Turaidas
muzejrezervāts


Par mūžību un cilvēka tapšanu: apgaismotais Turaidas muižas skroderis Dāvids Kušķis


Lielie dzīves jautājumi par to, kas es esmu, no kurienes nāku, kas būs un vai vispār kas būs pēc šīs dzīves, jau kopš neatminamiem laikiem ir bijuši eksistenciāli teju ikvienam cilvēkam. Piederība noteiktai kultūrvidei ar tās vēsturisko kontekstu, pasaules redzējumu un ticības veidu lielā mērā formē un nosaka indivīda attieksmi un domas attiecībā uz šiem jautājumiem.

Neskatoties uz to, ka daudzviet Eiropā bija (un joprojām ir) vērojams sinkrētisms starp senču reliģijām un kristietību, plašākā mērogā tieši kristietība kļuva par spēcīgu pīlāru cilvēku uztveres un uzskatu veidošanā, kopumā formējot arī visas Eiropas civilizācijas idejisko un ētisko pamatu. Un, protams, dažādos vēstures posmos ideja par to, cik lielā mērā “vienkāršais” cilvēks pats kā indivīds ar savu prātu var un drīkst ļauties apcerēm par Dievu, mūžību un cilvēka vietu pasaulē, ir mainījusies.

Kurā brīdī cilvēks, neatkarīgi no sociālā statusa un izglītības līmeņa, tika mudināts pielietot prāta racionalitāti un sekmēt tādu lietderīgu, bet nereti piemirstu nodarbi kā “Domāšana”, vai vēl vairāk – “Domāšanu patstāvīgi”? Humānisms idejas un reformācija 16.gs. šajā ziņā izdarīja ļoti daudz, skaidri un gaiši pasakot, ka Bībeli var lasīt un izprast ikviens, un, ka starp Dievu un cilvēku nevar būt nekādu citu starpnieku. Tas diezgan skaidri parādīja, ka cilvēks ir aicināts meklēt atbildes uz saviem lielajiem dzīves jautājumiem pats. Un, lai arī vārdos tas skan patiesi labi, realitāte pierādīja pretējo, ņemot vērā to apstākli vien, ka Eiropas zemēs “vienkāršo” cilvēku izglītības un dzīves līmenis bija kardināli atšķirīgs, ko, piemēram, lielā mērā noteica tas, kad attiecīgajā Eiropas daļā izbeidza dzimtbūšanu, kāda bija valdošās varas attieksme pret zemnieku izglītošanos u.tml. Svarīgs pagrieziena punkts bija apgaismības perioda ienestās vēsmas. Latvijas teritorija nebija izņēmums, un gribētos domāt, ka tieši apgaismības laikmets, ar tam līdzi nākošo izglītošanās paplašināšanos dažādās jomās, “vienkāršajam cilvēkam” pavēra iespējas pašam lasīt, apcerēt un izdarīt secinājumus par vienu vai otru jautājumu.

Kā vēsturisks fenomens apgaismība tiek identificēta kā intelektuāla kustība, kas uzplauka 18. gs. Eiropā. Kustībai līdzi nākošas idejas piedāvāja jaunu, tolaik pilnīgi modernu izpratni par cilvēka vietu pasaulē. Zināšanas un prāta racionalitāte strauji ieņēma savu vietu cilvēku vērtību sistēmā. Un tomēr, mūsdienu pētnieki arvien vairāk un vairāk izvirza ideju, ka apgaismība bija ne tikai ideju vēstures kustība, ko pamudināja intelektuālā elite, un, kas palika šauras, elitāras grupas ietvaros, bet arī sociāls process, kas iekļāva plašas lokālās un nacionālās grupas ar mērķi sekmēt “tautas apgaismību”, citiem vārdiem, vienkāršo tautu “apgaismot” izglītošanas un audzināšanas ceļā. Latvijas teritorijā 18. gs. apgaismības idejas izplatīja lielākoties vācbaltiešu mācītāji un literāti, piemēram, Rīgas Domas skolas rektors Johans Gothelfs Lindners, domātājs Johans Gotfrīds Herders, rakstnieks un publicists Garlībs Merķelis, mācītāji Gotlībs Šlēgelis un Gothards Frīdrihs Stenders, kurš ļoti dedzīgi iestājās par latviešu zemnieku izglītošanu un izdeva mācību grāmatas latviešu bērniem.

