Karotāji, tirgotāji vai zemnieki? Turaidas lībieši 12.–13.gadsimtā | Turaidas muzejrezervāts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort

Turaidas
muzejrezervāts


Karotāji, tirgotāji vai zemnieki? Turaidas lībieši 12.–13.gadsimtā


Runājot par dažādām tautām senatnē hroniku autori, vēlāk arī vēsturnieki un rakstnieki tām piedēvē noteiktas īpašības – kareivīgumu – piemēram – kareivīgie vikingi, klejojošie karotāji huņņi utt. Ar laiku tie kļūst par stereotipiem, kas varbūt ir pareizi, ja runājam par kādu konkrētu laiku, bet ir šauri un neprecīzi, ja skatāmies dziļāk un ilgākā laika posmā.

Lībiešu jeb līvu tauta jaunākajos laikos asociējusies ar zvejniekiem – kalamiéd, jūrmalniekiem  rãndalist, kamēr latviešus viņi dēvējuši par arājiem – are.

Vēstures avoti – Indriķa Livonijas hronika un Atskaņu hronika,īpaši jau pēdējā, vairāk uzsver Baltijas sentautu kareivīgumu. Atskaņu hronikā, kas visticamāk sarakstīta 13.gadsimta beigās, 14.gadsimta sākumā, lībieši raksturoti kā „ļaudis bezdievīgi, kaujā varen drošsirdīgi.” Jāsaka gan, ka līdzīgi tiek raksturotas arī citas Baltijas sentautās, īpaši jau tās, kuras izrādīja sīvu pretestību krustnešiem – lietuvieši, igauņi, zemgaļi, kurši, arī lībieši. Slavējot ienaidnieku, hronikas autors izceļ savējo, šajā gadījumā Zobenbrāļu un Vācu ordeņa Livonijas atzara brāļu veikumu.

Nedaudz pozitīvāk un miermīlīgāk, īpaši Indriķa hronikā, tiek raksturoti latgaļi. Iemesls tam galvenokārt ir tajā, ka latgaļi, vismaz Tālavas latgaļi, kristietību rietumu variantā pieņēma labprātīgi, Tālavas valdnieka Tālibalda dēliem, 1214.gadā ierodoties pie bīskapa Raceburgas Filipa, kur viņi “pakļāvās bīskapa varai, apsolīdami no krieviem saņemto kristīgo ticību apmainīt pret latīņu rituālu”.

Uzskatu, ka latvieši ir „lēnīga, mierīga, mājotnīga” tauta, kuru raksturu ietekmējuši garie nebrīves gadi 19. gadsimta sākumā popularizēja Garlībs Merķelis. Igauņus, turpretī, viņš raksturo kā tādus, no kuriem „vācieši bīstas vēl joprojām”. Par lībiešiem viņš rakstīja, ka par šo tautu maz zināms, bet raksturoja to kā „dūšīgu”, kura iespiesta starp igauņiem un latviešiem, dzīvo pa jūrmalu.

19. gadsimta beigās un 20. gadsimta pirmajā pusē arī vēsturnieki bieži raudzījās uz vēstures notikumiem caur nacionālā romantisma brillēm. Priekšstats par lībiešu kareivīgumu pretstatā latviešu lēnīgumam un miermīlībai saglabājās arī atsevišķos vācbaltu vēsturnieku darbos. Prominentais latviešu arheologs, profesors Francis Balodis savukārt uzskatīja latgaļus, kurus dēvēja par senlatviešiem vai latviešiem, par kareivīgākiem, pretstatā somugriem, pie kuriem piederēja gan lībieši, gan igauņi. Kārļa Ulmaņa vadonības laikā (1934–1940) šāds uzskats pat tika pacelts valsts ideoloģijas līmenī. Rīgas pils Svētku zālē (atklāta 1938. gadā) iekļauta Oto Skulmes glezna “Uzvara pie Daugavas” (“Latgaļi ieņem Klaņģu kalnu 1. gs. pēc Kristus”. Gleznas sižets ir nacionāli romantizēts – 1. gadsimtā nevar runāt par latgaļiem, bet par pamatu šī darba tapšanai kalpoja tolaik pieņemtais uzskats, ka 1. gadsimtā balti padzen Baltijas somus no Kaņģu kalna.

