istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort

Turaidas
muzejrezervāts


Turaidas un Krimuldas mācītāji apgaismības ideju popularizēšanā un latviešu izglītības veicināšanā


Apgaismības laikmets pārņēma Eiropu 17. gadsimtā un turpinājās līdz pat 18. gadsimta beigām, dažviet, tostarp Latvijas teritorijā, pat ilgāk. Šī garīgā kustība kā visu lietu mēru uzskatīja cilvēka prātu, un, protams, no šīs aksiomas izrietēja daudzas idejas – par prāta visaptverumu un nekļūdīgumu, par cilvēku vienlīdzīgumu, par fizisko un garīgo brīvību, par tiesībām paust savu viedokli un tiesībām uz izglītību. Garīgā ziņā apgaismības idejām līdzi nāca priekšstats par cilvēka apziņas “atmošanos” vai atrašanos “nomodā”, tika pausta pārliecība, ka ikvienam cilvēkam piemīt potenciāls piedzīvot pilnīgu apzinātību un apgaismošanos visās šī vārda daudzpusīgajās izpausmēs. Lai šīs idejas nepaliktu tikai teoriju līmenī, bija jānotiek visaptverošai “tautas apgaismošanai”.

Latvijas teritorijā apgaismības periods lika daudziem vācbaltiešiem apzināties savu kultūras misiju attiecībā uz pamatiedzīvotājiem – latviešiem. Iedvesmojoties no vācvalodīgajās zemēs populārajām apgaismības idejām, vācbaltiešu inteliģences pārstāvji sāka apgūt zemnieku valodu, analizēt viņu sociālās un intelektuālās problēmas un galu galā sāka realizēt zemnieku izglītošanas projektu, ar mērķi ne tikai iemācīt elementāras lasīt vai rakstītprasmes un izglītot latviešu zemniekus ar grāmatu starpniecību, bet likt plašākām sabiedrības masām novērtēt izglītības nozīmi un tās daudzpusīgo raksturu. Daudzi apgaismības ideju iedvesmoti garīdznieki aicināja savus draudžu locekļus līdzās dedzīgai ticības dzīvei paplašināt pasaules redzējumu, mazināt māņticību. Par nozīmīgu vērtību, ko sekmē izglītība, apgaismības ideju paudēji uzskatīja racionalitāti un spēju domāt patstāvīgi. Apgaismotāji centās zemniekiem izskaidrot, ka pasaule un tajā esošās zināšanas ir daudz plašākas par to, kas tiek redzēts vai dzirdēts savā sētā vai tuvākā apkārtnē. Dalīšanās ar savām zināšanām vienkāršās tautas vidū savā ziņā kļuva par izglītoto sabiedrības locekļu “goda pienākumu”. Vidzemes guberņā izglītotās sabiedrības daļas lielais vairums bija vācbaltiešu mācītāji. Apgaismības ideju vadīti un mudināti, nereti viņi paplašināja savu darbības lauku, sākot rūpēties ne tikai par savu draudžu locekļu garīgo labklājību, bet arī pauda rūpes par viņiem laicīgā ziņā. Un šajā ziņā spilgti piemēri bija Lēdurgas-Turaidas draudzes mācītājs Johans Justins fon Lopenove (1741–1818) un Krimuldas-Pēterupes mācītājs Kārlis Kristiāns Ulmanis (1793–1871).

Lēdurgas-Turaidas draudzes mācītājs Johans Justins fon Lopenove

Atskatoties vēsturē var teikt, ka Lēdurgas-Turaidas draudzē ir bijis daudz ļoti gaišu, labestīgu un humānu mācītāju. Liels ir viņu atstātais ieguldījums latviešu literārās valodas un rakstniecības attīstībā, zemnieku izglītībā, medicīnā, zemkopībā un daudzās citās jomās. Šogad 28. novembrī draudzes mācītājam Johanam Justinam fon Lopenovem aprit 280 gadi.

