Dažkārt iedzīvotāju nemieriem un protestiem tiek doti visai neparasti nosaukumi. Tā 1648. gadā Maskavā pēc nodokļu paaugstināšanas izcēlās Sāls dumpis, bet 1662. gadā pēc naudas reformas – Vara dumpis. Šajā kategorijā ierindojams arī 1899. gada Rīgas jeb Džutas dumpis, ko izraisīja sliktie darba un sadzīves apstākļi tekstilfabrikā. Savukārt, pirms 180 gadiem – 1841. gada 8. septembrī Jaunbebru muižā (mūsdienu Kokneses novada Bebru pagastā) sākās Kartupeļu dumpis  (vācu: Kartoffelaufstand; krievu: Картофельный бунт). Ziņa par nemieriem Jaunbebru muižā izplatījās tālu, ieņemot nozīmīgu vietu visas Vidzemes guberņas dzīvē. Daži vēsturnieki Jaunbebru muižas Kartupeļu dumpi uzskata par vienu no pirmās latviešu atmodas vēstnešiem. Par to var uzzināt arī Turaidas muzejrezervāta ekspozīcijas “Ceļā uz Latvijas valsti. Klaušinieks. Saimnieks. Pilsonis” vēstījumā, apskatot 19. gadsimta Vidzemes zemnieku protesta formas.

Kāpēc kartupeļu dumpis?

1841.gada 8. septembrī Jaunbebru muižā ieradās Rīgas bruģa tiesas adjutants A. fon Tranzē ar desmit zaldātiem. Viņam bija pavēlēts arestēt Āpšu jeb Āpškalnu saimnieku Viļumu Preisu (Wilums Preuss), kurš esot aģitējis novadniekus pāriet pareizticībā. Neatraduši vainīgo mājās, soda ekspedīcijas dalībnieki devās uz 2 verstes (nedaudz vairāk par 2 km) attālo muižas kungu māju. Zemnieki, kuri todien vāca kartupeļus muižas tīrumos, izrādīja pretestību kareivjiem, kuri bija ieradušies apcietināt vienu no viņiem. No tā arī cēlies nosaukums “Kartupeļu dumpis”. Taču šim šķietami stihiskajam notikumam ir priekšvēsture un traģiskas sekas.

 Kartupeļu dumpis un “Siltās zemes kustība”

Vidzemē un arī pārējās Baltijas guberņās lielākā iedzīvotāju daļa bija zemnieki. Tomēr viņiem bija ierobežotas iespējas izteikt savu gribu, iespaidot likumdošanu un piedalīties zemes pārvaldē. Politiskais beztiesīgums, smagās klaušas un sliktie dzīves apstākļi izsauca zemnieku protestus. Muižnieku nespēja un negribēšana mainīt novecojošās saimniekošanas metodes un negaidīta laika apstākļu pasliktināšanās 19. gadsimta 30./40. gadu mijā Vidzemes novados izraisīja neražu un badu. Visvairāk no tā cieta zemnieki, kas, trūkuma un izmisuma spiesti, meklēja jebkādu iespēju pabarot savu ģimeni un izdzīvot. Daļa Vidzemes zemnieku atrada izeju pareizticībā, lai tādā veidā iegūtu imperatora Nikolaja I un pareizticīgās baznīcas atbalstu izceļošanai uz Krievijas dienvidu guberņām. Tā 1841. gadā Vidzemē sākās t.s. “siltās zemes kustība”, kuras pamatā bija baumas, ka Krievijas dienvidos ķeizars bez maksas dodot zemi. Zemnieki masveidā devās uz Rīgu, lai dabūtu izceļošanas atļauju. Daudzi no viņiem atrada ceļu pie pareizticīgo priestera Irinarha, kurš tos laipni uzklausīja un solīja nodot ķeizaram vēstules ar viņu lūgumiem. Pareizticīgo baznīcas pretimnākšana veicināja vidzemnieku masveida pāreju pareizticībā. Pretēji rīkojās Vidzemes guberņas varas iestādes, liekot Rīgā sabraukušos zemniekus arestēt, nopērt un sūtīt atpakaļ uz dzīves vietu. Tomēr tādā veidā “siltās zemes kustību” apturēt neizdevās, tāpēc tās likvidēšanai un musinātāju apcietināšanai varas iestādes norīkoja soda ekspedīcijas. Zemes tiesneši bruņotu karavīru pavadībā apceļoja Vidzemes apriņķus un septembra sākumā ieradās Jaunbebru muižā, kur arī zemnieki bija centušies tikt pie izceļošanas atļaujām.

