Kas ir tas, kas atšķir muzeju no citām iestādēm, kas nodarbojas ar pētniecību un sabiedrības izglītošanu? Tas ir muzeja priekšmetu krājums.  Krājumi ir arī bibliotēkās un arhīvos, kur glabājas literatūra, izziņas materiāli, lietvedības dokumenti, bet gandrīz nav priekšmetisko liecību. Ja ģimenē cilvēki krāj relikvijas, piemiņas lietas, nododot tās no paaudzes paaudzē, tad valstī un pašvaldībās to dara muzeji, kas saglabā vēstures liecības. Citiem vārdiem sakot – muzeja krājums – tās ir atmiņas, kas materializējušās lietās. Ja krājuma priekšmetam nav stāsta jeb leģendas, arī piederības kādam cilvēkam vai novadam, tad tas ir kā jebkurš neko neizsakošs priekšmets.

Turaidas muzejrezervāta krājumā uz 2022. gada 1.  janvāri glabājas 93 tūkstoši 529 krājuma vienības. 2021. gadā krājums papildināts ar 3072 vienībām, no kurām lielākā daļa ir dāvinājumi no privātpersonām. Vērtīgi muzejiskie priekšmeti ienākuši periodikas, apģērbu, dokumentu, sadzīves priekšmetu un citās kolekcijās.

Bagātīgs ieguvums ir fotomateriālu kolekcijās – tās papildinātas ar Pētera Šmita melnbaltajām stereofotogrāfijām, Leona Baloža krāsainajiem fotoattēliem un siguldieša Alberta Linarta krāsainajiem un melnbaltajiem fotonegatīviem. Visus jauniegūtos attēlus vienojošais elements ir Siguldas, Krimuldas un Turaidas vides un notikumu fiksācija. Leona Baloža un Alberta Linarta fotogrāfijās līdzās ainavu un pilsētvides dokumentācijai nereti klātesošs ir cilvēks. Tie ir gan portreti, gan arī kādas darbības vai norises atainojums skatījumā caur fotoobjektīva kameru. Savukārt Pētera Šmita radītajos attēlos, cilvēks ir tikai fonā. Arī darbības laiks šiem trim māksliniekiem ir atšķirīgs – P. Šmits aktīvi fotografējis 20. gadsimta pirmajā pusē, L. Balodis darbību uzsācis 20. gadsimta 60-tajos gados. A. Linarta fotogrāfijas ar Siguldas un tuvākās apkārtnes attēliem skatītājus sasniedz 20. gadsimta pēdējās desmitgadēs.

Pēteris Šmits (1882–1973) darbojies Latviešu fotogrāfiskajā biedrībā, bijis tās valdē, kādu laiku – arī tās priekšsēdētājs. Savā daiļradē viņš pievērsies uzņēmumiem ar stereokameru, ar fotogrāfijām piedalījies izstādēs gan Latvijā, gan arī ārzemēs. P. Šmits ar stereokameru iemūžinājis pilskalnus, vēsturiskas vietas, Pirmā pasaules kara postījumus, darba procesus, tehnikas sasniegumus, piemēram, pirmo lidmašīnu Rīgā 1921. gadā. Muzeja krājumā tagad glabājas attēls, kurš fotografēts no vilciena loga Lorupes gravā, laikā, kad no Rīgas uz Siguldu veda viens sliežu ceļš tagadējo divu ceļu vietā. Reti kurš atceras šauro un augsto dzelzceļa uzbērumu, pa kuru Siguldas virzienā kalnā smagi “rāpās” tvaika lokomotīves vilktais vilciena sastāvs. Uzmanību saista fotogrāfijās iemūžinātie ceļi – vecā Lorupes šoseja ar baltajiem ceļa stabiņiem, grantētais un šaurais ceļš no Siguldas uz Gaujas leju 20. gadsimta sākumā. Gaujas senlejas dabas ainavas, kas paveras no Paradīzes kalna un Sateseles pilskalna Siguldā, klinšu atsegumi un smilšakmens alas, Siguldas, Krimuldas un Turaidas pilsdrupas – to visu varam skatīt P. Šmita uzņemtajos attēlos. Dažas no muzeja krājumā iegūtajām fotogrāfijām ir ar savu īpatnēju māksliniecisku kompozīciju, piemēram, attēls, kurā redzamas trīs sievietes gaišos vasarīgos apģērbos saules apspīdētā gravas malā. Neierasts skats uz Gaujas ieleju no Krimuldas puses tverts fotogrāfijā, kurā redzami uz mūra sēdoši cilvēki, kas vēro plašo ainavisko skatu uz Siguldu. Zem attēla paraksts: “Krimulda. Skats uz Siguldu”.