Tieši draudzes mācītāja personība lielā mērā noteica draudzes garīgo un morālo stāju. No 18. gadsimta beigām līdz 20. gadsimta 20 gadiem mācītājus uz draudzi ar vokācijas (uzaicinājums uz kādu amatu) rakstu aicināja draudzes patroni. Tie bija muižu īpašnieki, kuri par īpašiem nopelniem ieguvuši patronāta tiesības – dot zemi baznīcas celšanai un mācītājmuižas ierīkošanai. Vokācijas rakstā tika paskaidrots, kāda veidā draudzē atbrīvojusies mācītāja vieta, kā arī raksturoja, kādam jābūt jaunajam mācītājam, un kādi būs viņa pienākumi. Patroni pārzināja mācītāju algu un ar viņa uzturēšanu saistītos jautājumus. 1770. gada 5. jūlijā ar virskonsistorijas lēmumu no amata tika atstādināts Lēdurgas-Turaidas draudzes mācītājs Daniels Merķelis.  Ņemot vērā, ka mācītājs draudzē bija nokalpojis 28 gadus, tika nolemts, ka Merķelis līdz mūža galam saņems ceturto daļu no Lēdurgas pastorāta ienākumiem – 150 dālderus. Turaidas muižas īpašnieks Oto Frīdrihs fon Budbergs par mācītāju uz Lēdurgas-Turaidas draudzi aicināja pirms gada par Valmieras draudzes diakonu kļuvušo Johanu Justinu fon Lopenovi (Johan Justin von Loppenowe).

Lēdurgas–Turaidas draudzes baznīcas grāmatas lapa ar mācītāja Justina fon Lopenoves veikto rakstu par Lēdurgas – Turaidas draudzes inventāru 1772. gada 3. septembrī

Lēdurgas–Turaidas draudzes baznīcas grāmatas lapa ar mācītāja Justina fon Lopenoves veikto rakstu par Lēdurgas – Turaidas draudzes inventāru 1772. gada 3. septembrī

Lēdurgas-Turaidas draudzē mācītājs Johans Justins fon Lopenove no 1770. līdz 1818. gadam aizvadīja 48 piepildītus darba gadus.  Viņš dzimis Rīgā 28. novembrī vai nu 1741., vai 1745. gadā. Tēvs Georgs Bernhards Lopenove pēc tautības bija anglis, strādāja Rīgas muitā par kuģu vizitoru, bet māte Juliāna Beka bija Rīgas pilsoņa meita. 

Justins fon Lopenove ieguva labu izglītību. Viņš mācījās Rīgas licejā un pilsētas ģimnāzijā, bet no 1761. līdz 1765. gadam studēja teoloģiju Jēnā un Leipcigā. 1769. gadā viņš kļuva par diakonu (diakons – pēdējā iesvētības pakāpe pirms priesterības, priestera palīgs), bet no 1770. gada 30. jūlija līdz 1818. gadam bija Lēdurgas–Turaidas draudzes mācītājs. Iesvētot jaunuzcelto Lēdurgas baznīcu, 1772. gada 2. septembrī ģenerālsuperintendants Jakobs Lange draudzi iepazīstināja arī ar jauno mācītāju.

Justins fon Lopenove bija viens no pirmajiem Lēdurgas-Turaidas draudzes mācītājiem, kurš pievērsa uzmanību kultūrvēsturiskā mantojuma apzināšanai un saglabāšanai. Viņš apkopoja ziņas par draudzi un tās novadā esošajiem dievnamiem. Savāktie materiāli nepublicētā veidā nonāca Igaunijas civilgubernatora kambarkunga Gotharda Vilhelma fon Budberga bibliotēkā Vidrižos. Nākošais draudzes mācītājs Gothards Švēders, iepazinies ar Lopenoves pētījumiem, turpināja viņa iesākto darbu, šoreiz vēstures liecības ierakstot baznīcas grāmatas tukšajās lapās.

Vidzemē 17. gadsimta beigās draudzēs pakāpeniski sāka lietot baznīcu grāmatas. Mūsdienās tās ir kļuvušas par būtiskiem un nozīmīgiem vēstures avotiem ne tikai dzimtu vēstures pētniecībā, tas sniedz plašu un vispusīgu ieskatu dievnamu un draudžu vēsturē. Mācītāji baznīcas grāmatās ar atsevišķiem virsrakstiem veica ierakstus par baznīcas inventāru, ienākumiem, izdevumiem, kā arī fiksēja, kas draudzē neparasts noticis, tajā skaitā netipiskus laikapstākļus un dabas parādības. Baznīcu grāmatās dokumentēja vizitāciju aktus un veica ierakstus par draudzē dzimušiem un kristītiem, iesvētītiem, laulātiem, mirušiem, par dievgaldniekiem, kā arī par ienācējiem un tiem, kas no draudzes devušies prom.

