Lībieši un Livonija krusta karos – arvien atceroties Gaujas lībiešu valdnieku Kaupo | Turaidas muzejrezervāts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort

Turaidas
muzejrezervāts


Lībieši un Livonija krusta karos – arvien atceroties Gaujas lībiešu valdnieku Kaupo


Aleksandra  Stankeviča grafika “Kaupo Laterānā” . 1995.

Aleksandra Stankeviča grafika “Kaupo Laterānā” . 1995.

Šogad Gaujas lībiešu tēmu muzejā aktualizēs jaunizveidotā brīvdabas ekspozīcija – Lībiešu takā. Viens no pazīstamākajiem un pretrunīgi vērtētiem lībiešiem, kurš dzīvoja pirms 800 un vairāk gadiem, ir Kaupo (? – 1217.). Viņš vienīgais no lībiešu vecākajiem vēstures avotos dēvēts par „it kā karali un vecāko” (quasi rex et senior Lyvonum de Thoreida) un bija vienīgais lībiešu jaunkristītais, kurš apmeklējis Romas pāvestu un laikabiedru acīs uzskatīts par uzticamāko kristieti.

Informāciju par Turaidas lībiešu valdnieka Kaupo dzīvi un nāvi kara laukā var gūt no Livonijas Indriķa hronikas, kas tapusi, domājams, 1227. gadā. Dižciltīgais lībietis Kaupo minēts arī cisterciešu mūka Cēzarija darbā „Brīnumu grāmata“ (latīņu valodā – Libri miraculorum), kas rakstīta 1225. vai 1226.gadā Heisterbahas klosterī (mūsdienās Ziemeļreinas-Vestfālenes zeme Vācijā), kā arī citās Livonijas viduslaiku hronikās un dokumentos.

Saskaņā ar Indriķa hroniku 13.gadsimta sākumā dižciltīgais lībiešu vecākais Kaupo valdījis pār apgabaliem Gaujas labajā krastā, pārvaldot vismaz divas pilis Turaidā un Kubeselē. Arheologs Jānis Graudonis, kura vadībā arheoloģiski pētīta Turaidas mūra pils un pilskalns, norādīja, ka Indriķa hronikā minētā Kaupo lielā pils – viņa varas centrs – atradās Turaidas pilskalnā, turpat, kur pašlaik paceļas Turaidas mūra pils. Rīgas bīskapa mūra pils tika celta uz nodedzinātās lībiešu koka pils paliekām 1214.gadā.

Indriķa hronika Turaidas lībiešu vecāko Kaupo min jau saistībā ar 1200.gada notikumiem, kad viņš kopā ar citiem lībiešu vecākajiem pēc Rīgas bīskapa Alberta lūguma esot ieradies uz tikšanos un kopīgu mielastu ar krustnešiem. Tur lībiešu vadoņi saņemti gūstā un atbrīvoti tikai tad, kad piekrituši slēgt mieru ar krustnešiem un to vadoni, kā arī dot ķīlniekus – 30 dižciltīgus lībiešu zēnus, visticamāk, ieskaitot paša Kaupo dēlu – kā apliecinājumu lībiešu labajiem nodomiem. Latviešu trimdas vēsturnieks Indriķis Šterns izvirzījis teoriju, ka Kaupo pieņēmis kristietību, lai viņa paša dēls netiktu paņemts kā ķīlnieks. Kaupo gan varēja būt kristīts agrāk, jau 12. gadsimta beigās, kad Turaidā darbojās kristiešu misionārs un cisterciešu ordeņa brālis Teodorihs. Domājams, ka vārds Kaupo (vārda Jēkabs lībiskā forma) tika iegūta kristoties; ja tā tik tiešām ir, tad viņa pagānu vārds mums ir palicis nezināms.

