāvjiem. Pārbaudes laikā konstatētais tiek fiksēts vizitācijas protokolā. Tajā tiek norādīti arī ieteikumi un rekomendācijas. Piemēram 1841. gada vizitācijā minēts “klātesošiem draudzes pārstāvjiem drīzāk parūpēties par trūkumu novēršanu Turaidas kapsētā”, jo tika konstatēts, ka apkārt kapsētai nav žoga un vārtu.

Lēdurgas–Turaidas draudzes 1841. gada vizitācijas protokola oriģināls glabājas Latvijas Valsts vēstures arhīvā. Dokumentu tulkoja un pārrakstīja filologs, bibliotekārs, arhīvists Aleksandrs Jansons (1916–1991), ar kuru Siguldas novadpētniecības muzejam bija izveidojusies ļoti cieša sadarbība.

Mācītājs Ernsts Oto Reinholds Girgensons (1807–1890)

Protokols vēsta, ka Lēdurgas–Turaidas draudzē 1841. gada 10. un 11. jūlijā notika vizitācija. Vizitāciju veica un protokolu parakstīja Rīgas apriņķa prāvests E. Fēre kopā ar asistentu Madlienas–Meņģeles mācītāju Kārli Fridrihu Štollu un Nītaures mācītāju Ferdinandu Tilingu. No Lēdurgas–Turaidas draudzes puses vizitācijas protokolu parakstīja draudzes mācītājs Ernsts Oto Reinholds Girgensons un Lēdurgas draudzes priekšnieks, ārsts Eduards Vilhelms Brēms.

Vizitācijas protokolā minēts, ka 10. jūlijā Lēdurgas baznīcā latviešu draudze svinēja Merķeļa dienu. Dievnamā latviešu draudze ieradusies lielā skaitā, no vācu draudzes ieradušies tikai daži tās pārstāvji.

Merķeļu dzimtai ir īpaši nopelni Latvijas un tajā skaitā Lēdurgas­–Turaidas draudzes vēsturē. Lasot protokolu, rodas jautājums, kas gan varētu būt par iemeslu svinēt Merķeļa dienu? No vizitācijā sniegtās informācijas gan ne ko vairāk nevar uzzināt, kā tikai šo faktu, bet, pārlapojot vēstures lappuses, var izdalīt vairākus svinību iemeslus.

1841.gadā apritēja 100 gadi, kopš Merķeļu dzimta uzsāka savu darbību Lēdurgas­–Turaidas draudzē. No 1741. līdz 1770. gadam par draudzes mācītāju darbojās Daniēls Merķelis (Daniel Merkel, 1712–1782). Viņa kalpošanas laikā Turaidā uzcēla un 1750. gadā iesvētīja jaunu baznīcu, kura bez būtiskām izmaņām ir saglabājusies līdz mūsdienām. Koka dievnams ar tā iekārtu un priekšmetiem ir kļuvis par nozīmīgu Latvijas sakrālās kultūras mantojuma daļu. Turaidā bija draudzes filiālbaznīca, galvenā draudzes baznīca atradās Lēdurgā un arī to uzcēla Daniēla Merķeļa kalpošanas laikā. 1767. gada 10. jūlijā, mācītājs Daniels Merķelis iesvētīja Lēdurgas baznīcas pamatakmeni. Baznīcas būvi pilnībā pabeidza un iesvētīja 1772. gadā.

Garlībs Helvigs Merķelis (1769–1850)

Merķeļu dzimtas vārds vairāk saistās ar Garlību Merķeli.  Mācītāja Daniela Merķeļa ģimenē 1769. gada 1. novembrī piedzima dēls Garlībs Helvigs (1769–1850). Savas dzīves laikā viņš kļuva par izcilu vācbaltiešu rakstnieku, publicistu, vienu no spilgtākajiem apgaismības ideju pārstāvjiem un cīnītāju par dzimtbūšanas atcelšanu Baltijā.