Lēdurgas–Turaidas draudzes baznīcas grāmatā 1771. gadā atrodams ieraksts, ka par draudzes mācītāju iecelts Justins fon Lopenove. Jaunais mācītājs ierakstus baznīcas grāmatā veica ar lielu atbildību un rūpību, labākai uzskatāmībai baznīcas grāmatas lapas sadalot ailēs. Viņa glītais un labi salasāmais rokraksts arī mūsdienās priecē draudzes grāmatas pētniekus.

Vidzemes mācītāji 18. gadsimta beigās un 19. gadsimtā bija daļa no vietējās inteliģences. Daudzi no viņiem studēja Rietumeiropas augstskolās un, atgriežoties Vidzemē, pārveda apgaismības laikmeta idejas, kas piesātinātas ar humānismu un domām par līdzcilvēkiem. Lielā mērā mācītāji bija tie, kas aizsāka latviešu literatūras attīstību. Viņi rakstīja paši, kā arī tulkoja uz latviešu valodu citu sarakstītas grāmatas. Daudzas no tām bija veltītas tam, lai palīdzētu zemniekiem uzlabot sadzīvi, sniegtu ikdienas dzīvei noderīgus padomus. Arī mācītājs Justins fon Lopenove pievērsās šim darbam. Viņš no vācu valodas tulkoja populārzinātniskus rakstus, kas rosināja latviešu zemniekus uz modernāku saimniekošanu, tai skaitā kartupeļu audzēšanu. Viens no viņa tulkotajiem un vietējā vidē adaptētajiem rakstiem nopublicēts 1800. gada Vidzemes un Kurzemes kalendārā (Widsemmes un Kurzemmes Kalenders uz to 1800 gadu). Raksts saucas “Sarunāšanas starp diviem latviskiem zemniekiem Bērze un Kalniņ”.

Lēdurgā ļaudis Lēdurgas–Turaidas draudzes mācītāju Justinu fon Lopenovi esot dēvējuši par “Kramiņu”, iespējams, tāpēc, ka viņš bija aizrautīgs tabakas pīpētājs. Te, Lēdurgas mācītājmuižā, 1793. gada 9. septembrī piedzima Justina fon Lopenoves vienīgais dēls Ludvigs Kārlis Johans (Ludwig Carl Johann von Loppenowe), un Lēdurgas kapos mācītājs arī apglabāts. Justins fon Lopenove miris 1818. gada 14. februārī un uz mūža dusu guldīts vietā, kur kādreiz atradies vecās Lēdurgas baznīcas altāris.

Justina fon Lopenoves portreta attēls no albuma „Rigasche Proepositur”, 19. gadsimta pirmā puse, autors nezināms. LVVA

Justina fon Lopenoves portreta attēls no albuma „Rigasche Proepositur”, 19. gadsimta pirmā puse, autors nezināms. LVVA

Lēdurgas-Turaidas mācītāja dēls Ludvigs fon Lopenove ir atstājis paliekošu pienesumu literārajā jomā. Par to liecina viņa raksti par Eiropas valstu vēsturi, Vidzemes vēsturi un uzmetums par Krievzemes vēsturi Latvijas Valsts vēstures arhīvā. Ludvigs fon Lopenove pēc nodarbošanās bija lauksaimnieks, bet, kā izteicās Lielvārdes draudzes mācītājs Ludvigs Cimermanis, laikam ne sevišķi veiksmīgs, jo pēc vīra nāves viņa sievai Jūlijai ar pieciem bērniem bija grūti iztikt. Ludviga Lopenoves vecākais dēls Emīls Voldemārs Justīns Gustavs fon Lopenove turpināja vectēva iesākto ceļu un 1850. gada 26. martā tika ordinēts par Suntažu draudzes mācītāju, kur nostrādāja 44 gadus. Kā atzīmē valdodniece Dzintra Paegle pētījumā “Suntažu draudzes mācītājs Emīls Lopenove (1820–1897) un viņa rakstība”, Emīlam Lopenovem ir pievērsta uzmanība viņa latviešu īpašvārdu ortogrāfijas dēļ, jo viņš jau 19. gadsimta vidū latviešu īpašvārdos patskaņu garuma norādīšanai izmantoja garumzīmi, taisnu svītriņu virs patskaņa burta.

