Turaidas viduslaiku pils dzīvesveidu raksturo liels un  daudzveidīgas senlietu klāsts, kā arī dažādas vēsturiskas liecības. Tomēr līdz mūsdienām nav saglabājusies neviena Turaidas pils seno iemītnieku izmantota tekstīlija. Arī arheoloģiskajos pētījumos nav atrasts neviens drēbes gabals, jo visi no dabīgam šķiedrām gatavotie darinājumi pēc nonākšanas zemē laika gaitā ir satrūdējuši un izzuduši. Nav zināms neviens zīmējums, neviens apraksts, neviena rakstīta liecība ne par Turaidas pils 16.–17. gs. iemītnieku apģērbu, ne iekštelpu dekorēšanai izmantotiem audumiem. Tomēr 20. gs. pēdējā ceturkšņa izrakumos ir atrasti vairāki nelieli svina priekšmeti – plombas, kas dod neapstrīdamas liecības par ārzemju audumu izmantošanu Turaidas pilī 16.–17. gadsimtā.

Izāks Klāss van Svānenburgs. Audumu plombēšana Holandē. 1594. gada gleznas fragments.

Kas ir preču plomba?

Nosaukums “plomba” latviešu valodā ienācis caur vācu un franču valodu, bet tā izcelsme saistīta ar latīņu valodas vārdu plumbum, kas apzīmē svinu.  Šis krāsainais metāls kūst zemā temperatūrā +327,46 °C, un to viegli var izkausēt ugunskurā. Tāpēc svins līdz pat 19. gs. tika izmantots dažādām saimniecības vajadzībām, arī preču plombu izgatavošanai. Kopš viduslaikiem plombas sagatavi veidoja, šķidru svinu ielejot no kaļķakmens izkaltā formā. Tā tika atliets plakans priekšmets – divas plānas ripiņas, kuras savienoja šaura josliņa. Tā kā svins ir mīksts, tad šādu sagatavi viegli ar pirkstiem varēja salocīt un tās virsmā iekalt kādu uzskatāmu zīmi.

Kā liecina atradumi daudzu Eiropas pilsētu arheoloģiskajos izrakumos, sevišķi Ziemeļjūras baseinā, jau 13. gs. sāka izmantot no svina gatavotas preču plombas, lai ar tām plombētu jeb marķētu tekstilizstrādājumus. Kopš viduslaikiem plombēja tikai izcilas kvalitātes vilnas audumu baķus, kas bija paredzēti starptautiskai tirdzniecībai. Plombēšana vispirms bija audēju un cunfšu interesēs, jo plomba deva auduma kvalitātes garantiju, kad ražotājs ar pircēju personīgi nesatikās. Otrkārt, plomba bija uzskatāma zīme vairumtirgotājiem, starpniekiem un pārpircējiem, kas bija ieinteresēti izcilu preču iegādē un tikai tad organizēja to pārvešanu pa nedrošajiem zemes un ūdensceļiem, ja varēja cerēt uz labu noietu un lielu peļņu. Treškārt, plomba deva pārliecinošu norādi gala pircējiem un drēbniekiem, ka iegādāto audumu izgatavojis tālu izslavēts aušanas centrs un importa tekstilizstrādājums atbilst visaugstākajiem standartiem. Plomba bija uzticams marķējums, jo zīmogu viltošana viduslaikos tika ļoti bargi sodīta.

Tikai viduslaiku beigās un agrajos jaunajos laikos, sevišķi 16. un 17. gs., svina plombas audumu apzīmogošanai sāka lietot plašāk un biežāk, jo tad pieauga Rietumeiropā izgatavotās kvalitatīvās tekstila produkcijas eksporta apjoms. 18. gs. tekstila plombas pamazām izzuda, un to vietā ieviesa uz auduma uzspiestus krāsainu zīmogus. Toties jaunajos laikos uzsāka plombēt citus eksportam domātus ražojumus – sāls un miltu maisus, alus mucas, lina ķīpas u.c. tāltirdzniecības preces.