Kartupeļus dumpja notikumi

Klaušu darbos sanākušie Jaunbebru muižas ļaudis vāca kartupeļus, kad pamanīja soda ekspedīcijas tuvošanos. Brenča Preisa un Jēkaba Vīckopa pamudināti, ap piecdesmit ar dakšām, mietiem un akmeņiem bruņojušies zemnieki aplenca zaldātus. Bruģa tiesas komisārs Helmanis sagrāba vienu no tuvāk pienākušajiem dumpiniekiem, taču pats dabūja ar mietu pa galvu un turpat saļima. Saprotot, ka zemnieku pūlis ir nekontrolējams, soda ekspedīcijas vīri atkāpās un paslēpās Jaunbebru muižas kungu mājā. Zemnieki solījās cieši apsargāt visus ceļus, lai adjutants fon Tranzē un komisārs Helmanis ar kareivjiem neizkļūtu no Jaunbebriem. Tomēr viņiem izdevās aizbēgt uz kaimiņos esošo Odzienas muižu. Par notikušo tika informēts Vidzemes ģenerālgubernators Kārlis Magnuss fon Pālens, kurš deva pavēli vainīgos sodīt. Un tā septembra beigās fon Tranzē ar saviem kareivjiem otrreiz devās uz Jaunbebru muižu. Viņam pretī stājās vietējie zemnieki, kuriem pievienojās Vecbebru, Kokneses, Meņģeles, Aderkašu un vēl citu apkārtējo muižu ļaudis. 3. oktobrī pienāca cara armijas papildspēki – 5 kājnieku rotas, 40 kazaki un 2 lielgabali. Dumpis tika likvidēts. Sākās nemieros iesaistīto zemnieku tvarstīšana. Tiesas priekšā stājās visi, kuri bija devušies uz Rīgu pēc izceļošanas atļaujām vai kā citādi iesaistījušies “siltās zemes kustībā”.

Dumpinieku sodīšana

Rīgas zemes tiesa piesprieda bargu sodu 108 cilvēkiem, to starpā arī vienai sievietei. Par soda izpildes vietu noteica Jaunbebru muižu, kur 4. decembrī, sapulcinot visus apkārtējos iedzīvotājus, dumpiniekiem uz atklāta lauka vajadzēja saņemt tiesas piespriestos sitienus skaitā no 50 līdz 100 rīkstēm. Cūkalnu (Zukalln) saimnieks Jēkabs Vickops, kā arī vēl vairāki zemnieki tika nopērti līdz nāvei. Sodu izcietušos iemeta sniegā, kas no asinīm krāsojas sarkans. Viļums Preiss, Reinis Tālmanis un vēl seši dumpja organizatori tika aizdzīti katorgā uz Sibīriju.

