Turaidas
muzejrezervāts


Romas pāvesta monēta Turaidā. Vēsturiskais konteksts


Jau kopš 20. gadsimta vidus Turaidas pils teritorijā un tās tuvākajā apkārtnē notiek arheoloģiskie izrakumi. To laikā atrasts nozīmīgs un daudzveidīgs senlietu kopums. Starp tiem ir arī 238 monētas, kas apskatāmas Turaidas muzejrezervāta 2015. gadā publicētajā katalogā “Turaidas pilī arheoloģiskajos izrakumos atrastās monētas 2., 11.–19. gadsimts” (sastādītāja Tatjana Berga).

Benedikta XIV kvatrins, averss. Turaidas muzejrezervāta krājums

Benedikta XIV kvatrins, averss. Turaidas muzejrezervāta krājums

Viens no unikāliem atradumiem ir Turaidas pils teritorijā atrastā monēta – Romas pāvesta Benedikta XIV (Benedictus Quatrus Decimus, 1675–1758) kvatrins (quattrino). Monēta izgatavota no vara, tās svars ir 1, 53 g, diametrs 20 mm. Monēta kalta Ravennā bez gada norādes. Vienā monētas pusē (aversā) redzams pāvesta personīgais ģerbonis (tāds bija katram Romas pāvestam). Uz visiem pāvestu ģerboņiem bija attēlota tiāra (pāvesta kronis) un zelta un sudraba atslēgas, kas simbolizē pāvesta garīgo un laicīgo varu (zelts – debesis, sudrabs – zeme). Reversā attēlots pie baznīcas kāpnēm stāvošs Sv. Apolinārijs, kas kreisajā rokā tur garo krustu. Uzraksta abreviatūra (saīsinājums) S. AP. P. RAV. (Svētais Apolinārijs. Ravenna). Monētas tika kaltas ne tikai Ravennā, bet arī citās Pāvesta valsts pilsētās.

Benedikta XIV kvatrins, reverss. Turaidas muzejrezervāta krājums

Benedikta XIV kvatrins, reverss. Turaidas muzejrezervāta krājums

Kvatrins 18. gadsimta vidū bija sīkākā monēta Pāvesta valstī. Tiesa, nosaukums gan bija cēlies no latīņu vārda quatro – četri un nozīmēja to, ka kvatrinā ietilpst četri Romas denāriji, bet denārijs 18. gadsimta vidū jau bija tik ļoti devalvējies, ka no apgrozības bija izņemts un kvatrins bija sīkākā reālā naudas vienība. Pieci kvatrini sastādīja vienu baijoki (baiocchi); izņēmums bija vienīgi Boloņa – tur vienu baijoki veidoja 6 kvatrini. 100 baijoki sastādīja vienu Romas skudo (Roman scudo) – monētu, kas saturēja 26,3 g tīra sudraba un ļoti aptuveni atbilda Sv. Romas impērijas dālderim (Reichsthaler): 25–26 g sudraba.

Kvatrini, kā norāda Tatjana Berga, “vietējā [t. i., Baltijas] naudas apgrozībā neparādījās, visdrīzāk to atvedis kāds svētceļnieks.”

Kas bija svētceļnieks, kas atvedis šo monētu uz Turaidu? To mēs nezinām un visticamāk, nekad neuzzināsim. Tomēr līdz mūsu dienām saglabājies izcili vērtīgs rakstītais avots – minētā kvatrina laikabiedrs. Tā ir Rīgas ārsta Nikolausa fon Himzeļa/Himzela (Nicolaus von Himsel, 1729–1764) Eiropas ceļojumu (1752–1757) dienasgrāmata, kas glabājas Latvijas Universitātes Akadēmiskajā bibliotēkā. Saskaņā ar tradīciju, aristokrātu un turīgo pilsētnieku dēli jau kopš 16. gadsimta pēc studiju pabeigšanas devās vairākus gadus ilgos ceļojumos pa Eiropu, lai apgūtu labas manieres un nodibinātu noderīgus sakarus nākotnei. Šāda veida ceļojumus vēsturnieki apzīmē ar jēdzienu Grand Tour jeb Lielais ceļojums.