Kur un kā lietotas plombas?

Kopš viduslaikiem Anglijā, Beļģijā, Holandē, Francijā un citur viduslaiku pilsētās atradās nozīmīgi vilnas apstrādes centri, kas izmantoja sevišķi kvalitatīvu smalkvilnu. Aitas uzmanīgi cirpa un vilnu rūpīgi mazgāja, kārsa un vērpa, auda un krāsoja, lai iegūtu īpaši labas kvalitātes audumu, kuru varētu eksportēt. Par apjomīgo ražošanu liecina holandiešu mākslinieka Izāka Klāsa van Svānenburga 16. gs. otrās puses un 17. gs. sākuma gleznas, kurās attēlotas dažādas ainas no vilnas apstrādes un auduma tirdzniecības procesa. Līdz pat mūsdienām ir saglabājušās vairākas tekstila halles – izcili arhitektūras pieminekļi Beļģijā Iprā, Holandē Leidenē, Līdsā Anglijā, Krakovā Polijā un citur, kur kādreiz notikusi vairumtirdzniecība ar audumiem un to kvalitātes pārbaudes.

Josts Ammans. Tirgotājs ar preču ķīpu, uz kuras redzama īpašuma zīme. 1568.g. kokgriezums.

Kā noskaidrojuši ārzemju pētnieki, noteiktā laikā speciālās telpās pilsētu rātes namos vai audumu tirdzniecības hallēs sapulcējās vairāki kontrolieri – rātskungi un amatu apvienību norīkoti pārstāvji, kas veica tālākai tirgošanai atvesto auduma baķu izvērtēšanu – izritināja visā garumā, rūpīgi pārbaudīja izejmateriāla un aušanas kvalitāti, darinājuma stiprību un krāsojuma vienmērīgumu. Ja audums atbilda noteiktajām normām un nevienu brāķi neatklāja, tad baķa galā eģes malai aplocīja svina ripiņas un plombu sakniedēja, ar vienu vai divām tapiņām caurdurot vidū iespiesto audumu. Kniedēšana notika, uzsitot ar āmuru pa metāla spiedni vai stangām, kam galā bija iekalta kāda zīme. Līdz ar to svina plombas virsmā tika sekli iespiests kāds uzraksts, skaitlis vai attēls.

Tie marķētāji, kas bija rātes pārstāvji, plombā iespieda pilsētas ģerboni vai nosaukumu, kas norādīja preces izcelsmes vietu. Cunftes deleģētais kontrolieris varēja iespiest papildu plombu ar atzīmi par izgatavotā auduma veidu. Reizēm pārdodamā tekstilizstrādājuma kvalitāti ar savu plombu marķēja arī auduma krāsotāji. Bez tam plombas varēja izmantot lieltirgotāji – starpnieki, kas tādejādi garantēja preces kvalitāti un norādīja baķī salocītā auduma gabala garumu, lai pārpircējs un tālāktirgotājs par to varētu informēt amatnieku vai gala pircēju. Izgatavotāji un tirgotāji preču plombēšanai parasti lietoja savu īpašuma jeb mājas zīmi, kas atgādina no vienkāršām ģeometriskām figūrām un svītriņām sastāvošu ķeburu. Tāda zīme redzama uz ķīpā sapakotās preces vācu grafiķa Josta Ammana kokgriezumā.

Turaidas pilī atrasto svina plombu zīmējumi. 1 – iespiesti burti RO, 2 – uzraksts LEIDE, 3 – īpašuma zīme un auduma garuma norāde.

