istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort

Turaidas
muzejrezervāts


Latvija un Tautu Savienība


Šogad, 22. septembrī, aprit tieši 100 gadi, kopš Latvijas uzņemšanas Tautu Savienībā. Kas bija šī institūcija, kāpēc Latvijai tajā bija jāiestājas un kā veidojās abu attiecības?

Tautu Savienības galvenā rezidence – Tautu/Nāciju pils Ženēvā. Fasādes projekta galīgais variants, zīmējums. Arhitekti Anrī Pols Neno (Nenot) – arhitektu grupas vadītājs, Žiljēns Flēgenhaimers (Flegenheimer), Karlo Brodži (Broggi), Kamils Lefevrs (Lefèvre) un Žozefs Vago (Vago). Darbs pie pils celtniecības ilga no 1929. līdz 1938. gadam, un tajā laikā tā bija lielākā celtne Eiropā. Grandiozajai celtnei vajadzēja simbolizēt miera idejas visspēcību.

Tautu Savienības galvenā rezidence – Tautu/Nāciju pils Ženēvā. Fasādes projekta galīgais variants, zīmējums. Arhitekti Anrī Pols Neno (Nenot) – arhitektu grupas vadītājs, Žiljēns Flēgenhaimers (Flegenheimer), Karlo Brodži (Broggi), Kamils Lefevrs (Lefèvre) un Žozefs Vago (Vago). Darbs pie pils celtniecības ilga no 1929. līdz 1938. gadam, un tajā laikā tā bija lielākā celtne Eiropā. Grandiozajai celtnei vajadzēja simbolizēt miera idejas visspēcību.

Tautu Savienība (angļu ‘League of Nations’, franču ‘Société des Nations’ bija pasaulē pirmā starpvalstu organizācija, kuras galvenais uzdevums bija miera nosargāšana pasaulē. Tā tika nodibināta 1920. gada 10. janvārī ar mītni Ženēvā, izpildot Parīzes jeb Versaļas miera konferences lēmumus, kas noslēdza Pirmo pasaules karu. Tautu Savienības primārie mērķi bija kolektīvā drošība un   atbruņošanās, kā arī starpniecība dažādu internacionālu konfliktu noregulēšanā mierīgā ceļā. Pārējie mērķi – nelegālās ieroču un narkotiku tirdzniecības apkarošana, karagūstekņu apmaiņa, rūpes par planētas iedzīvotāju veselību un nacionālo minoritāšu aizsardzība un citi. Tautu Savienības Nolikums (Covenant)  tika parakstīts 1919. gada 28. jūnijā kā daļa no Versaļas miera līguma.

Tautu Savienībai nebija pašai savu bruņoto spēku, un tā bija atkarīga no Pirmā pasaules kara uzvarētājām  (t. s. sabiedrotajām) lielvalstīm – Lielbritānijas, Francijas, Itālijas un Japānas, kas bija Tautu Savienības Izpildu padomes pastāvīgie locekļi, un kam bija tiesības blakus ekonomiskajām sankcijām nepieciešamības gadījumā lietot arī militārus ietekmēšanas līdzekļus.

Lai gan Latvijas ceļš uz Tautu Savienību nebija viegls, tomēr tas bija vieglāks nekā cīņa par starptautisko atzīšanu de jure, jo no otrās, kā izrādījās vēlāk, izrietēja uzņemšana pirmajā.

To apliecināja pats pirmais mēģinājums panākt Latvijas uzņemšanu Tautu Savienībā. Latvijas diplomāti iesniedza lūgumus par uzņemšanu Tautu Savienībā jau 1920. gadā, pirms valsts  pilnās  starptautiskās atzīšanas, cerot, ka tādējādi tiks paātrināta  Latvijas starptautiskā atzīšana. Īstenība tomēr izrādījās nedaudz citāda. Latvijas uzņemšanas jautājumu Tautu Savienībā sāka  skatīt 1920. gada 25. novembrī. Pirms uzņemšanas bija jāiegūst 2/3 dalībvalstu piekrišana.

Vispārējais noskaņojums šajā laikā vēl bija Baltijas valstīm nelabvēlīgs. Par Baltijas valstu uzņemšanu nobalsoja tikai 5 valstis – Itālija, Kolumbija, Persija, Paragvaja un Portugāle.

