Godinot arheologu Jāni Graudoni | Turaidas muzejrezervāts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort

Turaidas
muzejrezervāts


Godinot arheologu Jāni Graudoni


Jānis Graudonis

Jānis Graudonis

Godinot arheologu Jāni Graudoni viņa 108. dzimšanas dienā – 27. augustā, aicinām izlasīt Gunta Zemīša ziņojumu, kas tika nolasīts Jāņa Graudoņa simtgadei veltītajā konferencēPils. Arheoloģija. Muzejs. Arheologam Jānim Graudonim -100”.

ARHEOLOĢISKIE IZRAKUMI TURAIDAS PILĪ JĀŅA GRAUDOŅA VADĪBĀ

Turaidas pils arheoloģiskās izpētes vadītājs Jānis Graudonis vispirms bija bronzas un senākā dzelzs laikmeta pētnieks.1 Tomēr, tā kā arheologu skaits Latvijā bija pārāk mazs, vairumam no viņiem ik pa laikam nācās pievērsties arī citu periodu pie­minekļu pētniecībai. Raugoties no mūsdienu ska­tupunkta, šķiet, ka padomju varas gados, īpaši jau 20. gadsimta sešdesmitajos, septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, arheologu skaits bija liels. Tomēr arī uzdevumi, kuri tajā laikā bija jāveic arheologiem, bija grandiozāki.

Šeit nedaudz jāielūkojas Latvijas arheoloģi­jas vēsturē. Viduslaiku arheoloģijas pieminekļu, īpaši piļu, pētniecība Latvijā neattīstījās tik strauji kā citu periodu izpēte. Latvijas Republikas periodā 20. gadsimta divdesmitajos un trīsdesmi­tajos gados, kad Latvijas arheoloģija piedzīvoja plašu uzplaukumu, viduslaiku pilis palika ēnā. 1922. gadā vācu valodā iznāca Levisa of Menāra “Senās Livonijas piļu leksikons”2, kas saturēja 450 Latvijas un Igaunijas piļu aprakstus, plānus un attēlus, pēc tam faktiski iestājās klusums. Tiesa, Pieminekļu valde ik pa laikam veica mūra piļu uzmērojumus vai nostiprināšanu, tā 1931. gadā arhitekts Pēteris Ārends uzmēroja Mārtiņsalas pilsdrupas un ierosināja tās nostiprināt.3 Tomēr visumā mūra pilis tika uztvertas kā iekarotāju — vācu krustnešu — atbalsta punkti. Līdzīga attiek­sme bija arī pret vācisko mantojumu viduslaiku pil­sētās, tomēr Rīgā sakarā ar celtniecību vecpilsētas teritorijā notika arheoloģiskie pētījumi.

Jānis Graudonis sarunā ar Gulbenes 1. vidusskolas LOTOSA vienību. Turaidā, 1986. gadā

Jānis Graudonis sarunā ar Gulbenes 1.
vidusskolas LOTOSA vienību. Turaidā, 1986. gadā