Interesanti vērot Leona Baloža 20. gadsimta beigu un 21. gadsimta sākuma gadu krāsainajās fotogrāfijās fiksēto Turaidas vēsturisko vidi, it īpaši Turaidas muižas saimniecisko centru. Šajos kadros ēkas lielākoties redzamas tikai fonā. Mūsdienās tās atjaunotas to kādreizējā ārējā izskatā, taču L. Baloža fiksētajos attēlos tās vēl ir pirms restaurācijas. Vienā no attēliem fonā redzama Turaidas muzejrezervāta krājuma ēka, kas fotografēšanas brīdī ir celtniecības sastatņu iekļauta. Tagad esam pieraduši pie muzejrezervāta apmeklētāju centra, kas atrodas kādreizējā muižas ļaužu pagrabklētī, taču samērā nesenā pagātnē muzeja kase bija nelielā brūnā kioskā, tādas pat brūnas nelielas ēkas bija apsardzes darbiniekiem un suvenīru tirdzniecībai. Savukārt kādā citā fotogrāfijā fonā redzamas padomju rūpniecības ražotās vieglās automašīnas “Žiguļi” un “Volga”, kam blakus saskatāmas dažas no rietumu valstīm ievestās automašīnas. Vairāki attēli saistīti ar Siguldu, ar takām un kāpnēm Gaujas senlejas gravās, uzmanību piesaista kadrs, kurā no automašīnas fotografēts asfaltētais ceļš no Siguldas uz Gaujas tiltu ziemā. Muzeja krājumā glabājas agrāko gadu pastkartes, kurās redzams šis ceļa līkums, kad brauktuves malās vēl bija baltie ceļa stabiņi. Iespējams, ka iespaidi no redzētām senajām pastkartēm devuši iedvesmu dažas no agrāk fiksētajām vietām nofotografēt ar mūsdienu līdzekļiem. Par to aizdomāties liek vēl kāds attēls, kurā iemūžināts skats no Gūtmaņa alas iekšienes.

20. gadsimta beigās populāri bija gaisa balonu festivāli, kas vairākus gadus pēc kārtas maijā notika Siguldā. Tie piesaistīja tūkstošiem cilvēku uzmanību, fotogrāfi lidoja līdzi balonu pilotiem, un ar savām kamerām iemūžināja dabas skaistumu, kā arī fotografēja pilotus un komandas darbībā. Fotogrāfijās skatāmie meži, Gaujas līkumi, apartie tīrumi pasteļtoņu krāsās, atklājas no pavisam neierasta skatupunkta. Starp attēliem ir kāds, kurā ar fotokameru rokās gaisa balonā nofotografēts Leons Balodis.