Aleksandra Stankeviča grafika “Kaupo Romā pie pāvesta Innocenta III”. 1995

Aleksandra Stankeviča grafika “Kaupo Romā pie pāvesta Innocenta III”. 1995

Ceļojums uz Romu

Cistercietis un tobrīd jau Daugavgrīvas klostera abats Teodorihs 1203.gadā  devās uz Romu, paņemot līdzi Kaupo. Kaut arī hronists nestāsta ceļojuma detaļas, minot tikai, ka Teodorihs un Kaupo šajā ceļojumā apceļoja lielu daļu Vācijas, tomēr daudzās vācu un itāliešu pilsētas – un visbeidzot pati “mūžīgā pilsēta” Roma – iespējams, atvēra priekš Kaupo jaunu pasauli un jaunu kultūru. Nonācis Romā, Kaupo tikās ar Inocentu III, kurš bija pāvests no 1198. līdz 1216.gadam. Pāvests uzņēmis Kaupo laipni, iztaujājis, domājams, ar Teodoriha kā tulka starpniecību, par stāvokli Līvzemē un tautām, kas dzīvo tajā un ap to. Innocents III arī izrādījis Kaupo lielu sirsnību, atvadoties svētījis viņu un pieminējis arī savās lūgšanās.  Pāvests pasniedzis Kaupo arī 100 zelta naudas gabalus, un nosūtījis Rīgas bīskapam pāvesta Gregora pašrocīgi pārrakstītu Bībeli. Jāņem vērā, ka pāvests Gregors I jeb Gregors Lielais (590–604) bija aktīvi noliedzis kristīgās ticības izplatīšanu ar spēku un uzskatīja, ka miermīlīga sludināšana ir vienīgais pieņemamais ceļš. Varbūt šī dāvana bija paredzēta kā mājiens bīskapam Albertam, ka nepieciešams mazāk paļauties uz spēku, bet vairāk uz sludināšanu?

Atgriezies no svētceļojuma, Kaupo kļuva par uzticamu krustnešu sabiedroto un atbalstīja to pūles Latvijas un Igaunijas teritorijas kristianizācijā. No pāvesta saņemto zeltu viņš ieguldījis, lai Kubeselē (Krimuldā) uzceltu baznīcu. Būdams karavadonis, Kaupo piedalījās krustnešu cīņās ar pagāniem. Turaidas lībieši uzreiz neatbalstīja savu vecāko, un hronika mums vēsta, ka 1206. gadā Kaupo no Turaidas “lībiešu vajāts, bija atbēdzis Rīgā”. Var tikai minēt, ka Kaupo prombūtnes laikā viņa ietekme bija vājinājusies, turklāt ne visi Turaidas lībieši vēlējās kristīties un pakļauties jauniem zemes kungiem. Turaidas lībieši, padzinuši Kaupo, plānoja karadarbību pret krustnešiem, sabiedrojoties ar Daugavas lībiešiem un palīgos saucot arī Polockas kņazu. Tomēr polockieši neieradās, un kaujā pie Salaspils lībieši tika sakauti. Jau šinī pašā gadā rīdzinieki nolēma doties karagājienā pret turaidiešiem. Uzbrukumā rīdziniekus bija gatavi atbalstīt nekristītie zemgaļi, kuri saskaņā ar hronista skaidrojumu esot bijuši seni lībiešu ienaidnieki. Vienu rīdzinieku karaspēka daļu, kas devās uz Turaidu, tika uzticēts vadīt pašam Kaupo: “Un Kaupo devās ar savu karaspēku pret paša pili, kurā uzturējās viņa radi un draugi, kas vēl bija pagāni”. Radi un draugi šajā gadījumā nozīmē ne tikai personiskos draugus un radiniekus, bet arī karadraudzi, Kaupo iepriekš uzticīgos karavīrus. Krustnešiem izdevās ieņemt un nodedzināt Turaidas koka pili, daudzi aizstāvji krita, vēl lielāks skaits – aizbēga, nolecot no pilskalna vaļņiem.