Otrais posms cīņai par Latvijas iestāšanos Tautu Savienībā sākās 1921. gada otrajā pusē. Šī paša gada 26. janvārī Latviju de jure bija atzinusi Sabiedroto lielvalstu Augstākā padome, kurā ietilpa Lielbritānija, Francija, Itālija, Japāna un Beļģija (par to sīkāk tika rakstīts “Siguldas Avīzes” 2021. gada janvāra numurā). Šajā laikā starptautiskie apstākļi bija kļuvuši daudz labvēlīgāki. Bez Augstākās padomes Baltijas valstis bija atzinušas arī 17 citas valstis, tajā skaitā Padomju Krievija un Vācija. Arī iekšpolitiskais stāvoklis tajās bija relatīvi normalizējies, daļēji pateicoties sekmīgi uzsāktajām agrārajām reformām. Latvijas ārlietu ministrs Z. A. Meierovics 1921. gada 1. septembrī iesniedza Tautu Savienībā jaunu uzņemšanas lūgumu, kurā bija teikts, ka Latvija  cenšas nodibināt draudzīgu saprašanos ar visām zemēm, kas atdalījušās no Krievijas un sola stingri ievērot savus nacionālos un internacionālos pienākumus. Līdzīgus lūgumus iesniedza arī Igaunijas un Lietuvas pārstāvji. Lielbritānijas, Francijas, Itālijas un citu lielvalstu pārstāvji šoreiz bija saņēmuši no savām valdībām instrukcijas atbalstīt Baltijas valstu uzņemšanu Tautu Savienībā. Latviju uzņēma Tautu Savienībā 1921. gada 22. septembrī ar 38 valstu balsīm, atturoties 10 valstīm, no kurām daļa vispār balsošanā nepiedalījās. Pretimbalsotāju šoreiz nebija. Par starptautiskās organizācijas loceklēm kļuva arī Lietuva un Igaunija.

Jūlijs Feldmanis

Jūlijs Feldmanis

Pēc uzņemšanas Tautu Savienībā Baltijas valstis bija ieguvušas šķietami lielāku drošību un varēja darboties kā atzītas pasaules brīvo valstu saimes neatkarīgas locekles. Tās sāka darboties arī dažādās Tautu Savienības organizācijās. Jau 1921. gadā pie Latvijas Ārlietu ministrijas  tika nodibināta Tautu Savienības nodaļa. 1922. gada 14. jūlijā Satversmes sapulce oficiāli apstiprināja Latvijas Republikas saistības ar Tautu Savienību, pieņemot likumu “Tautu Savienības līgums”. 1923. gadā nodibinājās Tautu Savienības veicināšanas biedrība (starp tās dibinātājiem bija arī Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste). Biedrībā darbojās vairāk nekā 300 biedru, tai bija nodaļas arī Jelgavā un Liepājā. Līdzekļus deva valdība, Kultūras fonds un ziedojumi. Tautu Savienības ideju popularizēšanā Latvijā lieli nopelni bija biedrības sekretāram, diplomātam Jūlijam Feldmanim, kas jau 1924. gadā izdeva grāmatu “Vai mēs zinām, kas ir  Tautu Savienība?” Galvenais šīs starptautiskās organizācijas uzdevums, rakstīja Feldmanis, “ir panākt saprašanos valstu starpā”. Lai gan 1923. gada rudenī  valstu – Tautu Savienības biedru – skaits jau bija ievērojams (54; lielākais biedru skaits, kāds jebkad ietilpa tās sastāvā, bija 58), ārpus tās atradās tādas lielvalstis kā ASV, Vācija un PSRS. Pēc grāmatas autora domām “Tautu Savienībai jākļūst vispasaulīgai. Tikai tad viņa varēs izpildīt savus uzdevumus.” 1930. gadā Jūlijs Feldmanis tika iecelts par Latvijas pastāvīgo delegātu pie Tautu Savienības, bet 1932. gadā – arī par ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru Šveicē.

Latvija parakstīja arī Starptautiskās tiesas protokolu. Baltijas valstis iestājās Starptautiskajā darba organizācijā un pieņēma gandrīz visus Tautu Savienības priekšlikumus cilvēka tiesību nodrošināšanā, sociālajā likumdošanā un veselības aprūpes veicināšanā.