Jau vārākus gadu desmitus Turaidas muzejrezervāts pētniecības tēmas “Garīgais mantojums, dzīvesziņa un reliģijas loma cilvēku dzīvē” ietvaros pēta Turaidas baznīcas un draudzes vēsturi.  Nozīmīgs atradums bija Johana Justina fon Lopenoves portrets, kurš glabājas Latvijas Valsts vēstures arhīvā. Vēsturniece Pārsla Pētersone publikācijā “Portreti Latvijas Valsts vēstures arhīva dokumentos” min, ka mācītāja Justina fon Lopenoves portreta attēls atrodas apjomīgā (35×50), 10 cm biezā, melnos ādas vākos iesietā albumā “Rigasche Proepositur”. Albumu 19. gadsimta beigās lika izgatavot Vidzemes konsistorija. Tajā ir apkopoti Rīgas iecirkņa mācītāju portreti, gan zīmēti, gan fotogrāfijas. Attēlu apraksti ir ļoti konspektīvi – minēts tikai vārds, uzvārds, dzimšanas dati un darba gadu dati, ja zināms tad minēts portreta autors. Mācītāja Justina fon Lopenoves zīmējuma autors nav zināms.

Kārlis Kristiāns Ulmanis, 1837. Zīmējis mākslinieks Eduards Hau

Kārlis Kristiāns Ulmanis, 1837. Zīmējis mākslinieks Eduards Hau

Daudzpusīgais Krimuldas-Pēterupes draudzes mācītājs Kārlis Kristiāns Ulmanis

Laikā, kad Lēdurgas-Turaidas draudzes mācītājs Johans Justins fon Lopenove aizvadīja savas profesionālās darbības un mūža pēdējo gadu, tepat līdzās par Krimuldas-Pēterupes draudzes mācītāju 1817. gadā sāka strādāt kāda cita apgaismības ideju ietekmēta persona – Kārlis Kristiāns Ulmanis (Karl Christian Ulmann). Piepildītos 18 darba gados Krimuldas-Pēterupes draudzē Kārlis Kristiāns Ulmanis sniedza nenovērtējami lielu un paliekošu ieguldījumu zemnieku pamatizglītošanā, kā arī veica nozīmīgas aktivitātes latviešu valodas pētniecībā un mācību grāmatu izdošanā.

Kārlis Kristiāns Ulmanis dzimis 1793. gada 15. februārī Rīgā, vācbaltiešu tirgotāja Georga Oto Ulmaņa un Annas Elizabetes ģimenē. Pirmo mācību pieredzi K. K. Ulmanis guva Kokneses pastorāta pansijā un pie dažādiem privātskolotājiem, bet vēlāk mācās Vidzemes guberņas ģimnāzijā (1808–1810). Izvēloties kļūt par mācītāju, likumsakarīgi viņa ceļš aizveda uz Tērbatas universitāti, kur viņš no 1810. līdz 1814. gadam studēja teoloģiju. Savas zināšanas teoloģijā viņš papildināja arī Jēnas un Getingenes universitātēs (1815–1815), bet pēc atgriešanās mājās uzsāka savu kalpošanu Krimuldas-Pēterupes draudzē. 

