Šī gada Eiropas kultūras mantojuma dienas, kas sāksies 17. septembrī, būs veltītas transporta tēmai. Turaidas muzejrezervāts šajā pasākumā piedalīsies ar divām izstādēm: “Siguldas dzelzceļa stacija laiku lokos” (stacijas laukumā) un “Pār Gauju pāri braucu…”,  (brīvdabas izstāde Turaidas muzejrezervātā) kas stāstīs par pārceltuvēm un tiltiem Siguldā.

Mihails Klodts fon Jirgensburgs. „Gaujas ieleja Vidzemē“ (1862). Glezna 20. gadsimta sākumā atradās Aleksandra III muzejā Pēterburgā, ko padomju varas gados reorganizēja par Valsts Krievu mākslas muzeju. Tās tālākais liktenis nav zināms.

Siguldas, Krimuldas un Turaidas gleznainā apkārtne piesaistīja tūristus un atpūtniekus jau kopš 19. gadsimta sākuma un pat vēl agrāk. Tieši tad novads ieguva apzīmējumu “Vidzemes Šveice”. Tūristu plūsma īpaši pieauga pēc dzelzceļa līnijas Rīga – Valka – Pleskava atklāšanas 1889. gadā. Protams, ka Vidzemes Šveice tika arī reklamēta, izdodot dažādas pastkartes, bukletus un ceļvežus, kuros bija attēlotas Siguldas, Krimuldas un Turaidas skaistākās vietas, arhitektūra, kā  arī Gaujas senielejas ainavas. Atlasot materiālus izstādei par pārceltuvēm un tiltiem, uzmanību piesaistīja kāda pastkarte no muzeja galvenā speciālista Egila Jemeljanova kolekcijas, ko viņš laipni atļāva izmantot izstādes sagatavošanai.  Kolorētā pastkarte iespiesta 20. gadsimta sākumā, un tās otrajā pusē norādīts, ka tajā reproducēta mākslinieka Mihaila Klodta fon Jirgensburga glezna “Gaujas ieleja Vidzemē” (1862).

Ivans Kramskojs. Mākslinieka Mihaila Klodta fon Jirgensburga portrets

Kas bijis šis mūsdienās varbūt mazāk pazīstamais mākslinieks, kura uzvārds liek domāt par vācbaltisku cilmi? Mihails Klodts fon Jirgensburgs (Michail Klodt von Jürgensburg, krieviski Михаил Константинович Клодт фон Юргенсбург) cēlies no dižciltīgas, lai arī jaunākajos laikos vairs ne tik ļoti  bagātas vācbaltu aristokrātu ģimenes; tās ciltstēvs 1515. gadā ieradies Livonijā no Vestfāles. Viņa dēls, Kurzemes hercogistes kanclers Justs Klodts (miris 1572. gadā), saņēma no hercoga Gotharda Ketlera Jaunpils (Jürgensburg) pili Zemgalē. Vēlāk sazarotā Klodtu fon Jurgensburgu dzimta tika ierakstīta Vidzemes un Igaunijas muižniecības matrikulās (bruņniecības reģistros). Dzimtas pārstāvji – vīrieši bija galvenokārt militārpersonas, kas ieņēma augstas dienesta pakāpes sākumā Kurzemes hercogistes, vēlāk Zviedrijas un Krievijas armijās.

19. gadsimta pirmajā pusē daudzi šīs dzimtas dēli militāro karjeru nomainīja pret materiālā ziņā ne visai stabilo mākslinieku profesiju, sasniedzot šai ziņā atzīstamus panākumus. Krievijā izveidojās vesela mākslinieku Klodtu fon Jirgensburgu dinastija, kurā nav viegli orientēties: Mihaila tēvabrālis Pēteris Klodts fon Jirgensburgs (Peter Jakob Freiherr Clodt von Jürgensburg, krievu Пётр Карлович Клодт фон Юргенсбург, 1805 – 1867) bija ievērojams krievu tēlnieks, slavenās skulptūru sērijas “Zirgu savaldīšana” veidotājs pie Aņičkovas tilta Pēterburgā. Viņa dēls, arī Mihails (1835–1914), bija akvarelists, žanra un vēsturiska sižeta gleznotājs, mazdēls Nikolajs (1865–1918) – gleznotājs-ainavists un scenogrāfs, otrs mazdēls Konstantīns (1868–1928) – tēlnieks.