Kā tad bija īstenībā? Cilvēces vēsturē izšķirami divi lieli periodi. Pirmajā no tiem pastāv t.s. vācēju sabiedrība, kurā iztika tiek nodrošināta, patērējot dabas produktus. Galvenās nozares ir medības, zveja un vākšana. Nākamais solis ir pāreja uz ražojošo sabiedrību, kurā iztiku nodrošina, balstoties uz zemkopību un lopkopību. Latvijas teritorijā pāreja uz ražotājsaimniecību sākās jau jaunākajā akmens laikmeta – neolīta (5400.–1800. g. pr. Kr.) pēdējos divos posmos (4100.–1800. g. pr. Kr.), tiesa, zemkopība un lopkopība iztikas saimniecībā galveno lomu ieņēma tikai sākot ar vēlo bronzas laikmetu (ap 1100. g. pr. Kr.).

Pāreja uz ražotājsaimniecību nebūt nenozīmēja, ka cilvēki atteicās no medniecības, zvejas un vākšanās pārtikas sagādei. Neapšaubāmi daļa dzīvei nepieciešamā – apģērbs, izejmateriāli,  ieroči tikai iegūti apmaiņas, vēlāk – tirdzniecības ceļā. Līdztekus šīm nodarbēm karš palika kā nozīmīgs turības nodrošinājuma avots. Tā varēja iegūt papildus darbaspēku savām saimniecībām, kompensēt dabas vai kaimiņu nodarītos zaudējumus. Atkarībā no dzīves vietas – tirdzniecības ceļu tuvuma, augsnes, arī demogrāfiskās situācijas – lielāka vai mazāka karotspējīgu indivīdu skaita, un vēl daudziem citiem faktoriem, proporcijas starp visām šīm nozarēm mainījās. Bija tautas, kuras bagātību vairoja ar zemkopību, citas ar tirdzniecību, vēl citas vairāk paļāvās uz sirojumiem. Nostiprinoties centrālai varai, kuras rīcībā bija pietiekošs skaits bruņotu vīru, kaimiņiem varēja uzspiest arī patstāvīgus maksājumus jeb meslus. Ja runājam par lībiešiem 12.–13. gadsimtā, tad zinām, ka Kurzemes ziemeļos bija divas zemes ar izteikti somiskiem nosaukumiem – Vanema (Vecā zeme) un Ventava. Vai to iedzīvotāji bija lībieši, vai citas Baltija somu sentautas piederīgie, ir grūti nosakāms.

Daudz vairāk ziņu ir par Daugavas un Gaujas jeb Turaidas lībiešiem. Indriķa Livonijas hronikas autors tās parasti nodala, uzsverot, ka runa ir vai nu par Daugavas (Venalenses, Dunenses) vai Turaidas (Lyvones de Thoreyda, Thoredenses) lībiešiem – daugaviešiem vai turaidiešiem. Turaidas lībiešu apdzīvotais apgabals aizņēma apmēram 50 km² plašu teritoriju Gaujas lejtecē abos upes karstos tagadējās Turaidas, Krimuldas un Siguldas apkārtnē. Daugavas lībiešu teritorijā 10.–12. gadsimtā atradās lieli amatniecības un tirdzniecības centri – Salaspils Laukskola Daugavas labajā krastā un Daugmale Daugavas kreisajā krastā. Salaspils Laukskolas 10.–13. gadsimta kapulaukā 56% sieviešu kapu ir ar bagātām piedevām, bet 10 kapus var uzskatīt par dižciltīgu sieviešu apbedījumiem. Tas liecina par samērā lielu turīgo slāni un sieviešu augstu stāvokli sabiedrībā, kas raksturīgs nemilitarizētām sabiedrībām. Turaidas lībiešu sabiedrība izskatās savādāk. Šeit biežāk un lielākā skaitā sastopami uzkalniņkapi, kas norāda uz varas manifestēšanu. Krimuldas Tālēnos, Liepenēs, Turaidas Pūteļos kapu uzkalniņos apbedīto vīriešu skaits ir lielāks par sieviešu, atsevišķos vīriešu kapos atrastas sieviešu rotas, savukārt sieviešu – ieroči. Tas varētu liecināt, ka šeit apbedīti karadraudzes locekļi un viņu ģimeņu piederīgie. Dzimumu disproporcija liecina par  militāriem konfliktiem, kas vairāk prasīja vīriešu dzīvības, daudziem mūžs aprāvās pirms ģimenes nodibināšanas. Ar militārās aristokrātijas izveidošanos, saistāmi arī prestiža priekšmeti – īpaši importa ieroči. Tieši Turaidas lībiešu vecākais Kaupo tiek dēvēts par „it kā karali” ir viens no pamanāmākajiem 13.gs. pirmās puses karavadoņiem Livonijas krusta karu laikā, tiesa, krustnešu pusē.