Dāvids Kušķis, Turaidas muižas skroderis no 19. gadsimta 40. gadiem līdz mūža nogalei. Portrets gleznots 19. gadsimta otrā pusē. TMR 19159. 

Dāvids Kušķis, Turaidas muižas skroderis no 19. gadsimta 40. gadiem līdz mūža nogalei. Portrets gleznots 19. gadsimta otrā pusē. TMR 19159.

1774. gadā tika izdots G.F. Stendera darbs “Augstas gudrības grāmata no pasaules un dabas”, kas bija tieši zemniekiem domāta enciklopēdija, un tās mērķis bija ne vien sekmēt zemnieku izglītību un paplašināt viņu redzesloku, bet sniegt burtiskas zināšanas par jaunākajiem atklājumiem lauksaimniecībā, medicīnā un zinātnē, aicinot lasītāju domāt patstāvīgi. Laikā, kad lauku sabiedrība atradās diezgan mazizglītotā stāvoklī un daudzus jautājums arvien uzlūkoja caur māņticības prizmu, šī darba iznākšana bija ļoti apsveicama. Vienlaikus var tīri labi saprast skepsi Stendera laikabiedru vidū par to, vai tik plašas zināšanas ir vajadzīgas un lietderīgas latviešu zemniekiem, kas tobrīd vēl bija dzimtcilvēki. Tomēr notiek pretējais, un šis darbs vēl ilgu laiku nezaudēs savu aktualitāti latviešu lasītāju vidū. 19.gs. dzīvojošais Turaidas muižas skroderis Dāvids Kušķis (Kuschke, 1819–1892) tam ir labs piemērs.

Pateicoties Vidzemes dvēseļu revīziju sarakstiem, mums rodas iespēja kaut nedaudz izsekot Dāvida Kušķes agrīno gadu biogrāfijai. Dāvids Kušķis ir dzimis Raunas draudzes Rozes muižā sētā ar nosaukumu “Krieviņi” un ir diezgan skaidrs, ka viņš ir cēlies no kādreizējiem muižas dzimtcilvēkiem. Raunā Kušķes ģimene nepalika ļoti ilgu laiku, un, Dāvidam sasniedzot pusaudža gadus, ģimene jau dzīvoja Valmiermuižas sētā “Dīveliņi” (Dieweling). Iespējams, pēc kāda laika Kušķes aizgāja citur, bet ir pilnīgi droši zināms, ka vismaz no 1843. gada Dāvids Kušķis un viņa ģimene dzīvoja Turaidas muižas “Grāmatnešos”. Kā atklāj Lēdurgas-Turaidas draudzes baznīcas grāmatas, 1843. gadā Turaidas “Grāmatnešos” drēbnieka Dāvida Ķušķes un viņa sievas Magdalēnas (Elizabetes), dzimušas Meiseles, ģimenē kristīja dēlu Kārli. Vēlāk ģimenē piedzima vēl trīs meitas: Emīlija, Auguste un Antonija. Jautājums, uz ko ir diezgan grūti rast atbildi – kur Dāvids Kušķis apguvis amatu? Tā kā jau minētajā baznīcas grāmatu norakstā viņš minēts kā “drēbniekmeistars” (Schneidermeister), tad jādomā, ka meistara diplomu viņš ieguva kādā pilsētā. Ņemot vērā zināmo par viņa iepriekšējām dzīvesvietām, iespējams, apmācības notika Valmierā. Visticamāk, ka tieši pilsētā Dāvids Kušķis saskārās ar vācisko vidi, kas atstāja uz viņu būtisku ietekmi.

Turaidas muzejrezervāta krājumā ir atrodama skrodera Dāvida Kušķa piezīmju grāmatiņa ar ierakstiem no 1861. gada marta līdz 1867. gada septembrim, kurā viņš sniedz informāciju par viņam veiktiem pasūtījumiem, to izpildes termiņu un izcenojumu. Lielākā daļa pieraksta ir vācu valodā. No šīm piezīmēm mēs varam izsecināt, ka Dāvids Kušķis bija pieprasīts sava amata meistars ne tikai Turaidas muižā vien, bet arī plašākā apkārtnē, jo viņa pasūtītāji bija Turaidas, Lēdurgas un Siguldas, mācītāji un krodzinieki, Turaidas, Siguldas, Englārtes, Krimuldas un Jērkules muižu īpašnieki un kalpotāji, rentes māju saimnieki u.c. Konstantais klientu loks liecina ne tikai par viņa skrodera prasmēm, bet liek secināt, ka viņš bija labi godāts, cienīts un uzticams meistars. Lai arī pierakstos atrodamas gramatiskas kļūdas, šī liecība vēsta par noteikta izglītības līmeņa sasniegšanu un cilvēka spēju organizēt un vadīt sava darba dzīvi patstāvīgi.

