Turaidas muzejrezervāts pašlaik veic Jirži Holīka grāmatas “Vereinigter Lief- und ausländischer Gartenbau” (“Apvienotā Vidzemes un ārzemju dārzkopība”) padziļinātu izpēti un gatavo tās jaunu izdevumu. Kā jau rakstīja Edgars Ceske mēnešraksta “Siguldas Avīze”, 2021.gada maija numurā, šī grāmata pirmoreiz izdota Rīgā 1684. gadā. Jirži Holīks sava mūža pēdējos gadus pavadīja Rīgā, kur arī mira un ir apglabāts. Minētais izdevums, kas glabājas Turaidas muzejrezervāta krājumā, ir vienīgais zināmais Latvijā un viens no diviem Baltijā.

Pētot unikālo seniespiedumu, tiek pievērsta uzmanība tam, kāds bija Jirži Holīka darba iespaids uz dārzkopības literatūru un turpinājums. Pārlapojot apgaismības laikmeta latviešu valodā izdotās grāmatas, kas tapušas 18. gadsimta otrajā pusē un 19. gadsimta sākumā – Vecā Stendera un viņa sekotāju laikmetā – atklājas daudzveidīga aina.

Attēls no Gustava Brašes grāmatas “Kā Paleijas Jānis savu būšanu kopis” (1844). Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu krājums, RL2/3338

Lauksaimniecības vēsturnieki atzīst, ka 18. gadsimtā augļu dārzi bija gan muižās, gan zemnieku viensētās, tomēr tie nebija plaši izplatīti. Pazīstamākais koks bija ābele, retāk arī bumbieres; muižās audzēja arī ķiršus un plūmes. Laika periodos, kad zemnieki cieta badu, dārzkopība tika uzskatīta par svarīgu pārtikas iegūšanas veidu līdzās tradicionālajai lauksaimniecībai, tāpēc muižnieki un valsts iestādes centās to veicināt. Piemēram, labākajiem dārzkopjiem tika piešķirtas prēmijas. Tā kā augļkopība bija atkarīga no klimatiskajiem apstākļiem un augļu cenas bija svārstīgas, visvairāk ar to nodarbojās pilsētnieki un tirgotāji, atsevišķi dārzkopības entuziasti, mazāk – lauksaimnieki. Augļu dārzu zemnieku viensētās vairāk kļuva klaušu laika izskaņā – 19. gadsimta 40. gados.

Tomēr apgaismības laikmetā publicēta virkne grāmatu latviešu valodā par augļu dārzu izveidošanu un augļu koku potēšanu. Tās domātas gan muižu dārzniekiem, gan arī plašākai zemnieku sabiedrībai. Grāmatu autori bija Baltijas vācu intelektuāļi – kā mācītāji, tā citu izglītoto profesiju pārstāvji. Šīs grāmatas tapa “tautas apgaismības” ideju iespaidā, un to mērķis bija uzlabot zemnieku dzīves līmeni. Augļu koku potēšana bija tikai viena daļa no plašākiem reformu plāniem, kuri ietvēra, piemēram, kartupeļu un āboliņa kultivēšanu, lopu iekštelpu barošanu, jaunus zemes mēslošanas paņēmienus utt. Tā kā latviešu vidū bija augsts lasītpratēju īpatsvars, par vienu no galvenajiem reformu izplatīšanas paņēmieniem kļuva iespiestais vārds. Var likties, ka augļu koku potēšana ir šaura un salīdzinoši maznozīmīga tēma. Tomēr dažādi autori pie tās atgriezās regulāri.

Attēls no Kārļa Oskara Lepeviča grāmatas “Padoma devējs zemes kopējiem” (1852). Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu krājums, RL2/1450