Mihails Klodts fon Jirgensburgs. „Skats uz zemnieka sētu Siguldā pie Rīgas“. 1858. Interesants ir gleznas turpmākais liktenis: Pēc Tomskas Mākslas muzeja pētnieku ziņām, 1882. gadā tā tikusi eksponēta Viskrievijas mākslas izstādē Maskavā. Šajā laikā tā piederējusi vienam no lielākajiem Maskavas kolekcionāriem un mecenātiem Kozmam Soldatjonkovam (Козьма́ Тере́нтьевич Солдатёнков). Pēc viņa nāves tā 1902. gadā kopā ar visu viņa kolekciju nonākusi Rumjanceva muzejā, bet no turienes caur Valsts Mākslas muzeju – Tomskā, pie tam visas ziņas par tās autorību tikušas nozaudētas un tā aprakstīta kā nezināma vācu izcelsmes mākslinieka glezna no 19. gadsimta otrās puses. Pēc tam tā nezināmā veidā (pārdota uz ārzemēm 1930. gados?) nonākusi Londonā, kur izsoļu nama Sotheby’s speciālisti, balstoties uz gleznas otrā pusē kļūdaini izlasītu nosaukumu, to anotējuši kā „Skatu uz Zagezales muižu Rīgas tuvumā“ (Zagezale – izkropļots Siguldas (Segewold) nosaukums). 2008. gadā tā ar nosaukumu „Zemnieka sēta pie upes“ izsoļu namā Heritage Auction Galeries par 1, 3 milj ASV dolāru pārdota kādam nezināmam kolekcionāram, bet 2010. gadā jau ar citu nosaukumu „Lopu laidars pie upes“ izsoļu namā Christie’s pārdota par 769 250 angļu mārciņām.

Mihails Klodts fon  Jirgensburgs dzimis 1832. gada 30. decembrī (1833. gada 11. janvārī pēc jaunā stila). Viņa tēvs Konstantīns (1807–1879) bija kājnieku artilērijas ģenerālis, tomēr arī viņa sirds piederēja mākslai: viņš aizrāvās ar ksilogrāfiju (kokgrebumu), sākumā kā vaļasprieku, vēlāk tā kļuva par viņa otro profesiju: no 1837. līdz 1845. gadam viņš pasniedza ksilogrāfiju Pēterburgas Mākslas akadēmijā. Viņa dēls Mihails sākumā iestājās Pēterburgas Kalnu inženieru korpusā, bet mācības viņu nesaistīja. 1851. gadā jauneklis iestājās Pēterburgas Mākslas akadēmijā, kur 1853. gadā par vienu no studiju darbiem saņēma sudraba medaļu. Interesanta epizode, kas raksturo jaunā censoņa cēlsirdību – viņš atteicās no stipendijas par labu trūcīgākajiem studentiem. 1855. gadā Mihails saņēma akadēmijas  lielo sudraba, bet divus gadus vēlāk – mazo zelta medaļu.