Nezināms mākslinieks. Nikolausa fon Himzeļa portrets. Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs

Nezināms mākslinieks. Nikolausa fon Himzeļa portrets. Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs

Nikolausa fon Himzeļa gadījumā piedevām īpašs uzsvars tika likts uz iepazīšanos ar dažādām minerālu, dzīvās dabas vēstures, arheoloģiskajām, numismātiskajām, gleznu, medaļu un citām kolekcijām jeb, kā toreiz mēdza teikt, kabinetiem, kā arī bibliotēkām. Savos ceļojumos Himzelis iepazinās arī ar ievērojamākajiem tālaika zinātniekiem un rakstniekiem, tajā skaitā ar pasaulslaveno zviedru botāniķi, taksonomijas pamatlicēju Karlu Linneju/Linnē (Karl Linné, 1707–1778) un franču apgaismotāju Žanu Žaku Ruso (Jean Jacques Rousseau, 1712–1778). Pirms nāves (viņš nomira tikai 35 gadu vecumā, inficējies no kāda slimnieka) Nikolauss fon Himzelis Lielajā ceļojumā iegādātās kolekcijas kopā ar plašo bibliotēku novēlēja Rīgas pilsētai. No tām vēlāk izveidojās t. s. Himzeļa muzejs – pirmais muzejs Baltijā, kas savukārt bija triju lielu muzeju: Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un Latvijas Dabas muzeja pirmsākums.

Romā Nikolauss fon Himzelis uzturējās kopumā nepilnus divus mēnešus – no 1754. gada februāra vidus līdz tā paša gada 10. martam un no 12. aprīļa (Lieldienām) līdz 12. maijam. Par pāvesta Benedikta XIV personību un viņa darbību viņš atstājis samērā sīku informāciju, kas daļēji sakrīt ar uzziņas avotos pieejamo, daļēji to papildina.

Pjērs Subleirā. Romas pāvesta Benedikta XIV portrets. 1746. Metropoles muzejs Ņujorkā

Pjērs Subleirā. Romas pāvesta Benedikta XIV portrets. 1746. Metropoles muzejs Ņujorkā

Benedikts XIV, īstajā vārdā Prospēro Lorenco Lambertīni (Prospero Lorenzo Lambertini, 1675–1758), dzimis Boloņā un visu mūžu saglabāja pieķeršanos šai pilsētai, īpaši tās universitātei. Studējis tiesības un paralēli tām arī teoloģiju, viņš, darbodamies par advokātu savā dzimtajā Boloņā, jau agri ieguva slavu ar to, ka uzvarēja it visās prāvās, kuras uzņēmās. Garīdznieka karjerai Prospēro Lambertīni pievērsās samērā vēlu (tikai 40 gados) bet tā bija žilbinoši strauja – jau 1724. gadā viņš tika iesvētīts par Ankonas bīskapu, bet pēc četriem gadiem – par kardinālu un Boloņas arhibīskapu. 1740. gadā kardināls Prospēro Lambertīni tika ievēlēts par pāvestu; Svētajā krēslā viņš sabija līdz pat savai nāvei.

No visiem 18. gadsimta pāvestiem laikam tieši Benedikts XIV bija pāvests ar visspilgtāk izteiktu racionālu, lai neteiktu, Apgaismības, ievirzi. Viņš interesējās par tālaika jaunākajiem sasniegumiem dabaszinātnēs; nebija liberālis, tomēr finansiāli atbalstīja laicīgo literatūru un mākslu. Viņš izveidoja arheoloģijas akadēmiju un parūpējās, lai pie Romas universitātes tiktu atvērta ķīmijas, fizikas un matemātikas fakultāte, nodrošināja tās laboratorijas ar iekārtām.

Otrs zīmīga atšķirība no iepriekšējiem pāvestiem – Benediktam XIV bija pilnīgi svešs līdz tam katoļu baznīcas vadībā plaši izplatītais nepotisms (protekcijas radiniekiem): viņš pat aizliedza tiem apmesties Romā. Toties “šis tautā ļoti iemīļotais Benedikts veicis daudzus labus pārkārtojumus un jaunievedumus baznīcas valstī: priekšlikumus tik ļoti novārtā atstātās lauksaimniecības uzlabošanai, tuksnesīgo apgabalu iekopšanai, ceļu un pāvesta valsts ostu uzlabošanai, lielākai gādībai par trūcīgajiem, mākslu un zinātņu izplatīšanai, Vatikāna un Kapitolija bibliotēkas paplašināšanai un uzlabošanai; un visbeidzot, viņam daudzo citu labo lietu starpā var pateikties arī par  dažu svētku atcelšanu un pārlieku plašās dīkdienības, kam tie bijuši par cēloni, ierobežošanu. Nekad viņš  nav ķēries klāt pāvesta kasei, lai nodrošinātu savus draugus vai arī lai palielinātu savus personīgos tēriņus, kā to darījis dažs labs viņa priekšgājējs” Tomēr Himzelis spiests atzīt:  “Pašreizējais pāvests gan varbūt daudz pasācis šai ziņā, tomēr viegli tas tā uz priekšu vis nevar virzīties, kā iecerēts. Pāvesta cieņa ir saistīta ar daudzu vecu paražu un iedibinājumu nostiprināšanu un saglabāšanu”.