Lidojumi ar gaisa balonu un dabas ainavas skatāmas arī Alberta Linarta uzņemtajos kadros. Fotogrāfs siguldietis Alberts Linarts aktīvi darbojies no 20. gadsimta 90. gadiem līdz 21. gadsimta 20. gadiem. Viņa fotokamera piefiksējusi izmaiņas pilsētas apbūvē un dabas vidē. Fotogrāfa uzņemtajos attēlos saglabājušās Siguldas vecās vasarnīcas un pansijas, bieži šīs mājas ir ļoti bēdīgā skatā, daudzviet dabā šo celtņu vairs nav. Smagi skatīties fotoattēlus, kuros fiksēta ēku nojaukšana, piemēram, Siguldas slimnīcas vecais korpuss (bijusī villa “Lakstīgala”), tāpat seno Šveices ielas pansiju bēdīgo galu. Vairums šo ēku jau neglābjami pazudušas no ļaužu atmiņas, vietā uzceltas jaunas būves. Attēlos iemūžinātas veikalu, kafejnīcu iekštelpas, par kurām jau bija piemirsies. A. Linarts fiksējis arī izmaiņas pilsētas zaļajā rotā. Pie Siguldas dzelzceļa stacijas esošais parks 1999. gada vētrā tika nopostīts dažu minūšu laikā – lielākā daļa koku bija nolauzti un izgāzti ar visām saknēm. Fotogrāfa daiļradē liela nozīme ir dabas ainavai, īpaši skaisti attēli uzņemti no gaisa balona – gleznainie Gaujas līkumi, mežu un ūdens krāsu saspēle un savstarpējā mijiedarbība dažādos gadalaikos. Šajos uzņēmumos no gaisa balona uz mežu fona izceļas vēsturiskie Turaidas pils atveidi. Ne mazāk svarīgi fotogrāfam ir bijis atspoguļot cilvēku emocijas, fotografēti gan piloti, gan arī lidojumu vērotāji uz zemes.

Pateicoties radiniekiem, muzeja mākslas kolekcija papildinājusies ar nozīmīgu siguldieša Aivara Īzaka (1938–1991) mākslinieciskā mantojuma daļu – 191 mākslas darbu.  Tie ir gan viņa studenta gadu skices Mākslas akadēmijas mācību laikā, gan arī jau kā nobriedušas radošas personības pieteikums. 2021. gadā notika mākslas darbu izvērtēšana uzņemšanai krājumā un muzeja uzaicinātā eksperte – mākslas zinātniece Ingrīda Burāne atzina, ka Aivara Īzaka mākslas darbi ir nozīmīgs mantojums Latvijas mākslā un “pērle” Turaidas muzejrezervātam.

Mākslinieka un pedagoga Aivara Īzaka dzimtas saknes nāk no Limbažiem. Bērnībā ģimene pārcēlusies uz Siguldu, jo mazais Aivars slimoja ar astmu. A. Īzaks mācījies Jāņa Rozentāla mākslas skolā, vēlāk Mākslas Akadēmijā, glezniecības nodaļā. Pēc tam sekoja pedagoga darbs Inčukalna, vēlāk Raganas palīgskolā. Viņa radošākie darba gadi bijuši 20.gadsimta 70–80-tie. Cieša draudzība viņu saistījusi ar mākslinieku Induli Zariņu. Jaunības gados Aivars Īzāks aizrāvies ar kalnu slēpošanu, ir bijis Latvijas čempions slalomā junioru klasē, izbraukājis Kaukāza kalnus, trenējies Siguldā un Cēsīs.

Mākslinieka Aivara Īzaka draugi viņu atceras kā brīnišķīgu cilvēku, ar izteiktu humora izjūtu apveltītu personību, dvēseliski dāsnu un savā visdziļākajā būtībā patiesu džentlmeni.