Dumpinieku pēršana paliks Vidzemes guberņas vēsturē kā viena no nežēlīgākajām eksekūcijām pret vietējiem iedzīvotājiem. To spilgti apraksta pareizticīgo priesteris Jānis Līcis (1830–1905), kurš pazīstams arī kā Indriķis Straumīte, jo ar šādu vārdu viņš krievu valodā publicēja savu atmiņu stāstu “Pareizticīgā latvieša piezīmes” (Записки православного латыша). Jānis Līcis, vēl bērns būdams, par dumpinieku sodīšanu bija dzirdējis no sava tēva. Par Jaunbebru slaktiņu stāstītais uz mūžu palicis viņa atmiņā: “Tā nebija ļaužu sodīšana, bet kaušana. Cilvēkus tādām kārtām nesit. Un arī sitienu skaits par lielu, nesamērots ne ar gadiem, ne ar kārtu [vīrieši vai sievietes]: 12–13 gadus veci puišeli tiesāja tik stipri, ka pat pieaudzis nevarētu izciest, kādai nespēcīgai vecītei, kura bija izkaltusi un sasprēgājusi kā koka piepe, uzskaitīja līdz 100 koku, vecīti, kurš no skata līdzinājās egles čiekuram, dzina caur stroju divas reizes, bet viņš lāgā nevarēja iziet cauri pat vienu reizi. Zaldāti uzlika viņu uz riteņiem un vilka nomirušu, sita nūjām kā pa maisu, bet virsnieki gāja abām zaldātu rindām nopakaļ ar krītu rokā un uzvilka uz muguras krustu katram zaldātam, kurš vai nu neiesita, vai iesita gļēvi. Tos nelaimīgos turpat stiepa gar zemi un briesmīgi pēra. Bet bija arī varoņi, vārda pilnā nozīmē. Daži jauni zēni izgāja caur stroju un neiekliedzās. Viens no pagasta amata vīriem, padzīvojis zemnieks – viņa vārdu es neatceros, bet uzvārdu zinu un nekad neaizmirsīšu -, veco laiku cilvēks, nēsāja vēl sapītu bizi aiz pakauša, bet viņam bija prātīga galva un viņš gauži sērojās, ka citi viņu nesaprata un samaitāja lietu. Šā varoņa uzvārds bija Āpša [krievu v.:Апша; Āpšu jeb Āpškalnu saimnieks Viļums Preiss]. Viņu izdzina caur stroju trīs reizes, viņu un dažus citus sita bargāk par visiem. Un šis Āpša neiekliedzās, neievaidējās, tik pie katra sitiena nodrebēja; gāja modri, taisni, mērītiem soļiem un zaldātu rindu galos apgriezās ātri un pēkšņi. Tik trešo reizi sāka mesties gan bāls, gan tumšs. Izgājis cauri, apstājās. Viņam atnesa kreklu, zaldāti gribēja viņam to uzvilkt, bet viņš pats to paņēma; kamēr ārsts ar kādām zālēm ierīvēja viņa muguru, kura bija sasista līdz kauliem, viņš pats apraustīja savas ādas lupatas, kuras uz viņa kauliem vēl karājās. Izdzēris ķipi ūdens, viņš plaši pārmeta pār sevi svēto krustu, apsvētīja ar krusta zīmi arī savu kreklu un tad pats to uzvilka. Pēc šīs asins pirts kāds briesmīgs kungs no augstas vietas, no kuras tika pasludināts spriedums katram notiesātam, pasludināja visiem sadzītajiem skatītājiem: “Tā tiks sodīts katrs, kas gribēs iet uz silto zemi, kam ienāks prātā pieņemt krievu ticību, kas iedrošināsies nepaklausīt muižniekiem un mācītājiem, bet paklausīs krāpniekiem – dumpiniekiem.”

 Krustceles

 19. gadsimta vidū Vidzemes zemnieki atradās nelabvēlīgā situācijā. No vienas puses viņus vajāja materiālas grūtības – neraža, bads, posts, cīņa par izdzīvošanu. No otras – cerībā izdzīvot jāizdara izvēle starp pareizticīgo un luterāņu baznīcu. Pa kuru ceļu iet? Daudzi atteicās no luterisma un pārgāja pareizticībā. Šai izvēlei bija arī nacionāls raksturs. Latviešu zemniekiem vācu baroni un luterāņu mācītāji vienmēr bijuši savstarpēji saistīti jēdzieni. Pareizticības pieņemšana uzskatāma par sava veida latviešu protestu pret vācu muižnieku kundzību un cerību atbrīvoties no apspiedējiem. Par vienu no zemnieku protesta izpausmēm izvērsās arī Kartupeļu dumpis.

Ligita Beitiņa, Turaidas muzejrezervāta galvenā speciāliste

Raksta sagatavošanā izmantotas publikācijas: И. Страумит. Записки православного латыша. Ю. Самарин. Русское Балтийское поморье в настоящую минуту. Выпуск первый. Часть вторая. Прага, 1868. Jānis Krodznieks. Zemnieku nemieri 1841. gadā. A. Gulbja apgāds Rīgā, izdošanas gads nav norādīts Raksts publicēts mēnešrakstā “Siguldas Avīze”, 2021, oktobris