Pilnīgi noliedzoša attieksme pret vācisko kultūras mantojumu veidojās pirmajos pēckara gados. Situācija mainījās 20. gadsimta sešdesmi­tajos gados un septiņdesmito gadu sākumā. Tas sakrita ar laiku, kad arheoloģijā ienāca ļoti spēcīga latviešu arheologu paaudze — Ēvalds Mugurēvičs, Andris Caune, Māris Atgāzis, Zigrīda Apaļa (šeit nosaucu tikai tos, kuri pētījuši viduslaiku piemi­nekļus) un vairāki citi. Par vienu no redzamāka­jiem viņu vidū kļuva tieši Jānis Graudonis. Tomēr pievēršanās viduslaiku arheoloģiskā mantojuma izpētei nenotika tāpēc, ka būtiski būtu mainīju­sies valdošo attieksme pret to, ko saprata kā “vācu kultūras mantojumu”. Tā joprojām bija negatīva. Tā nebija īpaši pozitīva pret senvēsturi kopumā. Tomēr pilnībā arheoloģija ignorēta netika. No vie­nas puses — Padomju Savienība visās jomās cen­tās neatpalikt no Rietumiem, no otras — krievu senvēstures pētniecība tika atbalstīta. Padomju Savienībā izveidojās savdabīga situācija — tas, kas bija atļauts Maskavā, tā vai citādi tika akceptēts arī citās republikās. Protams, arī Latvijas apstāk­ļos senvēstures pētniecībā tika izvirzīts uzdevums meklēt baltu un slāvu tautu vēsturiskos kontak­tus. Tomēr to varēja izmantot arheoloģijas zināt­nes attīstībai. Pētnieku uzmanība galvenokārt tika pievērsta Austrumlatvijai, tomēr pētījumi bija objektīvi un ļāva uzkrāt plašu arheoloģisko materiālu. Situāciju izmainīja divu lielu spēksta­ciju celšana uz Daugavas. Piecdesmito gadu bei­gās tika pieņemts lēmums uzcelt lielu spēkstaciju Pļaviņās — Pļaviņu HES. Tas arī piecos gados (1961-1966) tika paveikts. Laikā no 1966. līdz 1974. gadam tika celta Rīgas HES. Abu spēksta­ciju appludināmajās zonās nonāca gan izcili dabas pieminekļi, kā Staburags, gan arheoloģijas pie­minekļi — tajā skaitā mūra pilis. Pirms appludi­nāšanas šie pieminekļi tika arheoloģiski pētīti. Latvijā trūka arheologu — viduslaiku vēstures speciālistu. Tādēļ par tādiem nācās pārkvalificē­ties daudziem dzelzs laikmeta speciālistiem, arī bronzas laikmeta speciālistam Jānim Graudonim. A. Stubavs pētīja Kokneses pili (1961-1966) un Salaspils pili (1967-1971), Ē. Šņore un A. Zariņa (1963, 1964) un E. Šņore (1964, 1965) — Sēlpili, Ē. Mugurēvičs — Mārtiņsalu (1966-1972), M. Atgāzis — Vecdoli (1966-1968). J. Graudonis 1963. un 1964. gadā veica izrakumus Altenes pilī, bet laikā no 1968. līdz 1972. gadam — Ikšķiles pilī, ciema vietā un kapsētā, izpētot 500 apbedījumu.

Ikšķiles baznīcas drupas pēc konservācijas. 20. gs. 70. gadu otrā puse

Ikšķiles baznīcas drupas pēc konservācijas. 20. gs. 70. gadu otrā puse

Pētījumi Ikšķilē4 izraisīja zināmu rezonansi sabiedrībā — kā nekā tā bija senākā mūra celtne Baltijā. Turklāt tā, vismaz sākotnēji, tika celta vietējiem iedzīvotājiem — lībiešiem. Līdzīga situā­cija bija arī Mārtiņsalā, kura tika pētīta Ē. Mugurēviča vadībā. Vairākos rakstos Ē. Mugurēvičs akcen­tēja, ka pils iesākumā daļēji atradās vietējo iedzīvo­tāju valdījumā.5 Kopumā veidojās priekšstats, ka mūra pilis nav uztveramas tik viennozīmīgi — tajās varēja vērot savdabīgu vietējo, vispirms jau lībiešu, latgaļu un vācu vai, precīzāk, rietumeiropiešu kul­tūru mijiedarbību. Ē. Mugurēvičs vērsa uzmanību arī uz to, ka vairākas mūra pilis ir uzceltas vietējo tautu bijušo koka piļu vietās, kā rezultātā vācu piļu plānojums ietekmējās no vietējo piļu plānojuma. Šāda jautājuma nostādne deva iespēju viduslaiku mantojumu plašāk ietvert zinātniskajā apritē.

Izrakumi Ikšķilē izvirzīja jautājumu par šīs unikālās celtnes saglabāšanu pēc ūdenslīmeņa paaugstināšanas. Baznīcas mūri tika konservēti, bet arhitekts Gunārs Jansons izstrādāja Ikšķiles pils un baznīcas rekonstrukciju.6 Arhitekta G. Jansona un arheologa J. Graudoņa sadarbība turpināsies un savu augstāko punktu sasniegs, strādājot Turaidā.

Izrakumi appludināmajā zonā arī noteica izra­kumu metodiku. Arheologiem bija jārēķinās, ka viņu pētītie objekti pazudīs zem ūdens, tādēļ izra­kumi notika plašos laukumos, cenšoties objektu izpētīt pilnībā. Šo metodi arheologi saglabāja arī tad, kad izrakumi attālinājās no Daugavas.