Grāmatu kolekcija bagātināta ar Jāņa Cimzes (1814–1881) dziesmu krājumu “Dziesmu rota”. Doma par šāda krājuma nepieciešamību nobrieda 19. gadsimtā Vidzemes skolotāju sapulcēs, kur sprieda par dažādiem jautājumiem. Skolotāji savos pagastos vadīja arī korus un izglītības biedrības, kurās pieejamais repertuārs nevienu vairs īsti neapmierināja, un tādēļ 1869. gada sapulcē Turaidā tika pieņemts lēmums sastādīt dziesmu krājumu, kurā bez tulkotajām vācu sadzīves un reliģiska satura dziesmām, būtu publicētas arī latviešu tautas dziesmas un to apdares. Darbs tika uzticēts Valkas skolotāju semināra dibinātājam Jānim Cimzem, kuram gada laikā izdevās sakopot apmēram 50 melodijas, kuras tika publicētas krājuma pirmajā burtnīcā.  Tās ievadvārdos lasām J. Cimzes teikto pēc pirmajā darba gadā paveiktā: “Kā bija palikt ar latviešu tautas dziesmām? Vai tās bij pavisam jāatmet, kā tauta pati darījusi? Vai jāņem tādas plikas un kailas, vienā balsī dziedamas, kā vecos laikos dziedāja? Vai gaidīt kamēr vēl kādam nezināmam komponistam patiksies viņas uz 4 balsīm likt?” Darbs pie krājuma sastādīšanas ilga vairākus gadus, iesaistoties gan J. Cimzes brālim Dāvim, gan arī vairākiem audzēkņiem, kā piemēram – J. Sēmūkslis, J. Bahs, J. Neikens, I. Zīle u.c. Melodijas apkopotas 8 burtnīcās – trīs burtnīcās ar nosaukumu “Dārza puķes” – apdarinātās vācu un baznīcas dziesmas. Latviešu tautas melodijas apkopotas burtnīcās ar nosaukumu “Lauka puķes.” J. Cimze ir pedagogs, viņa vadītajā seminārā dziedāšanai un tās mācīšanai ir nenoliedzami liela nozīme, tādēļ svarīgi bija domāt par skolās apgūstamo repertuāru. Viena no šīm burtnīcām pilnībā veltīta skolas bērniem, un Jānis Cimze raksta: “Caur biedrībām un svētkiem dziedāšana var izplaukt, zaļot un ziedēt, bet pamats un sakne ir un paliek skola…”

Muzeja īpašumā iegūts “Dziesmu rotas” trešais papildinātais un pārstrādātais izdevums. Šo 1914. gadā izdoto krājumu sastādījis Jāņa Cimzes audzēknis un viņa darba līdzgaitnieks Jānis Sērmūkslis. Vairāku dziesmu apdares pārstrādājuši Jurjānu Andrejs, krājumā ievietotas arī Jāzepa Vītola melodiju apdares.

Arī mūsdienās Jānis Cimze un viņa sastādītā “Dziesmu rota” nav aizmirsta, notiek jaundarbu konkursi un koncerti, piemiņas pasākumi. Noslēdzot Jāņa Cimzes 200. jubilejas gadu, latviešu biedrības namā 2014. gada nogalē notika plašs pasākums “Gaismu sauca: Jānis Cimze – kultūrnācijas veidotājs.” Šajā dienā atklāja izstādi, ar lasījumiem uzstājās kultūras darbinieki un vēsturnieki, un tika atvērts tautas dziesmu apdaru krājums ar latviešu komponistu apdarēm “Jaunā Dziesmu Rota”. Koncertā skanēja ciklā “Stiprā pils – dziesmu rota” iekļautās komponistu Selgas Mences, Raimonda Paula un Mārtiņa Brauna oriģināldziesmas ar dzejnieka Jāņa Petera vārdiem.