Dāvida Kušķes pārrakstītās reliģiskās dzejas no “Augstas Gudrības domas, no Cilvēku tapšanas”. TMR 17966.

Dāvida Kušķes pārrakstītās reliģiskās dzejas no “Augstas Gudrības domas, no Cilvēku tapšanas”. TMR 17966.

Šī raksta ietvaros gribas pievērst pastiprinātu uzmanību vēl kādam citam priekšmetam, kas atrodas Turaidas muzejrezervāta krājumā – Dāvida Kušķes pārrakstītās reliģiskās dzejas no jau iepriekš pieminētā G. F. Stendera darba “Augstās Gudrības grāmata no pasaules un dabas”. Grāmatā pietiekoši gari izklāstīta informācija par vēsturi, dabas klasifikāciju, ķīmiju, astronomiju u.c. jautājumiem, bet to noslēdz virkne ar dzejoļiem, kas galvenokārt veltīti dabas apcerei, neaizmirstot to parādīt sasaistē ar Dieva suverenitāti. Dāvids Kušķis ir ļoti precīzi pārrakstījis septiņus dzejoļu fragmentus, kas ievietoti zem sadaļas “Tā mūžība” un visus 15 dzejoļus no sadaļas “Cilvēka tapšana”.

Vai ir kāda likumsakarība vai pamatojums tam, kāpēc Dāvids Kušķis pārrakstījis dzejoļus, kas veltīti tieši šīm sadaļām? Teologi, filozofi un antropologi jau sen vienprātīgi atzīst, ka pastāv trīs mūžīgie jautājumi, kurus ikviens uzdod kādā savas dzīves brīdī: No kurienes es nāku? Kāpēc esmu šeit? Kas būs pēc tam? Kopš antīkiem laikiem cilvēks ir bijis tendēts rast atbildes uz šiem jautājumiem, nereti atbildes gūstot izrietoši no savas kultūrvides un reliģiskās sistēmas, kurā indivīds ir iekļauts. Tomēr, tas, cik lielā mērā cilvēks nodosies šo jautājumu apcerei, nereti izriet no vides, kurā viņš atrodas, un izglītības līmeņa. Pirmkārt, ļoti vienkāršoti sakot, jo mazāk izglītots cilvēks, jo viņam vairāk pietiks ar vispārpieņemtām atbildēm, kuras būs noformētas kopienas ietvaros, vai kuras paudīs kāds cits, pieņemot to par galīgu un nemainīgu patiesību. Otrkārt, ļoti smagi ikdienas dzīves apstākļi vairumā gadījumu neveicina interesi par šiem jautājumiem, jo, kad jādomā par izdzīvošanu šodienā, eksistenciālie jautājumi nešķiet svarīgi. Pievēršanās lielajiem dzīves jautājumiem prasa zināmu apstākļu kopumu, un viens no galvenajiem priekšnoteikumiem – nepieciešama noteikta gara brīvība un prāta briedums. Protams, atbilde uz jautājumu, vai Turaidas skroderis Dāvids Kušķis pārrakstīto dzeju ir (un cik lielā mērā ir) arī apcerējis, paliek neatbildama. Un tomēr, gribētos pieņemt, ka latviešu amatnieks 19. gs., kurš pārraksta reliģiska satura dzeju, to dara ne tāpat vien.

Dzejoļos no sadaļas par “cilvēka tapšanas” vairākkārt tieši vai netieši tiek uzdots jautājums, kāds tad ir cilvēka iesākums: “Kas esmu es? Kad esmu sācies un visu pirmām atradies?” Un turpat tiek arī rasta atbilde un izteikta skaidra pārliecība – viss, kas ir cilvēks, ir no Dieva! Cilvēks jau iesākumā ir bijis Dieva iecerēts. Ar kādu mērķi? Ar savu dzīvi pagodināt Dievu un iegūt mūžīgo dzīvošanu. Un te nu mēs likumsakarīgi nonākam pie Dāvida Kušķes pārrakstītajiem dzejoļiem par mūžību.

Dāvida Kušķes pārrakstītās reliģiskās dzejas no “Augstas Gudrības domas, no Cilvēku tapšanas”. TMR 17966.