Gaujas lībiešu zemes 1207. gadā tika pakļautas jaunam zemeskungam – Rīgas bīskapam Albertam un sadalītas krustnešu starpā: Kaupo zemes ar  Turaidu nonāca bīskapa kontrolē, savukārt Gaujas pretējā pusē varu pārņēma Zobenbrāļu ordenis. Iespējams, Kaupo paturēja tiešo kontroli pār savām zemēm, taču nu jau viņš bija bīskapa vasalis. Vēsturnieks Leonīds Arbuzovs gan uzskata, ka pilnīgu kontroli pār Kaupo zemēm Rīgas bīskaps ieguva tikai pēc viņa nāves 1217. gadā. Iespējamās politiskās domstarpības ar bīskapu Albertu nespēja mazināt Kaupo uzticību zemes kristianizācijas idejai.  1210. gadā, kad kurši uzbruka Rīgai un pilsētas liktenis karājās mata galā, Kaupo ieradies rīdziniekiem palīgā kopā ar visiem saviem radiem, draugiem un uzticīgajiem līviem. Iespējams, šis militārais atbalsts pat izšķīra Rīgas likteni, tai paliekot par vācu krustnešu un tirgotāju galveno atbalsta punktu Austrumbaltijā. Tāpat arī Kaupo piedalījās krustnešu un jaunkristīto latgaļu karagājienos pret igauņiem.
1210. un 1211. gads bija sevišķi bagāts ar militāriem notikumiem. Karagājienos Kaupo demonstrēja apdomību un stratēģisku domāšanu, parādot, ka karavadoņa statuss viņam nav nepelnīts. Tomēr Indriķa hronikā Kaupo vairs netiek saukts par “it kā karali”, bet vienkārši par lībiešu vecāko. Kaujās tika gūta uzvaras, bet par tām Kaupo maksāja ar tuvinieku zaudējumu – 1210. gada rudenī viņa dēls Bertolds un svainis Vane krita pie Imeras upes (visticamāk, mūsdienu Jumeras upe pie Valmieras). Kaupo sēroja par kritušajiem, tomēr savu dalību cīņās pārtraukt nedomāja.

Neapmierinātība ar krustnešu varu lībiešu zemēs 1212. gadā bija stipri pieaugusi. Kad lībiešu zemēm kaimiņos esošā Autīnes pilsnovada latgaļi sāka strīdu ar Zobenbrāļu ordeņa bruņiniekiem no Cēsīm – tīrumu un bišu koku dēļ, kurus bruņinieki bija atņēmuši Autīnes iedzīvotājiem – lībieši pievienojās latgaļiem. Vadoņu apspriedē tikai Kaupo palika uzticīgs krustnešiem, izsakoties, ka viņš nekad nenostāsies pret Kristus mācību, taču apsolās runāt ar bīskapu, lai lībiešiem un latgaļiem tiktu atviegloti viņu pienākumi. Citi lībiešu un latgaļu kungi Kaupo nodomus neņēma vērā. Indriķa hronikā stāstīts, ka Rīgas krustneši nolēma negaidīti pa nakti nodedzināt dumpīgo lībiešu un latgaļu pilis, pirms viņi ir savākuši spēkus, lai sāktu bruņotu sacelšanos. Arī Turaida kļuva par uguns upuri, un tā Kaupo lielā pils tika nodedzināta jau otro reizi sešu gadu laikā. Visas dumpīgās pilis krustnešiem neizdevās nodedzināt, un par sacelšanās centru kļuva Satezeles pils Gaujas kreisajā krastā. Pēc militāras sadursmes dumpis tika apspiests, un lībieši apsolījās pakļauties un maksāt nodevas – desmito tiesu. Uz Turaidu tika nosūtīts priesteris Alebrands ar tiesībām spriest laicīgo tiesu. Acīmredzot, par spīti tam, ka Kaupo bija palicis bīskapa pusē, viņa vara tika vēl samazināta, kā iemeslu izmantojot lībiešu sacelšanos. Tomēr viņš joprojām vadījis Turaidas lībiešus kaujās.

Sakalas vecākais Lembits 1217. gadā bija izveidojis lielu igauņu novadu savienību cīņai pret krustnešiem, kā arī uzaicinājis palīgā Novgorodas kņazu. Krusta karotāji cerēja apsteigt minētā kņaza ierašanos un sakaut igauņus. Arī Kaupo, kurš hronikā nu jau tiek dēvēts par “visuzticamāko, kas nekad neatstāja novārtā tā Kunga cīņas un karagājienus”, piedalījās šajā karagājienā. Cīņa krustnešiem bija veiksmīga, Lembits un daudzi citi igauņu vecākie krita kaujā, viņa savienība izira. Bet arī Kaupo guva smagu ievainojumu – abi sāni pārdurti ar šķēpu – un, tikko paspējis saņemt pēdējo sakramentu un novēlēt visu savu mantu Baznīcai, nomira. Kaupo ķermenis tika sadedzināts un mirstīgās atliekas atvestas uz Kubeseli un apbedītas Kaupo paša celtajā baznīcā vai tās tuvumā.