Pildot mācītāja pienākumus, Ulmanis neaprobežojās tikai ar sprediķu teikšanu, bet noteikti bija viens no spilgtākajiem apgaismības ideju izplatītājiem, kurš ļoti koncentrējās uz zemnieku izglītošanu. Bet ne tikai. Ņemot vērā laikmeta specifiku attiecībā uz tehnisko attīstību, modernizāciju, saimnieciskiem un politiskiem apstākļiem, īpaši zemnieku brīvlaišanu Kurzemes un Vidzemes guberņās, bija skaidrs, ka pamatiedzīvotāju izkāpšana no “neizglītotības kurpēm”, pie veiksmīgas apstākļu sakritības un pietiekama noteiktu sabiedrības grupu atbalsta un iniciatīvām, ir tikai laika jautājums. Nav jāšaubās, ka mācītāja K. K. Ulmaņa darbība liecināja, ka viņš piekrīt labi zināmā vācu filozofa Kristiāna Volfa (1679–1754) idejai, ka ļaunums sabiedrībā izriet no prāta nepilnībām. Tāpēc šīs nepilnības ir jānovērš vai vismaz jāmazina. Kādā veidā? Ar skolotāju izglītošanu un skolu pieejamību zemnieku bērniem. Lai arī mājmācība kā apmācības forma netika noliegta, bija skaidrs, ka draudzes vai pagasta skolas varēja piedāvāt daudzpusīgāku un pilnvērtīgāku izglītību. Un šajā sakarā mācītājs Ulmanis paveica ļoti nozīmīgu darbu. 1822. gadā viņš iesniedza priekšlikumu Krimuldas baznīcas konventam par līdzekļu piešķiršanu draudzes skolas tapšanai, un šīs priekšlikums saņēma konventa atbalstu līdz ar 3000 rubļu skolas izveidei. Divus gadus vēlāk – 1824. gada 10.novembrī – Krimuldā patiešām tika atvērta draudzes skola, kurā mācības uzsāka 24 zēni. Tad mācītājs K. K. Ulmanis uzrunāja Krimuldas muižas īpašnieci Mariju fon Līvenu, lai Ķizbeles muižā izveidotu skolu arī meitenēm. Lai arī ne gluži uzreiz, bet arī skola meitenēm tika atvērta un 1836. gadā tajā mācījās 30 meitenes.

Rīgā 1831. gadā izdotās grāmatas “Rēķināšanas-mācība līdz ar 201 rēķeniņu tāpelītēm Latviešu skolām un skolmeistariem par labu sarakstīta no Kahrla Kristjahna Ullmann, Krimmuldes un Pehteruppes mahzitaja” titullapa

Rīgā 1831. gadā izdotās grāmatas “Rēķināšanas-mācība līdz ar 201 rēķeniņu tāpelītēm Latviešu skolām un skolmeistariem par labu sarakstīta no Kahrla Kristjahna Ullmann, Krimmuldes un Pehteruppes mahzitaja” titullapa

Likumsakarīgi, ka draudzes skolas izveidei sekoja aktivitāte mācību grāmatu izdošanā. Un patiešām, tieši periodā, kas saistās ar kalpošanu Krimuldas-Pēterupes draudzē, K. K. Ulmanis ir sarakstījis mācību materiālus latviešu valodā, kas bija izplatīti ar roku rakstītos norakstos. Piemēram, “Dieva vārdu mācība”, “Par mūsu draudzi”, “Par Vidzemi”, “Par mūsu zemi”, “Valodas grāmatu”, kā arī grāmatas par reliģijas vēsturi un dziedāšanas mācību. Īpaši vērtīgas ir viņa iespiestās mācību grāmatas: “Rēķināšanas mācība” (1831), “Kādas ziņas par to, ko pie debess redzam”(1837), “Tā Dieva kalpa Mārtiņa Lutera mazais katķisms” (1844) un “Ābece” (1846). “Rēķināšanas mācības” grāmatu vēl pirms izdošanas manuskripta veidā izmantoja skolotāji Ulmaņa izveidotajā Krimuldas draudzes skolā. Šajā darbā Ulmanis bija pielietojis vācu pedagoga Harniša metodi, kas atviegloja pedagogu darbu ar dažādas sagatavotības līmeņa skolēniem. Varētu pat teikt, ka mācītājs Ulmanis bija savā ziņā celmlauzis, lai latviešu skolās sāktu ieviest vācu metodes vispārējā pedagoģijā. 