Tā vai citādi, bet viduslaiku pieminekļu pēt­niecībai, kaut nelielos apmēros, sāka pievērsties arī ārpus Daugavas baseina. Tā 1970. gadā, rokot būvbedri Saldus jaunajai slimnīcai, celtnieki uzdūrās Saldus mūra pils pamatiem. Arheologa Ē. Mugurēviča vadībā tie tika attīrīti, sekoja arī zinātniska publikācija.7 Dažu pilsētu muzeji mēģi­nāja ar vietējo speciālistu spēkiem un vietējās varas atbalstu sakopt savā teritorijā esošās pilis. 1971. gadā, sakopjot Cēsu pilsdrupas un novā­cot būvgružus, strādnieki uzdūrās depozītam ar monētām, sudraba priekšmetiem un brokāta lenti.8 Tas radīja pārliecību, ka pilī ir jāveic arheoloģiskie izrakumi kvalificēta speciālista vadībā. Sarežģītie organizatoriskie pasākumi noslēdzās 1974. gadā,  kad arī tika uzsākta pētniecība Zigrīdas Apaļas vadībā. Ko līdzīgu vēlējās arī Turaida, kur muzeju vadīja jauna, enerģiska direktore Anna Jurkāne.

Director of the Museum Reserve Anna Jurkāne and archaeologist Jānis Graudonis on his 90th anniversary. 23 August 2003

Turaidas muzejrezervāta direktore Anna Jurkāne un arheologs Jānis Graudonis. 2003. gada 23. augusts

1974. gada oktobrī Jāņa Graudoņa vadībā tika veikti nelieli izrakumi pusapaļā torņa pagrabā un pirmā stāva telpā, kas bija pildīta ar būvgružiem. Tas bija tikai sākums. A. Jurkānes pierunāts, J. Graudonis piekrita pievērsties Turaidas pils izpē­tei daudz plašākā mērogā.

1976. gadā Turaidas muzeja direktore A. Jurkāne un Latvijas vēstures institūta arheologs J. Graudonis parakstīja līgumu par Turaidas kom­pleksa pilnīgu arheoloģisko izpēti, izvirzot trīs gal­venos uzdevumus:

  • izpētīt pils apbūvi un nocietinājumu sis­tēmu, lai iegūtu zinātniski pamatotus mate­riālus pils rekonstrukcijai un konservēšanai;
  • iegūtos materiālus nodot Siguldas novad­pētniecības muzejam fondu bagātināšanai un ekspozīcijas pilnveidošanai;
  • iegūt lietiskos avotus Turaidas apgabala lībiešu vēstures padziļinātai izpētei.9

Kas tad par Turaidas pili bija zināms līdz tam? Indriķa Livonijas hronikā10, kurā aprakstīta Līvzemes pievēršana kristietībai 12. gadsimta beigās un 13. gadsimta sākumā, atrodamas ziņas, ka Gaujas baseinā dzīvo lībieši. Hronikā minēta lībiešu vecākā Kaupo “lielā pils” — Castrum Magnum Cauponis.11 Tā kā Kaupo pils — Castrum Cauponis — hronikā tiek nosaukta arī par Turaidas pili — castrum Thoredense,12varēja pieņemt, ka tā atradusies Turaidas mūra pils vietā. Savukārt mūra pils Turaidā pastāvēja laikā no 1214. līdz 1776. gadam, kad pils cieta ugunsgrēkā un vairs netika atjaunota.

Par mūra pils celšanu 1214. gadā Indriķa hro­nikā atrodam šādas ziņas: “Raceburgas bīskaps Filips ar krustnešiem un fogtu Gerhardu devās, uz Turaidu un bīskapam tur uzcēla kastellu, ko nosauca par Frēdelandi — it kā par miera nesēju zemei —, cerēdams, ka šī pils zemei radīs mieru un būs patvērums priesteriem un visiem viņa vīriem.”13 Tomēr Frēdelandes vārds neieviesās, un mūra pils saglabāja agrāko Turaidas nosaukumu.