Vēl grāmatu kolekcijā ienāca savdabīgs iespieddarbs, ļoti attālināti saistīts ar J. Cimzes ” Dziesmu rotu” un zināmā mērā ar Siguldas novadu. Tā ir necila zaļganpelēkos vākos iesieta brošūra “Siguldas pilskungs. Senlatvju tautas luga 3 cēlienos”. Skatuvei un brīvdabas izrādēm dramatizējis Vilis Vitte. Izdevusi izdevniecība “Gaisma”, drukāta grāmatu spiestuvē “Grafika”, domājams 1937. gadā. Otrajā lappusē iespiests: ”Izrādes honorārs samaksājams Latvju mākslas aģentūrā, vai personīgi man. Vilis Vitte.” Ludziņas darbība notiek 15. gadsimtā. Siguldas apkārtnes zemnieki, kurus lugā personificē drošais, strādīgais kalējs Kristaps un viņa ģimene, cieš no ordeņa junkura neģēlīgajām izdarībām. Kalējs Kristaps aizstāv savus ļaudis un nostājas pret ļauno junkuru un ar labā pilskunga palīdzību to arī uzvar. Dramatizējumā iekļautas vairākas tagad jau folklorizējušās dziesmas – Lai kopā sanākam, Jāju dienu, jāju nakti, Tik pie Gaujas, tik pie Gaujas. Dramatizējuma autors gan izdevuma beigās pierakstījis: “God. režisora kungi! Lugu uz skatuves izrādot, pirmo skatu un dziesmas var arī strīpot. Lugas darbību tas netraucē. Lielākā daļa lugā uzrādīto dziesmu atrodamas Cimzes Dziesmu rotā.”

Lielu popularitāti ludziņa ieguva K. Ulmaņa autoritārā režīma laikā, kad īpaši tika kultivēta t.s. “tautas lugu” tradīcija. Brīvdabas izrādes iestudēja dažādas lauku biedrības un organizācijas –sadraudzīgās un saviesīgās biedrības, aizsargu nodaļas, mežkopju biedrības, tirgotāju un namsaimnieku biedrības u.c. Uzvedumi notika pagastu skaistākajās vietās, piemēram, Kandavas “mācītājmuižas skaistajos ozolos”, Jaunburtnieku vēsturiskajā Kapu kalnā, Zalves pils parkā, Kusas “jaukajā Upes līcī”, Sēlpils krāšņajā Liepavota parkā pie Staburaga u.tml.  Izrādēm tiek šūti jauni tērpi “grezni senlatvju kostīmi”, gatavotas krāšņas dekorācijas, piemēram, laikrakstā Ogres Straume, Nr.3 (09.06.1934) raksta: “Ogrē “Siguldas pilskunga” tehniskie skatuves darbi iet uz beigām. Saceltas grandiozos apmēros būves – kalēja Kristapa dzīvojamā ēka, smēde, dabas ainavas, kas pilnīgi aizsedz lielo estrādi un rodams lielisks lauku dabas ainavas iespaids ar zaļo birztalu, upi, lauku sētas pagalmu. Dekorācijām izlietots ap 200 m² papes, finieru un dēļu.” Tāpat daudzviet izrādes noskaņa veidojas jau pirms tās norises, kad lomu tēlotāji orķestra un kora pavadībā dodas uz izrādes vietu, kā arī nobeigumā, kad visa trupa dzied “Cik mīļa esi, Tēvija”.

Tomēr tā laika presē var atrast arī dažas ironiskas atsauksmes. Par brīvdabas izrādi Kusā kultūras notikumu apskatā rakstīts, ka publika izrādi noskatījās ar interesi, bet vairāk imponēja masu skati, sevišķi karavīru – jātnieku uzjāšana. Tomēr liekoties gan, ka aplausus vairāk izpelnījušies lieliskie zirgi un skaistie tērpi. Kritiskāku atsauksmi lasām par tukumnieku viesizrādi Talsos: “Jau paša sākumā jāpasaka, ka tēlošanas mākslā un teatrālā izpratnē tukumnieki rādija diezgan respektējamu sniegumu, bet iebildumi jāceļ par pašas lugas izvēli. Vispirms, kaut kur bailīgi paslēpies bija autors, afišās atzīmējot, ka tā esot “senlatvju tautas luga”. Kā tas saprotams? Vai tas domāts apmēram kā tautas dziesma? Bet mēs zinām, ka lugas taču mūsu tautas gara mantas neskaitās. Un lugas saturs, ar tik bieži jau radīto vācu muižniecības uzkundzēšanos un latvju zemnieku izmantošanu, pie tam banālu kļuvušo vācu baronu uzbrukšanu un goda laupīšanu latvju meitenēm, mūsu laikos vairs nemaz neiederas. Citādi luga bija uzrakstīta diezgan teatrāli, ar pietiekoši spraigu darbību, izņemot dažas nevietā iepītās dziesmas”[1] Arī muzejam pašlaik vēl palikuši jautājumi par autorību, darba radīšanas laiku u.c., kas vēl prasa nopietnāku pētījumu.