Tomēr Latvijas attiecības ar Tautu Savienību nebija tikai harmoniskas vien. Svarīgs “interešu konflikts” radās minoritāšu jautājumā. 1920. gadā Tautu Savienība bija pieņēmusi lēmumu uzklausīt dažādu valstu minoritāšu lūgumus un sūdzības, lai pasargātu tām  piederīgo tiesības un brīvības. To izmantoja vācbaltiešu politiķi, lai sūdzētos Ženēvā par šīs etniskās minoritātes tiesību pārkāpumiem, īpaši saistībā ar agrāro reformu. Latvijas minoritāšu stāvoklis vairākkārt nonāca Tautu Savienības dienas kārtībā, jau sākot ar 1922. gadu. Latvijas valdība iesniedza Tautu Savienībai vairākus plašus memorandus, kuros raksturoja mazo tautu stāvokli valstī un atspēkoja nepatieso informāciju šajā jautājumā. Daudz grūtāk veicās ar agrārās reformas likuma izskaidrošanu, īpaši pēc tam, kad Saeima  1924. gada aprīlī pieņēma lēmumu nemaksāt atlīdzību vācu un citu tautību bijušajiem muižniekiem par atsavināto zemi. 1925. gada 25. maijā vācu baltiešu frakcijas deputāti Saeimā Vilhelms fon Firkss un Manfrēds fon Fēgezaks iesniedza Tautu Savienības ģenerālsekretāram sūdzību par rupjiem minoritāšu tiesību pārkāpumiem, veicot  agrāro reformu. Tautu Savienības pieaicināto, ievērojamo starptautisko tiesību ekspertu slēdziens Latvijas valstij nebija labvēlīgs. Lai aizstāvētu Latvijas radikālo reformu, valdība izveidoja augsti kvalificētu Saeimas deputātu-juristu komisiju. Kā vēsturnieku pieaicināja profesoru Arvedu Švābi, kas uzrakstīja sīku vēsturisku pārskatu par agrāro attiecību attīstību Latvijā no 13. gadsimta sākuma līdz 1918. gadam. Valdības motivētā atbilde kopā ar vēsturisko pārskatu 1929. gadā iznāca atsevišķā grāmatā “Materiali Latvijas agrārās reformas vēsturei” (2020. gadā Turaidas muzejrezervāts izdeva tās atkārtotu izdevumu). Latvijas valdība savus paskaidrojumus Tautu Savienībai iesniedza 1925. gada 3. novembrī. Ļoti svarīgs bija vēsturiskais arguments: atsavināto zemju īpašnieku senči zemi senos laikos atņēmuši latviešu tautai un pēc tam gadsimtiem ilgi izmantojuši pamatiedzīvotājus šo zemju apstrādāšanai. Kategoriski bija noraidīts apgalvojums, ka reforma būtu vērsta pret vācu minoritāti. Latvijas valsts pret minoritātēm izturoties tik labvēlīgi kā nekur citur Eiropā; tā uzturot viņu valodās ne tikai pamatskolas, bet arī vidusskolas.

Tautu Savienības pils galvenā sēžu zāle Ženēvā. 1930. gadu beigas

Tautu Savienības pils galvenā sēžu zāle Ženēvā. 1930. gadu beigas

Ar to lieta tomēr vēl nebeidzās. Latvijas pārstāvjiem nācās skaidroties Ženēvā vēl un vēl. Tikai 1927. gada martā Tautu Savienības izmeklēšanas komisija paziņoja, ka Latvija nav pārkāpusi starptautiski garantēto minoritāšu aizsardzību. Līdz ar to vācu baronu sūdzība bija noraidīta.