Par aptuvenu Turaidas pils plānojumu un celt­nēm tajā varēja spriest pēc samērā nepilnīgiem plā­niem, attēliem un aprakstiem. Bija zināmi 1582. un1590. gada Turaidas pils revīziju protokoli, bija saglabājušies arī divi 17. gs. zīmēti Turaidas pils plāni, plāns, kuru 1839. gadā zīmējis Fridrihs Krūze, un Karla Lēvisa of Menāra 1895. gadā pub­licētais plāns un šī paša pētnieka 1924. gada pils uzmērojums. Bez tam bija zināmi atsevišķi 19. gs. pirmās puses zīmējumi, kuri rādīja pils drupu stā­vokli un saglabāšanās pakāpi. Nelieli izrakumi Turaidas pilī tika veikti 1953. gadā Ādolfa Stubava vadībā, bet 1960. gadā A. Zirnis izdarīja dažus šurfus pils pagalma teritorijā, kā arī nelielus izra­kumus veica R. Malvess. Šie izrakumi neko būtiski jaunu Turaidas pētniecībai nedeva.

Arheoloģiskie izrakumi J. Graudoņa vadībā Turaidas pilī notika laikā no 1976. līdz 1999. gadam, pilnībā izpētot pils pagalmu, joslu, kas aptvēra pils celtnes, kā arī ziemeļu un dienvidu priekšpilis un 10 m platu joslu ārpus aizsargmūriem.

J.Graudoņa izrakumi aptvēra faktiski visu pils teritoriju. Darbi notika plašos izrakumu laukumos. Šī metode bija izveidojusies un nostiprinājusies, strādājot pieminekļos, kuri atradās appludināmajā zonā. Tai bija savi plusi un mīnusi. Plašie laukumi deva vispusīgu izra­kumu materiālu par visiem būvperiodiem, bet vienlaikus arī pieauga arheologa atbildība — izraktā materiāla fiksācija un skaidrojums faktiski palika tikai izrakumu vadītāja ziņā. Pārbaudīt to, vai viņš nav kļūdījies, varēja tikai pēc zīmētajiem plāniem, kuri varēja būt arī sub­jektīvi, un fotouzņēmumiem, kuri atbilda tajā laikā pieejamās fototehnikas līmenim.

Bruģa atsegšana Turaidas pils pagalmā. XIII laukums, 1990. gads

Bruģa atsegšana Turaidas pils pagalmā. XIII laukums, 1990. gads

Var diskutēt par nepieciešamību lietot vienu un to pašu izrakumu metodiku pieminekļos, kuri paredzēti iznīcībai, un pieminekļos, kas netiek apdraudēti. Tālaika arheologi tomēr izrakumu metodiku parasti nemainīja. Savu iespaidu atstāja arī tas, ka izrakumi notika vienlaikus ar mūru konservāciju un restaurāciju, — arhitektam, lai tas varētu veikt pils restaurāciju, bija nepiecie­šams izprast ne tikai atsevišķu celtņu plānojumu, būvpaņēmienus, bet iegūt arī priekšstatu par pili kopumā. Tā kā pils bija piedzīvojusi vairākus būvperiodus, varēja izveidoties situācija, ka restaurē­tajā pilī tiek apvienotas celtnes, kuras gan ir res­taurētas autentiski, bet pilī vienlaikus nekad nav atradušās. Baltijā mūra piļu restaurācija, vismaz tādos apmēros, nebija notikusi. Vienīgais piemērs bija Traku pils restaurācija Lietuvā. Lietuvieši šajā jomā bija pirmie Baltijā, diemžēl šo restaurāciju par gluži nevainojamu uzskatīt nevarēja. Turaidas pils restaurācijas veicēji centās izvairīties no arhi­tekta pieņēmumiem, bet katrai restaurētajai celtnei atrast pamatojumu izrakumu gaitā. Celtniecības paliekas, kuru augšējo stāvu veidojumu nebija iespējams noteikt, konservēja. J. Graudonis sava darba plašo vērienu centās apvienot ar maksimāli precīzu fiksāciju. Ekspedīcijas pamatsastāvā strā­dāja divas ļoti spējīgas zīmētājas — Ilze Šiliņa un Dzintra Garkāne-Zemīte. Ilze Šiliņa tajā laikā valdošo zīmēšanas skolu, kurā bija pie­ņemts atsegto kultūrslāni attēlot maksimāli auten­tiski — tādās pašās krāsās kā dabā, faktiski nelie­tojot nosacītus apzīmējumus, noveda līdz pilnībai. Pedantiska precizitāte, liela izmēra plāni, autentis­kas krāsas — plāni līdzinājās savdabīgiem mākslas darbiem. Arheologa interpretācijai šajā gadījumā nebija vietas. Šīs metodes mīnuss ir tas, ka dažkārtkrāsu virpulī ir grūti uztvert atsevišķas vājāk sagla­bājušās detaļas, kuras ir būtiskas, lai izprastu, kas tad īsti ir saglabājies. Piemēram, šādā tehnikā izpildītā plānā ir grūti atšķirt ogļainu zemi no mel­nas zemes bez oglīšu piejaukuma, kas var būt ļoti būtiski. Dz. Garkāne-Zemīte lietoja modernākus paņēmienus, vairāk izmantoja nosacītus apzīmē­jumus. Šādos plānos lielāka nozīme ir arheologa redzējumam un izpratnei par atsegtās konstrukci­jas raksturu. Tas ļauj labāk parādīt detaļas, kuras ir pamanāmas tikai ar speciālista aci, bet ir jārēķinās ar to, ka, šādi zīmējot, pieaug pētnieka atbildība un viņa redzējums var būt arī subjektīvs. Tomēr vai­rums plānu tika zīmēti I. Siliņas manierē. Kopumā jāatzīst, ka izrakumu materiāls tika dokumentēts tam laikam augstā līmenī.