Garlība Merķeļa nozīmīgākais darbs ir 1797. gadā Leipcigā izdotā grāmata “Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās”. Merķelis savā darbā patiesā gaismā lūko atklāt 18. gadsimta situāciju Vidzemē, atspoguļojot zemnieku beztiesisko stāvokli un vācu muižnieku patvaļu. Grāmata izraisīja vācu muižnieku neapmierinātību. Garlībs Merķelis atzina, ka tautai ir dabiskas tiesības pieprasīt likvidēt dzimtbūšanu un uzskatīja, ka valstij jāpastāv kā brīvprātīgai cilvēku apvienībai. “Par ko padara valsti dzimtbūšana? Dzimtbūšana valsti iznīcina. Valsts ir brīvu ļaužu savienība visu un ikkatra atsevišķa cilvēka kopīgai laimei. Visas augstāko kārtu priekšrocības, pat valdnieka kronis, to īpašniekiem doti tikai tādēļ, lai viņi jo saprātīgāk varētu strādāt minētā vienīgā mērķa labā.” Merķeļa darbs kļuva pazīstams daudzās Eiropas zemēs, bet latviski izdots tikai 1905. gadā.

Pēc dzimtbūšanas atcelšanas (1819) Garlībs Merķelis 1820. gadā publicēja apcerējumu “Brīvie latvieši un igauņi”. Darbā tika runāts par zemnieku brīvlaišanu tas bija veltīts caram Aleksandram I. Par šo un arī par citiem darbiem cars piešķīra Merķelim mūža pensiju 300 sudraba rubļu gadā.

Garlība Merķeļa grāmata “Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās” izdota 1797. gadā Leipcigā

Merķeļa literāro darbību laikabiedri novērtēja gan ar kaismīgu kritiku, gan visnotaļ atzinīgi. Viņš kļuva par vairāku ar kultūru saistītu biedrību biedru. 1817. gadā Merķeli uzņēma Kurzemes Literatūras un mākslas biedrībā (Kurländische Gesellschaft für Literatur und Kunst). Zīmīgi ir tas, ka 1841. gadā viņu uzņēma par Latviešu literārās (draugu) biedrības (Lettisch-literärische Gesellschaft) goda biedru.

Lēdurgas–Turaidas draudzes vizitācijas protokolā minēts, ka draudzes mācītājs Ernsts Oto Reinholds Girgensons (1807–1889) Merķeļa dienā noturēja sprediķi latviešu un vācu valodās. No citiem avotiem var spriest, ka mācītājs bija personīgi pazīstams ar Garlību Merķeli.

Baznīcas vizitācija turpinājās 11. jūlijā. No protokola var uzzināt, ka abu kārtu, t.i., vīriešu un sieviešu, draudzes locekļu bija apmēram 6000. Savukārt 1739. gada vizitācijā var lasīt, ka tolaik draudzē bija 3000 draudzes locekļu, bet 1670. gadā tikai 350 dievgaldnieku.

Tālāk protokolā uzzinām, ka latvieši neviens no dievgalda neizvairās. Laulātie ļaudis ar izņēmumiem satiek labi. Patvaļīgu laulību šķiršanu nav. Nelaulāti nedzīvo kopā “mežonīgā laulībā”, ja nu tikai šajā pārkāpuma vainīgi pēc saderināšanās kopā sagājuši līgavainis un līgava. Turaidā ir divas sūdzības par nesaskaņām starp vecākiem un bērniem. No 100 dzimušajiem caurmērā trīs dzimuši ārlaulībā. Māņticība ir konstatējama, bet ne elkdievība. Reliģijas apsmējēju un nicinātāju nav. Fanātiķu un sektu locekļu nav. Privātas lūgšanu sanāksmes nenotiek, izņemot brāļu draudzēs. Ir krietns skaits brāļu draudzes locekļu, un viņiem ir divi lūgšanu nami, kas cēlušies no seniem laikiem. Tos regulāri apmeklē mācītāji, un šajās sanāksmes nekādā veidā netiek pārkāpti likumīgie noteikumi. Kristības un laulības notiek galvenokārt baznīcā. Pirms kazām notiek formāla saderināšanās. Mācītājs atgādina, lai kāzas nevilktos pārāk ilgi un lai tajās nebūtu izšķērdības un netikumības.

Šādus un daudzus citus interesantus faktus var lasīt 75 lapaspušu biezajā 1841. gada vizitācijas protokolā.  Turaidas muzejrezervāta zinātniskā arhīvā glabājas arī citu vizitāciju protokolu noraksti, kas arī sniedz interesantas ziņas par Turaidas ļaudīm un viņu dzīvi.