“Latvijas lietas” laimīgais iznākums veicināja jaunās valsts ietekmes palielināšanos Tautu Savienībā. 1927. gadā vienu no Savienības satiksmes tranzīta komisijas locekļu vietām nodeva Latvijai. Tā paša gada augustā Tautu Savienības tranzīta un satiksmes konferencē pēc Latvijas delegācijas ierosinājuma pieņēma rezolūciju par satiksmes un tranzīta brīvības nodrošināšanu. Latviešu delegāti parādīja sevišķu aktivitāti arī pirmajā pasaules saimnieciskajā konferencē 1927. gada maijā. Tajā pašā gadā Ženēvā tika nodibināta saimnieciskā ūnija palīdzības sniegšanai katastrofās cietušām tautām. Pēc Latvijas ierosinājuma ūnija deklarēja, ka tā palīdzēs arī sociālās katastrofās – no kariem un revolūcijām – cietušām valstīm.

Tautu Savienības plenārsēdēs valstu delegācijas bieži vadīja ārlietu ministri. 1927. gadā to sekmīgi darīja Fēlikss Cielēns. Viņš nesekoja citu jauno un mazo valstu delegātu runu paraugam, kurās izskanēja jūsmīga pateicība rietumu lielvalstīm, bažas par nākotni un lūgumi pēc tālākas palīdzības. F. Cielēna runa bija konkrēta un lietišķa. Viņš atzina Tautu Savienības līdzšinējo  veikumu, vienlaicīgi norādot uz galveno tuvākās  nākotnes uzdevumu: cīņu par mieru, drošību un atbruņošanos. F. Cielēns norādīja, ka Latvija dara visu iespējamo, lai uzturētu labas attiecības ar lielo austrumu kaimiņu – PSRS un noslēgtu neuzbrukšanas līgumu ar to (līgums gan tika noslēgts tikai 1932. gadā). Taču drošība ir atrisināma vienīgi kolektīvi, vispārēju starptautisko līgumu ceļā. Visgrūtāk risināma atbruņošanās problēma. Eiropas valstu militārie budžeti un karaspēku apjoms jau gandrīz sasnieguši 1913. gada līmeni. “Ja tas tā turpināsies”, prognozēja orators, “mēs ar laiku nonāksim pie jauna kara”. Viņa vārdi, diemžēl, izrādījās pravietiski: Otrais pasaules karš sākās jau  pēc nepilniem 12 gadiem.

F. Cielēna perfektā franču valodā sacīto runu ar komplimentiem un rokasspiedieniem apsveica Francijas un Beļģijas ārlietu ministri, daudzi augsti stāvoši ārzemju diplomāti. To publicēja ne tikai Šveices, bet arī citu Rietumeiropas valstu centrālie preses izdevumi.

1932. gada februārī Ženēvā sākās atbruņošanās konference. Latvijas vārdā tajā runāja ārlietu ministrs Kārlis Zariņš un delegācijas loceklis Jūlijs Feldmanis. Konferencē tika pieņemti lēmumi aizliegt ķīmisko ieroču un gāzu izmantošanu un ierobežot militāro budžetu. Kā laikrakstā “Brīvā Zeme” rakstīja Jūlijs Feldmanis, Latvijas delegācija, balsodama par minētajām rezolūcijām, tomēr būtu vēlējusies, lai tiktu pieņemti arī daudz tālejošāki lēmumi. Atbruņošanās konferences otrajā kārtā 1933. gadā J. Feldmanis paziņoja par Latvijas valdības principiālo piekrišanu britu piedāvātajam ieroču samazināšanas plānam. Tomēr ar laiku viņš sāka jau skeptiskāk raudzīties uz konferencē notiekošo. Savā ziņojumā Ārlietu ministrijai Rīgā viņš pauda neticību tās veiksmīgam iznākumam, jo katra lielvalsts gribot sev nodrošināt pēc iespējas lielākas priekšrocības un rodoties šaubas, vai tās vispār grib atbruņoties. Viņam izrādījās taisnība – atbruņošanās konference 30. gadu vidū beidzās bez rezultātiem. Atbruņošanās vietā bija stājusies neierobežota apbruņošanās.