Celma izcelšana. 1980. gads

Celma izcelšana pils rietumu nogāzē. 1980. gads

Tomēr daži no J. Graudoņa lietotajiem teh­niskajiem paņēmieniem izraisīja diskusijas. Pret ekskavatora lietošanu pils nogāžu attīrīšanā iebilda arheologs A. Caune. Arī J. Graudonis, lai gan vēlējās pasteidzināt izrakumu gaitu, apzinā­jās, cik svarīgi izsekot tam, kā veidojies būvgružu slānis pils ārsienas rajonā un kā tas pieslēdzies mūriem. Protams, būvgružu slānis saturēja liecī­bas par dažādām pārbūvēm, pat par jumta segumu un pilī esošām krāsnīm, kuru paliekas varēja atras­ties iepretim telpām, kurās tās sākotnēji atradās. Attīrot pils ārsienas no būvgružiem, vairākās vietās tika veidoti griezumi, fiksēti profili, kas ļāva izse­kot pārbūvēm, to raksturam un laikam. Var, pro­tams, diskutēt, vai iegūtais priekšstats bija pilnīgs. Nav šaubu, ka daļa informācijas tika pazaudēta. Tomēr, vērojot t. s. arheoloģiskās uzraudzības dar­bus mūsdienās, īpaši pilsētās, nākas konstatēt, ka situācija nav uzlabojusies, bet, tieši pretēji, paslikti­nājusies. Arheologam pārāk bieži nākas piekāpties būvnieku prasībām saspringtā celtniecības grafika un ierobežoto finanšu iespēju dēļ.

Izrakumu gaitā J. Graudonis izsekoja vairā­kiem būvperiodiem. Pēc viņa konstatētā, 13. gad­simta otrajā gadu desmitā pils apjozta ar daudz- stūrainu aizsargmūri, pagalma rietumu malā celta dzīvojamā ēka — palass, bet ziemeļu malā lielais apaļais tornis — bergfrīds. 13. gadsimta vidū būvē­tas celtnes galvenās pils ziemeļaustrumu stūrī, bet ap 1300. gadu celts četrstūrains dienvidu korpuss. 14. gadsimtā izveidota neliela dienvidu priekšpils.

Pārmaiņas pils apbūvē izsaucis 14.-15. gad­simtā notikušais plašais rietumu nogāzes nobrukums. Savukārt nobrukums pils dienvidrietumu daļā izraisījis šīs priekšpils aizsargsistēmas pār­būvi. Lielākās pārbūves veiktas 15. gadsimta bei- gās-16. gadsimta sākumā, ieviešoties šaujamie­ročiem. Tad celti ziemeļu priekšpils vārtu torņi, radīts nocietināts iebraucamais ceļš. 15. gadsimtā celts vai pārbūvēts pusapaļais tornis.