Mācību līdzekļu izdošanā noteikti būtiska loma bija Latviešu literārajai biedrībai, kuru K. K. Ulmanis kopā ar vēl 14 Vidzemes un Kurzemes mācītājiem nodibināja 1824. gadā ar mērķi sekmēt un veicināt latviešu valodas, folkloras un kultūras izpēti. Savukārt biedrības regulāri izdotajā rakstu krājumā “Magazin, herausgegeben von der Lettisch-Literärischen Gesellschaft” (Magazīnas), kas laika posmā no 1828. līdz 1936. gadam izdeva 21 sējumu, publicēja zinātniskus un populārzinātniskus rakstus un daiļliteratūru vācu un latviešu valodā, kā arī gana bieži apcerēja jautājumus saistībā ar latviešu valodu un poētiku. Arī K. K. Ulmanis vairākkārt publicējās minētajā rakstu krājumā, piemēram, 1833. gada ceturtajā sējumā ierosinot diskusiju par to, vai līdzskaņu burtu dubultojums jāatmet, kad būtu jāšķir s un z skaņas u.tml. Kopumā K. K. Ulmanis savos rakstos pauda pārliecību, ka skolas galvenais uzdevums ir audzināt, un tikai pēc tam – sniegt zināšanas, ar audzināšanu saprotot cilvēka garīgo spēju aktivizēšanu un tādu iemaņu sniegšanu, kas noderēs tālākā dzīvē.

Latviešu literārā biedrība bija zināma arī ar to, ka tās paspārnē sākās diezgan jūtama folkloras vācēju rosība. Arī Ulmanis biedrības izdotajās “Magazīnās” 1831. gadā aicināja atbalstīt dziesmu materiālu apkopošanu. Viņš pats dziesmas bija vācis no 1820. gada, bet vēlāk, jau būdams Tērbatas universitātes teoloģijas profesors, viņš savu krājumu uzticēja Kabiles mācītājam Georgam Bitneram, kurš 1844. gadā izdeva “Latviešu ļaužu dziesmas un ziņģes” vienā krājumā. Tā kā pieprasījums pēc “Latviešu ļaužu dziesmām un ziņģēm” bija liels, to ar papildinājumiem un turpinājumiem laida klajā Augusts Bīlenšteins.

Kā jau iepriekš norādīts, Kārlis Kristiāns Ulmanis kā divus būtiskus aspektus tautas apgaismošanā izvirzīja skolas un skolotāju izglītošanu. Attiecībā uz skolām viņa veikums tika atzinīgi novērtēts līdz tādam līmenim, ka cara apstiprinātie vispārējie likumi luterisko draudžu skolām pamatojās tieši uz K. K. Ulmaņa nolikumu Krimuldas draudzes skolai. Un tikpat aktīvi Ulmanis pievērsās jautājumam par skolotāju sagatavošanu. Pirmajā Vidzemes luterāņu mācītāju sinodē Valkā 1834. gada 13. augustā Ulmanis izvirzīja jautājumu par skolotāju semināra atvēršanu. Gadu vēlāk viņa vadītā komisija sniedza plašu pārskatu par skolu situāciju Vidzemē un ierosināja skolu reformu. Par spīti lielai pretestībai no Vidzemes landtāga puses, to tomēr vēlāk izdevās panākt. Īpaši atzīmējams ir fakts, ka, pateicoties Ulmaņa un viņa līdzgaitnieku pūlēm, tika noorganizēts Vidzemes skolotāju seminārs. 1844. gadā tika izveidots Vidzemes skolu padomnieka postenis, un par pirmo skolu padomnieku kļuva neviens cits kā K. K. Ulmanis.

Par Krimuldas mācītāja personības un profesionālās darbības daudzpusību liecina arī viņa tālākas darba gaitas. Noslēdzot kalpošanu Krimuldas-Pēterupes draudzē, Ulmanis strādāja par Tērbatas universitātes profesoru (1835–1842), kur bija ievēlēts arī par rektoru (1839–1841), vēlāk viņš bija Krievijas impērijas Evaņģēliski-luteriskās baznīcas ģenerālkonsistorijas viceprezidents (1856–1868) un bīskaps (no 1858). Ulmanis nodarbojās arī ar literāro darbību un tulkošanu.