Dāvida Kušķes pārrakstītās reliģiskās dzejas no “Augstas Gudrības domas, no Cilvēku tapšanas”. TMR 17966.

Apkopojot galveno domu, kas izteikta mūžības tēmai veltītajos dzejoļos, jānonāk pie gaužām vienkārša secinājuma – mūžības skaistums nav cilvēkam uz šīs zemes izdibināms, bet mūžības apmērs nav cilvēkam apjaušams un izsakāms. Uz šīs laicīgās zemes mēs varam tikai apjaust vien niecīgu daļu no tā, kas ir Dievs, kādu viņš ir radījis pasauli un Visumu, ko viņš saprot ar mūžības kontekstu. Dzejoļos atkal un atkal atkārtojas doma – sāpēs un ciešanas, kas tiek piedzīvotas uz šīs zemes, ir īslaicīgas. Toties mūžībā cilvēks iegūs ilgi gaidīto mieru un laimi: “Kāpēc tad sirsniņ visai noskumsti? Kam bīsties panest īsas pasaul's bēdas? Salīdzini šo acumirklīti Ar mūžību, kur visas kaites sēdās. […] Pēc nebeidzamā mūžībā nokļūsi, Kur ielīgsmots un svētīts mūžīgi To īstu būšanu iedabūsi.” Ir skaidri jaušams nošķīrums starp šo dzīvi uz zemes, ko nereti pavada rūpes un raizes, un mūžīgo dzīvošanu pēc tam, kas būs kā sava veida atalgojums par šeit panesto un pārciesto. Līdz ar to arī nāve kā kategorija iegūst citu dimensiju un zaudē zināmu daļu no tai līdzi nākošā traģisma. Cilvēka ceļš nav vērsts uz šo pasauli, bet gan uz ieiešanu Tā Kunga namā. Kristīga cilvēk mērķis ir dzīvot ar skatu, kas pievērsts mūžībai. Un, lai šo mūžību sasniegtu, cilvēkam šī zemes dzīve ir jāpavada cienīgi. Apgaismības periods iezīmēja jaunu tendenci vācbaltiešu mācītāju darbības laukā – rūpēties ne tikai par savu draudžu locekļu garīgo labklājību, bet arī paust rūpes par viņiem laicīgā ziņā. Un šīs tendence parādās pie daudziem Kurzemes un Vidzemes garīdzniekiem, ne vien 18., bet arī 19. gs. Luterāņu mācītāji vienādoja savu radošo aktivitāti ar misijas darbu, kas no reliģiskas bija transformējusies apgaismojoši civilizējošā. G. F. Stendera “Augstās gudrības grāmata” ir šīs iepriekš pieminētās prakses labais piemērs. Nostiprinās ideja, ka spriestspējīgam cilvēkam nav jābūt atrautam no dedzīgas reliģiskās dzīves. Dāvida Kušķes pārrakstītie dzejoļi par mūžības un cilvēka tapšanas tēmu liecina par viņa jau kā indivīda zināmu intelektuālu briedumu un gatavību pašam apcerēt šos lielos dzīves jautājumus. Ņemot vērā Turaidas muzejrezervāta krājumā esošās liecības par skroderi Kušķi, rodas priekšstats, ka viņš savā dzīves laikā ir saskāries ar “tautas apgaismošanu”, kas, visticamāk, lielā mērā nākusi no vietējiem mācītājiem un gūtajiem iespaidiem māceklības gados. Laikā, kad Dāvids Kušķis dzīvo Turaidā, Lēdurgas-Turaidas draudzes mācītājs ir Ernests Oto Reinholds Girgensons, kurš šeit kalpo no 1833. līdz 1884. gadam. Viņa darbībā ļoti izteikti varam pamanīt no apgaismības kustības pārņemto iniciatīvu izglītot savus draudzes locekļus ne vien garīgos, bet arī praktiskos jautājumos. Piemēram, mācītājs Girgensons tulkojis draudzes priekšnieka un ārsta E. V. Brēma grāmatu “Padomi, kā no niknām sērgām un grūtām vājībām izsargāties un kas pašiem jādara ātrās saslimšanas un miesas vainošanās, ko Vidzemē dzīvojot derīgus atradis” un ne tikai. Šādas darbības sekmēja draudzes locekļu “apgaismošanai”, un labi parādīja, ka ticīgam cilvēkam nav jābūt atrautam no laicīgām zināšanām un jāignorē zinātnes