Jānis Graudonis kopā ar arhitektu Gunāru Jansonu Turaidas pilīJānis Graudonis kopā ar arhitektu Gunāru Jansonu Turaidas pilī

Jānis Graudonis kopā ar arhitektu Gunāru Jansonu Turaidas pilī

Ne visos jautājumos arheologa un arhitekta G. Jansona domas saskanēja, tomēr šīs domstarpī­bas nebija tādas, kas kavētu sekmīgu pils restaurā­ciju. Tā G. Jansons, līdzīgi kā Armins Tūlse,14 par pirmo celtni Turaidā uzskatīja galveno torni — bergfrīdu.15 Zināmu pamatojumu tam arhitekts saskatīja 11. gadsimta vidū par kastellu dēvētajā Raceburgas pilī, kuru Raceburgas Filips varēja izvēlēties par paraugu Frēdelandes (Turaidas) pilij.16 J. Graudonis šo domu neatbalstīja, norādot, ka torni nekad nesauc par kastellu.17 Par senāko pils daļu viņš uzskatīja pils rietumu malā kon­statēto militāra rakstura celtni, kura, kā rakstīja J. Graudonis, “varētu būt saistīta ar Livonijas hro­nikā minēto 1214. gadā celto castellum, bet aizsarg­siena attiektos uz 1218. gadā norādīto castrum’’.18  J.Graudonis castellum uzskatīja par apzīmē­jumu mazai pilij vai nocietinājumam, kāda Turaida sākotnēji, protams, bija. Savukārt 1218. gadā Indriķa hronikā minēto castrum19 tulkoja kā “liela pils”. Šeit viņš saskatīja apliecinājumu tam, ka pils četros gados no maza nocietinājuma izaugusi par ievērojamu pili.

Tomēr šajā gadījumā, šķiet, jāpiekrīt uzska­tam, ka hronikā lietotajos apzīmējumos konsek­venci grūti saskatīt, jo par castrum tiek dēvētas gan Ikšķiles, gan Holmes (Mārtiņsalas) pilis, gan vie­tējo iedzīvotāju koka pilis.20 Vārda castrum, tāpat kā castellum, izcelsme meklējama Senajā Romā, kur ar šiem jēdzieniem apzīmēja nocietinātu kara­spēka nometni. Viduslaikos ar nosaukumu “kastella” apzīmēja mūru iežogotu regulāra vai nere­gulāra četrstūra laukumu, kurā atradās vairākas nelielas, pārsvarā militāra rakstura celtnes, kas kal­poja kā karaspēka nodaļas īslaicīgas uzturēšanās vieta, kā arī kā vietējo iedzīvotāju patvērums kara gadījumā.

J.Graudoņa pētījumi viduslaiku pilīs būtiski papildināja priekšstatus par apkures sistēmu mūra pilīs Baltijā. Jāņem vērā, ka Latvijas arheologiem nebija pieredzes piļu pētniecībā, trūka arī arheolo­ģiskās literatūras, īpaši Rietumos izdotās. Turklāt Baltijā ar tās samērā bargajām ziemām apkurei bija citas prasības nekā Rietumeiropā un Viduseiropā. Tie paņēmieni, kādus lietoja Baltijā, bija jāatklāj pašiem šejienes piļu pētniekiem.

Jau savos izrakumos Altenes pilij. Graudonis konstatēja vairākas hipokausta tipa krāsnis.21 Tādas atsedzas ari izrakumos Ikšķiles ciema vietā, kur tās varēja datēt ar 15. gadsimtu. Šādu apkures sistēmu J. Graudonis konstatēja arī Turaidā, kur atklāja divas hipokausta tipa krāsnis, kas vecākas par 15. gadsimtu. J. Graudonis devis ari uzskatāmu šo krāšņu rekonstrukciju.22

Jānis Graudonis konferencē "Gaujas lībieši Latvijas kultūrvēsturē" Turaidas muzejrezervātā. 1998. gads

Jānis Graudonis konferencē “Gaujas lībieši Latvijas kultūrvēsturē” Turaidas muzejrezervātā. 1998. gads