Šodienas lasītājiem un pētniekiem var būt interesanti, kā viņi par to rakstīja, kādus argumentus izmantoja. Paraudzīsimies uz dažiem raksturīgākajiem piemēriem. Pirmoreiz latviešu valodā potēšana pieminēta 1783. gadā iznākušajā matemātiķa un izgudrotāja Kristofa Dītriha Georga Gercimska grāmatā “No zemes un māju kopšanas latviešu jaunekļiem par labu”, bet plašāk tā skaidrota tikai 1796. gadā Zāmuela Holsta grāmatā “Dārza kalenders”, kas bija iecerēta muižu dārzniekiem – latviešiem. Holsts bija strādājis par Rīgas rātskungu, bet šo darbu pametis un pievērsies lauksaimniecībai. Viņš savā grāmatā popularizēja metodi, ko mūsdienās dēvē par kopulēšanu (potēšana ar nogrieztu zariņu). Arī turpmāk tā saglabājās kā galvenā potēšanas tehnika, kas tika ieteikta zemniekiem. Potējot augļu kokus, Holsts aicināja atcerēties Dievu, kurš radīja ne tikai pirmo dārzu pasaulē, bet arī visus stādus un augļus uz zemes – cilvēkiem ir pienākums šīs dāvanas saņemt ar saprātu un likt lietā savu izdomu, lai tās izmantotu, kā nākas.

Attēls no Kārļa Oskara Lepeviča grāmatas “Padoma devējs zemes kopējiem” (1852). Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu krājums, RL2/1450

1798. gadā augļu koku potēšana bija aprakstīta pirmajā latviešu vispārīga satura žurnālā “Latviska Gada Grāmata”. Tajā Jelgavas Annas baznīcas mācītājs Joahims Frīdrihs Fogts attēloja divu latviešu zemnieku – Ērkšķu Toma un Padomu Ēvarta – sarunu. Toms ir ieradies ciemos pie Ēvarta un sastapis viņu dārzā, potējam ābeles. Sarunas gaitā Toms pauž neticību augļu dārzu lietderībai, viņš min vairākus argumentus, kas acīmredzot atspoguļo lauku sabiedrībā tajā laikā izplatītus aizspriedumus. Toms norāda, ka augļus tāpat ir iespējams iegādāties un tāpēc nav vajadzība tos audzēt pašiem, īpaši ņemot vērā to, ka šis process prasa ilgu laiku un ka ieguldītā darba rezultātus visā pilnībā baudīs tikai nākamās paaudzes; tāpat viņš arī aizrāda uz faktu, ka augļi nav, viņaprāt, pilnvērtīga un būtiska uztura sastāvdaļa un ka “mums, zemniekiem, tādi kārumi neģeld”. Savās atbildēs Ēvarts iebildumus atspēko. “Saki pats kaimiņ,” norāda Ēvarts, “ja mēs, zemnieki, tikai gribētum uz to amatu doties un dārzus uztaisīt, neģi mēs labu naudu pelnītum, neģi mums pašiem un mūsu valdniekiem un kungiem prieks būtu to redzēt, ka pie ikvienām mājām jauks dārziņš zaļotu, kas dažā gadā mūsu lauciņiem palīgā nāktu mums maizi dot.”

Plašas instrukcijas augļu koku potēšanā sniegtas slavenā Rīgas dārznieka Johana Hermaņa Cīgras (Zigra, 1775–1857) grāmatā “Tas āboļudārznieks” 1803. gadā. Interesanti ir šajā grāmatā lasāmie mēģinājumi veidot dārzkopības terminus latviski. Piemēram, potēšanu Cigra sauc par pagodināšanu, bet potēšanu ar nogrieztu zariņu – par laulāšanu: “Gribi tu kociņu laulāt, tad ņem jaunu zariņu no kāda laba auglīga koka, kā tu gribi, ka tam jaunam kociņam nest būs, griezi šo zariņu no vienas puses slīpi, bet līdzeni.” Cigras grāmatā sniegts ieskats par visām tolaik lietotajām potēšanas metodēm, piemēram, acošanu (potēšani ar pumpuru), potēšanu aiz mizas, potēšanu iešķeļot, triangulēšanu, potēšanu ablaktējot.

1827. gadā laikrakstā “Latviešu Avīzes” augļu dārzu ierīkošana aprakstīta kā daļa no jauniegūtās latviešu brīvības pēc dzimtbūšanas atcelšanas. Līdz ar brīvību, teikts laikrakstā, latvieši it kā mostas no miega un atdzīvojas, sāk rūpēties par savām saimniecībām ar jaunu sparu un iedvesmu. Tur, kur līdz šim pie zemnieku mājām augušas nātres un dadži, tagad zaļo augļu koki. Kā redzams no kāda raksta avīzē “Tas Latviešu Ļaužu Draugs” 1835. gadā, augļu koku potēšana neizpalika bez paņēmieniem, kas 19.gs. iekļāvās latviešu ticējumu rindās, bet kuri savulaik pilnā nopietnībā tika aprakstīti Jirži Holīka grāmatā “Vereinigter Lief- und ausländischer Gartenbau” (“Apvienotā Vidzemes un ārzemju dārzkopība”, 1684). Publikācijā stāstīts, ka daži zemnieki potzaru ieziežot ar medu cerībā iegūt saldākus augļus. Citi staigā ar biksēm rokās pirms Lieldienām vai Jurģu dienā pa dārzu un sit ar biksēm katru koku, saukdami: “Dod āboļu! Dod āboļu!” Plaši izplatīts paradums bijis potēt dārzā zarus no meža ābelēm, bet tas nedeva gaidītos rezultātus.