Un tomēr – šajā nepārprotami militarizētajā sabiedrībā, saimniecības pamatu veidoja zemkopība un lopkopība, bet nozīmīga palīgnozare bija dravniecība. Tīrumi, bet jo īpaši bišu koki, jau atrodas privātīpašumā. To dēļ uzliesmo neviens vien konflikts. Jau pirmā bīskapa Meinarda (bīskaps 1186.–1196.g.) laikā viņa līdzgaitniekam, pirmajam misionāram Turaidā radās problēmas ar lībiešiem neražas dēļ.  Indriķa hronika to apraksta šādi: “Šim bīskapam (Meinardam – G.Z.) bija līdzgaitnieks evaņģēlija sludināšanā – cisterciešu ordeņa brālis Teoderihs, vēlāk bīskaps Igaunijā; to Turaidas līvi gribēja ziedot saviem dieviem, tāpēc ka viņa sējumi tīrumos deva labāku ražu nekā pašu sējumi, kas, lietus pārplūdināti, aizgāja postā.” Brāļa dzīvību glāba likteņa zirgs, sasauktajā dieva tiesā pirmo pār zemē nolikto šķēpu ceļot dzīvības kāju.

Pieņemtās kristietības dēļ nācās ciest arī Kaupo. “Tad turaidiešiem tika atgādināts viss ļaunais, ko viņi, miera laikā laužot mieru, daudzkārt bija pastrādājuši: viņi bija daudzus nogalinājuši un Kaupo, kas viņus bija atstājis un vienmēr cīnījās kristiešu pusē, nodarījuši daudz ļauna, ar uguni nopostīdami visus viņa īpašumus, atņemdami viņam tīrumus un salauzdami bišu kokus, un turklāt pret rīdziniekiem ierosinājuši ļoti daudz karu…”

Lībiešiem pēc krietietības pieņemšanas vajadzēja dot noteiktu daudzumu labības. Tā, lielvārdiešiem vajadzēja dot ik gadu pusbirkavu rudzu no arkla, kas varēja būt ap 80 kg labības.  1212. gadā gan Gaujas, gan Turaidas lībiešiem pēc smagām cīņām pret igauņiem, bīskaps atviegloja saistības – desmitās tiesas vietā noteica ikgadēju maksājumu – “pūru, kas aptvertu astoņpadsmit pirkstu” no katra zirga.

Liela vērtība bija bišu koki. Medus bija galvenā saldviela, to izmantoja ārstniecībā, no medus gatavoja iecienītu apreibinošu dzērienu – medalu. Plašs pielietojums bija vaskam – tā vērtība īpaši pieauga 11.–12. gadsimtā – no vaska gatavoja sveces – tās dega ilgāk un deva spilgtāku gaismu nekā no taukiem gatavotās. Tā kā sveces lietoja gan pareizticīgie, gan Romas katoļi, vasks kopš 11.gadsimta bija vērtīga eksporta prece gan rietumu, gan austrumu virzienā. Ar to vēl pieprasījums pēc vaska nebeidzās – vasku izmantoja kancelejas darbos – rakstīšanai uz vaska plāksnēm un vaska piekaramo zīmogu gatavošanā. Tīrumu un bišu koku dēļ 1212.gadā nobrieda koflikts starp ordeņbrāļiem un Autines letiem, kurā iesaistījās arī Gaujas lībieši. Nemieri noslēdzās ar dramatiskām cīņām par lībiešu Sateseles pili, kuru aizstāvot krita kareivīgais letu vadonis Rūsiņš.