Būtiska nozīme bija tam, ka izrakumos tika pārliecinoši konstatēta lībiešu pils pastāvēšana Turaidas pils vietā 11.-12. gadsimtā. Par lībiešu pils pastāvēšanu liecināja koka celtņu paliekas, pat divi lībiešiem raksturīgie dzīvnieku galvaskausu ziedo­jumi, vairākas 11.-13. gadsimtam lībiešiem rakstu­rīgas senlietas. Izrakumi parādīja, ka lībiešu koka pils aizņēmusi lielāku teritoriju nekā mūra pils. Vai šī pils uzskatāma par hronikā minēto Kaupo “lielo pili”? Pēc 1979. gada izrakumu sezonas, kad pirmo reizi izdevās konstatēt 11.-12. gadsimta apbūves paliekas, J. Graudonis rakstīja, ka “tas ļauj apgalvot, ka pirms tam šeit pastāvējis vietējo cilšu pilskalns”23. Dažus gadus vēlāk, pēc tam, kad pils rietumu nogāzē trīs līmeņos atsedza koka guļbūves paliekas, J. Graudonis augšējā slānī guļošos degušos kokus visai pārliecinoši saistīja ar 1206.gadā nopostītās Kaupo “lielās pils” palie­kām.24 Neapšaubāma norāde uz “lielo pili” bija koka pils izmēri.

Izrakumu gaitā tika konstatēti vairāki savda­bīgi būvelementi, piemēram, arkas austrumu nogā­zes pamatos. Izrakumi ļāva revidēt vairākus agrā­kos pieņēmumus. Piemēram, izrakumi parādīja, ka dienvidu korpuss un palasts ir divas neatkarīgas celtnes, starp kurām bijuši vārti, kas slēguši izeju no pagalma uz dienvidu priekšpili.

J.Graudonis vienmēr izcēlies ar to, ka savu izrakumu materiālu ātri un plaši publicēja. Tomēr Turaidas izrakumu materiāls ir pietiekami bagāts, lai tā vērtēšana turpinātos vēl ilgi. To uzskatāmi rāda nupat iznākušais katalogs “Turaidas pils 16.-18. gadsimta krāsns keramika”.25

Nevar neatzīmēt, ka Turaidas pils pētniecī­bas vērienu lielā mērā noteica tādas personības kā muzeja direktore Anna Jurkāne, viņas vīzija par Turaidas pils kompleksa vietu Latvijas kultūr­vidē un Jānis Graudonis ar savām organizatora un darba spējām. Var jau būt, ka kaut kur padomju varas gaiteņos bija pieņemts lēmums sakopt dažus pieminekļus republikas skaistākajās vietās, vēlams, netālu no Rīgas, lai tur, rūpīgi pieskatītas, varētu vest ārzemju tūristu grupas, tomēr noteikti nebija paredzēts, ka darbi notiks ar tādu vērienu un tik būtiski izmainīs Turaidas kultūrvidi.

Nenoniecinot citu arheologu, īpaši jau Zigrīdas Apaļas un Ēvalda Mugurēviča, devumu citu piļu pētniecībā, gribētu tomēr apgalvot, ka tieši Turaidas pētniecība jau izpētes laikā guva vis­plašāko sabiedrības rezonansi, kas būtiski izmai­nīja attieksmi pret viduslaiku kultūras mantojumu Latvijā, pakāpeniski veidojot priekšstatu, ka viss, kas noticis šajā zemē, ir daļa no mūsu vēstures. Tā nav dalāma “savējā” un “svešā” — tā vienkārši ir mūsu vēsture.

ATSAUCES

1 Граудонис Я. Латвия в эпоху бронзы и раннего железа: Начало разложения первобытно-общинного строя. Рига: Зинатне, 196., 165 с.; Graudonis J. Agro metālu laikmets. Latvijas PSR arheoloģija. Rīga: Zinātne, 1974, 61.-93. Ipp. u. c.

Guntis Zemītis, Dr. hist.

Raksts publicēts krājumā – “Pils. Arheoloģija. Muzejs. Arheologam Jānim Graudonim -100: 2013. gada 29. augusta starptautiskās konferences materiāli.” Izd. Turaidas muzejrezervāts, izdevniecība JUMAVA, 2014, 128 lpp., latviešu un angļu val., ISBN 9-789934-116995

    Aktuāli, Aktuāli, Jaunumi, Jaunumi