Attēls no Kārļa Oskara Lepeviča grāmatas “Padoma devējs zemes kopējiem” (1852). Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu krājums, RL2/1450

Regulāri par augļu dārziem bija lasāms kalendāros un laikrakstos. Tika sniegtas gan galvenās atziņas par potēšanu, gan ieteikumi potvaska sagatavošanā, piemēram, iesakot to vārīt no sveķa un taukiem, tāpat kā to savulaik ieteica Holīks. Vēl augļu koku potēšana aprakstīta Anša Leitāna sarakstītajā “Darba rullī pa mēnešiem” (1842) un Gustava Brašes stāstā “Kā Paleijas Jānis savu būšanu kopis” (1844). Braše pauda cerību, ka arī Vidzemē un Kurzemē pienāks laiki, kas tobrīd jau novērojami Vācijā, – ka augļu koku būs tik daudz, ka visus augļus svaigā veidā nebūs iespējams patērēt. Tad no tiem pēc Vācijas parauga varētu gatavot ievārījumus, dzērienus, arī žāvēt.

1852. gadā iznāca pirmā latviešu autora – Kārļa Oskara Lepeviča – lauksaimniecības padomu grāmata “Padoma devējs zemes kopējiem jeb zelta graudi sirdsmīļiem arājiem, sakrāti par prāta cilāšanu un laicīgas labklāšanas vairošanu”. Tajā lasāms arī dzejolis par augļu koku potēšanu:

Uz tukšu vietiņu Jel stādi kociņu; Tas zaļos, augs un ziedēs Tev par līgsmību Un bagātīgi aizmaksās vēl pūliņu.

Lepevičs rakstīja, ka muižnieki, cerēdami uz augļu dārzu izplatīšanos, ir pieņēmuši lēmumu izveidot dārzu pie katras pagasta skolas, kur bērni varēs mācīties potēt un kopt augļu kokus. “Tāpēc lūgdams jums ausīs kliedzu, gādājiet ir paši par koku dārziem katrs savā sētā,” izteicās Lepevičs, “Voi nevarētu visās šīs vietās dārza koki stāvēt un mīļu Kurzemi par jauku dārzu pārvērst?”

Ar laiku tā arī notika gan Kurzemē, gan Vidzemē un Latgalē. Dzimtbūšanas laikos zemniekiem bija grūti attīstīt augļu dārzu ierīkošanu, bet tajos apgabalos, kur bija labāki apstākļi, viņi to labprāt darīja. Potēšana bija māksla, kuru zemnieki apguva paši vai arī no mācītājiem un muižu dārzniekiem. Salīdzinot ar darbu tīrumā un klaušu darbiem, augļu dārzu kopšana tika salīdzināta gandrīz vai ar izklaidi, kas spēj sniegt daudz prieka un papildu ienākumu. Senās latviešu grāmatas atklāj, ar kādu aizrautību šī māksla tika izplatīta latviešu zemnieku vidū. Potēt augļu kokus un iekopt augļu dārzus nozīmēja ne vien vairot ienākumus un papildināt iztikas avotus neražas gados, bet arī modernizēt saimniecību. Te vērojama apgaismības laika ticība tam, ka grāmatas spēj mainīt sabiedrību, spēj veicināt reformas. Augļu koku potēšanai veltītā literatūra tāpēc ir rosinošs atgādinājums, ka no apgaismības grāmatniecības mantojumā esam saņēmuši ne tikai sprediķus, garīgās dziesmas un Vecā Stendera ziņģes, bet arī praktiskus padomus teju ikvienā ikdienas dzīves jomā.

Dr. philol. Pauls Daija, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks

Raksts publicēts mēnešrakstā “Siguldas Avīze”, 2021, novembris