Četras Turaidā atrastas svina plombas

Turaidas pils arheoloģiskajos izrakumos atrastās četras svina plombas. Katra no tām sākotnēji sastāvēja no divām plānām ripiņām, kuras savienoja šaura josliņa. Senās marķējuma zīmes izrakumos lielākoties atrod fragmentāras vai bojātas. Pēc auduma baķa vai noteikta garuma gabala nopirkšanas plomba vairs nebija vajadzīga. Tās atdalīja no auduma pirms apģērba piegriešanas vai šūšanas – svina ripiņas norautas, nogrieztas, pārlauztas vai sadalītas, salaužot kniedējuma vietu. Arī Turaidas pilsdrupās atrastās plombas visas ir bojātas – tām ir pārlauzta savienojošā josliņa. Trim turklāt ir atdalīts kniedējums, tāpēc atrasta tikai viena puse – no katras plombas pa vienai svina ripiņai. Tikai vienai Turaidas plombai ir saglabājušās abas sakniedētās ripiņas, tikai pārlauzta tās savienojusī josliņa. Turaidas mazākajai plombai ripiņas diametrs sasniedz tikai 1,8 cm, bet trim lielākajām tas ir robežās no 2,5 līdz 2,7 centimetriem.

Turaidas pilī atrasto svina plombu foto. Otrās aizmugurē ir auduma nospiedums, uz trešās – īpašuma zīme.

Uzraksti un iespiedumi uz plombām reizēm palīdz noteikt apzīmogotā auduma izcelsmes vietu vai izgatavotāju. Diemžēl ne vienmēr iespiedums ir pietiekami skaidrs. Vienai Turaidā atrastajai plombai no uzraksta palikuši tikai divi burti RO – varbūt tie ir izgatavotāja iniciāļi, vai Roterdamas pilsētas nosaukuma sākuma burti? Šai ripiņai ir divi caurumiņi, kas norāda par kādreiz bijušām divām tievām tapiņām sakniedēšanai ar otru ripiņu.

Otrai Turaidas plombai apakšpusē – kādreizējā sakniedējuma vidū skaidri saskatāms auduma nospiedums. Tā ir netieša liecība par ievestā auduma izskatu. Tas bijis vienkārtnis – vienkāršākais auduma pinums, kurā katrs otrais velku un audu pavediens krustojies. Šīs plombas virspusē mazā aplītī lasāms vārds LEIDE. Tas varētu norādīt par auduma ražošanu Holandes pilsētā Leidenē, kas 16.–17. gs. bija ievērojams vilnas tekstila ražošanas un eksporta centrs. Uz plombas blakus minētajam uzrakstam iespiestās neskaidrās svītras varētu būt no neveiksmīgi iespiesta Leidenes ģerboņa – divām sakrustotām atslēgām. Šai plombai bijusi viena resna tapiņa sakniedēšanai.

Uz trešās Turaidas plombas iespiesta īpašuma zīme, ko veido savstarpēji perpendikulāri un diagonāli krustotas svītras. Iespējams, ka šo plombu importa audumam pievienojis kāds lieltirgotājs. Interesanti, ka līdzīga īpašuma zīme ir arī uz kādas Kuldīgas pilsētā atrastas svina plombas – varbūt to pie importa auduma piestiprinājis tas pats tirgotājs, kura prece nonākusi Turaidā? Bez īpašuma zīmes minētajam Turaidas atradumam otrā pusē iespiests skaitlis 27 – tā apzīmēts auduma garums olektīs. Savulaik Eiropā bija atšķirīgas mēru sistēmas, un dažādās pilsētās olekts garums nebija vienāds. Pēc mūsdienu mēriem tas atbilst 63 līdz 69 cm – tātad 27 olektis bijusi norāde par auduma gabalu, kas bijis 17 līdz 18,63 metrus garš.

Ceturtā plomba pēc diametra ir mazākais Turaidas atradums. No tās zemē bija saglabājusies tikai ripiņa ar caurumu vidū un savienojošo josliņu, bet tai diemžēl nav nekādas iespiestas zīmes. Tā kā Turaidā atrasto plombu izmēri un tapiņu izveidojums atšķiras, tad var secināt, ka katra plomba atceļojusi no citas Eiropas pilsētas. Pēc plombu izskata un uzrakstu formas var noteikt, ka Turaidas pils izrakumos iegūtās marķējumu zīmes bija piestiprinātas pie 16. vai 17. gs. ražotiem importa audumiem.