Par tīrumu un bišukoku vērtību dzelzs laimeta beigās un viduslaikos liecina arī Baltijas sentautu tiesību pierakstu apkopojumi: Rīgas arhibīskapijas zemniekutiesības; Kuršu zemnieku tiesības un lībiešu – igauņu zemniekutiesības. Tiesību vēsturnieks Jānis Lazdiņš aizrāda, ka tā dēvētās zemnieku tiesības atbilstoši viduslaiku tiesību tradīcijām ir jāsauc par zemes tiesībām –Rīgas arhibīskapijas zemes jeb latgaļu tiesības, Kuršu zemes tiesības un Lībiešu – igauņu zemes tiesības. Tiesību pieraktīšana visticamāk notika 13. gadsimtā.   Tiesību pierakstu ievadā norādīts, ka Baltijas bīskapi un ordeņa brāļi, no vienas puses, un vietējo tautu vecākie, no otras puses, vienojas uzskatīt privāti sastādītās tiesību normas par likumiem. Pie šī paraduma – izdot likumus kopā ar pašu zemnieku priekšstāvjiem – Vācu ordenis turējās vēl 1492. g., apstiprinādams Bauskas, Mežotnes un Iecavas pagastu nodevas un kunga tiesu.

Lībiešu – igauņu tiesībās par īpašuma tiesībām runāts šādos pantos:

18.Kas nolīž otra līdumu, 9 mārkas.
19.Kas uzar otra tīrumu, 9 mārkas.
20.Kas izar ežas starp savu (un citu) tīrumu, 6 mārkas.
21.Ja kāds apķīlā otram lopus, un pēdējais tos (patvarīgi) aizved no kūts, 9 mārkas.
22.Ja aizved no sētas, 6 markas.
23.Ja kāds apķīlā (svešus) lopus savā tīrumā un dzenot (mājā) viņam tos atņem ar varu, 3 mārkas.
24.Ja lopus viņam atņem ar varu jau tīrumā, 1 mārka.
39.Kas nozog kungam vezumu siena, maksā kungam 3 mārkas.
40.Par katru (nozagto) vezumu 3 mārkas (soda) un bez tam jāsamaksā siens.
46.Ja kāds salauž citam sētas žogu vai vārtus vai salauž citam nožogojumu apkārt viņa laukiem vai pļavām, tad maksā 9 mārkas.

Lībiešu – igauņu tiesībās nav norādīts sods par bišu koku zādzību, bet tas varētu būt līdzīgs kā Rīgas arhibīskapijas (latgaļu) zemes tiesībās: “Ja kāds nocērt vai izlauž bišukokus vai klētis, ar rungu atsit tīnes vai lādes, vai arī nozog zirgus vai citas lietas, (sods) 3 mārkas”

Viduslaikos Vidzemes vidienā lībiešu skaits pakāpeniski samazinājās. 16.gadsimta vidū Krimuldas pilsnovadā un Turaidas pilsnovada austrumu daļā jau pārsvarā dzīvoja latvieši un asimilēti lībieši, savukārt Aģes, Salacgrīvas un Alojas novadā dominēja lībieši. Livonijas kara pirmajā posmā (1558–1561) Vidzeme smagi cieta. Kara laikā vietām uzplaiksnīja arī mēris. 1580.gadā mēris parādījās Rīgā, vēlāk izplatījās visā Livonijā. Poļu un zviedru kara laikā (1600–1629) plosījās bads un mēris, ko izsauca gan karš, gan 1601.–1602. gada klimatiskā katastrofa, kad visā Ziemeļeiropā notika klimata krasa pasliktināšanās. Tā izpaudās kā vēla pavasara iestāšanās, vēsa, lietaina, salnām bagāta vasara un ļoti agra ziema. Rezultātā lībieši saglabājās tikai Rīgas jūras piekrastē, tāpat arī Ziemeļkurzemes piekrastē.  Iespieti tik šaurā, neauglīgā joslā, lībieši pievērsās zvejniecībai. Tik mazai tautai tik šaurā teritorijā arī nebija daudz izvēles, ja tā vēlējās saglabāt savu valodu un etnisko identitāti.

