istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort

Turaidas
muzejrezervāts

gr2

Sadoto roku gredzens Turaidas pilī pirms četriem gadu simtiem


Turaidas pilsdrupu izrakumos 1976. gadā atrasts sudraba gredzens (no: Jānis Graudonis. Turaidas pils: II – Atradumi. 2003)

Turaidas pilsdrupu izrakumos 1976. gadā atrasts sudraba gredzens (no: Jānis Graudonis. Turaidas pils: II – Atradumi. 2003)

Turaidas pils mīlētājiem saistās ar Turaidas Rozi – uzticību simbolizējošo meiteni Maiju, kas dzīvojusi 17. gs. pirmajos divos gadu desmitos. Par mīlestību atgādina arī arheoloģiskajos izrakumos Turaidas pilsdrupu pagalmā pirms 45 gadiem atrasta sudraba senlieta – saderināšanās gredzens, kura loka priekšpusi rotā divi sadotu roku motīvi. To uzskata par derību gredzenu, kuru līgavainis uzvilka pirkstā līgavai. Tas varēja notikt ceremonijā, kad tika pasludināta jaunā pāra saderināšanās vai noslēgtas laulības.

Lai noteiktu Turaidā atrastā gredzena izgatavošanas laiku, tuvāk jāaplūko tā rotājums. Gredzena loku apņem plakanā reljefā veidota ornamentāla josla, kurai vidū ir apaļi, bet abās malās – sekli pusloka formas padziļinājumi. Dekors atgādina perforētu skārda sloksnīti, kas aplicēta uz gludas virsmas. Tas ir manierisma laikam tipiskais apkaluma ornaments, kas lietišķajā mākslā ieviesās 16. gs. otrajā pusē. Viens no šī ornamenta izstrādātājiem un parauggravīru izplatītājiem bija nīderlandiešu mākslinieks Hanss Vredemans de Vrīss jeb Frīzs (Vries, dzīvojis 1527– ap 1607). Minētā ornamenta izmantojums ļauj secināt, ka Turaidas gredzens darināts 16. gs. pēdējos vai 17. gs. pirmajos gadu desmitos.

Hanss Vredemans de Vrīss. Apkaluma ornamenta motīvs – parauggravīra. 1565 https://de.m.wikipedia.org/wiki/Datei:Fotothek_df_tg_0006064_Architektur_%5E_Basis_%5E_Postament_%5E_Piedestal_%5E_Torus_%5E_Ornament.jpg

Hanss Vredemans de Vrīss. Apkaluma ornamenta motīvs – parauggravīra. 1565
https://de.m.wikipedia.org/wiki/Datei:Fotothek_df_tg_0006064_Architektur_%5E_Basis_%5E_Postament_%5E_Piedestal_%5E_Torus_%5E_Ornament.jpg

Sadoto roku simbolika pazīstama jau no Senās Romas laikiem, kad latīņu valodā to sauca  “dextrarum iunctio” – savienotas labās [rokas]. Sarokošanās ir žests, kuru lieto sasveicinoties un atvadoties, noslēdzot darījumus un vienojoties par līgumu, paužot draudzību un uzticību. Romiešu laulību ceremonijā vīrietis un sieviete viens otram paspieda labo plaukstu. Rokasspiediena motīvs redzams uz seno romiešu marmora ciļņiem, sīkplastikas darbiem un monētām.

Vācu viduslaiku pilsētās bija pazīstamas saktas ar sadoto roku atveidu, kuras sauca “hanttruwebratzen” (mūsdienu vācu valodā “Hand Treue”), kas burtiski nozīmē “rokas uzticības broša”. Šī rotaslieta bija vizuāla zīme norunai precēties jeb saderināšanās simbols. Arī Rīgā, kas viduslaikos ietilpa vācu kultūras lokā, tika gatavotas šādas saktas. Rīgas zeltkaļu amata noteikumos jeb šrāgās gan 1360. gadā §8, gan 1542. gadā §19 prasīts zellim, pretendējot uz meistara kvalifikācijas iegūšanu, iesniegt četrus meistardarbus, no kuriem viens bija zelta gredzens, bet otra – no sudraba gatavota sadoto roku sakta. Vairākas 14.–18. gs. sadoto roku saktas glabājas Latvijas Nacionālajā Vēstures muzejā.

Varbūt Turaidas gredzens darināts Rīgā? Tas apvieno Rīgas zeltkaļu šrāgās minēto abu priekšmetu – gredzena un sadoto roku reljefa – gatavošanas prasmes.

Teodors de Brī. Naža spala dekors. Parauggravīra un tās fragments ar laulību ainu un sadoto roku motīvu gredzenā. Ap 1580–1600. Glabājas Metropolitēna muzejā Ņujorkā https://www.metmuseum.org/art/collection/search/399698

Teodors de Brī. Naža spala dekors. Parauggravīra un tās fragments ar laulību ainu un sadoto roku motīvu gredzenā. Ap 1580–1600. Glabājas Metropolitēna muzejā Ņujorkā https://www.metmuseum.org/art/collection/search/399698

Sadoto roku motīvu vairākkārt savos grafikas darbos izmantojis nīderlandiešu grafiķis un zeltkalis Teodors de Brī (Bry, 1528–1598). Ar laiku no 1580. gada līdz gadsimtu mijai datē viņa gravīras, kas gatavotas kā paraugi amatniekiem – nažu rokturu rotājuma gatavotājiem. Viena no tām veltīta noslēgtas laulības atcerei – augšdaļā divi spārnoti zēni jeb putti tur gredzenu, kurā ietverts sadoto roku motīvs, bet vidū attēlots Kristus, laulību laikā svētot jaunu pāri. Viņi sveic viens otru, sadodot labās rokas.

gr5Attēla vidū kartušā lasāma norāde uz Mateja evaņģēlija 19. nodaļu, kurā ir sekojošas rindas: “Radītājs iesākumā tos radījis kā vīru un sievu. … Tādēļ cilvēks atstās tēvu un māti un pieķersies pie savas sievas; un šie divi būs viena miesa. Tātad viņi nav vairs divi, bet viena miesa; ko nu Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt”.

Sadoto roku motīvs gredzenos nav pazudis līdz mūsdienām. Dažādās valstīs rotkaļi gatavo gan senu rotaslietu kopijas, gan motīva jaunas interpretācijas. Pameklējiet internetā angliski “handshake ring“, pēc vāciskā nosaukuma “Hand in Hand Ring”, latīņu “dextrarum iunctio – ring” vai itāļu vārdkopas “mani in fede” jeb “uzticībā sadotās rokas”!

Sagatavoja Ieva Ose,
Turaidas muzejrezervāta galvenā speciāliste

    Aktuāli, Aktuāli, Jaunumi, Jaunumi, Publikācijas un raksti, Raksti, Raksti par krājumu