Kaupo tīcības apraksti

Kaupo vārds saistībā ar viņa lielo ticību bijis pazīstams  arī ārpus Livonijas. Slavenais cistercietis Cēzarijs no Heisterbahas (ap 1180–1240) aprakstīja jaunkristītā lībiešu dižciltīgā Kaupo sarunu ar savu kalpu, ko viņam pavēstījis Bernhards no Lipes un viņa mūks, kuri 1216. gadā uzturējušies Heisterbahas klosterī. Saruna par grēku nožēlu esot norisinājusies laikā, kad Kaupo cīnījies krusta karā. Kāds Kaupo kalps esot saslimis un Kaupo aicinājis viņu pirms nāves nožēlot grēkus, sakot, ka, tā kā neviena priestera tuvumā nav, lai kalps izsūdz grēkus viņam pašam, lai vēlāk tos aizvestu priesterim. Kalps tomēr baidījies stāstīt savus grēkus un apgalvojis, ka tādu nav. Nomiris bez grēksūdzes, kalps pēc dažām stundām atdzīvojies un pastāstījis par mocībām, ko izcietis grēkus neizsūdzēšanas dēļ. Viņam bija jāēd ārkārtīgi sapiparotas zivis par zivju zagšanu, jādzer verdošs medalus par medus zagšanu un jāpacieš siena dedzināšanu uz muguras par iešanu siena darbos svētdienā. Visbeidzot eņģelis atgriezis kalpu dzīvē, lai viņš citiem pastāstītu par grēksūdzes lielo nozīmi un ciešanām, kas jācieš, mirstot bez tās. Vēsturnieks Kaspars Kļaviņš norāda, ka Cēzarija pamācošais vēstījums par Kaupo kā grēksūdzes uzklausītāju ir viena no spilgtākajām viduslaiku katolicisma ideoloģijas manifestācijām šī pazīstamā cisterciešu rakstnieka sacerējumos.

Viduslaikos Kaupo vārds saistījās ar dziļu ticību un drosmi.  Atskaņu hronikā, kas uzrakstīta 13. gs. beigās, Kaupo (Kôpe) raksturots kā pārliecināts kristietis:

Lūk, Kaupo, klausot dieva gribu,
Ir pieņēmis jau kristietību;
Viņš mums ir līdzi atbraucis.
Dievs gaismu viņam dāvājis,
Ir kristietība – viņa laime.

Kaupo popularitāti pēc vairākiem gadsimtiem apliecina 1564.gadā publicētā Augustīna Eicēdija poēma, kur minēts „izcilais Kaupo”, kurš pēc nāves it kā esot bijis apglabāts Ikšķiles baznīcā. Bībele, ko Kaupo pārvedis no Romas, 16. gs. esot glabājusies Rīgas Doma baznīcā un uzskatīta par lielu dārgumu.  Teikas par Kaupo dzīvi un nāvi zināmas līdz pat mūsdienām. 1933. gadā žurnālā “Atpūta”  aprakstīta krimuldiešu teika par Kaupo sapni: „Miegā tam parādījies šausmīgs melns tēls no Siguldas puses, kas ar zobenu rokā tiecies pāršķelts jaunuzceļamo Krimuldas dievnamu. Tad no Rīgas puses caur mākoņiem pastiepusies skaista roka un aizsegusi baznīcu ar lilijas ziedu. Sapnī Kaupo dzirdējis balsi, kas tam likusi celt baznīcu no akmeņiem, bet bez mūra pamatiem. Pamodies viņš lilijas ziedu atradis sev pagalvī. Baznīcas pamatu vietā kalpo šī lībiešu virsaiša ticība”. Te rakstīts, ka Krimuldas baznīca stāvēšot tik ilgi, cik ilgi kaut kur pasaulē būs sastopami Kaupo pēcnācēji. Var piezīmēt, ka vairākas dižciltīgo dzimtas (baroni un brīvkungi Ungerni-Šternbergi, firsti Līveni) atvasina savu izcelšanos no Kaupo pēcnācējiem, lai arī rakstiski šīs ziņas fiksētas tikai, sākot ar 18. gadsimtu.

Kaupo piemiņas zīme, autore Gaida Grundberga. Alberta Linarta foto. 2001.

Kaupo piemiņas zīme, autore Gaida Grundberga. Alberta Linarta foto. 2001.

