Skulptūriņa pirms restaurācijas.

Turaidas muzejrezervāta krājumā ir pārstāvēta daudzveidīga tēlniecības un sīkplastikas darbu kolekcija. Tie izpildīti dažādās tehnikās: metāla, emaljas, akmens, māls, ģipsis, un aptver laika posmu no 20. gadsimta sākuma līdz pat mūsdienām. Izmantotie materiāli ir atšķirīgi kvalitātes ziņā, tāpēc mākslas darba mūžs ir atkarīgs no fizikāli ķīmiskā sastāva un glabāšanas apstākļiem.

Pateicoties tēlniekam-restauratoram Genādijam Stepanovam, savu sākotnējo izskatu atguvusi neliela skulptūriņa “Ansītis un Grietiņa” (TMR 20675). Kā sava laikmeta lieciniekam tai nodrošināta turpmāka saglabāšana un eksponēšana. Savu nosaukumu dubultfigūriņa ieguvusi, atrodoties muzeja glabātuvē, jo tā atgādina sirsnīgas draudzības jūtas starp diviem jauniešiem. Uz skulptūriņas pamatnes uzraksts vācu valodā: “Ich schütze Dich” (Es Tevi sargāju). Sākotnēji, domājams, tā izdaiļojusi kāda Turaidas muižas iemītnieka dzīves telpu. Ir zināms, ka padomju gados atradusies muižas kalpotāju mājas bēniņos un bijusi pakļauta dažādu meteoroloģisko laikapstākļu ietekmei, t.sk. ūdenim un mehāniskiem bojājumiem. Skulptūriņa atrasta veicot remontdarbus Turaidas muižas kalpotāju mājā un uzņemta muzeja krājumā 1998. gada februārī.

Laika zobs figūriņas fizisko stāvokli nebija saudzējis, un, lai nodrošinātu tās saglabāšanu un nepieļautu tālāku bojāšanos kā arī būtu iespējams eksponēt, bija nepieciešama restaurācija.

Restauratora darbs prasa no tā veicēja prasa lielu precizitāti un meistarību, rūpīgu iedziļināšanos katrā restaurējamā darba kvadrātcentimetrā. Katram no šiem priekšmetiem ir sava īpaša restaurācijas metode. Reizēm priekšmets jāattīra no laika gaitā uzkrātā uzslāņojuma, jāsaliek kopā gabaliņi vai lauskas kā "puzle" un jāsalīmē, vai no jauna jāveido zudušie fragmenti – rokas, kājas, spārni, ziedi, jāuzjauc neskaitāmi krāsu toņi. Darbs tiek veikts ar lielu pietāti un pacietību, cik iespējams, saglabājot oriģinālo substanci.

Skulptūriņa “Ansītis un Grietiņa”, domājams, ir sava laika masu produkcija. Izcelsme saistās ar vācu valodā runājošo tautu kultūru. Līdzīgas figūriņas darinātas arī no porcelāna, ap 25-30 cm augstas. Lietošanas laiks varētu būt 19. gadsimta beigas vai 20. gadsimta sākums. Turaidas muzejrezervāta krājuma restaurētā ģipša skulptūriņa ir 50 cm augsta.

Skulptūriņa pēc restaurācijas.

Jebkurā no restaurācijas veidiem vienmēr būtiski ir saglabāt mākslas darba oriģinalitāti, tādēļ Genādijs Stepanovs strādājis ar lielu pietāti un pacietību, detalizēti veicot nepieciešamos uzlabojumus. Vairākās vietās skulptūriņai tika konstatēti nelieli ģipša izlūzumi, trūkstošas detaļas un krāsas slāņa nobirumi, līdz ar to tika veikta šo detaļu atjaunošana, gruntēšana, krāsas slāņa nostiprināšana un atjaunoto fragmentu piekrāsošana. Izmantota “Füllstoff” špakteļmasa. Pēc restauratora domām, ģipša lējums nav no pirmajiem eksemplāriem, jo lējums nav perfekts, bet ar sīkiem defektiem – saskatāmas gaisa burbulīšu pēdas. Saglabājot oriģinalitāti, tie, protams, redzami arvien. Zēnam pie cepurītes, kur atlūzums, bijusi kāda detaļa – iespējams putna spalva, taču meklējot analoģijas, tādas nav atrastas. Figūriņai ir 6 pamatkrāsas – okerdzeltenais, tumši brūnais, gaiši zaļais, baltais, melnais, un sarkanais.

Attiecinot uz tēlniecību līdzīgi varētu minēt stājglezniecības restauratora un mākslas zinātnieka Alekša Osmaņa izteicienu par restaurācijas procesu: “Maksimāli tuvojoties autora glezniecībai, restaurācija nevar ignorēt pagājušo laiku (un tas nemaz nav iespējams) un tās mērķis nav padarīt gleznu kā „tikko noņemtu no molberta”. Varbūt tāpēc godprātīgs restaurators starp diviem padarītā vērtējumiem – „nu gluži kā jauna!” un „vai tur, kas ir darīts?” – izvēlēsies pēdējo… Jo katrā īstā mākslas darbā bez visa materiālā, jutekliski uztveramā vai zinātniski pierādāmā pastāv arī kaut kas grūti vārdos formulējams, tikai izjūtamais, bez kā māksla nav dzīva, un ko restaurators nedrīkst pazaudēt.”

Sagatavoja TMR Krājuma mākslas kolekcijas glabātāja Daiga Kļaviņa