Bet pirms vēl bruņošanās eskalācija bija kļuvusi neatgriezeniska, Latvijai ar Igaunijas un Lietuvas palīdzību izdevās izcīnīt pēdējo starptautisko diplomātisko uzvaru. 1936. gada 2. oktobra balsošanā Tautu Savienības pilnsapulcē  Latvija ieguva vietu šīs organizācijas padomē. Latviju šajā padomē pārstāvēja ārlietu ministrs Vilhelms Munters. Nākamā gada septembrī Tautu Savienības pilnsapulce uzticēja viņam vadīt Tālo Austrumu komisiju; tā pieņēma rezolūciju, kas nosodīja Japānas aviācijas uzbrukumus Ķīnas pilsētām. Diemžēl, ne tik pozitīvi vērtējama V. Muntera vadītā Tautu Savienības 101. sesijā, kas sākās 1938. gada 10. maijā. Šī sesija, pēc vēsturnieka Edgara Andersona vērtējuma, bija “arī visapkaunojošākā sesija Tautu Savienības vēsturē”. Tajā bija paredzēta diskusija par Itālijas anektētās Abesīnijas (tagad Etiopija) nākotni. Sesijas darbību faktiski noteica Lielbritānijas ārlietu ministrs lords Edvards Halifakss (Halifax), kas centās panākt Tautu Savienības akceptu itāļu iekarojumu atzīšanai. V. Munters, lai gan viņam nebija tiesību to darīt, ieteica padomes locekļiem izteikt savu atbalstu britu pozīcijai individuāli. Viņš arī noslēdza debates, paziņodams, ka Latvija pievienojas Lielbritānijas viedoklim. Krass pavērsiens Latvijas politikā pret Tautu Savienību iezīmējās 1938. gada septembrī, kad tā atteicās no šīs organizācijas deklarētajiem valstu kolektīvās drošības principiem. V. Munters paziņoja, ka Latvija vairs neuzskatīs sev par obligāti saistošiem Tautu Savienības Nolikuma 16. panta noteikumus. Šis pants paredzēja kolektīvu ekonomisku un militāru sankciju lietošanu pret iespējamiem agresoriem. Tas bija neadekvāts un kļūdains lēmums, kas neuzlaboja Latvijas izredzes saglabāt savu valstisko neatkarību strauji mainīgajā starptautiskajā situācijā. Pāreja uz absolūto neitralitāti, ko deklarēja Latvija, izrādījās iluzora drošības garantija. Vēsturnieks Inesis Feldmanis Vilhelma  Muntera pozīciju un Latvijas nostājas maiņu skaidro sekojoši: “Laikā, kad sākās V. Muntera darbība Tautu Savienības padomē, šī organizācija pārdzīvoja dziļu krīzi un atradās norieta stadijā. Latvija un daudzas citas Eiropas mazās valstis jau bija zaudējušas ticību Tautu Savienībai un tās darbības efektivitātei.”

Līdz 1939. gadam Tautu Savienību bija atstājušas četras lielvalstis: Vācija (1933. gadā), Japāna (1935. gadā), Itālija (1939. gadā); tajā pašā gadā sakarā ar agresiju pret Somiju tika izslēgta PSRS. Smagākie triecieni Tautu Savienības autoritātei bija Austrijas pievienošana Vācijai (1938. gada marts) un Čehoslovākijas sadalīšana (tā paša gada oktobris). Eiropa strauji virzījās pretī Otrajam pasaules karam. Tautu Savienība klusēja. Oficiāli Latvija pārtrauca savu dalību Tautu Savienībā 1940. gada 5. augustā – dienā, kad “oficiāli” beidza pastāvēt tās valstiskums.

Tautu Savienība beidza darboties 1946. gada 20. aprīlī, dodot vietu Apvienoto Nāciju organizācijai (ANO). Vajadzēja paiet 45 gariem  gadiem, lai neatkarību atguvusī Latvijas Republika 1991. gada 17. septembrī kļūtu par tās locekli. Vēstures loks bija noslēdzies. Varētu arī teikt – zināmā mērā ar vēsturiskā taisnīguma uzvaru

Edgars Ceske,
Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists

Izmantotā literatūra

  • Andersons, E. Latvijas vēsture 1920 – 1940: ārpolitika. Stokholma, Daugava. 1984
  • Treijs, R. Latvija un pirmā globālā starptautiskā organizācija. – “Latvijas Vēstnesis”, Nr. 133 – 134 20. 09. un 21. 09. 2001.

Raksts publicēts mēnešrakstā “Siguldas Avīze”, 2021, septembris

    Aktuāli, Aktuāli, Jaunumi, Jaunumi, Publikācijas un raksti, Raksti