Fragments no N. fon Himzeļa ceļojuma dienasgrāmatas ar stāstu par audienci pie pāvesta. LU Akadēmiskā bibliotēka, manuskripts Nr. 188, 2. sējums

Fragments no N. fon Himzeļa ceļojuma dienasgrāmatas ar stāstu par audienci pie pāvesta. LU Akadēmiskā bibliotēka, manuskripts Nr. 188, 2. sējums

Pēdējais novērojums bija pareizs. Benedikta XIV pontifikāta gadi Pāvesta valstij un visai Romas katoļu baznīcai nebija viegli: tos ietekmēja ne tikai brīvdomības un pat ateisma izplatība (kas bija Apgaismības sekas), bet arī pretrunu saasināšanās starp pāvesta varu un Eiropas laicīgajiem monarhiem, īpaši par tiesībām iecelt bīskapus. Benediktam XIV tomēr diezgan veiksmīgi izdevās atrast līdzsvaru starp garīgo un laicīgo varu, ticību un zinātni, un krīze katoļu baznīcā, kas bija iesākusies jau viņa priekšgājēju laikā, nedaudz atslāba.

Audience pie Romas pāvesta tajos laikos bija Mūžīgās pilsētas apmeklējuma kulminācija; pēc tās tiecās gandrīz visi ievērojamie un turīgie ceļotāji, kas ieradās Romā, un gandrīz visiem tā bija arī pieejama. Tiesa, Himzelis kādam draugam 1754. gada 22. maijā no Venēcijas rakstītajā vēstulē ļauj noprast, ka gluži bez kukuļa došanas pāvesta kancelejas darbiniekiem nav izticis: “Audienci pie Svētā tēva man izkārtoja kambarkungs Lokatelli (Locatelli). Par šo godu man ar laimes vēlējumiem vajadzēja bagātīgi samaksāt lielam daudzumam pāvesta kalpotāju”. Vislielākais psiholoģiskais pārbaudījums tomēr viņam kā protestantam esot bijusi ceļos mešanās, tādēļ šo procedūru centies izdarīt, cik iespējams, formāli: “[..] vienīgi ceļos mešanās man kā tādam, kurš nepieder pie īstās ticības, likās sevišķi grūta, un tādēļ es divas pirmās reizes pietupos ar pussaliektiem ceļgaliem un tikai trešo izpildīju pilnīgi saliektā stāvoklī. Pēc īsas uzrunas, kas bija adresēta pa daļai man un maniem ceļabiedriem un pa daļai – klātesošajiem romiešiem un apjautāšanās, vai es izlūdzoties žēlastību, es sajutu uz savas galvas svēto roku kopā ar svētības vārdiem: “Je vous donne ma sainte Benediction, mon fils” [“Es jums dodu savu svētību, mans dēls!” – franču val.].

Vai nu es patiesi nevaru būt lepns: īsi pirms tam es skūpstīju roku Neapoles karalim un drīz pēc tam – Svētā Tēva tupeli!”

Nikolauss fon Himzelis apmeklēja ne tikai Romu un Neapoli, bet arī Benedikta XIV dzimto Boloņu, Florenci, Venēciju, Milānu, Turīnu un citas Itālijas pilsētas, atvezdams no turienes uz savu dzimto Rīgu ne vien mākslas priekšmetus, herbārijus, minerālu un pārakmeņojumu paraugus, bet arī jaunus iespaidus un atziņas. Tie bagātināja Latvijas kultūrvēsturi un veicināja Krievijas impērijas Baltijas provinču arvien ciešāku iekļaušanos Eiropas kultūras apritē.

Edgars Ceske, Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists

Raksts publicēts mēnešrakstā “Siguldas Avīze”, 2021, oktobris

    Aktuāli, Aktuāli, Jaunumi, Jaunumi, Publikācijas un raksti, Raksti  

Turaidas muzejrezervāts