Šā gada  9.oktobrī  Turaidas muzejrezervāts, sadarbībā ar Latvijas Zinātņu akadēmiju turpināja diskusiju ciklu par latviešu nācijai un Latvijas valstij būtiskiem vēstures jautājumiem. Šoreiz izvēlētā diskusijas tēma bija “Latvijas valstiskuma starptautiskā dimensija. 100 gadi kopš atzīšanas de iure un uzņemšanas Tautu Savienībā".

Sarunās piedalījās  Austrumeiropas politikas pētniecības centra  vadošais pētnieks, Dr. hist. Ainārs Lerhis, neatkarīgais pētnieks, Dr. hist. Gints Apals, Latvijas Nacionālā arhīva vadošais pētnieks, Dr. hist. Jānis Šiliņš  un Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists, Dr. hist. Edgars Ceske. Diskusiju vadīja Latvijas Zinātņu akadēmijas Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas priekšsēdētājs Dr. hist. Guntis Zemītis. Diskusija notika brīvā formā, tās dalībniekiem papildinot vienam otru, tomēr katrs no speciālistiem uzņēmās iniciatīvu plašāk atbildēt uz kādu konkrētu jautājumu.

Diskusijas gaitā tika aplūkoti galvenie Latvijas Republikas ārpolitiskie aspekti starpkaru period sākot ar Latvijas pašnoteikšanās īstenošana (1917. – 1919. gads) un iespējamām  autonomijas vai valstiskuma alternatīvām (Gints Apals), starptautiskā atbalsta meklēšanas centieni, īpaši atzīmējot attiecības ar  Lielbritāniju Neatkarības kara laikā (1918 – 1920) (Jānis Šiliņš). Edgars Ceske iepazīstināja ar situāciju pēc Neatkarības kara, miera līgumiem ar Krieviju un Vāciju kā arī ar to, kā veidojās attiecības ar kaimiņvalstīm un noslēgti robežlīgumi.

Ainārs Lerhis detalizētāk aplūkoja  jautājumu par Latvijas  starptautisko atzīšanu un uzņemšanu Tautu Savienībā.  Diskusijas dalībnieki pievērsās arī atsevišķiem 20. – 30.gadu iekšpolitiskajiem jautājumiem, kuri izraisīja starptautisku rezonansi – īpaši jau Latvijas īstenotajai agrārajai reformai, par ko detalizētāk izteicās Edgars Ceske un Gints Apals. Diskusijas dalībnieki atbildēja uz vēstures skolotājas, Vēstures skolotāju biedrības biedres Aijas Bitenieces jautājumu par Zigfrīda Annas Meierovoca personību un viņa lomu Latvijas ārpolitikas veidošanā.

Diskusijas noslēgumā tās dalībnieki meklēja atbildi uz sāpīgo jautājumu – vai bija iespēja nosargāt Latvijas neatkarību tajos apstākļos, kādi bija izveidojušies Eiropā 1939.- 1940.gadā. Atzīstot, ka alternatīvu bija maz, speciālisti bija vienprātīgi, ka veids, kādā neatkarība tika zaudēta, varēja būt labāks, atzīstot, ka šo notikumu skaidrošanā vēl daudz darāmā vēsturniekiem.