un medicīnas sasniegumi. Tāpēc Dāvida Kušķa interese par daudziem jautājumiem būs saprotama. Vienlaikus gribētos izteikt pieņēmumu, ka, ņemot vērā Ķušķes ģimenes dzīvesvietu viņa bērnības un jaunības gados, Dāvids Kušķis varēja būt saistīts ar Brāļu draudžu kustību. Gan Rauna, gan Valmiermuiža ir labi zināmi Brāļu draudžu centri, un 19. gs. pirmā puse bija Brāļu draudžu otrā uzplaukuma laiks. Brāļu draudzes palīdzēja rasties inteliģentai “vienkāršo cilvēku” paaudzei, kas mācēja lasīt un varēja saprast Svētos rakstus. Brāļu draudžu proponētie ideāli par godīgu un taisnu dzīvošanu kļuva par nozīmīgu tautas ētisko un morālo vērtību veidotāju. No tiem informācijas fragmentiem, kas zināmi par Dāvidu Kušķi, gribas secināt, kas šīs vērtības ietekmēja arī viņu. Daudzpusīga interese par eksistenciāliem garīgiem jautājumiem, pašizpratni, godīgu dzīvošanu, radošām izpausmēm, saskarsmes kultūru, darba ētiku un paplašināšu pasaules redzējumu bija tās apgaismības un Brāļu draudžu kustību atstātās sēklas, kas formēja strādīgu, daudzpusīgu, ticīgu un domājošu “vienkāršo cilvēku”. Tādu cilvēku kā Turaidas muižas skroderi Dāvidu Kušķi, kurš nomira 1892. gada 17. februārī. Anete Jenča, Turaidas muzejrezervāta galvenā speciāliste Rakstā izmantotie avoti un literatūra: Stradiņš, Jānis. Stenderi un „Augstas gudrības grāmata” latviešu kultūras vēsturē. No: Stenders, G. F. Augstas gudrības grāmata no pasaules un dabas. 1796. gada izdevuma teksts ar komentāriem. Rīga: Liesma, 1988. Rozes (Lubar) muižas 1782., 1816., 1826., 1834. un 1850. g. revīzijas un to papildinājumi. LVVA 199.f., 1.apr., 265.l. Pieejams: https://raduraksti.arhivi.lv/objects/1:5620 Valmieras muižas (Wolmarshof) 1795., 1811., 1816., 1826. un 1834. g. revīzijas un to papildinājumi. LVVA 199. f. 1. apr., 518. l. Pieejams: https://raduraksti.arhivi.lv/objects/1:5:23:1629:6034 Lēdurgas-Turaidas draudzes metriku grāmata. LVVA 235. f., 4. apr., l. 1415. Pieejams: https://raduraksti.arhivi.lv/objects/1:4:11:2055:2518:26034#&gid=1&pid=10 Turaidas muižas skrodera Dāvja Kušķes piezīmju grāmatiņas kopija un tulkojums. TMRza IM II nod. 932. 1883. g. Dāvida Kuškes pārrakstītās reliģiskās dzejas no "Augstas Gudrības Domas, no Cilvēka Tapšanas". TMR 17966. Euan, Cameron. The European Reformation. Oxford: Oxford University Press, 2012. Robertson, John. Enlightenment: A Very Short Introduction. Oxford: Oxford University Press, 2015. Haakonssen, Knud. (ed.) Enlightenment and Religion. Rational Dissent in Eighteent-Century Britiani. Cambridge: Cambridge University Press, 1996. Apīnis, Aleksejs. Grāmata un latviešu sabiedrība līdz 19. gadsimta vidum. Rīga: Liesma, 1991. Daija, Pauls. Tautas apgaismības idejas latviešu laicīgajā literatūrā 18. gadsimta otrajā pusē un 19. gadsimta sākumā. Promocijas darbs. Rīga: Latvijas Universitāte, 2013. Turaidas muzejrezervāts. Turaidas Baznīca 1750-2000. Rīga: Apgāds Mantojums, 2001. Benater, David. Life, Death & Meaning: Key Philosophical Readings on the Big Questions. New York: Rowman & Littlefield Publishers, 2004. Raksts publicēts mēnešrakstā “Siguldas Avīze”, 2021, novembris
    Aktuāli, Aktuāli, Jaunumi, Jaunumi, Publikācijas un raksti, Raksti  

Turaidas muzejrezervāts