Guntis Zemītis
Turaidas muzejrezervāta projektu koordinators

Rakstā izmantotie avoti

Atskaņu hronika. No vidusaugšvācu valodas atdzejojis V.Bisenieks; Ē.Mugurēviča priekšvārds un komentāri. Rīga: Zinātne, 1998.

Indriķa hronika. No latīņu valodas tulkojis Ā. Feldhūns; Ē. Mugurēviča priekšvārds un komentāri. Rīga: Zinātne, 1993

Kuršu tiesības jeb Kuršu un zemgaļu zemnieku tiesības (teksts lejasvācu valodā un tulkojums latviešu valodā). Sag. Vija Stikāne. https://www.historia.lv/dokumenti/kursu-tiesibas-jeb-kursu-un-zemgalu-zemnieku-tiesibas-teksts-lejasvacu-valoda-un-tulkojums

Latgaļu tiesības jeb Rīgas arhibīskapijas zemnieku tiesības (teksts lejasvācu valodā un tulkojums latviešu valodā) https://www.historia.lv/dokumenti/latgalu-tiesibas-jeb-rigas-arhibiskapijas-zemnieku-tiesibas-teksts-lejasvacu-valoda-un

Lībiešu-igauņu tiesības jeb Livonijas zemnieku tiesības (teksts lejasvācu valodā un tulkojums latviešu valodā), Sagat, Vija Stikāne. https://www.historia.lv/dokumenti/libiesu-igaunu-tiesibas-jeb-livonijas-zemnieku-tiesibas-teksts-lejasvacu-valoda-un

Izmantotā literatūra

Auns M. Turaidas un Krimuldas novada apdzīvotība un iedzīvotāju etniskā piederība Livonijas laikā. Pa somugru pēdām Baltijas jūras krastā. Starptautiskās zinātniskās konferences materiāli, 2009.gada 23.aprīlīs, Turaida. Rīga, 2009, 53.–58.lpp.

Bērziņš V. Vasks A. Latvijasaizvēsture (līdz 800. gadam). Latvieši un Latvija. I. sējums. Latvieši. Rīga, 2013, 51.–66.lpp.

Lazdiņš J. Lībiešu krimināltiesiskās (soda) apziņas īpatnības 12.gadsimta beigās un 13.gadsimta sākumā. Pa somugru pēdām Baltijas jūras krastā. Starptautiskās zinātniskās konferences materiāli, 2009.gada 23.aprīlīs, Turaida. Rīga, 2009, 59.-83. lpp.

Merkel G. Die Vorzeit Lieflands, 1798, 1799. = Merķelis G. Vidzemes senatne. Garīdzniecības un bruņinieku gara piemineklis no Garlība Merķeļa. Tulk. Kaudzītes Matīss 1906.gadā. Atkārtots izdevums. Rīga, 2013.

Merkel G. Die Letten, vorzüglich in Liefland, am Ende des philosophischenJahrhunderts, Ein BeytragzurVölker- und Menschenkunde, 1796 = Merķelis G.  Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimta beigās. Tulk. Aleksandrs Būmanis. – 4. izd. – Rīga, 1936.

Švābe A. Vecākās zemnieku tiesības. Latvijas vēstures pirmavoti. Rīga, 1927

Zariņa A. Salaspils Laukskolas kapulauks. 10.–13. gadsimts. Rīga, 2006.

    Aktuāli, Aktuāli, Jaunumi, Jaunumi, Publikācijas un raksti, Raksti