Rīgas tirgotāji – ārzemju audumu ievešanas starpnieki

Turaida ir viena no Latvijas pilīm, kuras izrakumos atrastas svina plombas. Līdzīgi 16.–17. gs. atradumi zināmi arī no arheoloģiskajiem izrakumiem Bauskas un Cēsu pilī, Rīgas un Kuldīgas pilsētās. Arī tur iegūtas līdzīgu izmēru svina ripiņas – to lielums ir no pusotra līdz 4 cm. Tieši 2 – 3 cm diametrs ir biežāk sastopamais plombu izmērs gan Latvijā, gan citur Eiropā, lai gan dažviet citzemju izrakumos atrasti arī divreiz lielākas svina plombas. Spriežot pēc plombās iespiestajiem pilsētu ģerboņiem, 16.–17. gs. kvalitatīvi audumi uz Latvijas teritoriju vesti ne tikai no iepriekš minētās Leidenes, bet arī no Turnē Francijā un Lībekas Vācijā. Tā kā Livonijā lielākais tirdzniecības centrs un ostas pilsēta līdz pat jaunajiem laikiem bija Rīga, tad jādomā, ka tā ir bijusi vieta, no kurienes importa preces, tai skaitā audumi, ceļojuši tālāk uz citām pilsētām un pilīm. No Rīgas zināmi arī ārzemju audumu pieminējumi rakstītajos vēstures avotos.

Par ārzemju auduma ievešanu 14. gs. liecina ieraksti Rīgas parādnieku grāmatā. Dažas norādes atrodas arī Rīgas amatnieku šrāgās jeb amatu noteikumos. Jau 1383. gadā izdoti priekšraksti amatam, kas vāciski saukts Lakenscherer. Pēc viduslejasvācu vārdnīcā atrodamā skaidrojuma tas atbilst amatam wantsnider. Wandschneider jeb Gewandschneider – tā vācu viduslaiku pilsētās sauca ārzemju audumu tirgotājus. Viņi no importa auduma baķiem nomērīja un nogrieza gabalus pārdošanai mazumtirgotājiem vai amatniekiem. Minētajās Rīgas šrāgās uzskaitītas četras pilsētas, no kurām ievestus audumus meistara amata pretendentam vajadzēja mācēt sagriezt un salocīt. Tās ir Flandrijas pilsētas Brige (Brugesch), Ipra (Ypersch) un vēl divas vietas, kuras vēl nav atšifrētas (Thomasch, Cumesch). Tas ļauj domāt, ka Rīgā vai citur Latvijas teritorijā varētu tikt atrastas arī šajās pilsētās 14. gs. audumu baķiem piekaltas plombas.

Kaut arī pašlaik nav precīzi nosakāms, tieši kā un no kurienes importa audumi atceļojuši uz Turaidas pili, tomēr atrastās plombas netieši ļauj atbildēt uz jautājumu par 16. un 17. gs. pils iemītnieku apģērbu. Droši vien lielākā daļa kalpotāju vasarā tērpās no lina, bet ziemā – no vietējo aitu rupjās vilnas austā vai adītā apģērbā. Turpretī nelielas daļas – valdnieku, pārvaldnieku vai muižnieku apģērbs 16.–17. gs. tika šūts no ārzemēs austa izcilas kvalitātes smalkvilnas audumiem, par kuru kvalitāti kādreiz liecināja piestiprinātās svina plombas.

Dr. hist. Ieva Ose, Turaidas muzejrezervāta galvenā speciāliste

Raksts publicēts mēnešrakstā "Siguldas Avīze" 2022. gada janvāra numurā.