Ar Kārļa Kristāna Ulmaņa darbību Tērbatas universitātē saistās kāda zīmīga epizode, ko savā pētījumā apraksta mūsdienu vēsturnieks un Austrumsomijas Universitātes pasniedzējs Pīters P. Dhonds (Pieter Dhondt). Tērbatas universitātē Krievijas impērijas paspārnē saglabājās spēcīga vācu inteliģences ietekme. 19. gadsimta trīsdesmitajos gados vācu ietekmi gribēja mazināt impērijas izglītības ministrs Sergejs Uvarovs, kurš mēģināja īstenot diezgan intensīvu rusifikācijas politiku. Viņš vēlējās kontrolēt vairumu universitātes fakultāšu, bet jo īpaši gribēja aizvērt teoloģijas fakultāti un to aizstāt ar Valsts kontrolētu semināru priesteru sagatavošanai. Uvarova centieni sastapās ar lielu pretestību. Krievijas impērijā Tērbata bija vienīgā vieta, kur sagatavoja luterāņu un citu reformēto baznīcu garīdzniekus, un Uvarovs nespēj savu shēmu īstenot. Un K. K. Ulmanim šajā ziņā arī bija zināms nopelns. Pretstāvēšana ministram nepalika bez sekām, un var uzskatīt, ka tās izpaudās 1842. gada notikumā, kas literatūrā par Tērbatas universitātes vēsturi iegājis ar nosaukumu “Ulmaņa lieta”. Studenti 1842. gada 16. novembrī organizēja atvadu pasākumu iemīļotajam praktiskās teoloģijas pasniedzējam un bijušajam rektoram ar “dzīvu daudzināšanu” un dāvināja viņam nelielu sudraba kausu. Opozīcijā esošie universitātes darbinieki autoritātēm uz Pēterburgu ziņoja, ka Tērbatas universitātē Ulmani sveikuši 2000 studentu (lai gan bija ap 200), un viņi visi dziedājuši revolucionāro “Marseljēzu”, savukārt pasniedzēji, kas pievienojās studentiem svinībās par godu Ulmanim, skandinājuši runas par brīvību. Valdības reakcija bija ātra un barga – Ulmanim tika atņemts profesora statuss un aizliegts nākotnē strādāt Krievijas impērijas universitātēs. Arī rektors Alfrēds Vilhelms Folkmans un citi pasniedzēji tika atstādināti no saviem pienākumiem. Krievijas impērijas rietumu provincēs Ulmaņa gadījums kalpoja kā svarīgs solis, lai palielinātu valsts uzraudzību. Bet tajā pašā laikā šis gadījums K. K. Ulmanim piešķīra mocekļa oreolu, īpaši studentu vidū, un profesora portretu varēja atrast vai katrā studentu dzīvoklī. Gadījumā iesaistītie studenti ziņojuši, ka Tērbatas universitātes studentu kopienas “trīsvienība” tagad ir imperators, Dievs un arī profesors Ulmanis, kas kā trešais loceklis šajā “trīsvienībā” nu aizvietoja pašus studentus. Gadījums parādīja, cik lielu ietekmi uz saviem līdzcilvēkiem K. K. Ulmanis atstāja gan ar savu profesionālo darbību, gan personību, iedvesmojot citus, īpaši jaunus cilvēkus, attīstīties, domāt un iestāties par saviem ideāliem un tām vērtībām, kam viņi tic.

Bīskapa Kārļa Kristiāna Ulmaņa un viņa dēla, mācītāja Kārļa Ulmaņa kapavietas Valkas Lugažu draudzes jeb Cimzes kapsētā, 2019.

Bīskapa Kārļa Kristiāna Ulmaņa un viņa dēla, mācītāja Kārļa Ulmaņa kapavietas Valkas Lugažu draudzes jeb Cimzes kapsētā, 2019.

Pēdējo reizi Krievijas impērijas Evaņģēliski-luteriskās baznīcas bīskaps K. K. Ulmanis Krimuldu apmeklēja 1868. gadā, kad bija atstājis Pēterburgu un nodomājis apmesties uz dzīvi Valkā pie sava dēla. Dēls Kārlis Konrāds Ulmanis arī sekoja sava tēva pēdās un kļuva par mācītāju. Kārlis Kristiāns Ulmanis nomira 1871. gada 20. oktobrī Valkā.