Jūlija mēnesī turpinājās arī Turaidas vēsturiskā centra arheoloģiskā izpēte Turaidas Baznīckalnā, lai noteiktu senās viduslaiku kapsētas ārējās robežas sakarā ar iespējamo žoga atjaunošanu. 2021. gadā pārbaudes izrakumi veikti Baznīckalna ziemeļaustrumu pakājē aiz Turaidas Rozes piemiņas vietas norobežojošās sienas.

Izrakumu laukuma zemes virskārtā kopā ar dažādiem 20. gadsimta atradumiem tika atrasts daudz 20. gadsimta 50–70-to gadu sīknaudas – dažāda nomināla kapeikas. Ir stāsti, ka apmeklētāji tās atstājuši Turaidas Rozes piemiņas vietā cerībā uz atgriezšanos, tāpat, kā to tūristi bieži dara, metot sīknaudu dažādās strūklakās. Sākot ar aptuveni 30 cm dziļumu laukumā dominēja viduslaiku būvgruži, un šajā slānī atrastas vairākas 14.–18. gadsimta senlietas – bultas uzgalis, musketes lodīte, ledus piesis, atslēdziņa, neliels dzelzs instruments – kaltiņš. Izrakumu vadītājs arheologs Egils Jemeļjanovs uzskata, ka būvgruži savā laikā atvesti no Turaidas pils teritorijas, un ar tiem izlīdzināta Baznīckalna pakājes reljefa virsma.

Krājuma arheoloģisko materiālu kolekcija tiek papildināta arī apstrādājot materiālus no pagājušā gadsimta 70-to un 80-to gadu izrakumiem Turaidas pils teritorijā.  Starp atradumiem ir glazēta pelēkā māla pudeles vai krūkas kakliņa augšdaļa. Salīdzinot informāciju par analogiem atradumiem, pati pudele/krūka bijusi izgatavota Krievijas ziemeļrietumu reģionā 17. gadsimtā. Interesants atradums ir kāda neliela (12 centimetru diametrā) keramikas šķīvīša divi fragmenti, kuru materiāls ir gaiši sārts māls, klāts ar dzelteni tonētu, caurspīdīgu glazūru. Šķīvītis visticamāk izgatavots Nīderlandē 16.–17. gadsimtā.  2022. gadā šo trauciņu paredzēts nodot restaurācijā, lai pēc tam varētu eksponēt Turaidas pils ekspozīcijā.

Būtisks papildinājums rotaļlietu kolekcijai ir bērnu galda mēbelīšu komplekts. Tajā ietilpst galdiņš, divi krēsli, spoguļgaldiņš un bufete. Mēbelītes darinātas no bērza saplākšņa, stiprinātas gan ar līmi, gan mazām nagliņām.[2] Muzeja krājumā rotaļlietu nav daudz, jo bieži vien tām “īstajā dzīvē” nav ilgs mūžs, tāpēc šis dāvinājums ir īpaši nozīmīgs.

Covid-19 pandēmija nevarēja neietekmēt arī muzeja darbu, tādēļ, lai atspoguļotu, kādu ietekmi tā atstāja uz vietējo iedzīvotāju ikdienu, Turaidas muzejrezervāts nokomplektēja dažāda veida materiālus par šo periodu. Tika apkopoti dažādi informatīvie materiāli par Covid-19 laika ierobežojumiem, apmeklējot sabiedriskas vietas, ieteikumi un padomi iedzīvotājiem kā sevi pasargāt no bīstamā vīrusa. Kā viena no pandēmijas laika liecībām ir sejas aizsargmaskas, tāpēc iedzīvotāji muzejam ir atdāvinājuši dažāda veida pašu šūtas auduma aizsargmaskas, kas atšķiras gan ar šūšanas tehniku, gan auduma veidiem un krāsām, kas liecina par to, ka maska bija kļuvusi par sava veida modes aksesuāru. Lai gūtu, lielāku priekšstatu par Covid-19 pandēmijas laiku Siguldas novadā tika aptaujāti vietējie iedzīvotāji, kas dalījās pārdomās par šo laiku, par to, cik ļoti tas ir skāris viņus, mainījis viņu ikdienu.