Kaupo atcere

No vēstures avotiem iedvesmu smēlušies ne tikai vēsturnieki, bet arī literāti un politiķi, un Kaupo tēla atspoguļojums latviešu valodā tapušos darbos ir bijis pretrunīgs.  Hernhūtieša Frīdriha Bernharda Blaufūsa darbā “Stāsti no tās vecas un jaunas būšanas to Vidzemes ļaužu” (1753) Kaupo jeb Treidenes Ķaupis raksturots kā “viens labs, taisns un mīlīgs vīrs un viens no pirmajiem [..] to kristīgu ticību bez spiešanas ar labu prātu uzņēme un pie tās pastāvīgs palike, bet viņa ķēniņa vara gan maza bija. Jo tie ļaudis nebījājās priekš viņa nemaz kāvās viņām tāpat pretī kā tam bīskapam”. Garlība Merķeļa 1802. gada darbā “Vanems Imanta” un jaunlatviešu rakstos viņam pārmesta sadarbība ar nīstajiem krustnešiem, kuri laupīja tautai brīvību. Padomju laikā viņš lieliski kalpoja kā varaskāra nodevēja tēls, bet 20.gs. beigās viņa loma vēstures notikumos raisīja diskusijas. Literāros darbos Kaupo tiek piešķirts arī cilvēciskāks tēls – tā Ārija Geikina luga “Leģenda par Kaupo” (1982) risina sižetu par pretrunīgu, dziļi ticīgu personību. Arī Astrīdas Beināres romāns Kaupo un Svētais Grāls” (2006) mēģina atklāt lībieša atklāsmes ceļu no pagānisma uz kristīgo ticību.

Turaidas muzejrezervāts pētot Turaidas un Gaujas lībiešu vēsturi, daudzkārt pievērsies arī Kaupo personībai. Jau tālajā 1992. gadā Turaidas pilī notika muzejrezervāta direktores Annas Jurkānes vadītās sarunas par Kaupo. Sarunās piedalījās arheologi Jānis Graudonis, Jānis Ciglis, Anna Zariņa, kā arī dramaturgs Ārijs Geikins un režisors Pēteris Krilovs. Diskusija rosināja pētīt un atcerēties. Brīdī, kad bija jāizvēlas, Kaupo nostājās Romas katoļu ticības pusē, tāpēc arī Kaupo tiek reizēm saukts par Latvijas pirmo eiropieti. Tomēr viņa darbībā svarīga loma vienmēr bija ticībai. Kā rakstījis vēsturnieks un priesteris Arturs Krištapovičs: “Vispirmām kārtām Kaupo aktivitātēs tiek izcelta degsme un dziļa kristīgā pārliecība un sentiments, ar kādu viņš iekļāvās arī visās laicīgajās norisēs.”

Akcentējot lībiešu valdnieka Kaupo nozīmību, 2000. gadā Turaidas muzejrezervāts sadarbībā ar Gaujas nacionālo parku un Krimuldas evaņģēliski luterisko draudzi uzsāka kopīgu  projektu par piemiņas vietas izveidi. Piemiņas vieta izvēlēta netālu no Krimuldas baznīcas, Runtiņupes krastā. 2001. gada 22. septembrī pasākumā „Starp divām pasaulēm” tika atklāta tēlnieces Gaidas Grundbergas veidotā piemiņas zīme Kaupo. Piemiņas zīmi iesvētīja Krimuldas evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Austris Rāviņš un Romas Katoļu baznīcas priesteris Artūrs Krištapovičs.

Gaujas lībiešu tēma Turaidas muzejrezervātā ir viena no galvenajām pētniecības tēmām, kuru risinot top ekspozīcijas, krājuma katalogi, tiek organizētas konferences. Analizējot arheoloģiskajā izpētē iegūto materiālu un salīdzinot to ar rakstītajos vēstures avotos minēto informāciju, iegūstam arvien lielāku priekšstatu par sabiedrību un dzīvesveidu laikā, kad dzīvoja, valdīja, karoja un ticēja lībiešu vecākais un valdnieks Kaupo. Mēs nekad neuzzināsim, kas tieši notika lībiešu valdnieka Kaupo sirdī, bet atliek tikai minēt, ko Kaupo būtu uzrakstījis pats, ja viņam būtu bijusi tāda iespēja.

Informāciju sagatavoja
Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists
Jānis Rudzītis

Raksts publicēts mēnešrakstā “Siguldas Avīze”, 2021, augusts

    Aktuāli, Aktuāli, Jaunumi, Jaunumi, Publikācijas un raksti, Raksti