Noslēgumā vēl jāpiebilst, ka Ulmaņa devums mūsdienās ir īpaši aktuāls tieši Ziemassvētku laikā. Varbūt tad, kad dievnamos Ziemassvētkos skanēs Kristus dzimšanas svētku korālis “Ak tu priecīgā” sicīliešu zvejnieka dziesmas melodijā, prātā atausīs daudzpusīgais un apgaismības ideju piepildītais mācītājs un bīskaps Kārlis Kristiāns Ulmanis, kurš pārtulkoja latviešu valodā šo vācu dzejnieka Johana Daniela Falka dzejoli. Šī nebūt nav vienīgā dziesma latviešu valodā, kurai tekstu tulkojis Ulmanis. 1881. gadā iznākušajā nelielajā dziesmu krājumā “Jaunas garīgas dziesmas, salasītas un izdotas uz Vidzemes mācītāju Sinodes vēlēšanu” bija iekļautas vairākas viņa tulkotās dziesmas, un tās tiek dziedātās vēl arvien.

Jolanta Dukaļska, Turaidas muzejrezervāta Pētniecības un ekspozīcijas nodaļas vadītāja
Anete Jenča, Turaidas muzejrezervāta Pētniecības un ekspozīcijas galvenā speciāliste


Izmantotie avoti un literatūra:

  1. Allgemeines Schriftsteller- und Gelehrtenlexikon der Provinzen Livland. Ehstland und Kurland von J. F. von Recke und K.  E. Napiersky. Bd. 3–4, Mitau, 1831–1832.
  2. Ceske, E. “Vidzemes luterāņu mācītāji latviešu izglītības kontekstā 19. gadsimta pirmajā pusē”. //Reformācijai 500. Jauno laiku vēsmas Latvijā un Eiropā. Zinātniskās konferences materiāli 2017. gada 18. oktobris. Zinātne: 2020.
  3. Chisick, H. The Limits of Reform in the Enlightenment. Attitudes Toward the Education of the Lower Classes in Eighteenth-Century France. Princeton, New Jersey: Princeton University Press, 2014.
  4. Čekstere, I. “Ieskats Krimuldas baznīcas un draudzes vēsturē”// Kristietības ienākšana Līvzemē. Zinātniskā konference, veltīta Krimuldas baznīcas astoņsimtgadei 2005. gada 9. jūnijā. Turaidas muzejrezervāts: TAPALS, 2005.
  5. Daija, P. Literary History and Popular Enlightenment in Latvian Culture. Newcastle: Cambridge Scholars Publishing, 2017.
  6. Dhondt, P. (ed.) National, Nordic or European? Nineteenth-Century University Jubilees and Nordic Cooperation. Boston: Brill, 2011.
  7. Elektroniska datu bāze “Latvijas kultūras vēsture attēlos. Sērija A: Portreti”;
  8. arhivi.gov.lv/: Raduraksti.
  9. Frīde, Z. “Folkloristikas konteksti senākā laikposma latviešu literatūras vēsturē”// Letonica. Nr. 21. 2011.
  10. Kvaskova, V. “Dzimtu vēstures dokumenti Latvijas valsts vēstures arhīvā”. Žurnāls “Latvijas arhīvi”, 2007.
  11. Latviešu literatūras vēsture. I. Latviešu folklora. Literatūra līdz 19. gs. vidum. Rīga: LPSR ZA, 1959.
  12. Latvijas valsts vēstures arhīvs, 233. fonds “Vidzemes konsistorija”, 4. apr., 1170. l., 22. lp.
  13. Latvijas valsts vēstures arhīvs, 235. fonds “Latvijas evaņģēliski luterisko draudžu baznīcu grāmatas”, 3. uzskaites saraksta 131. lp.
  14. Neues Allgemeines Deutsches Adels-Lexicon. Band 6: Leipzig 1865
  15. Paegle, Dz. Suntažu draudzes mācītājs Emīls Lopenove (1820–1897) un viņa rakstība. Latvijas Universitātes Baltu valodniecības katedra, 2017.
  16. Pētersone, P. “Portreti Latvijas Valsts vēstures arhīva dokumentos”. Žurnāls “Latvijas arhīvs”, 2011.
  17. Turaidas baznīca 1750–2000., Rīga; Apgāds Mantojums, 2001, 64 lpp.
  18. Turaidas muzejrezervāta zinātniskā arhīva materiāli.
    Aktuāli, Aktuāli, Jaunumi, Jaunumi, Publikācijas un raksti, Raksti