Kad priekšmeti nonāk krājumā, tiem tiek veikta “apkope”, lai tos notīrītu un novērstu kādu nevēlamu kaitēkļu vai slimību izplatīšanos krājumā. 2021. gadā tika veikta saglabājošā pirmapstrāde 433 un konservācija 17 muzejiskajiem priekšmetiem.  Stiprāk bojātajiem priekšmetiem tika veikta profesionāla restaurācija – kopumā tādu bija vienpadsmit – arheoloģijas senlietas, skapis, četri krēsli, cepuru kārba, ģipša skulptūra.  Ļoti interesants un nopietns darbs bija jāveic, konservējot 13. gadsimta vilnas auduma fragmentu un 17. gadsimta knipelētās brokāta mežģīņu lentas fragmentus, kas atrasti arheoloģiskajos izrakumos Turaidas Baznīckalnā 20. gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados. Audumu fragmenti bija netīri, locīti, ar augsnes paliekām, tekstilmateriāls gandrīz sairis, zuduši metāla pavedieni. Konservācijas procesā priekšmeti tika attīrīti no netīrumiem un korozijas produktu uzslāņojumiem un nostiprināti, lai tos būtu iespējams gan ilgstoši glabāt, gan atbilstoši eksponēt.

Turaidas muzejrezervāta krājuma priekšmeti tiek gan saglabāti nākamajām paaudzēm, gan izmantoti pētnieciskajā un izglītojošajā darbā, gan izstādīti ekspozīcijās un izstādēs. Bieži priekšmeti tiek eksponēti ne tikai Turaidas muzejrezervātā, bet arī izstādīti citur Latvijā un arī ārpus tās robežām. Pagājušajā gadā 15 porcelāna trauki tika deponēti Cēsu Vēstures un mākslas muzejam izstādei "Zili baltās pasaules valdzinājums. Angļu dekolētais fajanss", kurā vēl joprojām skatāmi priekšmeti no 18 Latvijas muzejiem, kā arī no privātkolekcijām.

Lai sabiedrībai sniegtu plašākas iespējas iepazīties ar muzeja krājumu no 2021. gada Turaidas muzejrezervāta mājas lapā pieejams krājuma elektroniskais katalogs, kurā ievietota informācija par 67 329  krājuma vienībām. https://www.turaida-muzejs.lv/krajums/krajuma-elektroniskais-katalogs/.

Turaidas muzejrezervāts izsaka pateicību visiem, kas palīdzējuši papildināt krājumu: Leonam Balodim, Zigrīdai Cakulai, Aivaram Irbem, Maijai Jakovičai, Ingmāram Kreišmanim, Ivetai Kalacei, Sandrai Leikartei, Albertam Linartam, Gundegai Pētersonei un Līgai Pollakai. Turaidas muzejrezervāta galvenā krājuma glabātāja Līga Kreišmane un galvenā speciāliste Aija Dzene [1] Tukuma teatraļi viesojas Talsos. Talsu Vārds, Nr.49 (19.10.1939) [2] Sīkāk par dāvinājumu lasīt: A. Dzene. Skolotāju Talču ģimenes dāvinājums, 24.03.2021.Pieejams: https://www.turaida-muzejs.lv/category/raksti-par-krajumu/ Raksts publicēts mēnešraksts SIGULDAS AVĪZE 2022. gada aprīļa numurā.