Pēc akadēmijas beigšanas 1858. gadā Mihails Klodts fon Jirgensburgs  ieguva pirmās pakāpes mākslinieka grādu, bet par gleznu – „Skats uz zemnieka sētu  Siguldā pie Rīgas“ – Ķeizariskās Mākslas akadēmijas lielo zelta medaļu un tiesības uz valsts rēķina trīs gadus pilnveidoties  Eiropā. 1858. gada maijā viņš ieradās Šveicē, kur apmetās pie Ženēvas ezera; tomēr Šveices daba mākslinieku neiejūsmināja, un viņš devās uz Parīzi, kur iepazinās ar Barbizonas skolas mākslinieku – Teodora Ruso, Šarla Fransuā Dobinjī un Kamila Koro daiļradi. Barbizonas mākslinieki bija pirmie, kas deva priekšroku gleznošanai brīvā dabā – plenērā. Parīzē viņš arī satikās ar savu brālēnu, jau pieminēto  Mihailu Klodtu fon Jirgensburgu, ar kuru kopā devās sākumā uz Bretaņu, vēlāk uz Normandiju. Tomēr arī šeit svešzemju daba viņu atstāja vienaldzīgu, bet franču un šveiciešu glezniecības skolas likās „nevīžīgas, nepabeigtas un nevērtas, lai tās atdarinātu“. 1860. gadā mākslinieks uzrakstīja  lūgumu Pēterburgas Mākslas akadēmijai atļaut viņam atlikušo radošā ceļojuma laiku pavadīt Krievijā, gleznojot dzimtenes ainavas.  Mākslas akadēmija viņam ne tikai  ļāva turpināt radošo ceļojumu Krievijā, bet pat to pagarināja. Drīz pēc atgriešanās no Eiropas turnejas tapa glezna „Gaujas ieleja Vidzemē“ (1862), kura attēlo pārceltuvi pār Gauju pie Siguldas un izmantota jau pieminētajā pastkartē. Visvairāk mākslinieks tomēr gleznojis Orlas guberņas ainavas, kur vasarās viesojās pie radiniekiem. Šeit viņš ieguva dvēselisko mieru. Veiksmīgākie viņa šā perioda darbi bija „Ozolu birzs“, „Lielceļš rudenī“, „Orlas guberņas ainava“ (visi 1863) un citi.  1864. gadā mākslinieks tika iecelts par Ķeizariskās Mākslas akadēmijas profesoru. 1860. gadu beigās Mihails Klodts fon Jirgensburgs jau ir pazīstams gleznotājs ar savu māksliniecisko rokrakstu, kam raksturīgs attēlojuma reālisms, nevainojams zīmējums ar ļoti rūpīgu detalizējumu, kompozīcijas skaidrību un stingrību. Lai panāktu visaugstāko precizitāti, māksliniekam nereti nācās vienu un to pašu gleznu pārgleznot vairākas reizes. 1867. gadā, vērtējot kādu no viņa izstādēm, izcilais krievu mākslas kritiķis Vladimirs Stasovs rakstīja: „Cik daudz dzīves realitātes  un dziļa pārdzīvojuma sniedz viņa patiesās gleznas!“. 1870. gadā M. Klodts fon Jirgensburgs aktīvi iesaistījās peredvižņiku  (pilnā nosaukumā Товарищество передвижных художественных выставок  – Ceļojošo mākslas izstāžu biedrība) kustībā, no kuras gan 1870. gadu beigās šķīrās. Pēc tam mākslinieks turpināja ceļot pa Krieviju un radīt jaunus darbus. No šī laika posma darbiem pazīstami „Volga pie Simbirskas“ (1881) un „Piekraste“ (1885). 80. gadu beigās viņa veselība, īpaši redze, pasliktinājās, sākās galvas sāpes; tam visam pievienojās depresija. Par viņa mūža pēdējiem  gadiem nav gandrīz nekādu ziņu – skaidri zināms tikai tas, ka viņš dzīvojis un nomiris lielā trūkumā.

Mihails Klodts fon Jirgensburgs miris 1902. gada 16 (29.) maijā. Ja gleznotājs nomira pilnīgā aizmirstībā, tad to pašu nevarētu gluži teikt par viņa gleznām, dažas no kurām  vēl ilgi turpināja savu mūžu  pastkartēs. 

Edgars Ceske, Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists

Raksts sagatavots pēc interneta materiāliem.